Ķepītis Jānis

Jānis Ķepītis

2. janvārī Trikātas pagasta novadniekam, komponistam un pianistam, profesoram Jānim Ķepītim jubileja. 105 vasaras un ziemas mūs šķir no tās tālās, saltās dienas, kad Trikātas pagasta Jaunā krogā, Abula vecupes ozoliem apaugušā krastā, skolotāja Mārča (1861-1939) un Emmas Marijas (dz. Viduce, 1869-1933) ģimenē piedzima populārais latviešu skaņradis.

Jāņa Ķepīša tēvs – skolotājs savas progresīvās nostājas dēļ atbrīvots no darba. Par ģimenes galveno apgādnieku kļūst māte – šuvēja. Kā tēvs, tā māte ir lieli mūzikas draugi, tādējādi topošais mākslinieks pirmās zināšanas klavieru spēlē gūst no vecākiem.

Komponista dzīvesbiedre Elvīra Volšteine savās atmiņās stāsta: „Kad komponists izdzird vārdu „Trikāta”, viņa acīs iedzirkstas prieks, viņš kļūst it kā mundrāks.”

„Tas ir atmiņu prieks, dzimtās puses atsmarža, kas sirmajam komponistam acīs iededz jaunības dzirksti. Tad nu kopīgi, ņemot talkā gan jau apdzeltējušas, gan mazāk vecas fotogrāfijas, atmiņās pārstaigājam Trikātas pusi un visas tās vietas, kuras saistās ar novadnieka Jāņa Ķepīša biogrāfiju,” 1988. gadā, ciemojoties pie komponista, raksta  A. Freimanis.

Muzikālajā sabiedrībā un tautā Jānis Ķepītis vairāk pazīstams kā komponists, kā dziesmu, operu, simfoniskās un kamermūzikas autors, kā izcils pianists, kā jauno mūziķu pedagogs, mazāk – kā ērģelnieks, kaut gan ērģeles kopš agrajiem jaunības gadiem bijušas maestro lielā mīlestība. Pateicoties tai, kādreiz ir bijusi iespēja pēc ērģeļu spēlēšanas piekļūt Trikātas baznīcas grāmatām un gūt arhivāru ieskatu, apliecinājumu tēva un vectēva stāstījumam. Komponista jaunībā Trikātas baznīcās arhīvā atradušās grāmatas ar ierakstiem pēc „Napoleona laika” [1812. gads], vēl agrākas gājušas bojā ugunsgrēkā. Bet šodienas skatījumā arī tas jau ir patāls ieskats pagātnē.

Ķepīšu dzimta

Pirmais zināmais Ķepīšu dzimtas pārstāvis ir Lipškalna muižas Ķepīšu  mājas saimnieks Pēteris Ķepītis (1759-1837), Josta (?-1799) un Kačas dēls, un viņa sieva Līze (1759-1851) no Brenguļiem. Pētera ģimenē bijuši septiņi bērni: piecas meitas un divi dēli, no kuriem zināmi – vecākais dēls Mārcis (1790-1863), 4. bērns Dāvis (1800-1849) un jaunākā meita Liene (1806-1893), kura 1827. gadā salaulājās ar Lubu muižas Vēžnieku māju saimnieku Jāni Balodi (1804-1876), kamēr tā māsa Marīne (1796-?) jau 1819. gadā bija kļuvusi par Lienes Ķepītes brāļa Dāvja sievu. Abu dzimtu ciešās saites aizvedīs nākotnē pie pirmā neatkarīgās Latvijas armijas ģenerāļa Jāņa Baloža (1881–1965) ģimenes.

Dāvis Ķepītis bijis pirmais Trikātas pagastā, kurš savas mājas – Ķepītes – iepircis no muižnieka. Pēc vēlākiem aprēķiniem to platība bijusi 66 hektāri. Vecvectēva ģimenē bijuši septiņi bērni – četri dēli un trīs meitas. Meitu liktenis toreizējā sabiedrībā bija izlemts līdz ar viņu piedzimšanu. Saņemot savu pūra daļu un ieprecēties, protams, vēlams labākā ģimenē. Bet kā ar dēliem, ja to ģimenē ir pavisam četri? Tēva māju mantot var taču tikai viens.

Toreiz, līdz pat 1874. gadam lauku puišiem, arī saimnieku dēliem, bija draudošs bieds – dienests cara armijā, kas, kā jau no vēstures zināms, ildzis 25 gadus[1]. Saimnieka dēliem bija divas iespējas izvairīties no ilgā dienesta – vai nu atpirkties ar naudu vai pašam kļūt par saimnieku. Tā Ķepīšu mājas tika pārdalītas. Jaunķepītēs par saimnieku kļuva vecvectēva Dāvja jaunākais dēls Pēteris (1832-1921), Vecķepītēs – vecākais dēls Jānis (1824-1885), komponista vectēvs. Vēlāk Vecķepītes manto vectēva Jāņa vecākais dēls, arī Jānis (1851-1924), komponista krusttēvs, pateicoties kuram maestro kā neprecējušā krusttēva vienīgais mantinieks vēlāk iekļuva saimnieku kārtā.

Jaunākais dēls un komponista tēvs Mārcis Ķepītis (1861-1939, skat. att.), galvenokārt vecākā brāļa Jāņa balstīts, centās iegūt izglītību. Kādu laiku apmeklēja Cimzes skolotāju semināru Valkā, kur guva kordiriģēšanas pamatus, vienlaikus mācīdamies vijoļspēli pie privātskolotāja Tērauda. Kādu laiku komponista tēvs mācījās arī grāmatvedību. Jānis Ķepītis uzskata, ka muzikālie gēni mantoti no tēva ģimenes, jo trīs vectēva Jāņa Ķepīša dēli pratuši muzicēt. Krusttēvs Jānis, būdams izveicīgs galdnieks, pat pašrocīgi uzbūvējis harmoniju, pie kura parasti vasarās tad muzicējis brāļu trio.

Ķepīšu dzimtā tika tradicionāli koptas kuplas ģimenes, un no pieciem bērniem Jāņa dēlam Mārcim Ķepītim bija lemts apprecēt meldermeitu – 1902. gada 18. augustā viņš Trikātas baznīcā salaulājās ar Tiepeles dzirnavnieka Jāņa un Annas Viduču atvasi Emmu Mariju (1869-1933, skat. att.). Komponists Jānis ģimenē bija trešais – jaunākais bērns. Par viņu vecākas divas māsas – Berta Leontīne (1903-?) un Elfrīda Konstance (1905-?). Vecāki bija apmetušies uz dzīvi Jaunajā krogā, kurš atrodas Vijciema ceļa malā, netālu no Barīsu mājām. Tēvs tur atvēra nelielu veikaliņu, māte piepelnījās ar šūšanu. Kad mazajam Jānim bija 4 gadi, tēvs, alkdams rosīgākas un plašākas kultūras dzīves, bez tam ar veikaliņa lietām arī negāja spoži, pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Netālu no Valteralniņa viņi īrēja māju, kura gan I pasaules kara laikā nodega. Tēvs strādāja kādā lielākā veikalā par grāmatvedi, aktīvi piedalīdamies Valmieras toreizējā kultūras, galvenokārt mūzikas dzīvē. Māte turpināja papildināt ģimenes budžetu ar šūšanu.

Daudzpusīgi izglītotais Jānis Ķepītis

Valmierā Jānis Ķepītis mācījies Pakalniņa pagastskolā, beidzis Valmieras ģimnāziju un vienlaicīgi arī Valmieras mūzikas skolas klavieru nodaļu (1926). Jau no 14 gadu vecuma Jānis Ķepītis piedalījās koncertos kā pianists ar solo priekšnesumiem, spēlēja arī dziesmu pavadījumus. Ar toreizējā progresīvā Valmieras mācītāja Helmera Pavasara labvēlību jaunajam censonim netika liegta pieeja skanīgajām baznīcas ērģelēm. Toreizējais ērģelnieks bijis vecs, slimīgs un spējīgs aizvietotājs bijis īsti vietā.

Pie ērģelēm Jānis Ķepītis pirmo reizi sāka apjaust improvizācijas iespējas, šo muzikālās jaunrades fantāzijas jaunrades skaņām pārbagāto skanīgo lauku, kurā gribas iebrist atkal un atkal kā neredzētiem ziediem, neizsmaržotām smaržām pārpilnā rasotā pļavā. Tā sākās nākamā komponista skaņu modulāciju un melodiju harmoniju atklājumu laiks. Tieši šīm Jāņa Ķepīša spējām vēlāk savu vērīgo mūziķa un pedagoga skatu pievērsa profesors Jāzeps Vītols. Sākās mācību laiks konservatorijā. Jānis mācījās kā apsēsts. Šajā saspringtajā mācību darbā bija vajadzīgs tas no paaudzes paaudzē pārmantotais vidzemnieka sīkstums, kas rūdījies, kopjot lieso un pauguraino zemi.

1931. gadā Jānis Ķepītis beidza konservatorijā Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi, bet jau 1932. gadā – profesora P. Šūberta klavieru klasi. 1934. gadā mūsu novadnieks konservatoriju beidza trešo reizi kā Jāņa Mediņa diriģentu klases absolvents. Kādā eksaminācijas lapā profesors J. Vītols par savu audzēkni ar neslēptām simpātijām raksta: „Muzikāli diezgan svaigs, bez tam nebīstas no riska. Dažkārt notiek kāda vieglprātīga šmucīte. Laba tehnika.”

Patstāvīgo māksliniecisko darbību Jānis Ķepītis sāk kā pianists un koncertmeistars Rīgas radio (1934-1952). Tas ir ļoti atbildīgs pienākums, jo tolaik, kā zinām, nekādu fonogrammu vēl nebija, visi atskaņojumi „gāja tieši gaisā”.

Jāzeps Vītols ap 1933. gadu no saviem spējīgākajiem audzēkņiem izveidoja kādreiz tik slaveno „J. Vītola trio”, kur bez Jāņa Ķepīša vēl muzicēja Voldemārs Rušēvics un Atis Teihmanis. „J. Vītola trio” veica plašu koncertdarbību, popularizēdams latviešu mūziku tautā, bija biežs viesis radiopārraidēs.

Toreizējais Latvijas kultūras fonds jaunajam māksliniekam, kā spējīgam un daudzsološam censonim, deva iespēju un līdzekļus pusotru gadu papildināties ārzemju mūzikas centros – Parīzē un Visbādenē.

II pasaules kara gadus Jānis Ķepītis pavada godīgi darīdams savus mūziķa darbus, cik nu to atļauj apstākļi. Toties pēc kara viņa darbīgumam un talantam sākās lielais ziedēšanas laiks. Jau ar 1945. Gadu datēta jaukā opera „Minhauzena precības”, Koncerts vijolei ar orķestri. 1953. Gadā top pirmā simfonija. Pārliecinājies par to, ka arī šis žanrs pa spēkam, J. Ķepītis turpmākajos gados atkal laiku pa laikam reprezentējas arī kā simfoniķis. Bet solodziesmu laukā opuss seko opusam, šinī jomā īpaši spilgti atklājas Jāņa Ķepīša liriskie dotumi.

Alfrēda Kalniņa aicināts, Jānis Ķepītis tūlīt pēc kara sāk strādāt Valsts konservatorijā par kameransambļu klases vadītāju. Četrdesmit gadu viņš bija šī muzicēšanas veida stimulētājs un rosinātājs. Gan kā pedagogs un katedras vadītājs, gan kā komponists.  

Jānis Ķepītis – saimnieks „Vecķepītēs”

Pēckara gados mantojuma ceļā Jānis Ķepītis kļuva par Trikātas Vecķepīšu īpašnieku. Šīs vecvecāku mājas komponistam ir mīļas. Te pavadītas vasaras, te dzimis viņa otrais dēls Andulis (1945). Bet nu izveidojās visai paradoksāla un dīvaina situācija. Mūziķis bija kļuvis par lauksaimnieku, par mājas ar 30 ha zemi īpašnieku. Komponists gribēja no mājām atteikties. Vienīgais zirga bija klibs, tāpēc vairakkārt nācās mērot ceļu uz administratīvo centru – Smilteni. Pēc toreizējās likumdošanas, ka tika noskaidrots, no mājām atteikties nebija iespējams. Tāpat profesionālam un apdāvinātam mūziķim tika aizliegts strādāt divās darbavietās, tāpēc koncertmeistara vietu radio Jānis Ķepītis nodeva pazīstamajai mūziķei Vilmai Cīrulei, pats palikdams konservatorijā. Kas attiecas uz Vecķepītēm, tad izskanēja priekšlikums: „Biedri Ķepīti, strādājiet un pildiet valsts lauksaimniecības nodevas!”

Iebildes tika argumentētas  visai savdabīgi – sak, jūs, biedri Ķepīti, esat cēlies no lauku mantīgās šķiras, gandrīz vai lielsaimniekiem, tāpēc…

„Ja jau jāsaimnieko, tad tā pa īstam,” nolēma komponists. Darbabiedrs un draugs Teodors Kalniņš pats pēc savas iniciatīvas atveda Vecķepītēs pirmos ābeļu dēstus, liekot pamatus lielajam dārzam vecupes krastā. Vecķepītēs uz dzīvi pārcēlās komponista dzīvesbiedres Elvīras Volšteines vecāki. Saimniecībai bija vajadzīgs zirgs. Trikātas pusē paklīda ziņa, ka Kandavā pārdodot zirgus. Vecķepītēs tobrīd atkal viesojās Teodors Kalniņš. Abi mūziķi jūdza ilksīs aizlienētu zirgu un cauri Rīgai, tur nokārtojuši neatliekamās darba lietas, brauca uz Kandavas zirgu tirgu. Mežos vēl šur tur klīda ļaudis apdriskātās vācu armijas uniformās, ieročiem rokās.

„Bailes? Bija, protams, arī bailes. Bet mēs dziedājām,” patīk atcerēties komponistam.

Vecķepītēs ar nopirkto zirgu viņi atgriezās pēc nedēļās. Katrs iekrātais rublis, autora honorāri, tas viss tika ieguldīts Vecķepītēs.

„Remontēja ēkas, iegādāja lauksaimniecības inventāru, stādīja dārzu, iekopa apkārtni. Vasarās Vecķepītēs viesojās Operas teātra mākslinieki, solisti, mūziķi, diriģenti, studenti. Tās bija skanīgās Trikātas vasaras,” atceras Elvīra Volšteine.

Kāds tad ir mūsu novadnieka devums latviešu mūzikas pūrā? Vairāk nekā 200 dziesmas, no kurām populārākās ir 30. gados rakstītās. Operas „Minhauzena precības” un „Indulis un Ārija”, baleti „Turaidas roze” un „Vasaras nakts”. Sarakstītas 6 simfonijas, 3 vijoļkoncerti, 7 kamermūzikas trio skaņdarbi, kantātes, skaņdarbi pūšamajiem un stīgu instrumentiem, dziesmas bērniem, tautasdziesmu apdares, 5 latviešu tautasdejas simfoniskā orķestra pavadījumā. Laikam gan grūti būs nosaukt tādu mūzikas žanru, kurā Jānis Ķepītis nebūtu strādājis. Dzīvesbiedre Jāni Ķepīti kā cilvēku un komponistu raksturo šādiem vārdiem: „Dzīvespriecīgs. Nekad neizrāda, ka grūti. Komponēšanas darbā – apstākļu neizvēlīgs. Bieži bērni spēlējās zem klavierēm, bet viņš – rakstīja. Ko nevajadzēja, to viņš nedzirdēja. Mīl strādāt rīta stundās. Raksta mērķtiecīgi, pēc tam maz labo uzrakstīto. Mīļākais vaļasprieks – gleznas. Nu un toreiz – Vecķepīšu dārzs, kuru gan pats sauca par Teodora Kalniņa dārzu.”

Jānis Ķepītis viesis Trikātas pamatskolā

Kādreiz Trikātas skolnieki ar komponistu uzturēja ciešas un draudzīgas saiknes, sarakstījušies. Trikātas skolā bijis „Jāņa stūrītis”. Bērni rīkojuši talkas Vecķepītēs. Komponists rūpīgi glabā Trikātas bērnu vēstules. Vienā no tām lasām naivi sirsnīgu pašsacerētu dzejas četrrindi:

   „Jūsu mūzikā, liekas, zaķīši dej,

   Vāveres virpuļo un skaļi smej.

   Adatains ezītis klusi čāpo,

   Maz maza čūska šņācot rāpo!”

Nav grūti iedomāties, ka šāda sarakste, arī personīga tikšanās ar dzimtā novada bērniem, komponistam devusi gandarīta darba prieku, rosinājusi domas jaunradei. Un komponists ir pateicīgs bērniem par to.

Vēl šodien Trikātas pamatskolā glabājas komponista Jāņa Ķepīša veltījums 4.b klases skolēniem „Uzmanību”. „Uzrakstīju jums 13 dziedātājiem un 5 klausītājiem mazu dziesmiņu ar Ārijas Elksnes tekstu. Ja patīk tad dziedat,” tā savā vēstulē raksta Jānis Ķepītis. Šie skolēni skolu absolvējuši 1976. gadā.

Pašā vasaras pilnbriedā – 1989. gada 9. augustā, Jānis Ķepītis aiziet mūžībā un pēdējās ardievas Tautas māksliniekam, pianistam, komponistam un profesoram teiktas 15. augustā Baltezera kapos.

 

Šajā rakstā diezgan virspusēji pārlapota novadnieka Jāņa Ķepīša biogrāfija. 2010. gada nogalē nākusi klajā komponista, pedagoga un atskaņotājmākslinieka Jāņa Ķepīša (1908-1989) simtgades atcerei veltīta grāmata „Darba bite. Ķepītis”: komponists un pianists Jānis Ķepītis attēlos, dokumentos, vēstulēs un atmiņās – faktu, atmiņu un zinātnisku komentāru apkopojums par izcilā mūziķa nozīmi Latvijas kultūrā. Grāmatas sastādītāja un zinātniskā redaktore Dr. art. Lolita Fūrmane.

Kāzu foto ar Salliju Bērziņu, 1933. gada 3. jūnijs

Kāzu foto ar dziedātāju Elvīru Volšteini, 1944. gada 18. jūnijs


Kepitis gimene(1)

Jānis Ķepītis kopā ar dzīvesbiedri Elvīru Volšteini un dēliem Anduli, Egilu un Uldi

Izmantotā literatūra un avoti:

Fūrmane L. Darba bite. Ķepītis. R., 2010.

Freimanis A. Profesors no Trikātas: [Sakarā ar komponista Jāņa Ķepīša 80. dzimšanas dienu]. Darba Karogs. 1988. 9. janv.

Kļaviņš Dz. Jauneklīgs, draiskulīgs, asprātīgs. Dzimtenes Balss. 1987. 31. dec.

Trikātas draudzes arhīvs

 


[1] Līdz pat 1874. g. obligātā kara dienesta ilgums krievu armijā bija 25 gadi. Aizejot kara dienestā, rekrūtis tika faktiski uz visiem laikiem atrauts savai ģimenei un pierastai apkārtnei, un visai reti bija tie gadījumi, kad tas pēc nokalpotā dienesta vesels atgriezās mājās. Pats kara dienests, ņemot vērā krievu virsnieku un instruktoru patvaļu un necilvēcīgos sodus, bija ļoti grūts. Tāpēc nav jābrīnās, ka no kara dienesta visi baidījās kā no vislielākās nelaimes, un rekrūši izlietoja visus līdzekļus, lai no tā izvairītos.