Arhīvs 2014

KĀRLIM TILCENAM – 120

19. septembrī (pēc vecā stila 6. septembrī) aprit 120 gadi, kopš dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, kaprālis Kārlis Tilcens.

Tilcenu dzimta no Trikātas pagasta Daibēm

Kārlis Tilcens dzimis 1894. gadā Trikātas pagasta Daibēs. Trikātas draudzes arhīvā rodamas ziņas, ka Daibes ir pie Trikātas (Trikaten) muižas piederošās mājas un Tilcenu (vācu rakstībā Tilzen) dzimta tajās dzīvo jau kopš 19. gadsimta vidus.

1853. gada 25. oktobrī Trikātas ev.-lut. baznīcā salaulājas Kārļa Tilcena vectēvs Jānis Tilcens (Jahns Tilzen) no Valmiermuižas Veckaķiem (Wolmarshof W. Kaķķis) ar Mariju Tamsoni (Marri Tamson) no Valmiermuižas Bērzu kroga (Wolmarshof Behrse  Krug). Viņu ģimenē piedzimst 11 bērni: 4 meitas un 7 dēli, no kuriem 3 bērni agri mirst.

Sākumā ģimene dzīvo Valmiermuižas Veckaķos, līdz 1857. gadā ceļ dzimtas mājas – Trikātas pagasta Daibes.  

Tēvs Jānis Tilcens (Jahns Tilzen) piedzimst 1860. gada 2. aprīlī (pēc vecā stila) Trikātas pagasta Daibēs kā piektais bērns ģimenē. Tā kā vecākais brālis Pēteris tūliņ pēc dzemdībām mirst, Daibes manto nākamais dēls – Kārļa tēvs Jānis.

1893. gada 7. novembrī Trikātas ev.-lut. baznīcā 33 gadu vecumā Kārļa Tilcena tēvs Jānis Tilcens (skat. att.) salaulājas ar 18 gadīgo Emmu Granti (dzimusi 1875. gada 9. novembrī) no Trikātas Jaunbarauskām. Viņu ģimenē piedzimst četri bērni: Kārlis (1894-1957), Hermanis (1896.30.XI-?), Minna (1899.20.IV-?) un Jānis (1901.15.III-?). 1926. gadā mirst Kārļa tēvs Jānis Tilcens, apglabāts Trikātas vecajos kapos.

Interesanti, ka 3 paaudzēs Tilcenu ģimenē dzimuši Jāņi.Minna Tilcena Grundt

Kārļa brālis Hermanis Tilcens 1923. gada 4. februārī nodibina ģimeni ar Elzu Medni (dzimusi 1900. gada 1. maijā Rīgā) un 1933. gadā pārceļas uz Ēveli.

Māsa Minna Tilcena 1923. gada 27. maijā Rīgā dzimtsarakstu nodaļā salaulājusies ar Mārtiņu Gruntu. Pēc kāzām uzvārds Grunts, dzīvojusi Rīgā. 

Otrs brālis Jānis Tilcens ģimeni nodibina 1934. gada 17. februārī ar Olgu Johannu Mežīti (dzimusi 1909. gada 27. jūnijā) un paliek saimniekot Trikātas pagasta Daibēs.

Tālākie dzimtu likteņi nav zināmi.

Māsa Minna Grunts (dzimusi Tilcena), 1923. gada 9. jūnijā

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis no Tilcenu dzimtas

Kārlis Tilcens mācījies Trikātas pagasta skolā.

Krievu armijā iesaukts 20 gadu vecumā – 1914. gadā, līdz 1918. gadam dienējis 2. Kronštates cietokšņa kājnieku pulkā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 5. jūnijā Strenčos, piedalījies cīņās pret bermontiešiem.

1919. gada 11. novembrī Kurzemē pie Popes vāciešu uzbrukuma laikā, pastāvot ielenkuma draudiem, Kārlis Tilcens stiprā apšaudē kopā ar otru kareivi aizturēja ienaidnieku, līdz komandantūras vienība atkāpās Ventspils virzienā; šajā kaujā tika smagi ievainots.

Atvaļināts 1920. gada 23. februārī, dzīvojis Trikātas pagasta „Daibēs”, zemkopis. Piešķirta jaunsaimniecība Strenču pilsētā. 1949. gada 25. martā kopā ar sievu izsūtīts uz Krieviju Zirjanskas rajonu. Atgriezies 1955. gada 9. augustā.

Dzīvojis Rencēnos, miris 1957. gada 4. jūlijā. Apglabāts Trikātas vecajos kapos.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis Nr. 1445 (1921). Apbalvots ar LKOK par 1919. gada 11. novembra cīņu pie Popes komandantūras, Ventspils rajonā.

Laulājies 1928. gada 6. maijā Strenču ev.-lut. baznīcā ar Mildu Leontīni Riekstiņu (1901-?) no Nītaures, ģimenē 2 dēli Imants (1930-1981, inženieris, skolotājs) un Verners (?-1995).

 

Lāčplēša piemiņai

Kopš 1998. gada, 11. novembri Trikātā atzīmē ar Lāpu gājienu uz Trikātas kapiem, kur guldīti 8 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri un viņu skolotājs Jēkabs Mūrnieks. Līdz 2012. gada vasarai Kārļa Tilcena kapavieta bija aizmirsta, neapkopta un aizaugusi, līdz ar to gājiena dalībnieki šeit nepiestāja. 2012. gada vasarā ilggadīgā Trikātas pagasta iedzīvotāja Daina Boškina parādīja, kur atrodas K. Tilcena atdusas vieta. Piemineklī salasāmi bija tikai dzimšanas un miršanas dati, vārds un uzvārds jau bija nodrupuši.

Kapavieta tika izravēta, kapu apmales nedaudz iztaisnotas, kā arī meklēti tuvinieki, lai kopīgiem spēkiem uzliktu jaunu pieminekli. Taču tuvinieki neatsaucās, līdzekļu jaunam piemineklim nebija.

2014. gada sākumā Beverīnas novada pašvaldība, piešķirot 500,00 EUR, atbalstīja biedrību „Šodien, rīt” projekta „Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Kārļa Tilcena kapavietas labiekārtošana Trikātas kapos” īstenošanai. Tika pasūtīts kapa piemineklis, divas pusotrvietīgās kapu apmales, kapu vāzes un sveces. Grants piegādi noorganizēja Trikātas pagasta saimniecības vadītājs ar palīgiem.

Priecājamies, ka radusies viena jauna sakopta vieta Trikātas kapos, ka no aizmirstības paglābts mūsu novadnieks – Lāčplēsis. Kapa pieminekļa atklāšana un Kārļa Tilcena 120. dzimšanas diena tiks atzīmēta 19. septembrī plkst. 8:30.

Paldies Beverīnas novada pašvaldībai par sapratni un atbalstu LKOK Kārļa Tilcena kapavietas labiekārtošanā!

Biedrības „Šodien, rīt” vadītāja Dace Birkava un projekta vadītāja Inga Boškina

http://www.trikatasskola.lv/ 

Lit.: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Rīga, 1995. 521. lpp.

http://data.lnb.lv/retumiprojekts/result.php?lauki=sifrs&searchtext=&lapa=118 

Trikātas draudzes arhīvs

 

 


 

Grāmata "Latvijas 99 privātie muzeji un kolekcijas"

26. jūnijā Rīgā Retroauto muzejā notika Ilzes Būmanes jaunās grāmatas "Latvijas 99 privātie muzeji un kolekcijas" prezentācija. Grāmatā lasāms arī Trikātas vārds, jo izdevumā Vidzemes nodaļā aprakstīts Tālavas vēstures mantojums – Riharda Circeņa veikums.  

Grāmata „Latvijas 99 privātie muzeji un kolekcijas” ir turpinājums grāmatai „111 privātie muzeji un kolekcijas”, kas tika izdota 2010. gadā. Jaunajā izdevumā ir iespēja atskatīties uz iepriekšējā grāmatā iekļauto privāto kolekciju un pašvaldību muzeju darbību, kā arī gūt unikālu ieskatu dažādu Latvijas novadu apskates cienīgos objektos.

Šobrīd privāto muzeju un kolekciju darbībā izpaužas vairākas jaunas iezīmes: 1) mecenātisma rašanās, 2) muzeja apskates apvienošana ar radošajām darbnīcām, 3) muzeju darba ietekme uz uzņēmējdarbību. Katram no objektiem ir atvēlēts divu lappušu atvērums ar fotogrāfijām un aprakstu. Lasāms, kā katra kolekcija un privātais muzejs veidots, kas to dibinājis un kas ir to galvenie eksponāti.

Vidzemes novada sadaļā 42. numurs atvēlēts stāstam par dzīvā muzeja „Tālavas vēstures mantojums” tapšanu. Jau grāmatas ievadā I. Būmane raksta: „Par vērienīgāko mecenātisma paraugu jāuzskata Tālavas vēstures mantojuma komplekss. To kopš 2001. gada pakāpeniski izveidojis Trikātas pagasta z/s „ Irbītes” īpašnieks Rihards Circenis – pasūtot tēlniekam Tālavas ķēniņa skulptūru, atjaunojot latviešu svētvietu Atpiļu māju zemē. Kā teicis lauku uzņēmējs – esmu saņēmis mantojumu un man par to jāatlīdzina, Atpiļu sētu gribu atkopt kā latviešu mājas simbolu.”

„Pēc maniem novērojumiem ar privāto muzeju veidošanu parasti nodarbojas tie Latvijas iedzīvotāji, kuri sevī jūt stipru atbildību par ētiskā un garīgā mantojuma saglabāšanu, kuri apzinās savu dzimtas vēsturi tikpat nozīmīgu esam kā valsts vēsturi, jo tā jau tas arī ir," grāmatas priekšvārdā raksta mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis. „Ar valsts un nācijas ideju pārņemtie savā personīgajā zemē, sētā vai dzirnavās, vai ar senlietām piepildītajā klētī redz Latvijas vīziju, kurai par iztēli rosinošu pamatu kalpo šo entuziastu savāktās vērtības, kurām viņu pašu acīs ir simbola vērtība, daudz lielāka, nekā to redz ciemiņa acis. Tās ievēro tikai neparastu priekšmetu - čīkstošu patafonu, neredzētu darbarīku, savādu «krāmu», kuram viesis nespēj atminēt nedz vārda, kur nu vēl izprast tā lietojumu. Bet mājas un kolekcijas saimnieka acīs šīs lietas ir daļa no viņa senču, no viņa dzimtas un tautas vēstures. Tās ir viņa šodienas tikumu kaldinātājas un lepnuma avots, kuru gribas kā paraugu atklāt ciemiņiem, bet par visu vairāk – atstāt savējiem, lai tie manto, lai mācās no pagātnes un lai turpina šodienā.”

Grāmatas izdevējs ir AS „Lauku Avīze”.

Grāmata pieejama Trikātas pamatskolas bibliotēkā.

http://www.la.lv/99-privatie-muzeji-kolekcijas/

http://www.lsm.lv/lv/raksts/kulturpolitika/kultura/iznakusi-gramata-latvijas-99-privatie-muzeji-un-kolekcijas.a89703/

 


 

Beverīnas novada ģerbonis

Lai veicinātu Latvijas novadu un pagastu identitātes simbolu atpazīstamību, kā arī nostiprinātu iedzīvotāju piederības sajūtu savai dzimtajai vietai, Valsts prezidents Andris Bērziņš 2011. gadā aizsāka jaunu tradīciju – novadu un pagastu ģerboņu svinīgu pasniegšanas ceremoniju "Pašvaldību ģerboņu svētki".

2014. gada 5. maijā Melngalvju namā notika Ģerboņu svētki, kuru laikā Valsts prezidents Andris Bērziņš pasniedza jauno Beverīnas novada ģerboni.

Pasākumu ar nelielu uzrunu atklāja valsts prezidents Andris Bērziņš uzsverot ģerboņa nozīmi gan novada, gan atsevišķas vietas un dzimtas simbolikā. Beverīnas novads bija viens no pēdējiem novadiem, kuram nebija sava ģerboņa. Prezidents uzsvēra, ka Latvijā vēl daudziem pagastiem nav sava ģerboņa.

Saņemot ģerboni katram novadam vai pagastam ir jāsagatavo īsa prezentācija.

Beverīnas novada ģerbonī attēlotā sakta simboliski vieno vēstures un šodienas notikumus, ļauj saskatīt maģiskos pasaules noslēpumus, aizdomāties par mitoloģiskiem simboliem, lai cieši vienotu un saturētu Beverīnas novadu. Mums šķiet, un arī autore tā domā, ka Beverīnas novadam ir viens no visgreznākajiem ģerboņiem, taču informācija, ko nes ģerbonī atspoguļotā sakta uzliek ļoti nopietnu garīgu atbildību gan novadam, gan katram no mums personīgi, kā šī novada iedzīvotājam.

Svinīgi saņemt ģerboni bija ieradušās Beverīnas novada pašvaldības amatpersonas un ģerboņa tapšanā iesaistītās personas, ieskaitot pašu ģerboņa autori Ievu Lapiņu–Strazdīti. Inga Boškina bija sagatavojusi prezentāciju par ģerboņa simboliem un, skanot Ulda Punkstiņa dziesmas, ar Valda Rūjas tekstu, „Tālivalža dārgumi", klātesošie varēja vērot novadu fotogrāfijās.

„Karogs, ģerbonis, himna – tie ir simboli un zīmes, kas vieno nāciju, kalpojot piederības savai valstij veicināšanai un nostiprināšanai. Ikviens īstens patriots dzimtenes sajūtu, pirmkārt, saista ar savu pagastu, novadu, pilsētu, ar savām dzimtajām mājām. Lai Ģerboņu svētki kalpo par cieņas apliecinājumu visām tām Latvijas pašvaldībām, kas kopj un godā lokālpatriotisma tradīcijas," atzīst prezidents Andris Bērziņš.

Att. Beverīnas novada pašvaldības delegācija Pašvaldību ģerboņa svētkos Melngalvju namā kopā ar Latvijas valsts prezidentu Andri Bērziņu un Beverīnas novada domes priekšsēdētāju Cildu Purgali

http://www.beverinasnovads.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=2941:erboa-svtki-melngalvja-nam&catid=64:aktualittes-un-paziojumi&Itemid=318

 


 

"Zīmogs sarkanā vaskā" 

Tiek gatavots projekts - daudzsēriju filma "Zīmogs Sarkanā Vaskā" pēc Jāņa Lejiņa triloģijas motīviem. 

Sabiedrībā pazīstami cilvēki - Zigmunds Skujiņš, Vestards Šimkus, Juris Hiršs, Armands Bāliņš, Jurģis Krāsons, Andris Balcers - par filmu:

http://www.youtube.com/watch?v=baIS5GwRlNM

Jau tapusi dokumentāla videofilma „Jānis Lejiņš - ZĪMOGS SARKANĀ VASKĀ". Jānis Lejiņš, strādājot pie triloģijas, vairāk kā desmit gadus pētījis Latvijas vēsturi, tādējādi rakstniekam izveidojies savs unikāls skatījums uz vēsturi un laiku pirms 13. gs., par kuru runāts maz, vai vispār nemaz. Kāds tas ir.

http://www.youtube.com/watch?v=TuUfnqKZwzs

Projekta galamērķis ir daudzsēriju mākslas filma par Latvijas vēsturi 12. un 13. gadsimta mijā. Kopumā tiekot plānotas 30 sērijas, katra 52 minūtes gara.

https://www.youtube.com/watch?v=J8kuWkxjKJY

Starp citu: filmas video rullītī atpazini trikātieti Madaru Kreceri!

Sīkāk lasīt šeit: http://www.delfi.lv/kultura/news/screen/video-publicets-toposa-latviesu-vestures-seriala-zimogs-sarkana-vaska-treileris.d?id=44251777

„Man liekas, ka mūsu vēsturiskā atmiņa diemžēl, tomēr, vairāk vai mazāk beidzās ar 19. gadsimta beigām – tālāk mēs slikti zinām. Bet mums ir viss pamats stāvēt taisnu muguru, būt lepniem par saviem senčiem. Tas ir par mūsu vecvecvectēviem un vecvecvecmammām – tas ir viņām piemineklis,” norāda Virdžīnija Lejiņa.

Fonds Zīmogs sarkanā vaskāhttp://www.zsv.lv/index.html

Jāņa Lejiņa triloģija (izdevniecība " Karogs")

 


 

Represētie - īpaša kaluma cilvēki

Avots: http://m.la.lv/represetie-ipasa-kaluma-cilveki/

Atceroties 1949. gada 25. marta deportācijas, stāsta Rasma Preimane Trikātā: "Man šķiet, ka mēs, izsūtītie, esam īpaša kaluma cilvēki. Visos pasākumos, kur tiekamies, jūtos kā starp savējiem. Visi esam pārcietuši badu, salu, smagu darbu, esam ar sabeigtu veselību, bet ar pozitīvu skatu uz dzīvi. Vietējo iedzīvotāju attieksme pret mums bija dažāda. Bijām ceļā uz sādžu Liliengofku. Man ļoti sagribējās dzert. Ieraudzījām aku un ar mammu steidzāmies klāt, bet kāda sādžas sieviete bija pirmā un aizslēdza aku. To redzot, cita krievu sieviete paņēma mani pie rokas, aizveda pie savas mājas un no pagraba pasniedza man burku ar pienu. Vēlāk, kad jau gāju skolā, vietējā skolotāja, redzot, ka esmu bez apaviem, uzdāvināja kurpes. Tagad runā par dažādām kompensācijām. Vai tās spēj sadziedēt pārdzīvoto un zaudēto? Nē! Gribu, lai esam saimnieki paši savā zemē, lai nekašķētos, bet saprastos cits ar citu."

***

26. martā Trikātas pamatskolā 1.-9. klašu skolēni tikās ar pirms 65 gadiem politiski represētajām no Trikātas pagasta Rasmu Preimani un Ināru Grantiņu. Mazākie skolēni klausījās I. Grantiņas atmiņās, kura liktenīgajā dienā bija tikai 6 gadus veca. Kopā ar Ināru izsūtīja 3 māsas – Rotu, Edīti un Daci, kā arī tēti, mammu, vectēvu un vecomammu – kopā 8 cilvēkus.

Lielākajiem skolēniem R. Preimane stāstīja par piedzīvoto 25. marta rītā un dienā: 11 gadīgā meitene mājās bijusi viena, kad sešos no rīta iebraukuši cilvēki, arī bruņoti. Rasmu visu dienu sargājis karavīrs ar automātu, līdz vakarpusē pārradās vecāki.

Vilciena sastāvs ar lopu vagonos sadzītiem cilvēkiem neziņas pilnajā ceļā no Strenču stacijas devās tikai 27. marta rītā. Vēl tagad trikātietes atceras, kā vilciena lokomotīve, pirms došanās ceļā, izdeva garu atvadu svilpienu. Cilvēki, braucot pāri Latvijas robežai, raudājuši.

Divas garas nedēļas tika pavadītas ceļā, lai pārvarētu 4000 kilometru tālo ceļu uz Tomskas apgabalu.

Skolēni klausījās, kā pārdzīvotas sadzīviskas situācijas: nakšņošana uz dēļiem bez segām un matračiem, katrā ēdienreizē baudītā skābu kāpostu zupa, bet „pa maziņam” un „pa lieliņam” bijis jākārto turpat vagonā kopīgā spainī, vai stacijās apstājoties - zem vilciena vagoniem citu cilvēku klātbūtnē. Ceļā daudzi cilvēki arī miruši, turpat vagonos dzimuši bērni.

Visas latviešu ģimenes izsūtījuma gados piedzīvojušas lielu nabadzību, badu un aukstumu, tomēr tiem, kam veselība ir izturējuši, sparīgi strādājuši un rūpējušies cits par citu.

Īpaši spilgti atmiņā R. Preimanei palicis tas, ka arī vietējo iedzīvotāju attieksme pret izsūtītajiem bija dažāda: „Bijām ceļā uz sādžu Liliengofku. Man ļoti sagribējās dzert. Ieraudzījām aku un ar mammu steidzāmies klāt, bet kāda sādžas sieviete bija pirmā un aizslēdza aku, prasot par to rubli. To redzot, cita krievu sieviete paņēma mani pie rokas, aizveda pie savas mājas un no pagraba pasniedza man burku ar pienu.”

Skolā bijis jāmācās krievu valodā, bet, atgriežoties Latvijā, atkal nav mācējušas latviski. Taču visi latviešu bērni bijuši centīgi skolēni un drīz vien saņēmuši tikai labus vērtējumus.

Atmiņu stāsts bija ļoti emocionāls – asaras acīs bija gan abām trikātietēm, gan skolēniem un skolotājām. Klausoties stāstā, skolēniem izbrīnā te saraucās piere, te atkal iepletās acis, jo viņiem bija grūti iztēloties piedzīvoto. Skolēniem nav saprotams, kāpēc tas notika ar nevainīgiem cilvēkiem, bērniem – tādiem pašiem zinātkāriem un dzīvespriecīgiem bērniem, kādi viņi ir šodien.

Tikšanās noslēgumā represētās skolēnus cienāja ar saldumiem un skolēni dāvāja viņām pavasarīgus pušķus – sniegpulkstenītes un pūpolus. Un mēs ļoti ceram, ka šādas tikšanās mudinās bērnus izaugt par cilvēkiem, kuri ciena savu kaimiņu, savu skolotāju, savu ģimeni, un to aiz skaudības un nenovīdības, vai cita ļaunuma nenodos pāridarītājam.

1949. gada 25. marts - diena, kad latviešus piespiedu kārtā izveda uz Sibīriju bez tiesībām atgriezties. Izsūtīšana skāra gandrīz 43 000 nevainīgu iedzīvotāju.

Šogad paiet 65 gadi, kopš komunistiskā režīma veiktajām politiskajām represijām pret Latvijas pilsoņiem 1949. gada 25. martā.

Trikātas pagasta politiski represēto saraksts:

http://www.trikatasvesture.beverina.lv/index.php/ieverojami-novadnieki/politiski-represetie

Tikšanās ar represētajām Trikātas pamatskolā

26. martā plkst. 12:00 Trikātas pamatskolā piemiņas brīdis un tikšanās ar represētajām no Trikātas pagasta.

Piemiņas brīdis Strenču stacijā

25. martā plkst. 12:00 Strenču dzelzceļa stacijā piemiņas brīdis Komunistiskā genocīda upuru piemiņai. Pēc piemiņas brīža saviesīgs pasākums Strenču novada Kultūras centrā. Ar liriskām dziesmām priecēs Valdis Rogainis.

Konference "Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos"

Lai saglabātu tautas atmiņā un nodotu nākamajām paaudzēm tautas likteņgaitu liecības, 2009. gadā tika uzsākts Balvu, Madonas, Gulbenes un Alūksnes rajonu kopīgs projekts „Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”.
2009. gadā, saistībā ar 1949. gada deportācijas 60. gadadienu tika organizēta starprajonu zinātniski pētniecisko darbu konference Balvos, 2010. gadā Cesvainē, 2011. gadā Gulbenē, 2012. gadā Alūksnē (http://aluksniesiem.diena.lv/foto/zinatniska-konference-latviesu-pedas-sibirija-un-talajos-austrumos-23-03-12-17695), 2013. gadā Madonā (http://www.emadona.lv/?p=news2arch&fu=sh&id=3299&m=3&y=2013). 2014. gada 21. martā plkst. 10:00 projekta noslēguma konference atkal notika Balvos (http://www.balvi.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=9041%3A0&catid=9%3Ajaunumi&Itemid=42&lang=lv). 

Kopš 2012. gada šo konferenci apmeklē arī Trikātas pagasta represētās.
 


 

7 pasaules brīnumi Valmieras apvidū:

http://sky.gurunet.lv/7-pasaules-brinumi-valmieras-apvidu/

Leģenda par Beverīnu

Šī leģenda apvieno trīs Vidzemes pagastus – Brenguļu, Trikātas un Kauguru, katru ar savu bagātu vēsturi un tradīcijām, senā Tālavas novada daļu, kura atradusies valdnieka Tālivalža pusmītiskā Beverīnas pils – bijusi, meklēta, vilinoša un neatrasta.

 


 

MEKLĒJAM!

Meklējam Trikātas draudzē, Plāņu pagasta Vecbreķeļos 1895. gada 16. martā dzimušā Pētera Dambīša tuviniekus. Pēteris Dambītis ir pirmais Latvijas Brīvības cīņas (1919. gada 16. janvārī) kritušais karavīrs. 2015. gada 16. martā atzīmēsim viņa 120 gadu jubileju. Gatavojoties šim pasākumam, nepieciešams apzināt P. Dambīša biogrāfiju, kā arī iespējams ir saglabājusies kāda fotogrāfija ar P. Dambīti.

Meklējam Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Kārļa Tilcena tuviniekus. 2013. gada augustā Trikātas kapos tika apzināta Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera trikātieša Kārļa Tilcena (1894-1957) atdusas vieta. Tā bija aizaugusi, aizmirsta, kapa piemineklis sadrupis. Pašu spēkiem un līdzekļiem kapa vieta tika izravēta, kapu apmales iztaisnotas. Tālākai labiekārtošanai nepieciešamas lielākas finanses. Aicinām atsaukties tuviniekus, lai kopīgiem spēkiem labiekārtotu varoņa atdusas vietu.

 

K. Tilcena atdusas vieta pirms...                                           pēc....

Būsim pateicīgi par jebkuru informāciju. Zvanīt 26519219 Inga.

 


 

Trikāta - vācu ordeņa pils Vidzemē

K.f.Lēvisa of Menāra 1890. gada raksts par Trikātas pili "Trikāta - vācu ordeņa pils Vidzemē", tulkojis Pauls GailītisLöwis of Menar C.v. Die Deutsch-Ordensburg Trikaten in Livland. Riga, 1891. S.37 – 50.

Litogrāfiskas kartes: Trikaten in Livland I un Trikaten in Livland II.

 


 

Izstāde "Ar sauli karogā"

Izstādes atklāšanā Latvijas vēstures entuziasts Jānis Bahmanis klātesošajiem atzīmēja, ka ikvienam latvietim saule ir tuva, dažādos laikos saule ir bijusi kā spēka un ticības avots. Tā simbolizē arī uzvaru un brīvību, tādēļ dažādu autoru darbos, atklājot latviešu brīvības alkas, tieši saule ir kā caurviju tēls. Tāpat kā saule, arī karogs ir dziļi simbolisks. Vēstures griežos latvieši ir cīnījušies zem dažādiem karogiem, taču vissvētākais vienmēr ir bijis sarkanbaltsarkanais karogs.

Izstāde ir kā sava veida mūsu tautas simbola vēstures atspoguļotāja.

Izstādē apskatāmas arī senlatviešu rotas lietas: gredzeni, aproces, saktas u.c.

https://www.facebook.com/janis.bahmanis.5/media_set?set=a.288909457927480.1073741835.100004252831270&type=1

Izstāde apskatāma trešdienās no 18:00 - 19:00

Pārējā laikā apmeklējumu pieteikt pa telefonu 26519219.

 

Latvijas brīvības cīņām - 95

1918. gada 18. novembrī Rīgā, vācu okupācijas apstākļos, tika proklamēta Latvijas Republika, izveidota Tautas padome un Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Pēc dažām dienām sāka veidoties pirmās latviešu karaspēka vienības. 7. decembrī noslēgtais Pagaidu valdības un Vācijas pārstāvja līgums paredzēja zemessardzes izveidi vācu, latviešu un krievu vienību sastāvā. Līdz decembra beigām tika saformētas vairākas latviešu rotas, kuru komandēšanu uzticēja Oskaram Kalpakam.

Vācu pakļautībā esošais Latviešu atsevišķais bataljons pirmo kauju izcīnīja 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces un vēlāk, pārformēts par brigādi, ar kaujām nogāja līdz Rīgai. Marta sākumā kļūdas dēļ izraisītā sadursmē ar vāciešiem kritušo Oskaru Kalpaku komandiera amatā nomainīja Jānis Balodis.

O. Kalpaka 17. janvāra ziņojumā par Lielauces kaujā kritušajiem un ievainotajiem karavīriem kā pirmais minēts Pēteris Dambītis.

Trikātas draudzes arhīvā minēts, ka Pēteris Ādolfs Dambītis dzimis 1895. gada 16. martā Plāņu pagasta Vecbreķeļos saimnieka Dāvida Dambīša un viņa sievas Minnas (dzim. Knostenberga) ģimenē. Pēterim bija vecāks brālis Jānis Voldemārs un jaunākas māsas Olga Helene, Elsbete un Marta. Pēteris Dambītis beidzis Priekuļu lauksaimniecības skolu (1915). Apglabāts Liepājā.

Piedaloties Latvijas brīvības cīņās, leitnantam Pēterim Ādolfam Dambītim bija tikai 23 gadi.

 

Atklās izstādi "Ar sauli karogā"

1. februārī plkst. 12:00 Trikātas Saieta namā atklās izstādi „Ar sauli karogā”, kurā savu privātkolekciju par tēmu "Saule karogā" piedāvā Zemessardzes 27. kājnieku bataljona (ZS 27. KB) Zemessargu veterānu apvienības priekšnieks Jānis Bahmanis.

Šī izstāde ir veltījums Latvijas brīvības cīņu 95. gadadienai un saules simbola nozīmei karogos, emblēmās no senākiem laikiem līdz mūsdienām.

Jānis Bahmanis ir Latvijas vēstures entuziasts. Izstādē būs aplūkojamas fotogrāfijas un materiāli no viņa apjomīgās kolekcijas par trim latviešiem tuvām saulēm – ticības, uzvaras un brīvības.

AICINĀTI VISI INTERESENTI!

 


 

Novadnieki - 2014. gada jubilāri

1. janvāris

   Aprit 100 gadi, kopš dzimis arhitekts Voldemārs Šics (1914-1994)

4. janvāris

   Aprit 45 gadi, kopš dzimis prāvests Arnis Bušs (1969)

14. janvāris

   Aprit 120 gadi, kopš dzimis zirgu audzētājs, lauksaimnieks Pēteris Čakārnis (1894-1985)

17. janvāris

   Aprit 160 gadi, kopš dzimis mācītājs Keislers Hugo (1854-1921)

25. janvāris

   Aprit 125 gadi, kopš dzimis pulkvedis-leitnants Jānis Ziemelis (1889-1963)

18. marts

   Aprit 140 gadi, kopš dzimis rūpnieks un tirgotājs Jānis Gulbis (1874-?)

22. aprīlis

   Aprit 150 gadi, kopš dzimis skolotājs Reinholds Mednis (1864-1939)

15. maijs

   Aprit 75 gadi, kopš dzimis ārsts Monvīds Skulte (1939)

25. maijs

   Aprit 115 gadi, kopš dzimis kaprālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Bormanis (1899-1970)

4. augusts

   Aprit 130 gadi, kopš dzimis Trikātas pagasta vecākais Jānis Linters (1884-?)

14. augusts

   Aprit 75 gadi, kopš dzimusi pedagoģe Ruta Bonnera (1939)

31. augusts

   Aprit 120 gadi, kopš dzimis inženieris-mežkopis Dāvids Bērtulsons (1894-1976)

3. septembris

   Aprit 85 gadi, kopš dzimis Meliorācijas projektēšanas institūta direktors Gunārs Jānis Sēne (1929-?)

9. septembris

   Aprit 120 gadi, kopš dzimis pulkvedis-leitnants Pēteris Dzērve (1894-1964)

17. septembris

   Aprit 110 gadi, kopš dzimis ārsts Augusts Skoste (1904-1948)

19. septembris

   Aprit 120 gadi, kopš dzimis kaprālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Tilcens (1894-1957)

28. septembris

   Aprit 110 gadi, kopš dzimis mūziķis Voldemārs Ķepītis (1904-2000)

2. oktobris

   Aprit 215 gadi, kopš dzimis būvmeistars Mārcis Sārums (1799-1859)

11. oktobris

   Aprit 60 gadi, kopš dzimusi kordiriģente Ilze Tenisone (1954-1997)

22. novembris

   Aprit 135 gadi, kopš dzimis lauksaimnieks Mārcis Mežītis (1879-1967)

   Aprit 160 gadi, kopš dzimis skolotājs un ērģelnieks Apinis Pēteris (1854-1919)

30. novembris

   Aprit 130 gadi, kopš dzimis rūpnieks Pēteris Kalējs (1884-?)

8. decembris

   Aprit 125gadi, kopš dzimis virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris JānisMežciems (1889-1957)