Plaudis

Dāvids Plaudis – savas dzīves saimnieks

 Ir agrs pavasaris. Pa vēl nenožuvušo ceļu lēni ratus velk noguris zirgs. Braucējs sakņupis un domīgs – ceļš ir bijis tāls. Ratos viņš nav viens, jo tajos šūpojas kāds savāds maiss. Mazs puika ir ielikts šajā maisā, jo viņš ir pārkāpis noteikumus. Iepriekšējā brauciena laikā viņš ir sēdējis un skatījies apkārt, iegaumējis apkārtni un ceļus. Tas ir mazais ganu puika Dāvītis. Pirmajā reizē pie jaunā saimnieka viņš izturēja tikai divas dienas un kājām atbēga mājās. Šajā reizē tā vairs nebūs, jo braucot maisā neko nevar redzēt, un ceļš pie cita saimnieka ir daudz tālāks. Dāvīša tēvam Jānim, kuram barojamas vēl septiņas bērnu mutes, nav citas iespējas, kā vien atdot puiku par ganu. Rudenī atgriežoties dzimtajā Raunas pagastā, viņš būs nopelnījis nātnas linu bikses un maišeli ar putraimiem. Peļņa nebūs nekāda dižā, bet viņš būs sevi visu vasaru pabarojis, strādādams par vēdera tiesu. Bet ziemā ģimene ēdīs skābu kāpostu zupu, kurā būs Dāvīša sapelnītie putraimi. Māte Anna zupā ieliks arī kādu drusciņu taukumu. Tos viņa sagatavos, sastrādājot cūku iekšu taukus kukulītī un ik reizi taupīgi no tā nogriezīs, lai ēdienā būtu kāds treknumiņš.

Mazais puika ap 1902. gadu ir Dāvids Plaudis (visu mūžu viņu sauca vienkārši par Dāvi), un tāds ir viņa bērnības stāsts. Bērnības, kas pagāja diezgan lielā trūkumā astoņu bērnu ģimenē. Dāvis ir viens no dvīņiem un viņa dvīņu brālis ir Jūlijs. Ģimenē auga divas māsas – Marija un Karlīna, un brāļi – Eduards, Jēkabs, Kārlis, Jānis.

Mans stāsts būs par Dāvi, jo esmu viņa mazmeita. Mūsu dzimtas saknes esam apzinājuši sešās paaudzēs, sākot ar mana vectēva māti Annu Plaudi, dzimušu Ģipsli un tēvu Jāni Plaudi. Dāvi, kurš izveidoja dzimtas mājas Brekšņi, uzskatām par savu ciltstēvu. Dažādi ir bijuši viņa dzīves ceļi, pilni ar notikumiem, briesmām, piedzīvojumiem, darbu un mīlestību. Dāvids  Plaudis bijis neliela auguma, bet sīksts gan miesā, gan savā garā. Mazliet spītīgs un lecīgs, prasmīgs sava amata meistars, reizē atbildīgs, bet ar savām cilvēciskajām vājībām.

Man zināmi stāsti, kas mūsu dzimtā iet no mutes mutē. Daži no tiem ir traģikomiski, citi raisa cieņu. Tie ir par cilvēku, kuram varam pateikties, kuru apbrīnot, bet kurš nav bijis ne balts, ne pūkains – ar savu raksturu un mugurkaulu. Šie stāsti ļauj nedaudz iepazīt cilvēku, radīt nelielu priekšstatu par viņu, kuru nekad neesam redzējuši un satikuši. Tie un nobružāts ģimenes albums ir saikne starp tagadni un pagātni, saikne starp paaudžu paaudzēm vienas dzimtas vēsturē.

Dāvis piedzima 1886. gada 23. februārī, laikā kad vēl ziema, bet gaisā jūtams jau pavasara tuvums. Aukstais laiks padarīja brāļus izturīgus un norūdīja, viņi izdzīvoja. Būdams viens no dvīņiem, Dāvis bija neliela auguma. Par to viņu skolā ķircināja. Kādu reizi viņš nebija izturējis un grūdis pāridarītāju pret sienu tā, ka tam deguns sācis asiņot. Par to nācies tupēt uz zirņiem. Dāvis skolā gājis tikai trīs ziemas. Tā viņš arī teicis: ”Trīs ziemas skolā”. Tā bija toreizējā izglītība. Tas neliedza Dāvim būt par lielu grāmatu lasītāju visa mūža garumā, līdz pat ļoti lielam vecumam. Viņa lasāmviela bijušas arī avīzes. Dāvim labi padevās arī matemātika, un vēlākajos gados viņš ar visu savu trīs klašu izglītību mācēja sarēķināt un izskaitļot.

Jaunekļa gados Dāvis dienēja cara armijā. Viņš dienēja Varšavas pievārtē, vietā ar nosaukumu Pultuska. Tad nāca Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas. Otro reizi Dāvi iesauca jau Latvijas armijā, visticamāk pēc 1919. gada 10. jūlija, kas uzskatāma par dienu, kad tika izveidota Latvijas armija. Viņš dienēja Daugavpils kājnieku pulkā. Dienesta laikā nokļuva arī Liepājā. Kādu reizi nolēmis izpeldēties jūrā, Vidzemes puisis, kurš peldējis tikai upē un ezerā, nezināja, ka jūra ir pavisam kaut kas cits. Jūra peldētāju nesusi arvien tālāk no krasta, uz atklātas jūras pusi. Nonākot atklātas jūras varā, Dāvi pārņēmušas nāves bailes. Viņš sakopojis visus savus spēkus un izglābies no noslīkšanas. Par sīvām kaujām nostāstu nav, un tas varētu nozīmēt, ka vectēvam kauju nopelni gājuši secen.

Kara un juku laiki reiz paiet un iestājas miers, kad domas sāk raisīties par turpmāko. Ceļi Dāvi bija atveduši no dzimtās Raunas uz Trikātu. Dienesta laikā viņš bija apguvis celtniecības prasmes. Vislabāk viņam patika un padevās mūrēšanas darbi. Šo amatu viņš apguva pamatīgi, līdz dabūja Latvijas Amatniecības kameras amatnieka karti, Nr. 10090. Tas liecina par to, ka mans vectēvs ir bijis īsts sava amata meistars.

Kopā ar citiem jauniem cilvēkiem viņš gāja uz zaļumballēm kaimiņu pagastā Mārsnēnos. Tur viņa uzmanību piesaistīja staltā un skaistā Helēna Rozenberga. Uz jauno un spēcīgo sievieti cerēja saimnieku Eliasu dēls, bet viņa izvēlējās Dāvi. Tā sākās viņu mīlas stāsts mūža garumā. Arī Helēna nāca no lielas ģimenes, kura dzīvoja Trikātas pagasta Klapčos. Viņas māti sauca Kristīne, bet tēvu Miķelis. Šajā ģimenē vecākiem bija septiņi bērni – Helēna, Kristīne, Anna Skaidrīte, Emma, Edvards, Hermanis, Jānis. Arī Rozenbergu ģimene nebija no turīgajām, jo vecāki bija vienkārši pusgraudnieki. Dāvi un Helēnu vienoja izcelšanās, trūkumā pavadīta bērnība un liela vēlēšanās izdarīt kaut ko tādu, lai dzīve kļūtu kaut nedaudz labāka. Tas viņus satuvināja vēl vairāk. Kopīgais mērķis deva spēku un ticību. Viņi vēlējās savu māju, kurā dzīvot un audzināt bērnus.

Dāvis bija iekrājis naudu un par 800 latiem nopirka no Dutkas muižas īpašnieka vācu barona Hansena muižas klēts magazīnu. Viņa pirkumā ietilpa arī šķūnis ar visu kunga karieti. Dāvis varēja būt lepns, jo pirka par skaidru naudu un bez parādiem. Protams, ka tādā ēka dzīvot nevarēja. Šajā brīdī sākās darbs pie mājas izveidošanas, un tas mērāms vairāku gadu garumā. Visgrūtāk bijis izkalt logus biezajos laukakmeņu mūros, kuru biezums tuvs vienam metram. Ar pūlēm tas izdevies, arī Helēna palīdzējusi vīram. Viņa iemanījusies labi ēvelēt dēļus. Dāvi draugi zobojieties sauca par breksni. Izrādās, ka plaudis un breksnis ir viena un tā pati zivs. Kad mājai bija jādod vārds, Dāvis, būdams lecīgs, māju tā arī nosauca – Brekšņi. Ja jau kādu tas iepriecinās vēl vairāk – lūdzu kungi!

Dutkas mužas magazina

Blakus mājai viņš uzbūvēja nelielu malkas šķūnīti. Muižas pārvaldnieks Ziemanis izpētījis zemju plānus un secinājis, ka šķūnītis ir nedaudz uz muižas zemes. To viņš pateicis Dāvim, bet Dāvis, protams, iededzies. Viņš sasaucis draugus un vienas nakts laikā šķūnīti pārvilcis vai pārstūmis, novietojot to tā, kas tas ne par mata tiesu vairs nav bijis uz muižas zemes. Otrā dienā barons Hansens teicis, vai nu Plaudīt tā uz reiz vajadzēja!

Darbi pie mājas labiekārtošanas turpinājušies. Helēna gribējusi, lai viņai uzbūvē maizes krāsni, un vīrs viņai to uzbūvējis. Viņa cepusi rupjo maizi un balto maizi, kuru saukusi par dzeltēnmaizi, un tas bijis tāds kā svētku ēdiens. Darbs un mīlestība aizpildīja viņu dienas.

Savos diezgan nopietnajos gados, kad Dāvim bija jau 41 gads, bet Helēnai 35, viņi sagaidīja savu pirmo bērnu – meitu Skaidrīti. Tas notika 1927. gada 9. aprīlī. Meita Maiga piedzima 1928. gada 20. aprīlī. Dāvis visu laiku uztraucās par to, vai paspēs meitas izaudzināt un izskolot. Dzīvē viss izrādījās pavisam savādāk. Viņš sagaidīja mazmeitu Maiju un mazdēlu Gati (Skaidrītes bērnus), arī mazmazmeitu Signi, kura piedzima 1976. gadā. Dāvis paspēja nosvinēt viņas trešo dzimšanas dienu un pēc pāris mēnešiem 93 gados, būdams saprātīgs un kustīgs savā vecumā, atstāja šo pasauli.

Dāvids ar sievu Helēnu un meitām Skaidrīti un Maigu ap 1929. gadu

Dzīve ritēja savu gaitu, un Dāvim vajadzēja daudz strādāt un pelnīt. Pirmās brīvvalsts laikā darba netrūka. Lai noslēgtu sava veida līgumu, notika tā saucamās magaričas. Labākas vietas par krogu nav bijis! Pēc nostāstiem kļūst skaidrs, ka toreizējos amatniekus nekādā veidā nevar nosaukt par atturībniekiem. Krogā sapulcējušies gan meistari, gan saimnieki, kuriem kaut kas jāuzbūvē vai jāuzmūrē, kā arī strādnieki. Nu sākusies izsole, kurā katrs nosauc savu cenu, par kādu veiks attiecīgo darbu. Kāds arī dabū pasūtījumu. Pēc šī svarīgā notikuma gan meistars līgst zeļļus un strādniekus. Meistars uzsauc pa mēriņam visiem klātesošajiem, saimnieks uzsauc, un tā tālāk. Cik tādu mēriņu, alus kausu ticis iztukšots, cik ilgu laiku tas prasījis, to var mēģināt tikai iztēloties. Reiz izdzēruši sausu Vecvāles krogu! Un tā no reizes uz reizi. Brīžiem Helēnai vienai ar visu nācies tikt galā. Bet viņa bijusi pacietīga un uzticīga sava vīra sieva. Parasti Dāvis otrā dienā pie gultas atradis notīrītus un nospodrinātus savus garos ādas zābakus, lai vai kādus dubļus tie briduši saimniekam esot jautrā prātā. Dažreiz sanācis tā, ka mājiniekiem domātie ciemakukuļi pa ceļam atpalikuši no sava saimnieka. Vēlēdamies palielīties, Dāvis lepni teicis ejait paskataities, ko esmu jums atvedis! Helēna izgājusi ārā, bet tur stāvējis tikai velosipēds, neko vairāk viņa tur nav atradusi. Dāvis palicis pie sava – jābūt! Sieva ņēmusi vējlukturi un gājusi meklēt pazudušo pa to ceļu, no kuras puses vīrs ieradies. Pēc pāris kilometriem sainis ceļmalā atradies. Nu viss atrisinājies un Dāvim izrādījusies taisnība – ir.

Pazuduši ciemakukuļi, lauztas ribas, izkrītot no droškas, skaļa balss – maksa par to, ka ceļš uz māju vedis caur krogu! Bet kā lai pieviļ pagasta nabagus, kas nedēļas nogalēs stāvējuši pie kroga, gaidot nākam meistaru ar peļņu makā. Tas nav pieļaujams! Dāvi piedzīvojumi norūdījuši un veicinājuši viņa izdomu. Viņš jau pirms krogā iešanas ielicis zābakos pa latam. Meitas bijušas tās, kuras tēvam vilkušas nost zābakus. Nav jau slikti, ja dabū pa latam. Mēriņu cilāšana nav traucējusi vadīt meitas skolā. Pēc Trikātas skolas beigšanas abas devušās mācīties uz ģimnāziju Valmierā. Helēna ļoti rūpējusies un meitas lutinājusi. Uz Trikātas skolu nesusi svaigu ēdienu, izgludinātas matu lentas, parasti trešdienās. Viņa pratusi izmantot dažādas mazas viltības. Kad meitām kleitu mugurpuses sēžamvietā padilušas un kļuvuša spīdīgas, viņa vidu atārdījusi nost un pagriezusi šo daļu uz priekšu. Tad zem melnā ikdienas priekšauta nekas nav bijis redzams. Vecākiem bijis svarīgi, lai viņu meitas neizskatās sliktāk par lielu saimnieku meitām. Pašlepnuma viņiem nav trūcis. Ja arī meitām nav bijušas pašas smalkākās drēbes, viņām bijušas labākās atzīmes. Māsas līdzinājušas vecākiem, ar savu pašcieņu un pašlepnumu. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņas izvēlējušās katra savu ceļu. Maiga vispirms dzīvojusi Valmierā, bet ātri vien pārcēlusies uz Rīgu. Skaidrīte pēc neilgas dzīvošanas Smiltenē, atgriezusies Brekšņos. Būdamas ģimnāzistes, viņas ik pa laikam kopā ar māti braukušas iepirkties uz Valmieru. Tad viņas gājušas pie kādas veikala īpašnieces, sauktas par madāmu, kuras veikalā varējis nopirkt kurpītes un kleitas. Reiz māte abām meitām nopirkusi vienādas kleitas – tumši zilas ar baltiem punktiņiem. Pēc veikala gājušas uz kādu ēstuvi, kur pasniegti nēģi ar sinepēm un etiķi. Tad pirkušas arī ūdenskliņģerus un tīringerus. Šis nosaukums licies kaut kas nezināms un noslēpumains. Izrādījies, ka tās ir vienkāršas desiņas.

Otro pasaules karu un represiju laikus ģimene pārdzīvojusi bez traģiskiem notikumiem un lieliem zaudējumiem. Vācu varas laikā Dāvis pārkāpis noteikumus. Tad nācies daļu lauksaimniecības produkcijas nodot okupācijas varas iestādēm. Domājot par ģimenes iztikšanu, Dāvis turpat kūtī nokāvis cūku, bet gaļu spaiņos pamazām sanesis mājās, bet tā, lai neviens nepamana.

Pēc tam kad bijušajā muižas ēkā iekārtoja kultūras namu, Dāvis tur sāka strādāt par kurinātāju. Tā  viņš nopelnīja pensiju – 36 rubļus. Helēna nekad nebija strādājusi algotu darbu, līdz ar to pensijā saņēma vien 12 rubļus. Pensijas dienā viņa savai mazmeitai Maijai devusi 1 rubli. Par to meitene pirkusi konfektes „Sarkanā magone”. Tās ir viņas mīļākās konfektes vēl šodien, domājams arī tāpēc, ka tām ir īpaša viņas bērnības garša. Mazdēls Gatis, kura bērnība arī pagājusi Brekšņos, bijis vienmēr blakus Dāvim, īpaši tad, kad viņš kaut ko mūrējis, arī būdams jau cienījamā vecumā. Gatis ir mantojis vectēva ķelli, kroga glāzi, kas piedzīvojusi neskaitāmas magaričas un meistara apliecību. Maija un Gatis ir Skaidrītes un viņas vīra Viktora bērni un Dāvja mazbērni. Viņi visu savu mūžu dzīvo un strādā dzimtajā Trikātā. Tāpēc mēs sevi varam saukt par pilntiesīgiem trikātiešiem paaudžu paaudzēs. Brekšņi vēl aizvien lepni stāv uzkalnā lielceļa, kā vilinātāja doties projām plašajā pasaulē, malā. Bet saknes ko mūsu dzimta laidusi šajā Latvijas zemes stūrītī ir paaudzēs sakņojušās aizvien stiprāk un dziļāk. Var būt arī Brekšņu sienās iemūrētie laukakmeņi dod kādu īpašu enerģiju, spēku, nosvērtību un pamatīgumu. Šos pamatīguma gēnus mantojuši arī Gata bērni – Agate un Mārtiņš. Mārtiņš tāpat kā viņa tēvs ir zemkopis, kas audzē lopus, sēj un pļauj labību. Agate savukārt ir tā, kas rūpējas par mājas apkārtnes labiekārtošanu. Pa māju un pagalmu skraidelē divi mazi puikas – Jēkabs un Eduards, viņi ir Agates dēli. Dzimta turpinās. Dāvis un Helēna var būt lepni par pēcnācējiem, kas dzīvo savas dzimtas mājās. 

Dāvida Plauža Amatnieka karte, izdota 1939. gada 21. novembrī

Avots: Maijas Inglevičas (dz. Birkava) atmiņas un dzimtas foto, 2013