Čakārnis Dāvids

Cilvēks starp cilvēkiem – ārsts Dāvids Čakārnis

Dāvids Čakārnis. Trikātietis. Ārsts – visiem. Dakteronkulis – radu bērniem. Vīrs, tēvs, vectētiņš, brālis. Visbiežāk tuviniekiem un draugiem – Dāvis. Oldermanis un seniors – saviem krāsu biedriem korporācijā, Lettgalia (ne tikai vietējā lettgaļu kopā, bet arī Vašingtonas štata pavalsts kopā).

Piedzimis 1901. gada (citur dokumentos 1902.) 26. augustā (v.st.) jeb 8. septembrī (j.st.) Trikātas pagasta „Rīsmetēs” pusgraudnieka Jāņa Čakārņa (Jahnis Tschakkarn, 1863-?) un viņa sievas Kristīnes (1863-1920, dzimusi Leimane) ģimenē. Vecāki laulājušies Trikātas draudzē 1890. gadā. Piecu bērnu pulciņā Dāvids ir ceturtais: Anna (1891-?), Pēteris (1894-1985), Jānis (1897-1943), Elza Marija (1908-?).

Aizsaulē aizgājis 1973. gada 13. februārī ceļojuma laikā Jaunzēlandē, Kraistčērčā. Zemes klēpī guldīts 17. februārī Takomā, Vašingtonas štatā.

Pilni septiņdesmit gadi – lūk, tāds ir Dāvidam Čakārnim atvēlētais laiks dzīvē, pasaulē starp cilvēkiem.

Jā, jaunībā doties pasaulē Dāvidu mudina alkas pēc zināšanām, pārliecība par savu varēšanu, noteiktā vēlēšanās kļūt par ārstu. To saprot tuvinieki, un Dāvis saņem visnotaļ dāsnu palīdzību gan no tuviem, gan arī attāliem radiem.

Vēl sirmā vecumā māsa Elza atcerējās Dāvidu skolas vecumā vienmēr ar grāmatu rokās.

Pārāks zināšanās Trikātas draudzes skolā, centīgāks par citiem ģimnāzijā? Varbūt … Par to runāts ģimenē, jo mazdēls Metjū savā skolas sacerējumā, kas veltīts vectēva piemiņai, rakstīja: „Mans vectēvs, kurš dzimis lauku mājās Latvijā, bija vienīgais no pieciem bērniem savā ģimenē, kuram bija iespēja atteikties no nolemtās dzīves laukos. Visiem mācīties ģimenes rocība nedeva iespēju. Slāpes pēc zināšanām viņu aizveda uz Rīgu, kur viņš iestājās Latvijas Universitātē un pabeidza studijas Medicīnas fakultātē. Pēc tam strādāja par ārstu.”

Studiju laiku Rīgā raksturo jaunības draugs Kārlis Vanags: „Medicīnas studijas Latvijas Universitātē ar augu dienu notikušajām lekcijām, anatomijas sekcijām, kolokvijiem un klīnikas praksi (Dāvis strādāja par subasistentu pie profesoriem P. Sniķera un J. Alkšņa) prasīja no topošajiem mediķiem smagu piepūli u neatļāva vaļas laiku priekiem un izklaidēm … Dāvis bija lettgals šī vārda visideālākajā nozīmē.”

Ārsta diplomu D. Čakārnis saņēma 1928. gada 17. decembrī.

Pirmā darba vieta – Liepājas apriņķī, Vērgales pagastā, kur divus gadus nostrādāja par ārstu.

Pēc tam pārcēlies uz dzīvi Aizputē un strādājis par pilsētas un apriņķa ārstu, Aizputes slimnīcas galveno ārstu. Lai gan Dāvidam specialitāte ir ginekoloģija, nācies šajā laikā strādāt par plaša profila ārstu.

1933. gadā Kurzemē apprecējies ar Emmu Gludiņu (1913-2008) (skat. attēlu pa keisi).

Aizputē kopā ar ģimeni dzīvojis plašā personīgajā mājā, kas dēvēta par doktorātu. Tā ir arī visu četru bērnu – Ikara, Ineses, Mārītes un Andra – šūpulis un bērnības māja. Te bieži pulcējušies arī draugi un, protams, daktera Čakārņa pacienti.

Attēlā: Čakārņu ģimene Aizputē ap 1935. gadu

Vēl 90-tajos gados rādītajā TV raidījumā par Aizputi cilvēki ar lielu siltumu un cieņu atcerējās dakteri Čakārni, viņa ģimeni un māju, kur tagad iekārtots bērnudārzs. Pēc tik daudz gadiem! Tātad neaizmirst tos, kuri dzīvē bijuši savējie, kuri vispirms – cilvēki starp cilvēkiem un tikai tad dakteris, mācītājs vai skolotājs …

Kārlis Vanags atceras: „Dāvī tas pats jaunības palu laika gars nekad neizplēnēja. Būdams jau gados un dakteris ar vārdu, Dāvids paturēja savu jaunības sirdi. Atceros, gadījums mani aizveda vācu laikā uz viņa doktorātu. Pagāja jauks vakars, nepārtraukta nakts…”

1944. gada oktobrī D. Čakārnis kopā ar ģimeni izbrauca uz Vāciju. Tā izlēmis bērnu dēļ, novērtējot situāciju un domājot par nākotni.

Arī Vācijā bēgļu nometnē strādāja par ārstu. Pēc kapitulācijas angļu zonā D. Čakārnis bijis visu nometņu vecākais medicīnas virsnieks. Šai grūtajā laikā – nepārtrauktas rūpes par ģimenes iztiku, bērnu mācībām, atbildība par cilvēku veselību, māka sadzīvot… Neziņa par nākotni.

Dzīvesbiedre Emma Čakārne atceras: „Uz Ameriku izceļojām 1950. gada jūnijā un apmetāmies uz dzīvi Vašingtonas štatā. Dāvis strādāja par psihiatru Western State Hospital. (skat. attēlu)

Vēstulē uz dzimteni brālim Pēterim rakstīts: „Man, redz, vēl bija daudz jāmācās. Ne tikai valodas, bet jāliek eksāmeni savā arodā vairakkārt.”

Vēstulēs, cita starpā, atklājas arī D. Čakārņa dzīves atziņas – gan vienkārši cilvēka, gan speciālista skatījumā.

Lūk, dažas no tām: „Mēs dzīvojam tikai vienu reizi un dzīve jānodzīvo jauki!”

„Visas cilvēku problēmas ir ārstējamas vairāk ar psihoterapiju nekā ar zālēm. Katrs pats sev var visvairāk palīdzēt. Ir jātiek pāri bēdām, nedienām, ja vajag – jāsāk viss no gala!”

Liels ir prieks par bērniem un mazbērniem, un savukārt viņiem – mīļa un gaidīta satikšanās ar tēvu un vectēvu.

Uz kādas fotogrāfijas, kur redzama kopā visa ģimene (18 cilvēki), otrā pusē rakstīts: „Es esmu laimīgs un bagāts – man ir četri bērni un astoņi mazbērni. Vecākais dēls Ikars beidzis Vašingtonas Universitāti, ir speciālists lidlauku plānošanā un būvēšanā, Andris – uzņēmumu inženieris, znots – arhitekts…” Un tā par katru – silti vārdi un arī lepnums. Mazbērni vēl tikai skolas vecumā vai sēž lēpī. Vēstulēs stāstīts arī par ceļojumiem – gan pa ASV, apciemojot bērnu ģimenes, draugus, gan par interesantiem tālākiem braucieniem. 1971. gada vasara, piemēram, veltīta ceļojumam pa Eiropu.

„Mēs abi ar Emmu (dzīvesbiedre) ceļojam pa Eiropu. Bijām jau Holandē un Vācijā, pašreiz rakstu no Vīnes. Vakar apskatījām Vīni naktī, šodien – pa dienasgaismu, vakarā iesim uz operu. Brauksim no Austrijas uz Dienvidslāviju, tad uz Itāliju, Frnciju… Mēs rentējam auto un braucam pši. Vēl strādāju, bet pensijas gadi ir klāt, un domāju pensionēties nākamo gadu,” rakstīts vēstulē brālim.

1972. gada nogalē D. Čakārnis ar dzīvesbiedri dodas ilgākā ceļojumā uz Austrāliju, lai apciemotu krustdēlu, citus radus un draugus tur, tālajā zemē.

Vēlāk E. Čakārne raksta: „Cik brīnišķīgi sākās mūsu tālais ceļojums! Cik laimīga bija atkalredzēšanās pēc vairāk nekā 30 gadiem… Un cik skumja bija mana atgriešanās. Piepeši es biju viena ar mazu kastīti rokās – mana mīļā dzīvesdrauga pelnu kastīti…”

„Mums, viņa fukšiem, palikušas dzīvas atmiņas, piederīgajiem – kundzei Emsim un bērniem (abi viņa dēli Ikars un Andris ir lettgaļi) palikusi nebeidzama mīlestība. Tāpat kā kuģis, kas aizslīd aiz apvāršņa, mēs tikai viņu vairs neredzam, tā arī savu mūža oldermani Dāvidu Čakārni mēs arī tikai vairs neredzam, bet dziļa ir mūsu pārliecība, ko viņa krustdēli apliecina šeit pateicībā un mīlestībā, ka viņš joprojām ir pie mums un ap mums.”

Dāvids Čakārnis dzīvo atmiņās, dzīvo savos bērnos un mazbērnos, starp cilvēkiem, kam viņš atstājis bagātu mantojumu – sirds dāsnumu, latvieša sīkstumu un izturību, izpratni par izglītības vērtību un kultūras nozīmi, dzimtenes jēgu.

Dēls Ikrs: „Tēvu es atceros kā ļoti smalkjūtīgu, taisnīgu, draudzīgu, strādīgu un ticīgu cilvēku. Viņš bija ļoti iecienīts ne tikai no draugiem un kolēģiem, bet no visiem cilvēkiem, kas viņu pazina vai tikai satika.

Korekts vārdos un darbos. Daudz cilvēku nāca pie viņa pēc padoma, un vienmēr viņam bija laiks ar visiem parunāties, silts vārds, ko pasacīt. Viņš nekad nav bijis mantkārīgs, bet ļoti augstu novērtēja centību un izglītību. No puikas gadiem atceros, ka tēvs mūs centās ievirzīt pareizās sliedēs un izprast izglītības vērtību. Viņš mūs nekad nespieda mācīties, bet palīdzēja ar savu padomu. Viņam sāpēja sirds par visiem. Kad pienāca vēstules no brāļa Pētera, kam viņa dzīvē izcila nozīme, viņš tās vairakkārt pārlasīja. Un, redzot tēva acīs asaras, es sapratu, ka viņa domas ir dzimtajā zemē… Viņš gribēja arī pats tur vēl kaut reizi nokļūt, bet liktenis tā nebija lēmis. Mēs piepildām šo viņa vēlēšanos…

Tēvs man paliks atmiņā mūžīgi, un man pietrūkst viņa padoma.”

Mazdēls Metjū: „Vectēvs kā personība atstājis dziļu iespaidu uz mani, kaut gan man bija tikai divi gadi, kad viņš nomira. Es par viņu esmu uzzinājis no tiem, kas viņu mīlēja un labi pazina. Es apbrīnoju viņa zināšanas, sportisko dabu un morālo izturību. Vectēvs mīlēja savu ģimeni un medicīnu, bet interesējās arī par daudzām citām lietām. Viņu atzina par labu speciālistu, ārstu, par ļoti izglītotu cilvēku. Viņš prata piecas valodas: latviešu, vācu, krievu, angļu, franču, bet sazināties varēja arī poliski. Viņam patika diskutēt par politiku. Arī sports – teniss, golfs un futbols ietilpa viņa interešu lokā, un pats labprāt ar to nodarbojās. Rodot veldzi un prieku mūzikā, mākslā, vectēvs bieži apmeklēja operas, koncertus, muzejus, teātra izrādes. Cilvēkus viņš vērtēja pēc viņu darbiem un labestības, nevis pēc tituliem un materiālās labklājības.”

Mazbērnos palikusi pārliecība, ka vectēvam dzimtene bijusi un palikusi brīnišķīgākā zeme.

Mazdēli Dāvids un Mišels (abi ekonomisti), apciemojot vectēva dzimto pusi – Trikātu, neslēpa brauciena nolūku. Dāvids teica: „Es gribēju savām acīm skatīt to brīnišķīgo zemi, kuru vectēvs bija spiests atstāt, par kuru tik daudz viņš stāstīja mums un kuru nespēja aizmirst. Es to redzu viņa acīm, jūtu ar viņa sirdi un esmu laimīgs.”

…Rit laiks. Dzimtas koks sazaļo, laiks tuvina paaudzes un vieno tām saitēm, ko sauc par dzimtas piederību.

 

Attēlos: Dāvids Čakārnis - korporelis; vēstules fragments brālim Pēterim Čakārnim Trikātā

Lit.: Čakārne Z. Cilvēks starp cilvēkiem // Mūsu Zeme. 1990. 12. maijs.

Trikātas draudzes arhīvs

Foto no Čakārņu ģimenes arhīva