Arhīvs 2016

 

 


Baznīcu nakts pasākumu programma Trikātas ev.-lut. Sv. Jāņa baznīcā

17:50 Zvanu skaņas

18:00 Baznīca un mācītājmuiža atvērtas apskatei. Fotogrāfiju izstāde

19:00 ''Orientēšanās'', radošā darbnīca

20:00 Koncerts

21:00 Mūsu Tēvs lūgšana

21:10 Ekskursija pa baznīcu un mācītājmuižu

22:20 Sveču iedegšana

22:30 Tezē lūgšana

23:00 Slavēšana pie ugunskura


VULKĀNA PELNI TRIKĀTĀ

http://www.epicentrs.lv/jaunumi/params/post/879537/islandes-vulkana-izvirdums-ietekme-ari-latviju


LATVIJAS REPUBLIKAS PIRMĀ AIZSARDZĪBAS SPĒKU KOMANDIERA PULKVEŽA DAIŅA TURLAIS KAUSA IZCĪŅA AIZVADĪTA

Sestdien, 7. maijā Trikātas pilsdrupu apkārtnē norisinājās nu jau ceturtā pulkveža D. Turlais kausa izcīņa LR Jaunsardzes vienībām.

Pašam komandierim klātesot, pavasara, saules enerģijas un sacensību priekā dalījās 14 jaunsargu komandas no Strenčiem, Valkas, Smiltenes, Blomes, Valmieras, Naukšēniem, Zvejniekciema, Rīgas, Cēsīm, Stalbes, Līgatnes un Saulkrastiem.

Kausa izcīņa norisinājās 6 disciplīnās. Mazo kausu ieguvēji: cirvja mešanā – 108. Jaunsardzes vienības II komanda (Rīga), granātas mešanā – 213. Jaunsardzes vienības komanda Strenči (Danija Janīte, Liliāna Ozola, Ginta Vītoliņa un Marts Bičevskis), šķēršļu joslā 213. Jaunsargu vienības komanda Dumpinieki (Alīda Krumholce, Linda Vītoliņa, Kārlis Gaigals un Niks Kozels, Strenči), loka šaušanā – komanda 213Leģions (Valka), stacionārajā šaušanā – 204. Jaunsargu vienības komanda Vilki (Cēsis), elitārākajā šaušanas veidā dueļšaušanā uzvarēja 213.Jaunsardzes vienības komanda Strēlnieki.

Visu sacensību disciplīnu kopvērtējumā sīvā cīņā ar viena punkta pārsvaru uzvarēja mūsējie - 213. JS vienības komanda Dumpinieki – Alīda, Linda, Niks un Kārlis. Pulkveža Daiņa Turlais uzvarētāju kausā 213.vienības vārds tiks iegravēts jau trešo reizi.

“Mēs katrs savā dzīvē tāpat kā es varam sasniegt augstākās virsotnes gan fiziski uzkāpjot augstākajās virsotnēs pasaulē, gan profesionālajā ziņā savā darbā esot starp pasaules labākajiem. Tikai ir jāvēlas. Gribēt nozīmē visupirms pateikt pašam sev, ka es to paveikšu,” savā emocionālajā uzrunā sacensību dalībniekiem teica komandieris Dainis Turlais. Tāpat pulkvedis atgādināja, ka katram no mums pirmā goda vietā jāceļ ģimene un vieta, no kuras katrs nākam, ka augstākā vērtība ir kalpošana savai zemei un tautai, attīstot un mīlot pašam sevi.

Kausa izcīņas organizētāji – Strenču novada vidusskola un Jaunsardzes 213.vienība – ir pateicīgi plašajam brīvprātīgo lokam no Trikātas pamatskolas, kuri nodrošināja pasākuma norisi. Paldies biedrībām “Šūpolēs”, “Pamati”, “Gadsimtu Griežos” un Beverīnas novada pašvaldībai!

Dace Gaigala, Strenču novada vidusskolas direktore

Publicēts: http://www.strencunovads.lv/aktualitates/latvijas-republikas-pirma-aizsardzibas-speku-komandiera-pulkveza-daina-turlais-kausa-izcina-aizvadit


 

Ģenerālis Kārlis Gopers

2016. gada 2. aprīlī aprit 140 gadi, kopš 1876. gadā Plāņu pagasta «Maskatos» saimnieka ģimenē dzimis viens no izcilākajiem latviešu karavīriem — ģenerālis Kārlis Gopers (Goppers). Vispirms mācījies pagasta skolā, tad — 14 kilometru attālajā Trikātas draudzes skolā, kurā bijis labākais klases vingrotājs un viens no centīgākajiem skolniekiem, bieži mācoties arī brīvajā laikā. Jau skolā līdzīgi daudziem citiem latviešu jauniešiem šajā laikā Kārlis Gopers nolēma kļūt par profesionālu karavīru, tāpēc pastiprināti mācījās krievu valodu. 1893. gadā viņš uzsāka dienestu Kauņas cietokšņa kājnieku bataljonā, bet pēc gada iestājās Viļņas junkurskolā (viņa kursā mācījās arī latvieši — vēlākais Krievijas armijas ģenerālmajors Jānis Ušaks, Daugavgrīvas cietokšņa adjutants un latviešu strēlnieku bataljonu organizētājs, vēlākais Latvijas armijas pulkvedis Kārlis Baltiņš, vēlākais intendantūras pulkvedis Pēteris Danielsons un kapteinis Eižens Augusts). Kārlis Gopers bija viens no labākajiem junkuriem, par ko liecina arī vingrošanas sacensībās iegūtās pirmās vietas. Pēc skolas beigšanas 1896. gadā sekoja dienests Varšavā izvietotajā 190. kājnieku pulkā, bet no 1905. gada — jau štābkapteiņa dienesta pakāpē — 183. pulkā pie Pultuskas (Polijā) un vēlāk Kostromā (pulkā no 1908. gada dienēja arī vēlākais pirmais Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks, un abus latviešus saistīja cieša draudzība, ko K. Gopers aprakstījis grāmatā «Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku»). Polijā K. Gopers iepazinās un apprecējās ar pulka komandiera meitu Veru Pajevsku, poļu un krievu izcelsmes inteliģentu meiteni.

1912. gadā Kārli Goperu paaugstināja par kapteini un iecēla rotas komandiera amatā. 1914. gada vasarā, sākoties Pirmajam pasaules karam, pulks uzreiz tika nosūtīts uz fronti Galīcijā pret Austroungārijas armiju. Kaujās K. Gopers parādīja izcilu varonību. Būdams rotas, drīz pēc tam — bataljona komandieris, viņš tika apbalvots ar gandrīz visiem iespējamajiem kaujas apbalvojumiem, ieskaitot augstākos — Svētā Jura zobenu un Svētā Jura ordeņa IV šķiru, ko piešķīra tikai pēc rūpīgas pārbaudes un par izcilu varonību (minētais ordenis Goperam tika piešķirts par to, ka «kaujas laikā 1914. gada 18.—19. septembra naktī kreisajā Sanas krastā, komandējot zem spēcīgas ienaidnieka uguns 5 rotas atklātā laukā, ar personisko vīrišķību un drosmi aizrāva sev līdzi sev uzticētās rotas, noveda tās līdz durkļu triecienam un ieņēma 2 ierakumu līnijas». Bija vēl viens apbalvojums — cara «Visaugstākā atzinība». 1915. gada jūnijā viņš par kaujas nopelniem tika paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1916. gada martā — par pulkvedi. 1915. gada decembrī sakarā ar cara vizīti frontē K. Goperam tika uzticēts prestižais pienākums komandēt divīzijas apvienoto bataljonu 4. armijas parādē. Kaujās divas reizes ievainots (1914. gada augustā ienaidnieka durklis trāpīja viņam zem acs).

Gopers

Ģenerālis Gopers. 20. gs. 20. - 30. gadu mijā

1916. gada 20. maijā K. Goperu iecēla par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri, taču pavēles izpildīšana aizkavējās, un 20. jūnijā kaujā pie Baranovičiem (Baltkrievijā) viņa bataljons durkļu uzbrukumā pārrāva četras ienaidnieka nocietinājumu līnijas, bet komandieris tika ievainots trešo reizi (sašauts abās kājās), ar šādu ievainojumu viņš aizgāja līdz trīs kilometrus attālajam pārsiešanas punktam un tika evakuēts uz hospitāli Maskavā (par šo kauju viņam piešķīra Svētā Vladimira III šķiras ordeni). Tāpēc pulkvedis uzņēmās latviešu bataljona komandiera amatu tikai pēc izveseļošanās — 1916. gada 8. augustā. Gada beigās latviešu bataljoni tika pārveidoti par pulkiem, un pulkvedis 20. decembrī uzņēmās 7. Bauskas pulka komandiera amatu. Sekoja smagās «Ziemassvētku kaujas», par kurām K. Gopers kā vienīgais latvietis šī apbalvojuma vēsturē saņēma Krievijas Sv. Jura ordeņa III šķiru, kas ir patiesi izcils sasniegums. Ordeņa domes protokolā lasāms: «Būdams 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris, pašaizliedzīgi vadīja šī pulka darbību, pēc personiski zem spēcīgas apšaudes veiktas izlūkošanas, 1916. gada 23. decembrī, bez artilērijas atbalsta nakts kaujā pārrāva trīs ienaidnieka nocietinājumu joslas un ieņēma ienaidnieka pirmo ierakumu līniju starp Mangaļu mežniecību un Ložmetējkalnu, pēc tam vissmagākajos apstākļos izveda pulku ienaidnieka aizmugurē un ieņēma otru vācu ierakumu līniju; būdams pēc tam nozīmēts par komandieri no 7. un 8. latviešu pulka izveidotajai vienībai, organizēja aizsardzību un, neraugoties uz salu un pretuzbrukumiem, divas diennaktis noturēja pozīciju ienaidnieka aizmugurē līdz rezervju pienākšanai; pēc viņu pienākšanas — naktī uz 25. decembri, vadot kreiso uzbrukuma kolonnu no 6. un 7. pulka daļām, veicināja sīvās uzbrukuma sekmes stipri nocietinātām ienaidnieka pozīcijām Lielupes labajā krastā ar nosaukumu «Mēle», turklāt par mūsu karaspēka trofejām kļuva: ap 1000 gūstekņu, vairāk par 30 lielgabaliem, noliktavas ar lādiņiem un citi kara ieguvumi.» Latvijā Kārlim Goperam par šo veikumu tika piešķirts III šķiras Lāčplēša Kara ordenis.

Tālākos notikumus bezjēdzīgajās, smagus zaudējumus nesošajās kaujās atspoguļo toreizējais 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis. 29. decembrī Gopers saņēma uzdevumu ar savu pulku atkal doties uzbrukumā, «bet Gopers pēc personīgas rekognoscēšanas [izlūkošanas] pārliecinājās, ka tas ir neiespējams un nevar būt vairāk nekas kā ļaužu nobendēšana. Pēc asas un kategoriskas sarunas ar [brigādes komandieri] Auzānu par to lietu palkavniekam Goperam bija jāatstāj pulks. [..] Ložmetējkalnā mēs sastapāmies, un Gopers, man to izstāstījis, piezīmēja: «Sirdsapziņa neatvēl izpildīt tādas pavēles.»»

Sekoja Krievijas revolūcija, un tūlīt pēc tās — 1917. gada martā Kārli Goperu iecēla par Latviešu strēlnieku 1. brigādes komandieri, maijā viņš saņēma sabiedrotās Serbijas Karadžordževiču zvaigzni, bet augustā piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās pie Juglas upes, vēlāk saņemot par parādīto varonību Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru. Pulkvedis bija viens no virsniekiem, kuri nebaidījās atklāti uzstāties par nepieciešamību saglabāt armijā disciplīnu. Septembrī viņš tika izvirzīts paaugstināšanai ģenerālmajora pakāpē, taču lielinieku apvērsuma dēļ pavēle netika izsludināta. Sekoja pilnīgs armijas sabrukums. Strēlnieku pulki uz laiku kļuva par boļševiku partijas bruņoto spēku, bet daudzi ar to neapmierinātie virsnieki pulkus pameta.

Gopers 1929

Zviedrijas karaļa Gustava V vizīte Rīgā. Esplanāde, 1929. gada jūnijs. Ģenerālis K. Gopers sarunājas ar Zviedrijas karali

Arī Kārlis Gopers no 1917. gada decembra Petrogradā, pēc tam — Maskavā darbojās pretboļševistiskajā pagrīdē. Kopā ar Frīdrihu Briedi un citiem latviešu virsniekiem viņš iesaistījās Borisa Savinkova vadītajā «Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienībā», kļūstot par tās štāba Mobilizācijas nodaļas vadītāju. 1918. gada jūlijā K. Gopers piedalījās pretlielinieciskās sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā, bet pēc tās sakāves ieradās Samarā un iestājās pretboļševistiskajā Tautas armijā. Kādu laiku viņš bija virspavēlnieka un valdības mītnes komandants, brigādes štāba priekšnieks, vēlāk — Kolčaka armijas divīzijas komandieris Urālu frontē, tieši piedaloties Krievijas Pilsoņu kara traģiskajās norisēs un vēlāk tās aprakstot grāmatā «Četri sabrukumi», kas ir unikāla laikabiedra liecība par tālaika norisēm Krievijā. Autors ievadā raksta:

«1918.—1919. gadā man daudzas reizes bija izdevība atrasties dažādo karojošo grupu centru un vadoņu tuvumā, piedalīties personīgi organizācijās, kara gājienos un cīņās un sastapties ar daždažādu uzskatu un partiju vadošām un noteicošām personām, — lūk, tāpēc es uzskatu par savu pienākumu uzrakstīt savas atmiņas par šo briesmīgo laikmetu, jo esmu pārliecināts, ka viss tas noderēs nākotnes vēsturniekiem.»

Vienlaikus K. Gopers saistījās ar Latviešu nacionālo padomi Sibīrijā un Tālajos Austrumos, aktīvi piedalīdamies Imantas pulka un Troickas bataljona formēšanā. 1918. gada 1. novembrī viņš pats tika ieskaitīts Imantas pulkā, bet 1920. gada 5. jūnijā no Vladivostokas ar ģimeni pulka sastāvā atgriezās dzimtenē, kur tika ieskaitīts Latvijas armijas virspavēlnieka rīcībā, vairākkārt komandēts inspekcijas braucienos uz Latgales fronti. Jau pēc Neatkarības kara noslēguma (augustā) tika paaugstināts par ģenerāli un iecelts par Apsardzības (vēlākās Kara) ministrijas padomes priekšsēdētāju, bet 1924. gadā — par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Ģenerālis palika šajā svarīgajā amatā līdz 1934. gada aprīlim, kad, sasniedzis dienestā pieļaujamo maksimālo vecumu, tika atvaļināts.

Jau dienesta laikā viņš parādīja ievērojamu sabiedrisko aktivitāti, šajā jomā būdams viens no rosīgākajiem augstākajiem virsniekiem. No 1921. gada viņš bija Latvijas Skautu centrālās organizācijas vadītājs. Vienlaikus — Latvijas Aizsardzības biedrības priekšsēdētājs, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, pulkveža Brieža fonda loceklis, Latvijas Sarkanā Krusta un Jaunekļu Kristīgās savienības valdes loceklis, žurnāla «Latviešu Strēlnieki» redaktors. Viņš sarakstīja vairākas grāmatas par latviešu strēlnieku vēsturi, militāro audzināšanu un skautismu. Neskaitot Lāčplēša Kara ordeni un citus jau minētos apbalvojumus, apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Latvijas Aizsardzības biedrības un skautu goda zīmēm, Čehoslovākijas, Francijas, Lietuvas, Somijas un Zviedrijas ordeņiem.

Augstā sabiedriskā aktivitāte bija viens no iemesliem, kāpēc ģenerālis nevarēja veltīt visu savu laiku dienestam. Minēto ievēroja arī priekšniecība, kuras raksturojumi ir  visai interesanti. Apsardzības ministrs Gustavs Zemgals 1922. gadā rakstīja:

«Fiziski stiprs, piedzīvojis un norūdīts vecs karavīrs ar ļoti plašām militārām zināšanām un ar lielu kara un kaujas praksi. Savos noskaidrotos kareiviskos principos nepiekāpīgs, sirdsapziņa tīra. Kā ministrijas padomes priekšsēdētājs veic savu darbu sekmīgi. Darbā aktīvs. Pieturēdamies vairāk pie vecās skolas tradīcijām, tomēr ir atturējies padomē no mūsu armijas demokrātiskajam garam vairāk piemērotu likumu ierosināšanas un izskatīšanas.»

Arī ministrs Jānis Ducens uzskatīja, ka ģenerālis «savos uzskatos par militāriem jautājumiem ir ļoti konservatīvs», Rūdolfs Bangerskis rakstīja, «ka varētu būt labs, ja visas savas spējas ziedotu tikai dienestam, nenododoties blakuslietām». Viskristiskāk Kārli Goperu vērtēja armijas komandieris Pēteris Radziņš, uzskatot, ka viņa militārās zināšanas palikušas «Krievijas armijas 1916. gada piedzīvojumu» līmenī.

Sabiedriski aktīva bija visa Goperu ģimene. Viņa kundze darbojās žurnālistikā, dēls Miķelis izveidoja izdevniecību «Zelta ābele», kura iegājusi Latvijas un trimdas literatūras vēsturē ar savu grāmatu augstvērtīgo noformējumu. Dēls Sergejs 30. gadu beigās, izlēmis kļūt par virsnieku, iestājās Kara skolā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā skautu vadītāji aicināja K. Goperu mēģināt bēgt vai slēpties, taču ģenerālis atbildējis:

«Es zinu, kas mani sagaida. Arvien esmu bijis komunistu destruktīvās varas apkarotājs, un komunisti pārāk labi zina manus uzskatus. Slēpties es nedomāju — tas varētu atsaukties uz maniem piederīgiem, bez tam kā karavīrs to arī negribu darīt.»

Gopers 1940

Kārlis Gopers. Čekas uzņēmums. 1940. gads

1940. gada 30. septembrī viņu apcietināja un ievietoja Rīgas Centrālcietuma 4. korpusā, apsūdzot pulka komandēšanā cariskajā armijā, «Jaroslavļas dumpja» vadīšanā, darbībā Kolčaka armijā, Latvijas skautu vadīšanā un līdzīgos «grēkos». Kopā ar viņu un vēl apmēram 200 cilvēkiem ieslodzītais Nikolajs Abramovs 90. gadu sākumā atcerējās, ka ģenerālis, kura guļvieta bijusi viņam blakus, «turējies ar lielu pašcieņu, bijis mazrunīgs». 1940. gada decembrī ģenerālim piespriests nāvessods, kas izpildīts 1941. gada 25. martā, aprokot kopējā kapā Ulbrokas mežā. N. Abramovs liecina, ka pirms tiesas K. Gopers nešaubījies, ka viņam piespriedīs nāvessodu, taču «citādi bijis pavisam mierīgs», kaut gan nakti nav gulējis. Vairs neko neteicis, tikai atvadījies no Abramova, sacīdams, ka pēc tiesas jau pārvedot citā kamerā. To zinājuši arī citi ieslodzītie. Bet pēc tiesas Gopers atnācis atpakaļ. Abramovs izbrīnā iesaucies: «Jūs attaisnoja?» Ģenerālis teicis, ka viņam piedāvāts iesniegt apžēlošanas lūgumu, bet viņš esot pietiekami vecs cilvēks, turklāt karavīrs un vēl ģenerālis, lai lūgtu apžēlot. To viņam neļaujot pašcieņa, viņš neiešot lūgties un mierīgi sagaidīšot savu nāves stundu. Arī citi liecinieki uzsver ģenerāļa vīrišķīgo izturēšanos. Kādam virsniekam atvadoties viņš teicis: «Neviens upuris lai nav par lielu, ko spēji nest savas tēvzemes Latvijas labā!» Nākamajā dienā sargs iznesis no kameras K. Gopera mantas.

Vācu okupācijas laikā — 1944. gada aprīlī K. Gopera un citu nošauto kapa vieta tika atklāta. Viņš bija nošauts ar diviem šāvieniem pakausī. Sekoja svinīga apbedīšana Brāļu kapos, pie Mātes Latvijas tēla, piedaloties vecajiem strēlniekiem, skautiem un Reitera korim, bet ģenerāļa sirdi apglabāja Trikātas kapos.

Kārlis Gopers bija pieredzējis un varonīgs Pirmā pasaules kara virsnieks, kaut arī jāatzīst par pamatotu pārmetums konservatīvismā militārajā jomā. Krievijas virsnieku korpuss visumā bija konservatīvs, taču kara apstākļos tajā izcēlās cilvēku kategorija, kuri ar savu spēju mobilizēt karavīrus ar personiskās drosmes paraugu kļuva leģendāri. Tāds bija arī Kārlis Gopers, viens no tiem latviešu tautības virsniekiem, kuriem nacionālā pašapziņa lika atgriezties par neatkarīgu kļuvušajā dzimtenē. K. Gopers ne tikai aktīvi iesaistījās valsts aizsardzības darbā, bet, pateicoties savai sabiedriskajai un leģendām apvītajai pagātnei, kļuva par vienu no pazīstamākajiem Latvijas augstāko aprindu cilvēkiem. Tiesa, viņam bija grūti pieņemt, ka militārā situācija ir mainījusies, galu galā viņš neprata arī svešvalodas. Viņam līdzīgu augstāko virsnieku armijā bija samērā daudz, un, kaut arī viņu skaits pakāpeniski saruka, tie pilnībā neizzuda no ierindas līdz pat okupācijai. Nav šaubu, ka K. Gopers kļuva par pārliecinātu Latvijas patriotu. Turklāt, pēc laikabiedru liecībām, neraugoties uz konservatīvismu, viņš bija demokrātisks un taisnīgs. Daudzi uzdod jautājumu — ko Vidzemes divīzijas komandieris Kārlis Gopers būtu darījis 1934. gada 15. maijā, ja nebūtu atvaļināts mēnesi iepriekš un nomainīts ar ģenerāli Krišjāni Berķi, kas bija iesaistīts apvērsuma plānos. Tiek izteikta arī atbilde — Kārlis Gopers paliktu uzticīgs savam karavīra zvērestam, ko bija devis demokrātiskai Latvijas valstij. 

Ēriks Jākabsons, LU profesors

 Avots: Sargs.lv 2016.gada, 9. augusts. Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma

 


 

Ģenerālim Jānim Balodim šogad 135 gadi

Pirms 135 gadiem dzimis Latvijas atbrīvošanās cīņu dalībnieks, triju Lāčplēša Kara ordeņa šķiru kavalieris, virspavēlnieks, kara ministrs un 15. maija apvērsuma dalībnieks Jānis Balodis.

Pirms 135 gadiem dzimis Latvijas atbrīvošanās cīņu dalībnieks, triju Lāčplēša Kara ordeņa šķiru kavalieris, virspavēlnieks, kara ministrs un 15. maija apvērsuma dalībnieks Jānis Balodis. Saulkrastiem pieder ģenerāļa Jāņa Baloža pēdējo dzīves gadu vasaras no 1959. gada līdz 1965. gada 8. augustam.

Jānis Balodis dzimis 1881. gada 20. februārī Valkas apriņķa Trikātas pagasta „Vēžniekos” – senču mītnē kopš 17. gadsimta. Amatnieka dēls aug vienkāršībā un saticībā. Ziemā mācās skolās, bet vasarā iet ganu gaitās.

1890. gadā deviņu gadu vecumā iestājas Trikātas draudzes skolā, ko beidz 1897. gadā. Pabeidzis Trikātas draudzes skolu, 18 gadu vecumā sāk karavīra gaitas Kauņā - 110. Kumas kājnieku pulkā, tad Viļņas karaskolā, ko beidz 1902. gadā. No 1902. līdz 1904. gadam ir virsnieks 100. Ostrovas kājnieku pulkā Daugavpils cietoksnī. J. Balodim vienmēr ir spēcīga vēlēšanās karavīra gaitās atrasties dzimtenes tuvumā. 1904. gadā viņš piedalās krievu-japāņu karā un 1905. gada februārī pie Juhantunas sādžas tiek smagi ievainots kreisajā rokā un plecā.

Pirmajam pasaules karam sākoties, J. Balodis uz fronti dodas kā rotas komandieris. 1915. gadā februāra kaujās Augustovas mežos tiek ievainots un krīt gūstā. J. Balodis turpat četrus gadus aiz dzeloņstieplēm pavada gūstekņu nometnē Vācijā, Silēzijā. Tikai 1918. gada novembra revolūcijas dienās tiek atbrīvoti gūstekņi un viņš atgriežas dzimtenē, kur jau proklamēta Latvijas brīvvalsts. Bet jaunajai valstij ir vajadzīga sava armija, kas to aizstāvētu un cīnītos par tās brīvību. J. Balodis iestājas pirmo brīvības cīnītāju rindās un jau 3. decembrī tiek iecelts par Instruktoru rezerves rotas komandieri, ko vēlāk – 1919. gada 10. februārī - pārdēvē par Neatkarības rotu.

Par pirmo visu latviešu vienību komandieri 31. decembrī ieceļ toreizējo apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. Pēc O. Kalpaka traģiskās nāves J. Balodis kļūst par Latviešu atsevišķā bataljona, vēlāk Dienvidu brigādes komandieri un 1919. gada 14. martā tika paaugstināts par pulkvedi. 1919. gada rudenī armijas vadībai ir lielas neveiksmes kauju stratēģijas veidošanā pret Pāvela Bermonta vācu-krievu armijas uzbrukumiem Rīgai. No virspavēlnieka amata atsakās ģenerālis Dāvids Sīmansons.

Šajā brīdī augsto virspavēlnieka amatu piedāvā J. Balodim. Viņam, kurš vēl pirms gada bija tikai kapteiņa dienesta pakāpē un komandēja rotu, kurš četrus gadus pavadīja vācu gūstā un kauju pieredzi Pirmajā pasaules karā iegūt nevarēja, kurš bija beidzis tikai divgadīgu junkurskolu! Pēc vienas dienas pārdomām J. Balodis piekrīt Latvijai visgrūtākā brīdī uzņemties armijas virsvadību. J. Baloža vadībā Latvijas armija sakauj Bermonta spēkus pie Rīgas un Kurzemē, sarkanarmiju Latgalē, galīgi atbrīvodama Latvijas zemi.

Karš ir beidzies, sākas jaunās valsts uzbūves darbs. Ģenerālis J. Balodis ir rosīgs gan sabiedriskajā, gan politiskajā dzīvē. Viņš līdzdarbojas gan Brāļu kapu komitejā, gan Brīvības pieminekļa celšanas komitejā, gan Lāčplēša Kara ordeņa domē. 1925. gadā viņš kļūst par Saeimas deputātu, taču viņam ir pretīga partiju tirgošanās, tālab vēlāk Saeimu pamet.

1931. gadā viņš kļūst par kara ministru un šajā postenī viņš bauda vislielāko armijas uzticību.

1934. gada 15. maijā piedalās Kārļa Ulmaņa vadītajā valsts apvērsumā, ir viens no tā organizētājiem. Saeima tiek padzīta. Jaunajā kabinetā ģenerālis patur kara ministra posteni un no 1938. gada 10. februāra kļūst par Valsts prezidenta vietnieku.

Kad 1940. gadā krievi cenšas no Latvijas valdības izspiest sev izdevīgu militārās bāzes līgumu, kas padarītu Latvijas armijas pretošanās iespējas sarkanarmijai gandrīz neiespējamas, ģenerālis J. Balodis mēģina šajā līgumā panākt dažus grozījumu. Taču tas neizdodas. Bet ģenerāļa nelabvēļi šo apstākli izmanto, lai J. Balodi vēlāk pataisītu gandrīz vai par nodevēju. Pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani, ģenerālis 1940. gada 5. aprīlī tiek atbrīvots no kara ministra amata. Tad J. Balodis nolemj piedalīties Saeimas vēlēšanās no Demokrātiskā bloka, taču no tā nekas neiznāk, jo vēlēšanās drīkst kandidēt tikai viens saraksts – komunistu kandidātu saraksts. Latvija kļūst par 14. padomju republiku.

1940. gada 31. jūlijā ieliktais Ministru prezidenta vietas izpildītājs Vilis Lācis pašrocīgi uzraksta rīkojumu par bijušā Latvijas kara ministra ģenerāļa J. Baloža un viņas ģimenes izsūtīšanu no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas. Jau tajā pašā dienā ģenerāli ar kundzi arestē un aizved uz Sizraņu Krievijā. Līdz 1952. gadam abi dzīvesbiedri atrodas dažādos Krievijas cietumos. Tikai 1952. gadā notiek tiesas prāvas „komēdija”, apsūdzētajiem tajā pat nepiedaloties, kurā gan J. Balodim, gan dzīvesbiedrei Elvīrai Balodei par „dzimtenes nodevību” katram piespriež 25 gadus cietumā. 1954. gadā, pēc 13,5 cietumā pavadītiem gadiem, J. Balodi un E. Balodi amnestē, taču viņiem jāpaliek uz dzīvi Vladimirā. Pēc tam gan Elvīra, gan Jānis vairākkārt nelegāli ierodas Latvijā, taču viņi tiek no jauna apcietināti un pa etapu aizsūtīti atpakaļ uz Vladimiru. Tikai 1960. gada pavasarī pēc 11 iesniegtajiem lūgumiem padomju valdībai Maskavā abiem Baložiem atļauj legāli atgriezties Latvijā. Viņiem izdodas pierakstīties pie Baloža māsīcas Ozola kundzes Rīgā, Tērbatas ielā bijušajā Sinkas namā. Abiem jāiztiek tikai no 80 rubļu pensijas.

J. Balodis ar kundzi no 1959. līdz 1965. gadam vasaras pavada Saulkrastos, beidzamos četrus gadus īrē pusi no nelielas vasarnīcas skaistā gleznainā vietā, mežmalā netālu no Ķīšupītes pietekas Pupaļurgas, tagadējā Krasta ielā 10. Šobrīd šeit stiepjas asfaltētas ielas un māju rindas, bet tajā laikā mājai apkārt pletās pļavas un tajās ganījās govis un aitas. Šī vasarnīca tika uzbūvēta 1960. gadā un tā piederēja Maksim un Martai Šibasiem. Saimnieki ar savu dēlu un vīramāti dzīvoja 2. stāvā, bet ģenerālis J. Balodis ar dzīvesbiedri Elvīru un saimniecības pārzini Mariju, kura arī tika uzskatīta par ģimenes locekli, atpūtās 1. stāvā. Viņiem šeit ir viesistaba un guļamistaba.

Ne jau katrs tajā laikā ir tik drosmīgs, ka pieņem pie sevis no izsūtījuma atgriezušos, kur nu vēl ģenerāli! Vasaras mītni ģenerālim Balodim palīdz sameklēt tolaik Saulkrastos, Alfrēda Kalniņa ielā 4 dzīvojošais ģenerālis Jānis Francis. Pie Baložiem biežs viesis Saulkrastos ir bijušais ārlietu ministrs Munters ar kundzi.

No Martas Šibases atmiņām laikrakstā „Mājas Viesis” uzzinām, ka Baloža kundze Elvīra mīlēja puķes, viņa tās stādīja ap māju un kopa. Vēl Baložiem paticis sēņot, viņi priežu silā lasīja baravikas, sviesta bekas un bērzlapes. No tām iznākusi garda sēņu zupa, kura sevišķi garšojusi Baloža kundzei.

Saulkrastos atpūzdamies, ģenerālis daudz klausās radio, sevišķi vakara ziņas. Tāpat abi kopīgi lasa grāmatu: vīrs skaļi lasa, bet sieva pāršķir lapas.

1961. un 1962. gada vasarās ģenerālis kopā ar saviem draugiem apmeklē dzimto Trikātu, dodas ekskursijās gar Ventas un Daugavas krastiem, apmeklē Staburagu un ģenerāļa O. Kalpaka piemiņas vietu „Airītes”. Dodas arī vairāku dienu izbraukumā uz Viļņu un Trakiem Lietuvā.

1963. gada 8. martā J. Balodi piemeklē nelaimes gadījums. Dzīvojot Rīgā, viņš no rīta dodas uz kiosku pēc laikraksta. Uz slidenās ielas krīt un salauž kāju. Ārstēšanās slimnīcā ieilgst līdz jūlija vidum. Ģenerālim šajā laikā sākas arī veselības problēmas ar aknām. Slimošanas laikā viņš ļoti skumst pēc Saulkrastiem, kur varētu saulē pasildīties un atpūsties. Tas viņam izdodas tikai vasaras otrā pusē.

J. Balodis mirst 1965. gada 8. augustā Saulkrastos un viņu apglabā II Meža kapos.

Vēl joprojām Krasta ielā 10, kur saimnieko Iveta Šibasa, M. Šibasas vedekla, guļamistabā atrodas metāla gulta, bet viesistabā – apaļais koka galds un pie loga nišā stikla skapītis. Pie tā divi klubkrēsli, kuros Baloži bieži sēdējuši. Ja laiks bija labs, ģenerālis ar kundzi devušies ārā un sēdējuši zem ozola.

Arī šovasar no maija jebkurš var doties uz mājiņu Krasta ielā 10 un redzēt vietu, kur pēdējās sava mūža vasaras pavadīja ģenerālis J. Balodis.

Lai saskaņotu savu apmeklējumu, lūgums sazināties ar I. Šibasu pa tālruni 29896885. 

Autors: Dagnija Gurtiņa; foto autors: Gundars Kaminskis

Izdevums: Saulkrastu Domes Ziņas 

Avots: http://news.lv/Saulkrastu-Domes-Zinas/2016/02/09/generalim-janim-balodim-sogad-135-gadi

Trikātas pamatskolā aplūkojama izstāde "Jānis Balodis. Ģenerālis. Ministrs. Cilvēks"

"Jānis Balodis no Trikātas"

"Jānis Balodis. Karavīrs"

"Jānis Balodis. Kara ministrs"

"Jānis Balodis. Apbalvojumi"


Grāmata "Sietā ūdeni nesanesīsi"

2015. gada nogalē iznākusi limbažnieces, ārstes, medicīnas zinātņu doktores Vedinas Valeines grāmata “Sietā ūdeni nesanesīsi”. Vedina Viktorija Valeine dzimusi Trikātas pagasta "Krastos".

Vedina Valeine raksta: “Atmiņas par nebēdnīgo prieku, jauko, bezrūpīgo bērnību un kopā pavadīto laiku ģimenē vēl joprojām izraisa laimes sajūtu. Pateicoties vecākiem, biju aprūpēta un drošībā.”
Grāmata ir Vedinas Valeines dzīves stāsts, kuru pamudinājušas uzrakstīt viņas mazmeitas. Atmiņu stāsts ir apkopots 88 lappusēs ar fotogrāfijām.
Grāmata izdota ar Limbažu novada domes finansiālo atbalstu.


Pētījums "Krusta karu ietekme uz Latvijas ainavu", kurā ietverti dati, pētot arī Trikātas ezeru

Pētījums "Krusta karu ietekme uz Latvijas ainavu" (angļu valodā)

Autors: Normunds Stivriņš, ģeoloģijas tehniķis Tallinas Tehnoloģiju universitātes Ģeoloģijas institūtā


2016. gada jubilāri

8. janvāris

     Aprit 245 gadi, kopš dzimis draudzes skolas skolotājs, ērģelnieks, draudzes mākleris Dāvids Kristians (Christiens) (1771-1861)

10. janvāris

     Aprit 110 gadi, kopš dzimis operdziedātājs (bass-baritons) Kārlis Liedags (1906-1967)

10. janvāris

     Aprit 130 gadi, kopš dzimis selekcionārs, literāts Rūdolfs Akers (1886-1980)

2. februāris

     Aprit 115 gadi, kopš dzimis ekonomists Nikolajs Venters (1901-1978)

4. februāris

     Aprit 110 gadi, kopš dzimis agronoms, Latvijas lauksaimniecības kameras cūkkopības nozares vadītājs Dāvids Ādolfs Venters (1906-1998)

6. februāris

     Aprit 80 gadi, kopš dzimis sportists Ēvalds Aldons Rudzītis (1936-1993)

14. februāris

     Aprit 210 gadi, kopš dzimis mācītājs Alvils Hermanis Ports (Pohrt) (1806-1886)

17. februāris

     Aprit 70 gadi, kopš dzimis ārsts pediatrs, Latvijas Nacionālā perinatālās aprūpes centra direktors Mārcis Cīrulis (1946)

20. februāris

     Aprit 135 gadi, kopš dzimis ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Balodis (1881-1965)

22. marts

     Aprit 120 gadi, kopš dzimis jūras lidotājs, virsleitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Blaubergs (1896-1920)

2. aprīlis

     Aprit 140 gadi, kopš dzimis ģenerālis, Skautu prezidents, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Gopers (1876-1941)

4. aprīlis

     Aprit 125 gadi, kopš dzimis ārsts pulkvedis-leitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jūlijs Aleksandrs Mežciems (1891-1960)

11. aprīlis

     Aprit 110 gadi, kopš dzimis ārsts Jānis Mauriņš (1906-1985)

16. aprīlis

     Aprit 130 gadi, kopš dzimis komponists, mūzikas kritiķis, folklorists Jēkabs Arnolds Graubiņš (1886-1961)

2. maijs

     Aprit 135 gadi, kopš dzimis ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Roberts Dambītis (1881-1957)

9. maijs

     Aprit 170 gadi, kopš dzimis ārsts, tautiskās atmodas laikmeta darbinieks Kārlis Lībietis (1846-1904)

9. augusts

     Aprit 110 gadi, kopš dzimis jurists Kārlis Vīceps (1906-1975)

28. augusts

    Aprit 120 gadi, kopš dzimis apakšvirsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Akers (1896-1916)

8. septembris

     Aprit 115 gadi, kopš dzimis ārsts Dāvids Čakārnis (1901-1973)

22. septembris

     Aprit 245 gadi, kopš dzimis mācītājs Jānis Eduards Ports (Pohrt) (1771-1834)

10. oktobris

     Aprit 100 gadi, kopš dzimis dārznieks Jānis Petzals (1916-1997)

11. oktobris

     Aprit 135 gadi, kopš dzimis provizors Fricis Dekmeiers (1881-1960)

29. oktobris

     Aprit 140 gadi, kopš dzimis provizors Augusts Eliass (1876-1951)

4. decembris

     Aprit 115 gadi, kopš dzimis aktrise Lija (īstajā vārdā Otīlija) Gailīte (1901-1991)

13. decembris

     Aprit 195 gadi, kopš dzimis pirmais baznīcas draudzes priekšnieks no latviešu tautas Pēteris Eliass (1821-?)

15. decembris

     Aprit 130 gadi, kopš dzimis skolotājs Dāvids Artūrs Mežulis (1886-1940)

15. decembris

     Aprit 125 gadi, kopš dzimis kapteinis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis Ronis (arī Rone) (1891-1919)