Leģendas

Teiksmainā Trikāta

Trikāta – viena no dižajām vietām Latvijā, kas pati ir kā svētvieta jau savas vēstures un vārda dēļ… Senatnes elpa šeit jūtama ejot garām katram ceļmalas akmenim. Krūtīs sāk kņudēt maza skaudība – „Ko gan tu sevī glabā?”, jo Trikātu mēdz dēvēt par „dabas jaukumu un vēstures mīklu vietu”. Kas par to liecina?

Viena no lielākajām vēstures mīklām ir meklētās senlatviešu Beverīnas pils iespējamā atrašanās vieta Trikātas pilskalnā. Lai gan daudzi vēsturnieki strīdas un meklē pils atrašanās vietu vairākās vietās, trikātieši zina, ka no Trikātas Tālivaldis visu Tālavu pārvaldīja. Šeit viņš 1215. gadā mira mocekļa nāvē.

Pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā (1918-1940) Trikātas bieži viesi bijuši valsts prezidents Kārlis Ulmanis un ģenerālis Jānis Balodis. Vēl no tiem laikiem smilšakmens iezi sauc arī par Ulmaņa klinti…

Par dabas jaukumiem liecina gleznainie Abuls upes krasti un Trikātas pilskalns. Pavasarī paveroties apkārt no Lipškalna, Trikātas pilskalna, Saieta nama skatu vai Trikātas baznīcas torņa, ieraugām cik skaista ir tuvākā un tālākā Trikātas apkārtne! Par to liecina arī fakts, ka Trikāta divreiz – 2002. un 2007. gadā ieguvusi Vidzemes novada sakoptākā pagasta titulu.

Trikātas pilskalnu apvijušas daudzas teikas un nostāsti. Vissenākais nostāsts vēsta, ka te atradusies teiksmainā Beverīnas pils. Pārējās teikas stāsta par atrastajiem naudas gabaliem un miroņgalvām, noslēptajām naudas lādēm un labību pils pagrabos, par ratu rīboņu saulei austot un pelēkiem stāviem krēslainos rudens vakaros… Visinteresantākais nostāsts ir par apakšzemes eju, kas ved uz Trikātas baznīcu.

Pats pilskalns paceļas apmēram 15 metrus virs garām plūstošā Abuls līmeņa un ir apmēram 100 m caurmērā. Pilskalna nogāzes ir diezgan stāvas.

1284. gadā Trikātas pilskalnā uzcelta Livonijas ordeņa pils, kurā valdījuši vācieši (1284-1561), poļi (1561-1577 un 1582-1600), krievi (1577-1582) un zviedri (1600-1702). Vieni Trikātā ceļ un atjauno, citi posta un dedzina: ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI atbalstu atjaunota baznīca (1696), dibināta draudzes skola (1685), bet krievi nodedzina Trikātas pili, kuru turpmākajos gados vairs neatjauno.

Zviedru saliņa jeb Cepurīšu kalniņš (saukts arī Tālivalda kaps) ir nocietināta senvieta no zviedru laikiem. Tas atrodas Abuls kreisajā krastā iepretim Trikātas pilskalnam. Teika stāsta, ka zviedru zaldāti ar cepurēm sanesuši kalniņu un stādījuši liepu ar saknēm uz augšu, un teikuši – ja šī liepa augšot, viņi atgriezīšoties. Vai sacītais piepildījies – tas būs jānoskaidro jums pašiem …

Cita teika stāsta, ka Trikātas pils nopostīta 1702. gadā un „Abula saliņā esot guldināti kritušie karotāji, no kam tāds paprāvs kalniņš izcēlies”.

Paugurs ir ļoti interesanta senvieta un atgādina parastos „Velna klēpjus” citu pilskalnu tuvumā.

Abuls ir īpaša upe – tā ir lielākā Latvijas upe vīriešu dzimtes vārdā! Abuls ir viena no lielākajām Gaujas vidusteces kreisā krasta pietekām. Upes vidustece ir īpaši strauja, un kritums šeit vietām sasniedz pat 10 m uz kilometru. Uz Abula atrodas vairāki dzirnavezeri (viens no tiem Trikātā) un ūdenskrātuves.

Tālavas sargs un modinātājs – Tālavas taurētājs. Trikātiešiem kopš 20. gs. 30.-tajiem gadiem ir savs Tālavas taurētājs, kurš visā augumā iegravēts smilšakmens iezī netālu no Trikātas centra.

2008. gadā izveidotajā Trikātas ģerbonī attēlotais Tālavas taurētājs – senlatviešu karavīrs, modri stāv sardzē pār Tālavas valsti.

Vai esat redzējuši Latvijas un arī Baltijas dižāko kļavu – Rūtiņu kļavu? Dodieties to apskatīt uz Trikātas pagasta Rūtiņu mājām! Tas atrodas apmēram 1 km uz DR no Trikātas centra. Braucot pa Trikātas-Dutkas ceļu un raugoties pāri laukam pa labi no tā, šo ainavisko dižkļavu nevar nepamanīt: augstums – 24 m, apkārtmērs – 6,04 m, vainaga projekcija – 240 m2, zaru garums līdz 11 m. Interesanti, ka kļava turpina augt.

Atpiļu Upurozols savos 800 gados cīnījies gan ar zibeni, gan ar skarbiem vējiem, gan ar savu gadu nastu un cilvēku pāridarījumiem. Ozols ir vienīgais Trikātas senās vēstures liecinieks. Tas pārdzīvojis tuvējās lopmuižiņas „Atpiļi” uzplaukumu un bojājeju, arī blakus esošā dižkļava vairs nav … Kā sīksts večuks, izstiepis pret debesīm savas mazās zaru roķeles, ozols, cīnīdamies ar cienījamo gadu nastu, sarūk …

Vēl 19. gs. vecie apkārtnes iedzīvotāji Atpiļu Upurozolam ziedojuši prievītes, naudu un citas sīkas lietiņas. Šī upurēšana saistīta ar mājas garu pielūgšanu.

Šodien ozola apkārtmērs ir 8,03 m, augstums – 18,7 m, vainaga projekcija – 50 m2, zaru garums līdz 6,8 m.

Vieta, kas joprojām glabā sentēvu noslēpumus ir Jēņa kalns. Tas ir skaists mantojums no pagātnes, no laika, kas sen jau aiz muguras, no laika, kad pasaulē nebija nekā spēcīgāka un varenāka par dabu, no laika, kad pār Latvijas laukiem un cilvēkiem rūpējās mitoloģiskas būtnes.

Līkumojot pa meža stigu, kas ieskauj Jēņa kalnu, nepamet sajūta, ka tiec novērots, it kā tevī klusi noraudzītos neskaitāmi acu pāri – tā pavisam silti un saudzējoši. Vēsturnieki un pētnieki Jēņu kalnu uzskata par lielāko seno latgaļu svētkalnu. Vēl tagad Jēņu kalnu apvij teiksmas un nostāsti – šeit atrodas akmeņi ar cirstām rakstu zīmēm un tā pakājē reiz ir bijuši vairāki Māras dīķi, par kuru esamību nu vairs liecina tikai ar sūnām noklātie iedobumi apkārt kalnam. Sena teika stāsta, ka reiz šeit kalna galā augusi liela, kupla priede, kuras vecumu neviens nav zinājis. Kuģi to bieži par bāku noturējuši un tamdēļ maldījušies. Līdz mūsdienām par dižo priedi vairs saglabājusies tikai šī teika.

No neliela attāluma uz Jēņa kalnu raugoties, diez kāds milzenis tas viss neliekas, bet, kad skatāmies no tālienes – gan no Smiltenes puses, gan no Brenguļu vai Cempu puses, tas šķiet visai iespaidīgs. Katrā ziņā Trikātas Jēņa kalns ir ievērojams reljefa pacēlums, kam līdzīga tuvējā apkārtnē nav – kā nekā tā augstums ir 92 metri.

Trikātas pagastā – Strenču silā, apmēram 33 ha platībā, vērojami lielāki un mazāki padziļināti taisnstūra laukumi ar vaļņveida malām (kaponieri). Tos 1944. gadā, II pasaules kara beigās, izveidoja vācu armijas karavīri. Mežā, pirms atkāpšanās, lokalizējās vācu armijas vieglā un smagā artilērija – lielgabali, tanki, motocikli utt., izveidojot poligonu.

Ejot pa Vācu stigu, stigas abās malās paveras skati uz izveidotajiem un nu jau kokos ieaugušajiem kaponieriem. Lielākā kaponiera platums un garums ir apmēram 10x24 metri, savukārt mazākajam – 10x12 metri.

Vecie trikātieši vēl atceras, ka 1944. gadā, braucot uz Strenčiem, mežā redzējuši vāciešu karavīrus, tankus, motociklus.

Kapa piemineklis Trikātas draudzes skolas skolotājam Jēkabam Mūrniekam ir divkārši ievērojams:

1) Šajā vietā apglabāts tuvā un tālā apkārtnē iecienīts tautskolotājs Jēkabs Mūrnieks (1865-1926), kurš visu savu dzīvi ziedoja trikātiešu izglītošanai (1883-1925). Jēkabu Mūrnieku dēvē arī par ģenerāļa Jāņa Baloža pirmo audzinātāju.

2) 1928. gadā pateicīgie audzēkņi uzstāda skolotājam pieminekli, ko pelēkā šūnakmenī darinājis ievērojamais tēlnieks Kārlis Zāle.

Blakus skolotāja Jēkaba Mūrnieka piemiņas vietai atrodas otra Trikātas draudzes skolas skolotāja, ērģelnieka Pētera Apiņa (1885-1919) kapa vieta. Skolotājs Pēteris Apinis mira mocekļa nāvē 1919. gada februārī.

Burvju avotiņš. Cilvēkam vienmēr gribas uz kaut ko paļauties, kaut kur rast palīdzību un ticību dzīvošanai. Tāpēc jau senāk, kad cilvēku tikpat kā nekas neaizsargāja, kad nebija ne ārstu, ne plašāku sakaru, bija ļoti daudz visādu buršanās paņēmienu un vietu.

Trikātā, Lipšukalna pakājē, vēl ķeizara laikos bijusi tāda rakta bedre, pilna ar avota ūdeni. Kā pats avots, tā dīķis skaitījušies svēti, bet ūdens – ar brīnumainām īpašībām.

Pie dīķa kādreiz ticis zīlēts par turku karā paņemtajiem tuviniekiem. Ūdenī mesta gan nauda, gan gredzeni. Nekad nedrīkstēts dusmoties, ja ziņa slikta vai nekāda. Reiz viena māsa ziedojusi sudraba rubli, bet nesagaidījusi nekādu atbildi. Tāpēc dusmās sviedusi ūdenī akmeni. Nu asins sarkani burbuļi burbuļojuši augšā, bet drīz vien pienākusi ziņa, ka brālis karā kritis un tieši tanī dienā, kad notikusi buršana.

Trikātas ev.-lut. Sv Jāņa baznīca. Pirmo reizi Trikātas baznīca dokumentos minēta 1283. gadā, kad tā uzcelta un dibināta draudze. Sākotnēji baznīca atradusies pie pils.

1607. gadā uzcelta pirmā mūra baznīca luterāņiem. 1688. gadā baznīcas vizitācijā atzīmēts, ka baznīca ir pussagruvusi, bez sakristejas, ar tornīti uz jumta kores, draudzes telpā – kails klons.

Tā kā 1694. gadā baznīca joprojām bija pussagruvusi, ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI kases atbalstu sāk būvēt jaunu velvētu altārtelpu, mūrēt jaunu sakristeju, piebūvēt kontrforsus un jumta korē uzcelt koka zvanu tornīti. Būvdarbus pabeidza 1696. gadā.

1698. gada 6. janvārī ugunsgrēkā gāja bojā jaunās baznīcas koka tornis, jumts, interjers un iekārta. Drīzumā draudze baznīcu atjaunoja, taču jau 1702. gadā, Ziemeļu kara sākumā, krievu armijas karaspēks baznīcu nodedzināja. Dievnama atjaunošanas un iekārtas izgatavošanas darbus pabeidza tikai 1725. gadā. 1847. gadā celtni kapitāli remontēja.

Vairāku ugunsgrēku un karu postījumos, baznīca 150 gadus paliek bez torņa, un tādu 1799. Gadā to zīmē J. K. Broce. Torni sāk celt tikai 1858. gadā.

Nākamās baznīcas pārbūves veiktas 1876. gadā un 1924. gadā. Pēdējais iekštelpu remonts veikts 1938. gadā.

Baznīcā atrodas vairāki mākslas pieminekļi: kancele, altāris, ērģeles, ciļņi un monogramma.

Zem baznīcas altāra izbūvētas kapu velves - kapenes, ar ieeju zem kanceles, kurās apglabāti vācu draudzes cienīgākie un bagātākie locekļi: Hanzeni (von Hansen) un Tranzēji (von Transehe). Katrai muižai tur iedalīta sava īpaša vieta. 1773. gadā kapenēs aizliedza apglabāt un visi dzimtskapi baznīcas pagrabos aizmūrēti.

Kopš 2010. gada vasaras kapenes ir atvērtas apmeklētājiem.

Zini vietu, kur filmā „Purva bridējs” Kristīne „noņem sev lēnām vainagu un šķidrautu”? Tā ir Trikātas ev.-lut. baznīca, kur 1966. gadā filmēts filmas „Purva bridējs” fināls – Kristīnes laulības ar Akmentiņu. Baznīcā pie altāra, jau līgavas kleitā tērpta, Kristīne tomēr atsaka Akmentiņam.

Lugas fragments:

Kristīne (pēc beidzamās cīņas ar sevi, gandrīz čukstoši). Es ... es varu tikai mīlēt. (Noņem sev lēnām vaiņagu un šķidrautu Svinīgi.) Es nolieku savas vieglās dienas ... nesīsim tad arī kopā to krustu, kas mums abiem tiks uzlikts. (Sniedz Edgaram abas rokas pretī.). Edgars sabrūk mēmi Kristīnes priekšā ceļos

https://www.youtube.com/watch?v=NdUPDF91pQU Filma „Purva bridējs” sākas ar ērģeļu spēli un dievkalpojumu Trikātas baznīcā (1:24 – 1:59 min).

https://www.youtube.com/watch?v=RroQ8tDvzME Filmas „Purva bridējs” fināls: Nikolajs Vanadziņš spēlē pie Trikātas ērģelēm (8:28 – 8:41 min), sākot ar 9:08 min redzama Trikātas baznīca.

Mācītājmuižas parasti dibinātas reizē ar draudzes baznīcām, jo bija vajadzīga vieta, kur mācītājam dzīvot. 1600. gada baznīcas vizitācijas protokolos pirmo reizi minēta Trikātas mācītājmāja ar piebildi, ka tā dibināta jau katoļu laikos.

Nākamā mācītājmuižas ēka celta 1721. gadā, kura  redzama arī 1799. gada J. K. Broces zīmējumā.

Pašreizējā Trikātas mācītājmuiža celta 1804. gadā uz iepriekšējās ēkas pamatiem, tātad novietojums nav mainījies.

Viskuplākā ģimene, kura dzīvojusi mācītājmuižā, bijusi mācītājam Johannam Eduardam Portam (Pohrt) (1771-1834) – 11 bērni un viņa dēlam, arī mācītājam, Alvilam Portam (1806-1886) – 8 bērni.

Kādus vaidus, nopūtas un bērnu raudas glabā Trikātas mācītājmuižas sienas? To daudzi grib uzzināt…


 

Trikāta kādreiz bijusi pilsēta

Trikātas vārds vēsturē bieži minēts. Jau senos laikos Trikāta bijusi ievērojams centrs. Ordeņa laikā te atradusies pils, kuras drupas redzamas vēl tagad. 1508. gadā konsistoriālā nolīgumā starp Vidzemes zemēm un Rīga spilsētu, kā mazas pilsētas top pieminētas Rūjiena un Trikāta. Tātad sirmā senatnē, 16. gadu simtenī, Trikāta bijusi pilsēta.

Trikātas baznīca ir viena no vecākām Latvijā, un pēc vienām ziņām celta 1281. gadā, bet pēc citām - no 1283. līdz 1287. gadam. Baznīcā daudz priekšmetu ar vēsturisku vērtību. Tagadējais Trikātas baznīcas zvans skan kopš 1845. gada, bet ērģeles kalpo 70 gadus. Draudzē pašreiz ap 4000 locekļu un tā ir no lielākām Vidzemē. Kā mācītājs darbojas V. Ozoliņš. Trikātas kapsēta, kurā mūžīgā mierā atdusas Kara ministra ģenerāļa J. Baloža tēvs, māmuļa un brālītis, pastāv jau kopš 1781. gada. Draudzē atrodas arī 6 brāļu draudzes saiešanas nami. Kā vēstures liecinieki vēl minami upuru ozols Atpiļu māju zemē, Tiepeles ozols un atrastie akmeņi ar krusta zīmi Jaunbiķu māju zemē.

No izdevuma Ziemeļlatvija, 1938, Nr. 8

Att. Trikātas Sv. Jāņa baznīcas 650 gadu pastāvēšanas svētki, 1933. gada 20. augusts

 

Trikātā uzrakti seno karotāju kauli un nauda

Tāds uzraksts lasāms izdevumā Jaunākās Ziņas 1937. gada 8. jūlijā, 2. lappusē

Teiksmainām leģendām un nostāstiem bagātā senlatviešu virsaiša Tālivalža novadā - Trikātā - pagājušajā nedēļā nejauši uzraktas aizgājušo cīņu atliekas. Strādājot pie jaunās Strenču-Trikātas šosejas izbūves darbiem, uzņēmēja Stumberga strādnieki apmēram 1 km no Trikātas uz Strenču pusi, nelielā pakalnē aiz Cīruļa kalna, ko apkārtnē dēvē par Kapu kalnu, uzrakuši lielu kaulu kaudzi un vairāk kā simts gabalus vecu monētu.

Viena daļa monētu, ko pievācis uzņēmējs Stumbergs, atradušās sabērtas vienkopus. Dažas izkaisītās monētas atraduši arī citi strādnieki un daži ziņkārīgie trikātieši. Uz dažām monētām salasāms uzraksts "Livonija" un 1265. g. skaitlis. Uz citām ķēniņa Zigismunda* vārds un dažādu galvu attēli ar īpatniem iniciāļiem un dažādiem gadu skaitļiem. Daži veci trikātieši stāsta, ka atrastās naudas vietā atradusies ķēniņa Zigismunda kase. Kad 1570. gadā Zigismunds dāvājis Valkas pilsētai tiesības, tā viņam par to atdevusi visu naudu. Tāpēc starp atrastām monētām esot sastopama dažādu valdnieku nauda.

Lielākā daļa monētu uzrakstu nespeciālistam ir grūti salasāmi, jo vecos naudas gabalus apklāj bieza rūsas kārta. Atraktie kauli un monētas atradušās tikai apmēram pusmetra dziļi zemē. Kauli atradušies noteiktā rindā, vairākās kārtās. Tāpēc domājams, ka tie ir seno kauju upuru kauli. Starp kauliem daži izceļas ar savu spēcīgo veidojumu. Bet pieskaroties, kauli viegli sadrūp pulverī.

Vēl kauli atrasti arī Trikātas pilskalna pakājē. Tur tie bijuši izsvaidīti lielā nekārtībā. Starp kauliem atrastas arī dažādas satrūdējuša skoka daļas. Kapu kalnā atraktā kaulu rinda ieiet tālāk Lūsu māju tīrumā. Strādnieki to atrakuši tikai tik tālu, cik nepieciešams šosejas platumam un par pārējo neinteresējušies. Šosejas vietā atrastie kauli pievākti. Par atradumu ziņos pieminekļu valdei, lai tā tuvāk noskaidrotu senā Tālivalža novada noslēpumaino vēsturi. ---I---

* Sigismunds II Augusts (1520-1572) no 1548. gada līdz savai nāvei 1572. gadā bija pēdējais Jagellonu dinastijas valdnieks – Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis.

 

Piemineklis kritušiem varoņiem ģen. J. Baloža dzimtenē

Trikātas sabiedrība saviem kritušiem brīvības cīnītājiem cels pieminekli Abulas upes stāvajā kraujā, iepretim senajam Trikātas pilskalnam. Trikātas baznīcā uzstādīs piemiņas plāksni ar visu kritušo varoņu vārdiem. Pieminekli cels un piemiņas plāksni darinās pēc tēlnieka prof. K. Zāles meta. Trikātas novads nesis lielus upurus Latvijas atbrīvošanas cīņās, jo kritušo skaits sasniedz 130. Prof. K. Zāle jau pabeidzis izstrādāt pieminekļa metu. Piemineklī attēlota karavīru grupa ar karavadoni, kas tura rokā augstu paceltu zobenu. Tālāk – strādānieka un arāja tēli simbolam, kā karavīri sargā mūsu tēvzemi un tautu. Armijas štāba priekšnieka palīgs ģen. R. Dambītis vakar izbrauca uz Trikātu kopā ar kara būvniecības daļas pr-ku arch. plkv. A. Galindomu, Rīgas pilsētas dārzu direktoru Zeidaku un Brāļu kapu komitejas darbvedi Tauriņu. Piedaloties pieminekļa celšanas komitejas vietējiem pārstāvjiem, ģen. R. Dambītis ar pavadoņiem iepazinās ar pieminekļa vietu un apkārtni, kur nāksies izdarīt plašus zemes darbus. Pieminekļa celšanai jau savākti 6000 Ls. Paredzams, ka jau nākošā gadā piemineklim guldīs pamatakmeni. Komiteja nodomājusi pieminekli celt no Iecavas sarkanā dolomīta. Trikāta, kā zināms, ir dzimtene vairākiem mūsu pazīstamākiem karavīriem: kara ministram ģen. J. Balodim, armijas štāba pr-ka pal. ģen. R. Dambītim, ģen. K. Gopperam, Rīgas pilsētas nekustamu īpašumu valdes priekšniekam plkv. E. Laimiņam, plkv. Sileniekam, plkv. Gustavam un d.c.

Jaunākās Ziņas, 1937, 16. sept. Nr. 207, 16. lpp.