Mežciemi

MEŽCIEMI

Trikātas muižā tirgotāja priekulieša Dāvida Mežciema (05.02.1862. Kalpa-Plūcis, Priekuļi - 27.07.1905. Vec-Gulbene, apglabāts Trikātas vecajos kapos) un viņa sievas Minnas Marijas (dz. Ērmane, 18.09.1860 Staužas, Jaun-Brenguļi - 17.08.1923., apglabāta Trikātas vecajos kapos) dzimušas māsas Anna Veronika prec. Tobies (22.01.1887. - 30.04.1921., apglabāta Trikātas vecajos kapos), Olga Elizabete prec. Launaga (07.04.1888. - 29.01.1962. Rīgā, 1949. gadā represēta, atbrīvota 1955. gadā), brāļi Jānis (25.11.1889. - 28.08.1957., Farelē, kremēts), Jūlijs Aleksandrs (04.04.1891. - 03.05.1960., apglabāts Brukvūdas kapos Anglijā),  Mārtiņš Voldemārs (dzimis Aumeisteros 02.10.1892. - 1920.nov., Kurzemē bermontiešu nošauts). 

Mīmīte - Olga Elizabete Launaga

(dzim. Mežciema 19.04.1888. Trikātā – 29.01.1962. Rīgā)

Mīmīti neatceros. Pēc otrā pasaules kara mēs nokļuvām Austrālijā, un viņa palika Latvijā. Bet mums Mīmīte vienmēr ir bijusi mīļa un tuva, jo bieži vārdā minēta. Viņas vārds gan bija Olga Elizabete Launaga, bet mums viņa bija vecmāmiņa, un mēs viņu saucām par Mīmīti. Tas nākot no mīļās mātes. Citi radi un viņas draugi Mīmīti sauc par Elzu.

Elza uzauga krievu cara valdības laikā. Patiesie kungi toreiz gan bija vācu muižnieki. Atmodas laiks bija sācies, bet Latvija kā tāda vēl nebija. Mežciemiem, paaudžu paaudzēs dzīvojot uz vietas, bija dziļas saknes, daudz radu un cieša sadzīve. Elzas vecāki un radi nodarbojās ar tirdzniecību un bija turīgi. Rados bija arī linu tirgotāji un tie bija stipri bagāti. Elza bija otrais bērns Mežciemu ģimenē. Viņai bija māsa Anna un trīs jaunāki brāļi – Jānis, Aleksandrs un Maksis. Elzas vecāki izskoloja visus piecus bērnus.

Jaunībā Elzai dzīve bija laba. Varbūt vāciski noskaņota. Vidējo izglītību Elza ieguva tā sauktajā Toechterschule. Tā bija meiteņu skola ar vācu valodu kā galveno valodu. Par savām skolas gaitām viņai bijuši daži atmiņu stāsti. Viens no jaukākajiem jociņiem bijis viņas organizētā bizīšu izstāde: skolotājam ienākot klasē neviena galva nebijusi redzama, visas meitenes bijušas zem soliem tikai bizītes bija glīti izklātas uz skolas galdiem. Elza bijusi tik šarmanta, ka ar savu šarmu pēc 1905. gada revolūcijas esot panākusi, ka soda ekspedīcijas vadītāji neesot nošāvuši vairākus revolucionārus. 18 gadu vecumā Elza savu tēvu pavadīja uz Vāciju. Tēvs slimoja ar sirdi un brauca tur ārstēties, bet nomira spēka gados – 1905. gada 27. jūlijā. Elzas māte viena turpināja gādāt par bērnu izglītību. Mātei bija pasta stacijā viesnīca. Kamēr zirgus mainīja un pārjūdza, ceļotāji tur paēda un atpūtās. Varēja arī pārgulēt.

Elza bija pieaugusi un skaista, kad Antons Launags ienāca Mežciemu ģimenē kā mājskolotājs. Antons bija Taurupes krodzinieka dēls. Viņš bija izcils komerczinātņu students Rīgas Politehniskajā institūtā. Viņa klases pieci latvieši bija pirmajās piecās vietās, viņš bija pašā pirmajā. (E. Neimanis – jūrskolas direktors, Aleksandrs Kacens – Rīgas pilsētas galvas biedrs, Bergmanis – ķīmijas skolotājs valsts tehnikumā un Aleksandrs Puriņš.) Antons palīdzēja diviem Elzas brāļiem mājās sagatavoties uz universitātes iestāju pārbaudījumiem. 1910. gadā Elza un Antons apprecējās. Elza savu vīru sauca par Oberlehrer (vāciski: virsskolotājs). Ļoti ātri runādama, viņa to izrunāja pamīkstāk – Obelele. Antons savu sievu saukāja par Sonnenschein (Saulstariņš).

Elzai un Antonam Launagiem Rīgā 1911. gadā piedzima meita Margita un 1913. gadā Ingrida. 1914. gadā sākās pirmais pasaules karš. Kad vācieši tuvojās, daudz latviešu bēga. Elza ar vīru un bērniem bēga uz Pēterpili un tur nodzīvoja visu kara laiku. Pēc kara ģimene atgriezās mājās. Vecpiebalgā 1919. gadā piedzima dēls Freds.

Par savu māti Ingrida rakstīja. Vārdi mātei bija īsi un palika atmiņā kā iekalti. „Vai tev ir sulainis, kas durvis aizvērs?“ „Neesi kā jēla ola!“ kad raudāju par niekiem. „Nu tev ir mute līdz ausīm.“ „Ja nemācīsies – iesi cūkas ganīt.“ (Mēs bijām Rīgā!) ... Bet kad pie skolas grāmatām sēdēdama, jutu māti pienākam un noglaudām galvu, – sirdī uzplūda tāds maigums un siltums, ka atmiņa par to man ir saldinājusi visu mūžu.

1918. gadā proklamēja brīvo Latviju, bet brīvība vēl bija jāizcīna. Elzas brāļi palīdzēja to izcīnīt. Aleksandrs bija ķirurgs, latviešu strēlnieku ārsts. Jānis bija studentu korporācijā Selonijā, un seloņiem bijis jāiet Kalpaka armijā – kalpakiešos. Jānis un Aleksandrs pārnāca no Latvijas Brīvības cīņām kā varoņi un Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Jānis gan pārnāca tikai ar vienu kāju. Palika vecpuisī. Trešo brāli Maksi [Mārtiņu Voldemāru] bermontieši atkāpdamies 1919. gada novembrī nošāva līgavas mājās Džūkstē.

Brīvās Latvijas laikā Elzai un Antonam dzīve bija laba. Viņi dzīvoja pašā Rīgas centrā, ceturtā stāva dzīvoklī Elizabetes ielā 57. Elza bija saviesīga un prata uzburt svētku sajūtu. Viņa bija kustīga un gādīga. Viņai patika dūšīgi saraut un tad izbaudīt atpūtas brīžus. Antons bija Latvijas Bankas padomes sekretārs, vakaros mācīja komercskolā un savā laikā bija korporācijas Selonijas senjors. Kad brīvā Latvija slēdza miera līgumu ar Krieviju, Antons Maskavā bija Latvijas tirdzniecības pārstāvis. Būdams vecākais dēls, Antons no sava tēva bija mantojis Vecpiebalgas Jauntaurēnus pie Leimanes dzirnavām, pie Ogres un Risenes. Bet Antona māte un brālis Jānis tur dzīvoja. Elzas un Antona ģimene Taurēnos pavadīja vasaras brīvdienas.

Elzas māsai Annai bērnu nebija. Viņa mira ar audzēju ap 1920. gadu un atstāja Elzai mantojumā prāvu naudas summu, par kuru Elza nopirka Jūrmalā vienu pūrvietu lielu īpašumu ar četrām vasarnīcām un izremontēja tās. Ingrida par mātes remontu darbiem rakstīja, ka māmiņa līga amatniekus, maksāja algas, svinēja ar amatniekiem katru pabeigtu darba posmu, izmeklēja tapetes un „bordes“, sakāra aizkarus, apmēbelēja, lika Bulduru dārzkopības audzēkņiem ierīkot apstādījumus. Lielās mājas apakšstāvā tika iemūrētas divas baltu podiņu krāsnis un kamīns. Tur mēs dzīvojām Ziemsvētku un Lieldienu brīvdienās.

Freds par savu māti Elzu rakstīja: …. Viņa tikpat labi jutās amatnieku un strādnieku vidū kā tad, kad mūsu mājās ciemojās jaunās valsts vadītāji un ārzemnieki. Protams, šādu dzīves uzskatu iegūt viņai palīdzēja arī viņas vecāku uzņēmums, kurā ietilpa arī zirgu pasta stacijas vadīšana, un kur pastāvīgi apgrozījās daudz dažādu tautību ceļotāji... Bērnībā mums bija kādas piecas vietas, kurās jutāmies vairāk vai mazāk kā „mājās“... Māmiņa, parasti saiņiem apkrāvusies, apgrozījās starp šīm vietām, lai mēs, bērni un daudzie ciemiņi, tiešām arī visur justos mājīgi. Pie tam satiksme toreiz nebija vis ar parocīgo autiņu, bet ar vilcienu un tad ar lēno 1 zirdziņa pajūgu no dzelzceļa stacijas līdz mājām.

1939. gada septembrī sākās otrais pasaules karš. Rīgā 1940. gada jūnijā ienāca Krievijas komunistu armija. Beidzās brīvās Latvijas laiki. Sākās Baigais gads. Tas bija juku gads. Vairs nevarēja zināt, kas rītdienā notiks. Cilvēki pazuda. Visiem bija bailes. 14. jūnijā Elzas māsīcas Kētes Teikmanes ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Dēlu 13 gadu vecumā Sibīrijā nošāva. Vīru Krievijā nošāva. Tēvs Latvijā nomira. Tuvākie radi saprata, ka arī viņiem draud briesmas un kad varēja, bēga. Kuplā skaitā nonāca Amerikā. Elzas trīs bērni Margita, Ingrida un Freds netaisījās bēgt, bet beigu beigās katrs tomēr nonāca citā kontinentā. Pēc otrā pasaules kara Ingridas ģimene nokļuva Austrālijā. Freds bija partizāns un nonāca Amerikā. Margitu izsūtīja uz Sibīriju.

Pēc otrā pasaules kara beigām no 1945. gada maija Latvijā bija krievu komunistu okupācijas vara. Elzas vīru Antonu 1946. gadā Rīgā apcietināja un smagi pratināja. 1949. gadā 25. martā Elzu un Margitu Oliņu ar divām meitām Ausmu (1936) un Dainu (1937) izsūtīja uz Sibīriju, uz Tomskas apgabala Kolpaševas rajonu. Bet Antonu neizsūtīja, tikai tāpēc, ka viņš tanī brīdī negadījās mājās. Antons Latvijā bija palicis viens. Kādu laiku slēpās. Ģimenes dzīvoklī Elizabetes ielā vairs nekad neatgriezās. Kad atkal jutās drošs, nodarbojās ar tulkošanu un labi pelnīja. Antons gādāja, ka Elzai, Margitai un meitenēm Sibīrijā nekā netrūktu. Elzas vecākā meita Margita nomira Sibīrijā 1956. gada janvārī. Elza un abas mazmeitas atgriezās Latvijā. Vienai vilcienā pa ceļam atpakaļ uz Latviju piedzima meitenīte. Elza, Antons un divas mazmeitas atkal bija kopā Latvijā, bet bez vidējās paaudzes. Radi un draugi bija pa pasauli izkaisīti. Elza iegrima apātijā.

Antons turpināja strādāt pie tulkošanas darbiem, kamēr vien varēja, lai gādātu ģimenei iztiku un mazmeitām augstāko izglītību. Reiz, kad Elzai bija gaišāks garastāvoklis, Antons rakstīja meitai Ingridai Austrālijā: Mēs ar Mīmīti še tiešām dzīvojam kā idillē. Vari iedomāties agrāko Margitiņas istabiņu Mīlgrāvī, otrajā stāvā gaišu un saulainu, siltu. Pa vakariem, pēc pusdienas atpūtas sēžu še un tulkoju no dažādām valodām, bet Mīmīte sēž man pretim ar vārdnīcām un veikli vien uzšķir, ja man pietrūkst kāds vārds vācu vai franču valodā, bet ja es pats sāku kādu vārdnīcu šķirstīt, tad apvainojas. Un mazā Olite ir kā saules stariņš, kas ienes visā mājā pavisam jaunu garu… Elza ar Antonu palīdzēja uzraudzīt mazmazmeitiņu. Un sīkais jaunais Saulstariņš spīdēt vien spīdēja! Pēkšņi 1962. gadā Elza nomira. Antons nomira sešas nedēļas vēlāk.

Tas viss bija sen. Latvijā Mīmīte sen jau mirusi, bet Austrālijā es tagad esmu Mīmīte saviem mazbērniem. Viņi gan mani ir saīsinājuši uz Mīmī.

Baiba Haringtona ar izvilkumiem no Antona Launaga, Freda Launaga un Ingridas Vītolas vēstulēm.
Lit.: Laikraksts Latvietis Nr. 137, 23.03.2011.

Elza (Olga Elizabete) un Antons Launagi ap 1910. gadu

Stāv no kreisās: Margita, Ingrida, Freds. Sēž no kreisās: Audzinātāja Rudzīšu jaunkundze, Mīmīte

Vecgulbenē pēc tēva nāves ap 1905. gadu

Launagi pie Jūrmalas vasarnīcas ap 1925. gadu

Ingrida, Freds, Margita un suns jūrmalā

Lit.: Laikraksts Latvietis Nr. 137, 2011. g. 23. martā 

Aleksandrs Jūlijs Mežciems (04.04.1891. Trikātā - 03.05.1960. Anglijā)

Aleksandrs Jūlijs Mežciems dzimis 1891. gada 4. aprīlī Trikātas muižā tirgotāja priekulieša Dāvida Mežciema (1862-1905) un viņa sievas Minnas Marijas (1860-1923, dz. Ērmane no Jaunbrenguļu Staužām) ģimenē kā ceturtais bērns piecu bērnu pulciņā. Pirmo izglītību baudījis mājās, pēc tam vienu gadu mācījies Palsmanes draudzes skolā. 1902. gadā sācis apmeklēt Rīgas Aleksandra ģimnāziju, kuru absolvējis 1911. gadā. Tajā pašā gadā sācis studēt Tērbatas Universitātē matemātiku, bet jau pēc dažiem mēnešiem pārgājis uz Medicīnas fakultāti. Studiju laikā bijis volontieris venerisko un ādas slimību klīnikā pie prof. Paltsona un sieviešu slimību klīnikā pie prof. Mihnova.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada 14. jūlijā Aleksandrs Mežciems iestājies brīvprātīgi par jaunāko ārstu Krievijas Sarkanā Krusta pārsiešanas punktā, kur strādājis vairāk nekā gadu, piedalīdamies kaujās Prūsijā, Polijā un Lietuvā. 1915. gada rudenī, atvaļinājuma laikā, turpinājis studijas. Nodibinoties Latviešu strēlnieku pulkiem, 1915. gada decembra sākumā tiek iecelts par jaunāko ārstu 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā, ko pēc gada pārdēvē par pulku. Ņemot atvaļinājumus starpbrīžos starp kaujām, viņš 1916. gadā absolvē Tērbatas Universitāti, iegūstot ārsta grādu.

Dr. A. Mežciems piedalījies vairākās kaujās, iznesis no kaujas līnijas daudzus ievainotus karavīrus, arī sava bataljona komandierus. Vēlāk, nodibinoties Latvijas brīvvalstij, Dr. Aleksandrs Mežciems apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa III šķiru par to, ka “1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna viņš, apsvēris to, ka kaujās ievainotie 20°C salā nespēs aiziet uz 3 km attālo pārsienamo punktu un līdz ar to tiem draudēs nosalšana, pēc paša ierosmes pārcēla punktu 400 soļu no priekšējās līnijas un, par uguni nebēdādams, sniedza ātru palīdzību cietušajiem."

Rakstnieks Aleksandrs Grīns romānā "Dvēseļu putenis” aprakstot Ziemassvētku kaujas, daudzviet piemin ārstu Mežciemu. Lūk, kā rakstnieks viņu raksturo: "Tak nāk no kalna puses cilvēks, bez baiļu brizdams iekšā Tīreļpurvā.

Tas jaunais vidzemnieku pulka ārsts. kas simtus ievainotus šodien izlaidis caur savām spalvainajām rokām.

No kalna sāniem ievirzījies gabaliņu purvā vidzemnieku pārsiešanas punkts, un ārsts ir strādājis no rīta tumsas līdz pat nakts tumsai. laizdams no mutes pīpes dūmu mutuļus un mundrinošus vārdus tiem ievainotiem, kas vēl dzīvos, un no purva iznestiem mirējiem.

Tad vairs nenes neviena. Sanitāri un feldšeri līdz nāvei guruši, sāk turpat asiņainā sniegā noberzt asinīm kaltušās rokas, bet ārsts pūš vēl lielākus dūmu mutuļus no savas pīpes un skatās prom uz to pusi, kur sniegā vēl var manīt sakritušas karotāju rindas.

lzdauza pīpi, bāž to kabatā un garos soļos iet uz purva pusi.

Bargāks vēl kļuvis ziemas sals. vietām vairs nelaiž kājas cauri sniegsegai par ledu sasalušās asinspaltis, bet dažā vietā gājējs grimst līdz gurniem. citā uz mutes klūp un atkal ceļas kājās. lai cīnītos tālāk pa dziļa sniega lauku.

Jauno ārstu iedzinusi šai miroņlaukā alka pārliecināties pašam, vai miroņiem vēl neguļ blakus kāds lodes sadragāts pusdzīvs.

Ārsts iet gar sniegā iegrimušiem augumiem, vēro, skatās un pēta, bet neredz sakustamies it neviena.

Visiem, pie kuriem tas noliecas. ir stiklainas acis un pelēkzilganas sejas, un palīdzību te nelūdz vairs neviena balss.

Ārsts atsēžas uz sniega valnīša, aiz kura sakrituši četri mīnas sadragāti līķi, īgni rūkdams, piebāž no jauna pīpi, meklē sērkociņus un iesāk smēķēt - un piepeši kaut kas nikni aizspindz tam gar galvu.

Ārsts gausi ceļas kājās, sāk iet atpakaļ, un vācu sargu lodes viņu pavada līdz pašam Ložmetēju kalnam, spindzēdamas pakaļ tā pīpes laistiem dūmiem."

No 1917. gada beigām Aleksandrs Mežciems strādāja par asistentu Tērbatas Universitātes lekšķīgo slimību hospitālajā klīnikā līdz pat 1918. gada jūlijam, kad Tērbatas Universitāti pārcēla uz Voroņežu.

Un atkal turpinās Dr. Mežciema aktīvās militārās gaitas. Ar speciālu ziņojumu Ziemeļkrievijas flotes daļām viņš nonāk līdz pat Arhangeļskai, kur pievienojās flotes vienībām par vecāko ārstu uz karakuģa “Jaroslavna”. Ar šo kuģi viņš nonāk Šerbūrā, Francijā. 1919. gada sākumā viņš piedalās Latvijas delegācijas sastāvā Parīzes miera konferencē. Latvijas valdības uzdevumā Aleksandrs Mežciems dodas atpakaļ uz Latviju ar sanitāriem piederumiem un medikamentiem jaunajai Latvijas armijai.

1919. gada 4. jūlijā viņš stājās Baloža brigādes studentu rotas rindās un kā vienkāršs karavīrs piedalās kaujās Vidzemē. Vēlāk viņam tiek uzdots organizēt Liepājas kara slimnīcu kara ostā. 1919. gada novembrī Bermonta karaspēka Pleves grupa uzbruka Liepājai, un 15. novembrī tai izdevās izlauzties līdz kara ostai un tuvoties kara slimnīcai. Tad Dr. Mežciems noorganizē no sanitāriem kaujas grupu, pievienojas jau izklīdinātām latviešu vienībām
un kopējiem spēkiem pāriet prettriecienā un izsit Pleves grupu no kara ostas. Viņš saņem gūstā vairākus bermontiešu virsniekus. Nedaudz vēlāk viņš uzzina, ka bermontieši Džūkstē nošāvuši viņa jaunāko brāli.

1920. gada 1. decembrī Dr. Mežciemu ieceļ par LU ķirurģiskas propedeitikas klīnikas asistentu Rīgas pilsētas 1. slimnīcā; 1921. gada februārī viņš dodas prof. Jēkabam Alksnim līdzi uz Rīgu. 1921. gada 1. aprīlī viņš pulkvežleitnanta pakāpē atvaļinās no armijas. Kad Rīgas pilsētas 2. slimnīcā tiek izveidota LU ķirurģisko slimību fakultātes klīnika, Dr. Mežciems pāriet uz to par asistentu. Būdams spējīgs pasniedzējs, viņš prata ieinteresēt par ķirurģiju daudzus topošos ārstus un izveidot ap sevi nelielu ārstu grupu, kas īpaši interesējās par traumatoloģiju. Lai arī Dr. Mežciems savas īsās universitātes karjeras laikā publicēja vairākus zinātniskus rakstus, tomēr pedagoģiskais darbs LU nekļuva par viņa sirdslietu un 1930. gada 1. oktobrī viņš aiziet no darba Latvijas Universitātē.

Ar gandarījumu viņš pieņem uzaicinājumu organizēt Negadījumu apdrošināšanas pārvaldes ambulances. Šī jaunā nozare Latvijā vēl nebija izkopta. Tāpēc Dr. Mežciems vispirms apceļo tolaik redzamākos Eiropas traumatologus Vācijā un Austrijā, gūstot nepieciešamās zināšanas. Īpaši cieši sakari izveidojās ar slavenā ķirurga Lorenca Bēlera klīniku Vīnē. Sākot praktisko darbu Negadījumu apdrošināšanas pārvaldē 1927. gadā, Dr. Aleksandrs Mežciems vispirms izveidoja nelielu, bet vēlāk plašu un modernu ambulatorisku iestādi. Rūpīgi atlasīja ārstus, kas vēlējās specializēties traumatoloģijā un palīdzēja tiem papildināties ārzemēs. Neizpalika arī sasniegumi, piemēram, spieķa kaula tipisko lūzumu ārstēšanā. Darba rezultāti neatpalika no Vīnes klīnikas rādītājiem. Ar apbrīnojamu pacietību Dr. Mežciems, kas bija anekdotiski slavens ar savām asām un īsām atbildēm, bruģēja ceļu traumatoloģijai Latvijā. Viņš bija apmeklējis visas slimnīcas Latvijā, apspriedis problēmas ar lauku un mazpilsētu kolēģiem, devis viņiem padomus un ierosinājumus.

Pēc Negadījumu Apdrošināšanas pārvaldes likvidēšanas Dr. Mežciems darbojās slimokasēs un privātpraksē, specializējoties vēnu varikozo paplašinājumu ārstēšanā. Viņš bijis arī ilggadējs studentu ārsts. No 1929. gada darbojies par ārstu 5. Rīgas aizsargu pulkā. 1932. gadā kļūst par šā pulka vecāko ārstu, bet no 1935.

gada viņš ir Aizsargu štāba ambulances priekšnieks. 1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju Dr. Mežciemam uzticēta pārsiešanas punktu ierīkošana un uzraudzība Rīgā.

Dr. A. Mežciema lielāka vājība pēc traumatoloģijas bija lauksaimniecība. Viņš bija nolēmis izveidot savas mājas Priekuļu pagasta Kalna Plūčus par priekšzīmīgu lauksaimniecību. Tas nebija viegli, jo zeme nebija no labajām. Kalna Plūču māja vēl tagad atrodas vienā no gleznākajām vietām Vidzemē. Droši vien bija domāts, ka viņa dēls Dāvis, kas sākumā bija mācījies Rīgas Franču licejā, bet 1940. gadā bija spiests pāriet uz Priekuļu lauksaimniecības skolu, kādreiz šo saimniecību mantos un tālāk izkops. Diemžēl viņam nebija lemts piedzīvot Latvijas neatkarības atgūšanu.

Kopš 1990. gada šajā saimniecībā apbrīnojami veiksmīgi darbojās Dr. Aleksandra Mežciema meita leva Mežciema-Keith. Pati māja, tās apkārtne ar lielu zivju dīķi, vecām kļavām, saimniecības ēkām, no jauna iekoptu sakņu un puķu dārzu, taku uz Raunīša upīti un tālāk uz mežu lēni, bet mērķtiecīgi, pilnīgā sapratnē un saticībā ar jauno latviešu ģimeni tika atjaunota un nu jau atkal bija atguvusi paraugsaimniecības nosaukumu.

Līdz pat mūža beigām zeme bija Dr. Mežciema vājība un vaļasprieks. Arī Anglijā, kur viņš ar ģimeni nokļuva kara bēgļu gaitās, pie savas mājas Birmingemā viņš kopā ar dzīvesbiedri izkopa skaistu dārzu. Tuvinieki un draugi zina stāstīt vēl par divām Dr. Mežciema vājībām: ceļošanu kājām un kriminālromānu lasīšanu. Uzskata, ka viņam piederējusi Latvijā plašākā kriminālromānu bibliotēka, turklāt grāmatas bijušas visdažādākās valodās.

Vācu okupācijas laikā Dr. Mežciems strādāja par ārstu Dzelzceļa virsvaldē. Bēgļu gaitās visa ģimene nokļūst Vācijā, kur ģimenes galva pelna iztiku, strādādams medicīnisko darbu. Dēls 1944. gada vasarā tika iesaukts leģionā. Tikai pateicoties laimes gadījumam un Mežciema kundzes uzņēmībai ģimene kara beigās varēja atkal apvienoties un 1947. gadā izceļot uz Angliju. Šeit Dr. A. Mežciems nespēja iekļauties medicīniskajā darbā. Šo enerģisko un stalto vīru ar gludi skūto galvu, mūžīgo pīpi zobos, skopu un īsu vārdos, bet vienmēr izpalīdzīgu darbos, skāra trieka.

Dr. Aleksandrs Mežciems mira 1960. gada 3. maijā Anglijā un tika apbedīts Brukvūdas kapos.

1921. gadā salaulājās ar ārsta pulkveža un LU ķirurģijas profesora Jēkaba Alkšņa meitu Mildu Elvīru Alksni (1902-1982), meita Ieva Liene (1931-2016), dēls Dāvids Jēkabs Ivars (1925-1987; 2. pasaules kara laikā dienējis latviešu leģionā). Mazmeita Trūdija Žagare.

Studentu bataljona komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Jānis Mežciems

Jānis Nikolajs Mežciems dzimis 1889. gada 25. novembrī Trikātas muižā lauksaimnieka un tirgotāja Dāvida Mežciema (1862-1905) un viņa sievas Minnas Marijas (1860-1923, dz. Ērmane no Jaunbrenguļu Staužām) ģimenē.

1907. gadā beidzis Mironova komercskolu Rīgā un rudenī sācis studēt tautsaimniecību Rīgas Politehnikumā. Studiju gados bijis studentu korporācijas Selonijas biedrs. Pēc tēva nāves palīdzējis mātei vadīt plašo tirdzniecības uzņēmumu Vecgulbenē.

Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā brīvprātīgi iestājies Kronštates cietokšņa artilērijas 1. pulkā. Pēc kara skolas paātrinātas beigšanas, 1915. gada 10. maijā paaugstināts par praporščiku. Jānis Mežciems lūdzis viņu pārvietot uz Latviešu strēlnieku pulkiem Rīgā, taču bez panākumiem. 1916. gada vasarā komandēts uz Desanta artilērijas brigādi pie Baltijas jūras, Takerostā (starp Pērnavu un Ainažiem). Tur dienējis līdz 1918. gada februārim un ticis paaugstināts par podporučiku. Ienākot vācu armijai Pērnavā, kritis ar pārējiem, apmēram 50 artilērijas virsniekiem vācu gūstā. No gūsta uz galvojuma pamata kā baltietis atlaists uz dzīvesvietu Vecgulbenē.

1918. gada jūnijā Jānis Mežciems kopā ar pusotru gadu jaunāko brāli ārstu Aleksandru slepus devies prom no vācu okupētās dzimtenes, un pāri Peipusa ezeram nonācis Pēterpilī, kur abi brīvprātīgi iestājušies ģenerāļa Jevgeņija Millera baltgvardu ziemeļarmijā Murmanskas frontē, un saņēmis uzdevumu formēt jaunu artilērijas brigādi Petrozavodskā. Pēc padomju valdības izdarītās kratīšanas angļu sūtniecībā Pēterpilī 1918. gada oktobrī, ziemeļarmija sabruka. Tās piederīgos Padomju valdība izsludināja ārpus likuma un aizmuguriski notiesāja uz nāvi. Pārvarot milzīgas grūtības, Jānis Mežciems atgriezies vēl arvien vācu okupētajā dzimtenē. Slēpies pie savas māsas viņas plašajā lauku īpašumā Aumeisteru (Cirgaļu) pagastā.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas uz 1. Latvijas Apsardzības ministra Jāņa Zālīša (1874-1919) aicinājuma 1918. gada decembrī Jānis Mežciems iestājies pulkveža Oskara Kalpaka bataljona Atsevišķā studentu rotā, kas tika dibināta 1918. gada 20. decembrī. Piedalījies cīņās pret lieliniekiem no Ventas upes līdz Kalnciema (pie Lielupes) ieņemšanai, kad pēc Latvijas Pagaidu valdības gāšanas 1919. gada 16. aprīlī Liepājā, frontes delegācijas sastāvā 17. aprīlī tika komandēts uz Liepāju aizstāvēt gāztās Pagaidu Valdības un Latvijas nacionālās intereses pie vācu muižnieku inspirētās Drošības komitejas un vācu valdības galvenā pārstāvja grāfa von der Golca, kā puča pabalstītāja ar Reihsvēra vienībām.

Liepājā cieši sadarbojies ar angļu militāro misiju majora Ostina Henrija Kīnena vadībā, kur patvērumu pēc puča bija atraduši gāztās Pagaidu valdības ministri ar prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Tur uzturējās arī prezidenta adjutants Miervaldis Lūkins, kamēr visi pārcēlās uz valdības kuģi Saratova, kas stāvēja Liepājas reidā.

15. jūnijā Jānis Mežciems ticis izsaukts uz Rīgu, no kurienes kā Latvijas Pagaidu valdības sakaru un J. Baloža brigādes sevišķu uzdevumu virsnieks tika komandēts uz Cēsīm pie Igaunijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Johana Laidonera, Cēsu kaujas laikā pieteikt un izskaidrot viņam Latvijas armijas Dienvidgrupas (pulkveža J. Baloža brigādes) stāvokli un tās vienību novietošanu. Kā sevišķu uzdevumu virsnieks pie Armijas virspavēlnieka štāba dienējis līdz minētā štāba likvidācijai 1922. gada 18. aprīlim.

Kad 1919. gada 8. oktobrī Vācijas algādzis ģenerālis Pāvels Bermonts-Avalovs ar savu savervēto karaspēku no Jelgavas uzbrucis Rīgai, cīnījies Studentu bataljona rindās, un par Rīgas tiltu aizstāvēšanu naktī no 9. uz 10. oktobri Jāni Mežciemu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiru un paaugstināja kapteiņa dienesta pakāpē. Kara darbības laikā apsaldējis abas kājas, kam sekoja labās kājas amputācija virs ceļgala.

Pēc Armijas virspavēlnieka štāba likvidācijas 1922. gada 18. aprīlī Jānis Mežciems devies uz Džūkstes pagastā (Tukuma raj.) piešķirto jaunsaimniecību Guntiņas. Pēc mātes nāves, 1926. gada jūnijā otrreiz iestājies Latvijas nacionālajā armijā, pēc četru mēnešu dienesta Bruņošanas pārvaldē, 8. oktobrī pārvietots uz Kurzemes artilērijas pulku Liepājā par pulka tieslietu darbvedi.

Pēc 15. maija apvērsuma 1934. gada 8. jūnijā Jānis Mežciems piekomandēts Iekšlietu ministrijai un iecelts par Liepājas pilsētas valdes locekli. Līdz 1935. gada 1. decembrim vadījis pilsētas tehnisko nodaļu, pēc tam līdz padomju okupācijai 1940. gada 17. jūnijam – sociālās apgādes un veselības nodaļu.

Padomju okupācijas laikā Jānis Mežciems palicis bez darba, viņš nav saņēmis arī pienākušos pensiju, zaudējis savu lauku īpašumu un vecuma dienām iekrāto un Liepājas pasta krājkasē noguldīto naudu.

Savukārt, vācu okupācijas (Otrā pasaules kara) laikā līdz 1942. gada 1. decembrim strādājis Darba pārvaldes norīkojumā par valodu tulku Liepājas politiskajā pārvaldē, pēc tam Latvijas kara invalīdu savienības Liepājas nodaļā bijis nodaļas priekšnieka vietnieks, valodu tulks, kasieris un pilsētas ēku un veikalu apsardzības priekšnieks.

1944. gada 6. augustā Jānis Mežciems devies trimdā uz Vāciju. Dienu vēlāk, iebraucot Gotenhafenes ostā, pēc dokumentu pārbaudes, Gestapo aģenti spaidu kārtā norīkoja viņu uz Berlīni Siemens&Schuckert’a kabeļu fabrikas kantorī par rēķinātāju uz automātiskām mašīnām, ar piespiestu dzīves vietu politiski neuzticamu itāļu strādnieku nometnē.

1945. gada marta vidū no Berlīnes izdevies izkļūt uz Detmoldu, kur brālis Aleksandrs pēc kapitulācijas strādājis par ārstu. No dzīvošanas itāļu strādnieku nometnē Berlīnē, 1946. gada jūnijā Jānis Mežciems saslimis ar atklāto plaušu tuberkulozi, līdz 1947. gadam ārstējies sanatorijās Senne un Denplingenā. Pēc tam devies uz savu pamatnometni Augustdorfu pie Detmoldas. 1948. gada 16. decembrī devies uz Baltic Vocatinal Training Centre Bedburg-Har, no turienes – uz Eversburgu pie Osnabrück’as. Jānis Mežciems veselības un redzes bojājumu, kā arī invaliditātes dēļ nav varējis apgūt kādu arodu, lai nopelnītu sev iztikai. 1950. gada 23. augustā no Eversburgas pārvietots uz Evangelisch-Katholischer Altersheim für Ausländer Varel in Oldenburg.

Miris 1957. gada 28. augustā Farelē, kremēts. Jānis Mežciems atstājis testamentu, kurā no iekrātām 700,00 DM (Vācijas markas), kas glabājās korporācijas Selonijas palīdzības fondā, ja 5 gadu laikā urnu ar viņa pelniem nevarēs pārvest uz atbrīvotu dzimteni, 350,00 DM novēl Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrībai un 350,00 DM – korporācijai Selonija.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis Nr. 277 (1920), Staņislava ordeņa III šķira (1918). 

Anna Veronika Tobies (dz. Mežciems) bija Aumeistersu pagasta (Cirgaļi) Lejaskranķu, Kalnakranķu un Puriņu māju īpašniece.