Tiepeles muiža

Tiepeles muiža - Witkop

Tiepeles muiža un Valtera fon Pletenberga stādītais ozols

15. gs. Tiepeles muiža piederējusi kādam Vilibaldam Vitkopam, no kā cēlies vietas vāciskais nosaukums. Vēlāk muižu ieguva Tepelu dzimta, no kā savukārt radies tās tagadējais nosaukums. Muižai īpašnieki vairākkārt mainījās, un 1776. g. to nopirka Rīgas birģermeistars Melhiors fon Vīdavs.

Pie Tiepeles muižas ap 1516. gadu Valters fon Pletenbergs stādījis ozolu (skat. attēlu) par godu kādai lielai uzvarai pār zviedriem. 

Avots: Johana Kristofa Broces zīmējumi, 1799. gads

Tiepeles muiža 19. gs beigās

Tiepeles muiža 1976. gadā

https://rundale.net/wp-content/uploads/2022/05/Tiepeles-mui%C5%BEa-I.jpg

Izpētes ekspedīcija Tiepeles muižā. Sienas gleznojumus Tiepeles muižas kungu mājas zālē atsedza Rundāles muzeja restauratore Ieva Lancmane un viņas palīdze Jūra Avinaite, 1976. gads. (https://jaunagaita.net/JG313/JG313.pdf )

1942. gada 7. aprīlī Tiepeles muiža ierakstīta Latvijas valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. (Rīkojumu Vēstnesis. Nr. 78. 08.05.1942.)

Rundāles pils muzeja darbinieki konstatēja, ka Tiepeles muižas interjeru apdare bijusi īsts šedevrs - gan gleznojumi, gan mākslīgais marmors, gan parkets. (Darba Karogs. 21. 20.02.1982.)

Smiltenes mācītāja Paula Kundziņa ģimenē par bērnu aukli strādāja Anna Dievkociņš.

Kārļa Kundziņa atmiņas: "Viņai bija pienācis naudas sūtījums no Tiepeles muižas vecās "lielmātes", pie kuras tā agrāk kalpojusi. Naudu "lielmāte" viņai sūtot reiz gadā par to, ka tā reiz izglābusi kundzes "mīluļus" no nikna suņa zobiem. Tas, lūk, noticis tā: Tiepeles "lielmātei" nav bijis bērnu. Viņa bijusi liela savādniece un iedomājusies turēt veselu baru ārzemju sunīšu, baltu, ar zīdainu spalvu. Anniņas uzdevums tad nu bijis tos kopt: gādāt par pusdienām un vakariņām, mazgāt; ķemmēt balto spalvu un vadīt tos arī ārā uz pastaigu. Reiz pastaigas laikā gadījies, ka, nez' no kurienes radies kāds svešs, nikns suns. Tas ar atņirgtiem zobiem meties virsū mazajiem sunīšiem. Anniņa, par sevi nebēdādama, metusies starpā. Bet svešais uzbrucējs tad savas dusmas vērsis pret viņu un savus asos zobus iecirtis viņas rokas stilbā (to stāstot, Anniņa atlocīja piedurkni un parādīja mums vēl skaidri saredzamo rētu). Anniņai ar mazajiem suņiem mājās pārnākot, ļaudīs radies liels satraukums: kad tikai svešais suns nav bijis traks! Pašreiz tādi traki suņi apkārtnē esot redzēti. Šī doma arī ne mazumu uztraukuši muižas īpašnieci un tā Anniņai par viņas "varoņdarbu", ar kuru tā izglābusi kundzes mīluļus, uz vietas norakstījusi mūža pensiju – 100 sudrabrublu gadā, kas toreiz bija diezgan liela nauda. Paklausot mācītāja padomam, Anniņa tad nu šo naudu ik gadus sākusi kārtīgi noguldīt nesen nodibinātajā Lauksaimniecības biedrības krāj-aizdevu kasē. Tā šis noguldījums, ar laiku pieaugdams pāri tūkstotim, Anniņai vēlāk deva iespēju pretim Smiltenes kapsētai uzcelt glītu mājeli, kurā Anniņa kopā ar saviem radiem apmetās savās vecuma dienās." (Mūsu Ceļš. Nr. 22. 01.02.1959.)

 Tiepeles muižas parkam rakstūrīgas 18. gadsimta ainavas parka kontūras. (Darba Karogs. Nr. 3. 08.01.1976.)