M-O

Martins Augusts Frīdrihs Johans

August Friedrich Johann Martin

1808. 8. VI – 1891.

Ērģeļbūves meistars

Dzimis ērģeļbūvētāja Kristofa Jakoba Martina ģimenē Hoenfeldas ciemā pie Erfurtes (Vācijā), kur īslaicīgi uzturas viņa vecāki. Līdz 1823. gadam Augusts mācās ģimnāzijā, 1823. gadā iestājas skolotāju seminārā, kuru absolvē 1826. gadā.

1826.-1828. gadā divarpus gados apgūst ērģeļbūvētāja amatu pie meistara Ernsta Zigfrīda Heses (Ernst Siegfried Hesse) Dahvigā pie Erfurtes (Dachwig), 1828.-1830. gadā ir E.Z. Heses palīgs, jau 1828. gadā A. Martins veic ap 1820. gadu celto ērģeļu pārbūvi un remontu Vindisholchauzenas Sv. Mihaela luterāņu baznīcā pie Erfurtes.

1830. gadā A. Martins nolemj doties uz Ameriku, tomēr nelaimīgas sagadīšanās dēļ nokavē kuģi. Līdz 1833. gadam viņš strādā pie izcilā ērģēļbūvētāja Karla Buholca (Carl Becholtz) Berlīnē, 1833. gadā piedaloties Frankfurtes (pie Oderas) Sv. Marijas baznīcas ērģeļu jaunbūvē K. Buholca uzraudzībā, tad strādā tēva vadībā un visbeidzot E.Z. Heses darbnīcā.

1837. gadā E.Z.Hesi uzaicina veikt pamatīgu Rīgas Sv. Pētera baznīcas 43 balsu ērģeļu remontu. Līdzi dodas arī A. Martins, paralēli veicot Reformātu baznīcas pozitīva labošanu. 1838. gadā A. Martins pagatavo Sv. Pētera baznīcas ērģelēm 12 jaunas balsis. Bez Heses un Martina Sv. Pētera baznīcas ērģeļu remontu veic ērģeļbūvētāja palīgs Jakobs Fogts (Jacob Vogt), galdniekzeļļi Justīns Milbergs un Ernsts Augustīns Bergmanis, vēl Karls Kollongs. Darbi pabeigti 1839. gada martā. Ilgstoši uzturoties Rīgā, A. Martins nolemj tur palikt un tā paša gada aprīļa presē – laikrakstos “Rigasche Zeitung” un “Rigasche Anzeigen” – ievieto sludinājumu: “Garīdzniecībai un baznīcas inspektoriem ar šo daru zināmu, ka esmu šeit apmeties kā ērģeļbūvētājs un uzņemos ērģeļu jaunbūves, kā arī ērģeļu remontus un skaņošanu. Man domātos pasūtījumus labprāt pieņems ērģelnieks Bergners un kantors Zemmerings (Sömmering). Aug. Martins, ērģeļbūvētājs no Erfurtes.”

Pasūtījumi neliek uz sevi ilgi gaidīt – ne velti par savas pastāvīgās darbības sākumu A. Martins uzskata 1840. gadu. Tas liek justies droši par nākotni, un A. Martins kļūst Krievijas impērijas pavalstnieks, pilsonis un meistars; 1840. gada pavasarī viņš laikrakstā “Rigasche Anzeigen” ievieto sludinājumu: “Veselīgs, spēcīgs puisis, kuram patiktos mācīties par ērģeļbūvētāju, var pieteikties pie ērģeļbūvētāja A. Martina Lielajā Dzirnavu ielā (Grosse Mühlengasse) 56.” Šajā laikā Rīgā jau ir divi nopietni ērģeļbūvētāji: Johans Buherts (Johann Buchert) un Johans Kristofs Kristīns (Johann Christoph Christien; 1777-1840). Zīmīgi, ka, uzsākot darbību Martinam, pirmais kārtējo reizi dodas uz Sanktpēterburgu un Rīgā vairs neatgriežas, bet Kristīns dodas mūžībā.

Izcilais Erfurtas ērģeļmeistars savas darbības Rīgā laikā no 1840–1885 radījis vairāk par 70 ērģelēm: 67 baznīcu un 19 skolu ērģeles. Tās pamatā uzstādītas Latvijā (Dzērbenes, Vecpiebalgas, Umurgas, Cesvaines, Sesavas, Alūksnes, Trikātas u.c.), daļa arī Igaunijā, Krievijā un Polijā, no kurām līdz mūsdienām Latvijā saglabājušās vien trešdaļa, piemēram Cesvaines baznīcā, Kaltenes baznīcā – sākotnēji Gulbenes baznīcas ērģeles, vecākais A. Martina radītais instruments Latvijā, Limbažu Katrīnas baznīcā, Sabiles baznīcā u.c.

Viņa lielākais instruments, kas sākotnēji būvētas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā (1867-1876) 1906. g. tika pārvietotas uz jauno Ģertrūdes baznīcu. Trikātas ērģeles ir viņa būvētais 62. instruments. Tās tika iesvētītas 1867. gada 21. maijā.

Miris 1891. gadā.

1840. gadā A. Martins apprecas ar Evu Šmājohanu (Schmajohan), un 1890. gada 3. maijā (pēc jaunā stila) abi laimīgi svin zelta kāzas. Eva tāpat kā Augusts nodzīvo 83 gadus (1812-1895); jau līdz 1848. gadam viņa laiž pasaulē piecus bērnus: Karlu (1870. g. palīdz Sv. Ģertrūdes ērģeļu būvē), Vilhelmu, Augusti (1845-1877), Annu un Emīlu. Vēlāk Evas un Augusta Martinu ģimenē piedzimst vēl vismaz divi bērni – Ādolfs un Rūdolfs. Dēls Emīls Martins (1848-1922) – ērģeļu meistars, 1885. gadā pārņem ērģeļbūves darbnīcas vadību; 1913.g. viņa ērģeles uzstādītas Sv. Jēkaba baznīcā.

Lit.: Dzenītis M. Ērģeles Gulbenes-Kaltenes ceļā / http://www.music.lv/lek/kaltene_vesture.htm

Kalējs A. Vecākās skanošās ērģeles Rīgā. http://www.jaunagertrudesdraudze.lv/?ct=ergeles

 

Mauriņš* Jānis

1906. 11. IV – 1985. 23. IV

Ārsts

Dzimis Trikātas pag. Višķos, jaunākais piecu bērnu pulciņā, tēvs Jānis Mauriņš (1862-1929), māte Marija (1867-?, dz. Abuls), laulājušies 1895. g.

Beidzis Latvijas Universitāti (1932), ārsta grāds (ķirurgs). Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes asistents (1934-37).

Līdz II pasaules kara beigām strādājis par ārstu un slimnīcas vadītāju dažādās Latvijas slimnīcās: Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas ārsts (1933-39), Vispārējas apdrošināšanas sabiedrības ārsts (1937-38), Viļakas slimnīcas vadītājs (1939), Jelgavas Sarkanā krusta slimnīcas ārsts (1939-41), Jelgavas pilsētas I slimnīcas ārsts (1941-44). Kopš 1946. g. bijis Valmieras pilsētas slimnīcas ārsts-ķirurgs un direktors.

Bēgļu gaitās izceļo uz Kanādu, kur pēc Ārstu padomes eksāmenu izturēšanas (1956) strādājis par ārstu Ņufaundlandē, Montreālā un Otavā, bet pēdējos gados pārceļas dzīvot Hamiltonā un sniedz palīdzību gados vecākiem tautiešiem. Strādājis privātpraksē.

Miris Hamiltonā Kanādā.

Precējies ar Alīni.

Studentu korporācijas Lattgallia biedrs.

Lit.: Latvijas medicīniskā personāla saraksts. – R., 1938.

Arhīvs. – XIV sēj. – Melburna, 1974. – 318. lpp.

Dr. Jāņa Mauriņa piemiņai // Laiks. 1985. 3. jūl. Nr. 53. 7. lpp.; att.

LVVA P1023-2-14-142.

http://biographien.lv/M_dizs.html

Trikātas draudzes arhīvs

* Baznīcas grāmatā „Dzimuši 1900-1913” rakstīts uzvārds Maurit.

 

Mednis Reinholds

1864. 22. IV – 1939. 27. VIII

Skolotājs

Dzimis Valkas apr. Jaungulbenes pag. Elderos (pēc tagadējā iedalījuma – Gulbenes raj. Galgauskas pag.). Tēvs Ādams Mednis.

Beidzis Cēsu-Valkas skolotāju semināru (1885), Rīgas Katrīnas pilsētas skolas kursu, skolotāja tiesības ieguvis kā eksterns.

No 1886. g. 13. okt. līdz 1891. g. 15. aug. strādājis par palīgskolotāju Aizkrauklē. No 1898./99. māc. g. līdz 1906. g. – skolotājs Trikātas pag. Abulskolā (Abula I pakāpes pamatskolā), kad atcelts no amata par piedalīšanos 1905. gada kustībā.

Pie R. Medņa skolā bieži viesojies un uzturējies viņa sievas brālis dzejnieks Kārlis Skalbe. Vienu nakti, kopā ar sievu, K. Skalbe nosēdējis pat Trikātas cietumā.

Par revolucionāru runu Trikātas baznīcā un cara bildes vazāšanu pa ceļu, soda ekspedīcija R. Medni meklējusi nošaušanai. Abi ar skolotāju Auniņu aizbēguši. Notverts 1906. g., sodīts ar 8 mēnešiem Pleskavas cietumā un atņemtas skolotāja tiesības, tad tiesa viņu attaisnoja. Strādājis Rīgā dažādus darbus. Pēc cara gāšanas – skolotājs Jaungulbenes Kalna skolā. Aizgājis pensijā.

Apbedīts Tirzas Kancēnu kapos.

Precējies ar Līzi Skalbi (1871-1943, dzejnieka Kārļa Skalbes māsu), dēls Reinholds (1900-1966), meita Herta (1901-1976).

Lit.: LVVA, 63. l.

Trikātas pamatskolas novadpētniecības materiāli

 

Mergins Elmārs

1927. 5. III - 2009. 17. XI

Gaisa spēku palīgs, inženieris

Dzimis Cēsu apriņķa Liepas pag. Bērzkalnos, kā jaunākais dēls (ir brālis un māsa). Tēvs Pēteris Mergins (1891-?) – tirgotājs, māte Berta (1893-?, dz. Miķelsone), laulājušies 1922. g.

Mācījies Liepas skolā, Trikātas pamatskolā (1940-1943). Beidzis Valmieras vidusskolu (1950).

Pēc Latvijas okupācijas – 1940. g. slēdz tēva veikalu un ģimene pārceļas uz Trikātas pag. Jaunāžiem.

1944. g. 20. aug. E. Merginu iesauc vācu gaisa spēku izpalīgos. Savas kara gaitas sāk ar atkāpšanos no Rīgas pa Jūrmalas ceļu Tukuma virzienā, tālāk ceļš cauri Kurzemei uz Liepāju. Ar kuģi Donava dodas uz Vācijas ostu Gotenhāfenu, tālāk uz Vācijas pilsētu Egeru, kur bija visu jauniesaukto apmācības centrs. Egerā visus jauniesaucamos sadalīja un E. Merginu kopā ar citu latviešu palīgu grupu aizsūta uz Jēnu, kas aizsargā „Karl Zeiss” rūpnīcu. Vēlāk no Jēnas pārceļas auz Füstenbergu.

Tuvojoties kara beigām 1945. g. 8. apr. grupa jauniesaucamo dodas uz otru frontes – amerikāņu pusi, kur krīt gūstā. Kā gūstekni ved cauri Vācijai uz Franciju.

1945. g. nogalē piekrīt atgriezties Latvijā, kur atgriežas 1946. g. janv.

Latvijā turpina mācības Valmieras vsk. Beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mežtehnikas fakultāti (1950-55).

Rīgas 4. mēbeļu fabrikas meistars un ceha priekšnieks (no 1955), 1958. g. 2. janv. Rīgas 1. mēbeļu fabrikas kombināta galvenais inženieris līdz 1979. g., pēc tam apvienotā (Rīgas mēbeļu kombināta un mēbeļu fabrikas „Teika”) uzņēmuma direktora vietn. ekonomikas un zinātnes jautājumos.

Aizstāvējis tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju (1976).

1993. g. inženieris. Darbojies K. Ulmaņa piemiņas fonda valdē.

1994. g. 22. martā saņem Latvijas Zinātņu akadēmijas inženierzinātņu doktora diplomu.

1994. g. strādā Latvijas Attīstības aģentūrā pie restaurācijas darbiem.

Kopš 2006. g. dzīvo Kauguru pag. Kalnķeņģos (Valmieras raj.).

Precējies ar Astrīdu Dukāti (1933), meita Līga (1960.31.XII).

Lit.: Ozols I. Jaunatne karā I: Latviešu jauniešu, 13-17 g. vecu zēnu un meiteņu piespiedu kara gaitas vācu Gaisa spēku palīgos, gūstā pie rietumu un austrumu uzvarētājiem un atgriešanās privātā dzīvē. – Buenosairesa, 1997. – 265.-296. lpp.

Ceriņa I. Pasaule ir maza: [Sakarā ar inženiera E. Mergina 80.dz.d.] // Liesma. – 2007. – 10. marts.

 

Mežciems Jūlijs Aleksandrs

1891. (23. III) 4. IV – 1960. 3. V

Ārsts pulkvedis-leitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis Trikātas muižā tirgotāja ģimenē, tēvs Dāvids Mežciems, māte Minna Marija (dz. Ērmane).

Mācījies Palsmanes draudzes skolā. Beidzis Aleksandra ģimnāziju Rīgā (1911), studējis medicīnu Tērbatas universitātē.

1914. g. jūl. iestājies dienestā 1. Sarkanā Krusta pārsiešanas punktā; vēlāk 30. divīzijas jaunākais ārsts. No 1914. g. nov. Sarkanā Krusta rezervē. 1915. g. rudenī atvaļinājuma laikā turpinājis studijas. 1915. g. dec. ieskaitīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā (vēlākajā punktā); jaunākais ārsts. 1916. g. dec. ieguvis medicīnas doktora grādu.

1917. g. 12. janv. pie Ložmetējkalna, kad kaujās ievainotajiem draudēja nāve stiprā sala dēļ, A. Mežciems pēc paša ierosmes pārcēla pārsiešanas punktu 400 soļu attālumā no priekšējās līnijas, tur sniedza palīdzību par spīti briesmām. Kad 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks sāka atkāpties un liela daļa smagi ievainoto nespēja tam sekot, zem iznīcinošas ienaidnieka uguns kopā ar vairākiem sanitāriem glāba no nosalšanas vai gūsta daudz karavīru.

1917. g. nov. atlaists atvaļinājumā. Bijis ordinators Tērbatas universitātē iekšķīgo slimību klīnikā. Vienu mēnesi bijis ārsts Sarkanajā armijā.

1917. g. b. – 1918. g. jūl. ordinators Tērbatas universitātē, klīnikā, pēc tam devies uz Arhangeļsku, kur iestājies Ziemeļkrievijas flotē, vecākais ārsts uz karakuģa “Jaroslavna”. 1918. g. dec. ar šo kuģi devies uz Franciju pēc medikamentiem. Kādu laiku strādājis Francijas kara slimnīcās. 1919. g. pavasarī atgriezies Latvijā.

No jūl. Liepājas garnizona lazaretes (vēlākās Kara slimnīcas) vecākais ārsts. Ārsts kapteinis (1920; apstiprināts), ārsts pulkvedis-leitnants (1920. g. nov.). Atvaļināts 1921. g. janv., ķirurgs asistents LU. Strādājis Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.

No 1929. g. 5. Rīgas aizsargu pulka vecākais ārsts, no 1932. g. šā pulka sakaru bataljona ārsts. No 1935. g. Aizsargu štāba ambulances priekšnieks. 1933-40 vienlaikus apdrošināšanas pārvaldes ambulances vadītājs un vecākais kontrolārsts. 1922-40 profesora J. Alkšņa vadītās LU ķirurģijas klīnikas asistents.

Vācu okupācijas laikā ārsts Dzelzceļu virsvaldē. No 1944. g. bēgļu gaitās Vācijā; ārsts bēgļu nometnēs. No 1947. g. trimdā Lielbritānijā.

Publicējis un nolasījis vairākus zinātniskus darbus: Pseidartroses ārstēšanā un svabadu kaulu transplantācija (nolasīts 1921); Makroglossia, makrocheilia, makromelia gadījums (1925); Kuņģu čūlas gadījums ar retu perforācijas vietas lokalizāciju (1926); Ulcus ventriculi et duodeni perforativum (1926); Zur Kasuistik der kombinierten makroglossia, makromelia und makrocheilia (Vācijā, 1927); Phimosis un tās ārstēšana pie maziem bērniem (1928); Varices cruris konservativā terapija (1928); Periarthritis humeros capularis calcera (1939).

Dzīvojis Birmingemā, miris Volverhemptonā Anglijā, apglabāts Londonai tuvajā Brukvudas kapsētā. 

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis III šķira Nr. 1695 (1924); Triju Zvaigžņu ordenis, Aizsargu Nopelnu krusts; Krievijas Sv. Staņislava ordenis II (šķēpi pie ordeņa) un III (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv Annas ordenis II un III (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Jura krusts IV šķira, 3 Jura medaļas. Apbalvots ar LKOK par to, ka 1917. g. 12. janvārī pārcēla pārsienamo punktu no 3 verstīm uz 400 soļiem no priekšējās kaujas līnijas un, redzēdams, ka kaujas laukā paliek daudz ievainoto, zem uguns ar vairākiem sanitāriem pielīda ievainotajiem un daudzus izglāba.

Precējies 1921. g. ar Latvijas armijas ārsta pulkveža J. Alkšņa meitu Mildu Alksni (1902-1982), dēls Dāvids Jēkabs Ivars (1925-1985; 2. pasaules kara laikā dienējis latviešu leģionā). Brālis Jānis Mežciems (1889-1957), Latvijas armijas kapteinis, LKO kavalieris.

Studentu korporācijas “Lettonia” filistrs.

J. A. Mežciems bijis 4. Vidzemes strēlnieku pulka jaunākais ārsts, kuru Aleksandrs Grīns savā “Dvēseļu putenī” – Ziemsvētku kaujas aprakstos – raksturojis: “Tak nāk no kalna puses cilvēks, bez baiļu brizdams iekšā Tīreļpurvā. Tas jaunais vidzemnieku pulka ārsts, kas simtiem ievainotos šodien izlaidis caur savām spalvainajām rokām. No kalna sāniem ievirzījies gabaliņu purvā vidzemnieku pārsiešanas punkts, un ārsts ir strādājis no rīta tumsas līdz pat nakts tumsai, laizdams no mutes pīpes dūmu mutuļus un mundrinošus vārdus tiem ievainotiem, kas vēl dzīvos un no purva iznestiem mirējiem...” 

Lit.: Latvijas Universitāte 1919-1929. – R., 1929. – 516.-517. lpp.

Es viņu pazīstu. – R., 1940. – 341. lpp.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. – R., 1995. – 348.-349. lpp.

Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940. – R., 1998. – 327.-328. lpp.

Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – R., 1999. – 376. lpp.

LVVA, 5601. fonds, 1. apraksts, 4212. lieta; 1640. fonds, 1. apraksts, 571. lieta; 7427. fonds, 13. apraksts, 1147. lieta.

Daugavas Vanagu mēnešraksts. Nr. 3. 01.05.2000.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Mežciems Jānis Nikolajs

1889. (25. XI) 8. XII – 1957. 28. VIII

Virsnieks, studentu bataljona kapteinis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis Trikātas muižā tirgotāja ģimenē, tēvs Dāvids Mežciems, māte – Minna Marija (dz. Ērmane).

Beidzis Mironova komercskolu Rīgā, studējis tirdzniecību Rīgas Politehniskajā institūtā. Krievu armijā brīvprātīgi iestājies 1914. g. 30. jūn., dienējis 1. Kronštates cietokšņa artilērijas pulkā. 1915. g. paaugstināts par praporščiku. 1916. g. nov. pārvietots Baltijas jūras piekrastes 3. grupas pozīciju 9. baterijā, kur dienējis līdz 1918. g. febr., kad kritis gūstā. Jūl. no Vecgulbenes nometnes izbēdzis un aizbraucis uz Murmansku, no turienes uz Petrozavodsku, kur darbojies pretlielinieciskā organizācijā. Gada beigās atgriezies Latvijā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. 26. nov., piedalījies visās kaujās Kurzemē no Ventas krastiem līdz Kalnciemam. 1919. g. jūl. iecelts par Armijas virspavēlnieka sevišķo uzdevumu virsnieku. Bermontiādei sākoties, iestājies Studentu bataljonā.

1919. g. naktī no 9. uz 10. okt. Rīgā J. Mežciems, neskatoties uz drau-došām briesmām, piedalās atejošo daļu organizēšanā, kārtoja tās tiltu aizstā-vībai un pats tajā aktīvi piedalījās, tā lielā mērā veicinādams to noturēšanu.

1920. g. atkal kļuvis par sevišķu uzdevumu virsnieku pie armijas virspavēlnieka. 1921. g. apr. atvaļināts.

Zemkopis savā jaunsaimniecībā Džūkstes pag. Mālmuižā (Tukuma raj.). Sakarā ar kājas amputāciju ieskaitīts kara invalīdos. 1926. g. atgriezies dienestā. Tieslietu rakstvedis Kurzemes artilērijas pulkā. 1934. g. iecelts par Liepājas pilsētas valdes locekli. Līdz 1935. g. 1. dec. vadījis pilsētas tehnoloģisko nodaļu, pēc tam līdz okupācijai 1940. g. Sociālās apgādes un Veselības nodaļu.

Padomju okupācijas laikā bezdarbnieks, atņemts arī lauku īpašums. Pēc vācu ienākšanas līdz 1942. g. dec. tulks Liepājas politpārvaldē, tad pārcelts uz Latvijas Invalīdu savienības Liepājas nodaļu. 1944. g. aug. devies trimdā uz Vāciju. Strādājis fabrikā, karam beidzoties, dzīvojis bēgļu nometnēs, ilgi slimojis ar tuberkulozi.

Miris Farelē (Lejassaksijā) Vācijā.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis Nr. 277 (1920), Staņislava ordeņa III šķira (1918). Apbalvots ar LKOK par Rīgas tiltu aizstāvēšanu 1919. gada 9./10. oktobra naktī.

Brālis Jūlijs Aleksandrs Mežciems (1891-1960), ārsts, LKO kavalieris.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 341. lpp.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. – R., 1995. – 349. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

MarcisMezitisMežītis Mārcis

1879. (10.) 22. XI – 1967. 24. VI

Lauksaimnieks

Dzimis Trikātas pag. Kaupos, kā vecākais bērns septiņu bērnu ģimenē. Tēvs Jānis Mežītis (1842-1928) – lauksaimnieks, māte Kristīne (1858-1938, dz. Kaupe), laulājušies 1879. g.

Bērnības draugs un skolasbiedrs vēlākais ģenerālis Jānis Balodis. Beidzis Trikātas draudzes skolu. 

Savā saimniecībā Trikātas pag. Kaupos saimnieko drīz pēc draudzes skolas beigšanas. Ierindots veiksmīgo zemturu skaitā. Bijis A/S “Latvijas koks” valdes loceklis u. c. amatos. M. Mežīta saimniecība godalgota par sasniegumiem lopkopībā.

Blakus saimniecības vadīšanas darbam, M. Mežītis piedalās arī sabiedriskajos darbos. Viņš ir ilggadīgs Trikātas piensaimnieku sabiedrības valdes loceklis, kā arī rosīgs darbinieks citās organizācijās.

1937. g. rudenī M. Mežītis iecelts par Latvijas lauksaimniecības kameras kultūrtehniskās sekcijas priekšsēdētāju.

1949. g. 25. martā kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Atbrīvots 1957. g. 18. sept. atgriezies Trikātā, dzīvojis Kaupos.

Miris Trikātas pag. Jaunantuļos, apglabāts Trikātas kapos.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis.

Precējies 1922. g. ar trikātieti Annu Paulīni Gaiss (1894-1966), dēls Jānis (1925), meita Ārija (1936).  

Lit.: Grīnblats J. Smiltenes-Trikātas novads, saimniekošanas apstākļi un iespējamības. R., 1936. 108.-109. lpp.

J. Gr. Enerģija un saprāts ceļ vīru // Zemkopis. 1939. Nr. 21., 10. nov. 654. lpp.

Gaujers K. Veiksmīgie zemturi darbā: XXIII Trikātas Kaupi // Latvijas Lauksaimnieks. 1939. Nr. 2., 15. janv. 36.-38. lpp.

Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 341. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Mežulis Pēteris Arvīds

1883. (16.) 28. VIII – 1941. 28. VI

Izglītības darbinieks, tautskolu inspektors Daugavpils apriņķī

Dzimis Trikātas pag. Starkās četru bērnu ģimenē. Tēvs Dāvids Mežulis – mežsargs, māte Marija Nanija (dz. Grīnberga), laulājušies 1879. g.  

Beidzis Trikātas draudzes skolu, Valkas skolotāju semināru (1899-1902) un Latvijas Universitātes pedagoģijas nodaļu (1919).

Bijis mājskolotājs Trikātā (1902-03), skolotājs Siguldas draudzes skolā (1903-06), Palsmanes draudzes skolā (1906-08), Pēterpils Pētera baznīcas audzināšanas iestādes skolotājs (1908-10).

1910. g. ieguvis mājskolotāja tiesības.

Bijis Strenču proģimnāzijas pārzinis (1910-14), Strenču augstākās tautskolas skolotājs (1914-15), Permas guberņas Turjinskas kalnu skolas skolotājs (1915-18),  Strenču vidusskolas pārzinis (1918),  Rīgā pilsētas 20. pamatskolas skolotājs (1919-1923).

Darbojies kā tautskolu inspektors Valkas apriņķī (1923-26), Rīgas apriņķa I iecirknī (1926 un 1937-38), Tukuma apriņķī (1928), Jelgavas apriņķī (1933), Daugavpils apriņķa II iecirknī (1938-40) un Bauskas apriņķī.

Darbojies Aizsargu organizācijā (1938-40), bijis Daugavpils XVIII aizsargu pulka Kulturālās nozares vadītājs (kopš 1938), Daugavpils apriņķa un pilsētas skolu valdes priekšsēdētājs.

Sarakstījis: “Bērni Poruka darbos” un “Klases darba technika” (Kultūras fonda godalga), rakstījis IMM (Izglītības ministrijas mēnešraksts) u.c.

Boļševiku varmācības garīgi salauzts miris traģiskā nāvē, apglabāts Trikātas kapos.

Apbalvojumi: Triju zvaigžņu ordeņa IV šķira (Nr. 478, 1938. g. 7. okt.).

Precējies 1916. g. ar Olgu Kristīni Vēveri, bērni Ilmārs (ārsts) un Guna. Brālis skolotājs Dāvids Artūrs Mežulis (1886-1940).

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 342. lpp.

Valmieras skolotāju seminārs. R., 1936.

Salmgrieze I. Tautas inspektora P. Mežuļa 10 gadu darbības atcerei // IMM. 1933. 1. dec. 531.-537.lpp.

LVVA 1640-1-528-140.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Mežulis Dāvids Artūrs

1886. 15. XII – 1940.

Skolotājs

Dzimis Trikātas pag. Starkās četru bērnu ģimenē. Tēvs Dāvids Mežulis – mežsargs, māte Marija Nanija (dz. Grīnberga), laulājušies 1879. g.

Beidzis Trikātas draudzes skolu (1903), Valmieras skolotāju semināru (1903-1907).

Mālpils draudzes skolas skolotājs (1907-1908), Palsmanes draudzes skolas skolotājs (1908-1911), Rubenes draudzes skolas skolotājs (1911-1917), Matīšu draudzes skolas skolotājs (1917-1918), Ķieģeļu pagasta „Rubenes“ pamatskolas pārzinis (1919-1940).

Miris un apglabāts Rubenē.

Apbalvojumi: Atzinības Krusta V škira Nr. 1207. (1939. 9. XI).

Precējies ar skolotāju Kristīni Kirmušku, bērni Paulis, Biruta un Ilze. Brālis pedagogs Pēteris Arvīds Mežulis (1883-1941).

Lit.: Valmieras Valkas skolotāju seminārs. – R., 1936.

LVVA 1632-2-364-77.

Trikātas draudzes arhīvs.

http://biographien.lv/M_dizs.html

 

MillereAlma1Millere Alma (dz. Ventere)

1902. 9. IV – 1998. 19. XI

Dr. med.

Dzimusi Trikātas pag. Višķos, vecākā piecu bērnu ģimenē, tēvs Eduards Venters (1872-1930) – lauksaimnieks, māte Emma (1877-?, dz. Abuls), laulājušies 1901. g.

Beigusi Valmieras ģimnāziju, sākusi studēt LU Filoloģijas fakultātē, kur 1925. g. iegūst latviešu valodas skolotājas tiesības. Studijas turpina LU Medicīnas fakultātē – 1931. g. ārstes tiesības (iekšķīgās slimībās).

Latvijas Universitātes Iekšķīgo slimību klīnikas ārste (1931-1938). Strādājusi Rīgas pilsētas Veselības pārvaldē (1934-1944) un Rīgas pilsētas III poliklīnikas rajona ārste (1940-1944).

Bēgļu gaitās Milleri nonāk Vācijā, vispirms Sudetijā, tad Bavārijā. Dr. med. A. Millere bija ārste Altenštates un vēlāk Kemptenes bēgļu nometnēs.

1950. g. aprīlī A. Millere ar bērniem izceļo uz Ameriku. Minesotā noliek pavalsts eksāmenus un strādā par ārsti Kembridžas, Anoka un Glenleikas slimnīcās.

Pensionējas 74 gadu vecumā.

Rakstījusi arī draudzes izdevumā „Svētrīta zvani” ar pseidonīmu Alma Abula.

Mirusi Mineapolē, ASV.

Precējusies 1935. g. ar Alfonu Milleru (?-1946), bērni: Ruta, Aldona, Kārlis. Brālis būvinženieris Eduards Venters (1912-1996).

Korporācijas Selga dibinātāja un biedre (kopš 1927).

Lit.: Latvijas medicīniskā personāla saraksts. – R., 1938.

Eglītis A. No Dr. Almas Milleres atvadoties // Laiks. – 1999. – 9. janv.

LVVA P1023-2-14-119.

Trikātas pamatskolas novadpētniecības materiāli

 

Mīlbergs Alvils Voldemārs

1889. (23. V) 4. VI – 1967. 17. VIII

Ārsts

Dzimis Trikātas pag. Kazruņģu skolā astoņu bērnu ģimenē, tēvs Fricis Mīlbergs (1842-?) – skolotājs, māte Emīlija Kristīne (dz. Einberga), laulājušies 1876. gadā.

Beidzis Latvijas Universitāti, ķirurģijā (1923).

Bijis Centrālās slimo kases ambulances ārsts (1923-1941), Rīgas I un III poliklīnikas ārsts (1941-1944).

1943. g. dzīvojis Rīgā.

Precējies ar ārsti Mirdzu Krusu (1910-1998), bērni Adalberts (1935-1987), meita ?, Valdis (1936-1964), Zaiga. Brālis inženieris Osvalds Eduards Mīlbergs (1885-?).

Lit.: Latvijas medicīniskā personāla saraksts. R., 1938.

LVVA P1023-2-14-110.

http://biographien.lv/M_dizs.html

Trikātas draudzes arhīvs

 

MilbergsOsvalds1Mīlbergs Osvalds Eduards

1885. (22. VI) 4. VII – ?

Satiksmes ministrijas pasta un telegrāfa departamenta vecākais inženieris-elektriķis

Dzimis Trikātas pag. Kazruņģu skolā astoņu bērnu ģimenē, tēvs Fricis Mīlbergs (1842-?) – skolotājs, māte Emīlija Kristīne (dz. Einberga), laulājušies 1876. gadā.

Beidzis Kazruņģu pagastskolu, Jelgavas reālskolu un Pēterpils elektrisko institūtu.

Precējies 1931. g. ar Melāniju Auroru Miķelsoni (1901-?), valsts ierēdni. Brālis ārsts Alvils Voldemārs Mīlbergs (1889-1967).

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 345. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

MilbergsPaulisMīlbergs Paulis

1894. 24. VIII – 1953. 15. II

Amatnieks, frizieru amata meistars

Dzimis Trikātas pag. Jaunbrenguļu muižā, tēvs Pēteris Mīlbergs, māte Kristīne (dz. Kalniņa).

Beidzis Smiltenes pagasta “Mežoles” skolu.

Rīgas amatnieku biedrības dibinātājs un frizieru sekcijas vecākais. Latvijas frizētavu īpašnieku apvienības krājaizdevu sabiedrības valdes priekšnieks. Talsu amatnieku b-bas frizieru amata zeļļu pārbaudes komisijas pr-tājs.

Pēc 2. pasaules kara kopā ar ģimeni emigrējis uz ASV.

Miris Bronxville slimnīcā, Ņujorkā, apglabāts Bronxvillā 18. febr.

Apbalvojumi: Atzinības Krusta V šķira Nr. 219. (1938. 16. XI).

Precējies 1926. g. 26. dec. ar Emmu Doroteju Floru Aldersoni (1902-?), bērni (meita, dēli. Viens dēls piedalījies Korejas karā).

Lit.: LVVA 1303-3-19-518.

Pauls Milbergs: [nekrologs] // Laiks. 1953. 18. febr. Nr. 14. 7. lpp.

http://biographien.lv/M_dizs.html

 

Muške Dāvids

1888. (4.) 16. X – 1941. 3. VIII

Rūpnieks un tirgotājs, Kolumbijas vicekonsuls

Dzimis Trikātas pag. Biķerniekos, tēvs Pēteris Muške, māte Anna (Bušmane, dz. Gaise), laulājšies 1885. g.

Apmeklējis Cirgaļu (bij. Aumeisteru) pagasta un draudzes skolu, beidzis Smiltenes draudzes skolu (1904). Kā eksterns absolvējis Ivanovo-Vozņesenskas reālskolu (1916) un tajā pašā gadā iestājies Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļā Maskavā.

Beidzis Latvijas Universitāti ar pirmās šķiras tirdzniecības zinātņu kandidāta grādu (1921).

1917. g. iesaukts kara dienestā un ieskaitīts Alekseja kara skolā Maskavā. 1918. g. atgriezies Rīgā un jau dec. kopā ar citiem studentiem nodibinājis Studentu rotu. Piedalījies kaujās no Ventas līdz Lielupei. Latvijas armijā bijis leitnants, paaugstināts par virsleitnantu. Vācu okupācijas karaspēkam atstājot Rīgu, 1919. g. jūn., ģenerāļa J. Baloža uzdevumā pārņēmis un pārvaldījis valsts kasi, kamēr pagaidu valdība atgriezusies Rīgā.

Ar tirdzniecību nodarbojies no 1924. g., importējot metālus un metāla izstrādājumus. Nodibinājis metālrūpniecības uzņēmumu Rīgā.

Politiskajā dzīvē piedalās no Maskavas laikiem, kur darbojies nacionāldemokrātu partijā, bet Latvijā visu laiku nacionālā centrā.

No Nacionālās Apvienības 1925. Un 1938. g. kandidējis Rīgas pilsētas domes vēlēšanās.

Darbojies daudzās biedrībās kā valdes un padomes loceklis: Latviešu vecāku biedrības priekšnieks, Latvijas tirgotāju savienības valdes loceklis, Tautu savienības veicināšanas biedrības valdes un padomes loceklis, Jaunekļu kristīgās savienības valdes loceklis, Savstarpējās kredītbiedrības pie Latvijas tirgotāju savienības padomes priekšsēdētāja biedrs un Mārtiņa draudzes padomes loceklis.

Rakstījis žurnālos un laikrakstos par saimnieciskiem jautājumiem.

Deportēts 1941. g. 13./14. jūn. Miris izsūtījumā.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis.

Precējies ar Matildi Geldneri (1896-1938), dēli Jānis (1922-miris 18 gadu vecumā izsūtījumā), Kārlis.

Korporācijas “Talavija” filistrs.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 352. lpp.

Latvijas darbinieku galerija, 1918-1928. – R., 1929. – 365.-366. lpp.

Freivalds O. Lielā sāpju draudze: Latviešu tautas posta, ciešanu un sāpju asinsliecinieki, Kristus ceļa gājēji – mocekļi. – Kopenhāgena, 1952. – 295. lpp.

Konsula D. Muškes 50 gadi // Jaunākās Ziņas. 1938. Nr. 235: ģīm. // Smiltenes Ziņas. 1938. Nr. 43. 7. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs; nekropole.info 

 

Mūrnieks Jēkabs

1865. (5.) 18. I – 1926. 6. VIII

Skolotājs, ģenerāļa Jāņa Baloža pirmais audzinātājs

Dzimis Vietalvā (Aizkraukles raj.) – Odzienas Mežakos, kā jaunākais no trīs dēliem (brāļi Brencis (1858-?) un Juris (1860-?)). Tēvs Jānis Mūrnieks (1816-?), māte Made (1825-?, dz. Kalniņa), laulājušies 1856. g.

Beidzis Vietalvas draudzes skolu un Baltijas skolotāju semināru (1883). Jau kā skolnieks bijis pārliecināts latvietis, tādēļ vācu varas vajāts.

Trikātas draudzes skolas priekšnieks (1883-1925). Skolotāja gados nostādījis savu skolu par labu paraugu plašai apkārtnei, sevišķi ierosinādams savus audzēkņus iegūt militāru izglītību, tāpēc no Trikātas draudzes skolas nākuši daudzi Latvijas armijas virsnieki.

Miris Trikātā, apglabāts Trikātas vecajos kapos.

Neprecējies.

1928. gadā pateicīgie audzēkņi Trikātas kapos uzliek J. Mūrniekam tēlnieka K. Zāles darinātu pieminekli.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 352. lpp.

Ķelpe J. Skolotājs Jēkabs Mūrnieks savā pēdējā gaitā // Ziemeļlatvija. – 1926. – Nr. 62.

Koleģis. Skolotāja Jēkaba Mūrnieka piemiņai // Izglītības ministrijas mēnešraksts. 1926. Nr. 9.

Ķelpe J. Bijušā audzinātāja atcere // Latvijas Kareivis. – 1933. – 1. febr. – 2. lpp.

K. El. Trikāta šodien godina savu audzinātāju // Latvijas Kareivis. – 1933. – 10. sept. – 1. lpp.

Vietalvas draudzes arhīvs

 

Nadziņa (dz. Spalviņa) Valija

1922. 24. VIII - 2020. 1. VI

Skolotāja metodiķe, tautas daiļamata meistare

Dzimusi Trikātas pag. Vinnēnos, četru bērnu ģimenē, tēvs Jānis Spalviņš (1884-?), māte Ieva Emma (dz. Zariņa, 1888-?).

Mācījusies Cempu pamatskolā, beigusi Mālpils mājturības tehnikumu.

Darbojusies tautas lietišķās mākslas pulciņos Blomē, Smiltenē. Kopš 1959. g. strādā Smiltenes vidusskolā, kas guvusi panākumus mājturības mācīšanā. Liekot ideju pie idejas, viņa skolā izveidojusi mācības un jaunradi rosinošu mājturības kabinetu, kurā vairākkārt organizēti Latvijas mājturības skolotāju apvienību vadītāju semināri. Skolotājas audzēknes ar saviem rokdarbiem ir sekmīgi piedalījušās jaunatnes lietišķās mākslas izstādēs Anglijā, ASV, Čehijā, Dānijā un Japānā.

Sarakstījusi: Mājturība. Lietišķie tekstildarbi (1994); Mājturība. Etnogrāfiskie izšuvumi. Kompozīcija (1997); mācību burtnīca: Mājturība. Man’ māsiņa jostas auda (1998); Jostas un prievītes (2012); Etnogrāfiskais ornaments (2012).

Precējusies ar Pauli Nadziņu; ir audžumeita.

Lit.: Nadziņa V. Māturība: Lietisķie tekstildarbi. – R., 1994. – pēd. vāks

Nadziņa V. Mājturība: Etnogrāfiskie izšuvumi. Kompozīcija. – R., 1997. – pēd. vāks

Dubļāns A. Latviešu tautas tērpu var nēsāt jebkura karaliene // Ziemeļlatvija. 1997. 23. dec. 5. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

MildaOlupeOlupe Milda Marija

1893. (16.) 28. XI – 1963. 22. X

Agronome, Zemkopības ministrijas mājturības inspektore

Dzimusi Trikātas pag. Goģēnos, tēvs zemnieks Jānis Olups, māte Marija (dz. Ozoliņš).

Mācījusies Jaunvāles pagastskolā, Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā. 1913. g. beigusi Natālijas Draudziņas sieviešu ģimnāziju Rīgā. 

Uzsākusi skolotājas gaitas Mārsnēnu pagasta skolā (1913-1916). Sekojis darbs par skolotāju Raunas draudzes skolā (1917-1919). Valmieras pilsētas VI pamatskolā (1920). Paralēli darbam studējusi LU Lauksaimniecības fakultātē. 1923. g. beigusi Lauksaimniecības Centrālbiedrības sieviešu 2. mājturības teorētiskos kursus par barības vielu ķīmiju un bakterioloģisko, higiēnas, mājsaimniecības tehnoloģiju dažādo nozīmi lauksaimniecībā. No 1923. g. bijusi Saldus divgadīgās Lauksaimniecības skolas mājturības priekšmetu pasniedzēja v.i., kuras pienākumos bija pasniegt mājturību arī tuvākajās Saldus rajona lauksaimniecības skolās. 1925. g. apstiprināta par pilntiesīgu pasniedzēju. 

1929. g. iecelta par Kuldīgas-Padures divgadīgās Lauksaimniecības skolas mājturības skolotāju. Vienlaikus studējusi LU Lauksaimniecības fakultātē (1928-1937). Pēc fakultātes beigšanas ka agronome nozīmēta darbā par Smiltenes lauksaimniecības skolas skolotāju un meiteņu internāta audzinātāju (līdz 1938). 1938. g. M. Olupe iecelta par Zemkopības ministrijas Skolu nodaļas agronomi, Zemkopības ministrijas mājturības inspektori, Latvijas Lauksaimniecības kameras mājturības sekcijas pārstāvi.

Vācu okupācijas laikā Lauksaimniecības departamenta daļas vadītāja vietas izpildītāja, Latvijas Mājturības institūta direktore.

Lauksaimniecības akadēmijas Mājturības tehnoloģijas katedras pasniedzēja (1945-1947). 

Milda Olupe ir viena no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājām.

Apglabāta Trikātas kapos.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 362. lpp.

Latvis. Nr. 575. 1923. g. 19. aug. 

Latvis. Nr. 635. 1923. g. 28. okt. 

Jaunākās Ziņas. Nr. 16. 1937. g. 21. janv. 

Jaunā amatā paaugstināta smilteniete // Smiltenes Ziņas.Nr. 14. 1938. g. 4. aug., 6. lpp.

Jaunākās Ziņas. Nr. 78. 1938. g. 5. apr. 

Kurzemes Vārds. Nr. 228. 1939. g. 6. jūn. 

Trikātas draudzes arhīvs

 

Ozoliņš Viktors

1907. 25. III – 1989. 25. III

Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa vietnieks, teologs, prāvests

Dzimis Rīgā, tēvs Pidriķis Ozoliņš (no Piebalgas) – tirgotājs, māte Amalija (dz. Grabe no Straupes).

Rīgā beidzis pamatskolu, valsts 1. klasisko ģimnāziju un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti (1926-1933).

Studiju gados nodarbojies ar sportu, startēdams Latvijas futbola meistarvienībā „Rīgas Futbola Klubā”.

Mācītāja amatā ordinēts 1934. g. 11. febr. Ventspilī, pēc tam strādājis Rīgas Lutera draudzē un iekšmisijas darbu pie inspektora P. Detlava. 1934. g. apr. ieskaitīts par Cēsu iecirkņa vikāru un pārcelts uz Jaunpiebalgu, kur kalpo kandidāta gadu. 1934. g. nov. ievēlēts par Umurgas mācītāju, kur kalpo līdz 1936. g. 1. apr. kad tiek pārcelts uz Trikātas draudzi. 

1936. g. 21. jūn. – mācītāja Viktora Ozoliņa cand.theol. introdukcija Trikātas baznīcā, introducējis arhibīskaps, prof., dr. theol. T. Grīnbergs. V. Ozoliņš ir pirmais latviešu tautības mācītājs Trikātā, kur kalpojis no 1936. - 1955. gadam. 

Sākot ar 1935. g. ticības mācības skolotājs Pāles pag. II pak. pamatskolā un Umurgas lauksaimniecības skolā. No 1936. g. 1. aug. strādā ticības mācības kolotāja amatā Trikātas II pakāpes pamatskolā ("Lipškalna" pamatskolā), vēlāk jaunuzceltajā Trikātas pamatskolā. 

Rakstījis presē par Trikātas baznīcu un draudzes darbību.

Bijis mācītājs Jelgavas Sv. Annas baznīcā.

Miris un apglabāts Rīgā.

Laulājies 1930. g. ar Veroniku Jakobsoni (1909-1987), četri bērni: Daumants Adams (1936-1937), Juris (1938), Astrīda (1942), Mārtiņš (1946).

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 369. lpp.

Svētdienas Rīts. – 1934. Nr. 1., Nr. 50., 1936. Nr. 12.

Prāvests Viktors Ozoliņš: [nekrologs] // Laiks. Nr. 34. 1989. 29. apr.

Trikātas pamatskolas arhīvs.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Ozols Dāvis*

1870. (23. VII) 5. VIII – 1942. 24. X

Lauksaimnieks

Dzimis Trikātas pag. Jaunbidzos, tāvs Mārcis Ozols, māte Marija (dz. Krujele).

Beidzis Trikātas draudzes skolu.

Trikātas pagasta Jaunbidžu māju saimnieks.

Darbojies dažādos amatos Trikātas biedrībās: Trikātas krājaizdevu sabiedrības kasieris (1924-1935), Trikātas piensaimnieku sabiedrības priekšsēdētājs (1926-1937), Tirdzniecības rūpniecības sabiedrības „Abuls“ valdes loceklis (1932-1940), Trikātas krājaizdevu sabiedrības valdes priekšsēdētājs (1935-1940), Lopkopības pārraudzības biedrības „Trikātas centrs“ valdes priekšsēdētājs (1935-1940), Latvijas piensaimnieku centrālās savienības valdes loceklis (1938-1940), Trikātas ugunsdzēsēju biedrības mūža biedrs, Trikātas lauksaimniecības biedrības biedrs, Trikātas sugu lopu audzēšanas biedrības biedrs, Trikātas Lipškalnu kuļmašīnu sabiedrības valdes priekšsēdētājs.

Mūža nogalē dzīvojis Trikātas pag. Jaunbidzos. Miris Trikātā, apglabāts Trikātas kapos 8. XI.

Apbalvojumi: Atzinības Krusta V šķira (1940. 15. maijs).

Laulājies ar Adeli Zelmu Šaal (1870-1915), bērni Verners Johans (1898-1940), Helmuts Kārlis (1900-?), Leontine Elvīra (1903-1921), Herberts Pēteris (1905-?).

Lit.: LVVA 1303-3-21-6.

Trikātas draudzes arhīvs.

http://biographien.lv/O_dzsc.html

* Trikātas baznīcas grāmatā „Dzimušo un kristīto reģistrs, 1880-1892” rakstīts vārds Dahwid.