Studentu biedrība

Studentu biedrība (1922 – 1936)

1920. gada 11. augustā, parakstot miera līgumu ar Padomju Krieviju, Brīvības karš bija beidzies. Sākās bruņoto spēku demobilizācija un septembrī Latvijas universitāte pieredzēja pirmo lielāko studentu pieplūdumu, kas bija dažāds. Studentu vidū bija atvaļināti karavīri, bijušie Krievijas universitātes vecāko kursu studenti, kā arī tikko vidusskolu beigušie.

Topošā akadēmiskā saime pārsvarā bija laucinieki, kas bija kaut ko dzirdējuši par studentu organizācijām. Kopēji paziņas un draugi starp studentiem nodibināja organizācijas, ko sauca par novadniecībām.

Novadniecībā apvienojās abu dzimumu studenti, kam kopēja dzimtā puse. Pirmā, kas tika 1920. gada rudenī nodibināta, bija Valmieras studentu novadniecība. Tās ierosinātāji bija: Frīdis Ķiploks – brengulietis, Pēteris Greizis – limbažnieks, Oļģerts Zariņš – matīsnieks, Jūlijs Mauriņš – trikātietis. Starp vēlāk nodibinātajām novadniecībām Valmieras novadniecība izcēlās ar lielāko biedru skaitu.

Sākuma gados plašāku piekrišanu baudīja novadniecības. Kad vairāk pazīstamas tapa slēgtās organizācijas – korporācijas, vienotnes, biedrības, darbība novadniecībās pakāpeniski aprima. Tikai dažas novadniecības darbojās ilgākus gadus.

Trikātas studentu biedrība dibināta 1922. gada pavasara semestrī Rīgā. Dibināšanas sapulce notika universitātes vecās ēkas 41. auditorijā (toreiz klausītava). Galveno runu teica stud. phil. Olga Leimane, kas bija arī dibināšanas ierosinātāja. Par biedrības priekšnieku ievēlēja vēsturnieku Pēteri Abulu, kas šajā amatā bija līdz savai nāvei – 1926. gadam. P. Abuls – latviešu gramatikas autors un lasāmās grāmatas “Skolas Druva” sastādītājs – bija sava laika vecākais Latvijas universitātes students, uzsākot vēstures studijas 60 gadu vecumā. Viņa vadītā studentu biedrība izvērtās par interesantu organizāciju. Tai bija novadniecības raksturs, bet tā sevi nekad nedēvēja, ne arī apzinājās par novadniecību. Trikātas studentu biedrībā iestājās visi Trikātas draudzes studenti un studentes. No viņiem daudzi piedalījās arī slēgtās organizācijās, sākot arkorporācijām, vienotnēm, konkordijām, biedrībām, beidzot ar kreiso Zemgaliju. Trikātas studentu biedrībā starp biedriem nekad neradās domstarpības, kuru rezultātā būtu notikusi dalīšanās dažāda novirziena citās organizācijās.

Trikātas studentu biedrība 1923. gada martā. Otrās rindas vidū biedrības priekšnieks Pēteris Abuls

 

Trikātas draudzē ietilpa vairāki pagasti: Brenguļu, Jaunvāles, Plāņu un Vijciema. Ievērojamākais bija Trikātas pagasts, kas tika dēvēts arī par ģenerāļu pagastu. No Trikātas pagasta nākuši daudzi latviešu tautā pazīstami darbinieki – karavīri, ārsti, juristi, zinātnieki u.c. Trikātas draudzes skolas skolotāja Jēkaba Mūrnieka nopelns bija tas, ka daudzi skolas absolventi aizgāja mācīties augstākajās kara skolās. Viņš skolniekus sagatavoja kara skolu iestājpārbaudījumiem. J. Mūrnieks draudzes skolu bija nostādījis augstā līmenī. Beidzot Trikātas četrklasīgo draudzes skolu un papildinoties dažos priekšmetos, varēja nolikt iestājeksāmenus piektajā klasē ģimnāzijā vai reālskolā. Tā bija radīts ceļš daudziem trikātiešiem uz tālākām izglītības gaitām. Uz Trikātas draudzes skolu nāca skolēni no plašas apkārtnes, pat no 20 kilometru attāluma. Pēc Jēkaba Mūrnieka nāves pateicīgie audzēkņi uzcēla viņam pieminekli Trikātas kapos.

Trikātas pagastā kultūras un saimnieciskā dzīve bija ļoti labi organizēta. Pastāvēja vairākas spēcīgas sabiedriskas organizācijas. Sevišķi ievērojams bija vispusīgi izveidotais kooperatīvo uzņēmumu tīkls: pienotava (ar krejotavām), kuras ražotais sviests bija visai ievērojams faktors Latvijas eksportsviesta augstās kvalitātes sasniegšanā un noturēšanā, spirta dedzinātava, dzirnavas, ķieģeļnīca, linu iepirkšanas punkts, tējnīca, veikali, vīna darītava.

Daļa trikātiešu saimniecību piedalījās Brenguļu elektrības spēkstacijas sabiedrībā, kas jau Latvijas neatkarības sākuma gados piegādāja elektrības strāvu apgaismošanai un motoru dzīšanai. Vēlākos gados parādījās arī govju slaucamie aparāti un lielākās saimniecībās bija traktori. Trikātieši bija ļoti progresīvi, spēcīgi sabiedriski un saimnieciski. Savstarpējai uzticībai un sabiedrisko darbinieku godīgumam bija sena stipra sakne, ko bija atstājusi Brāļu draudze pēc vairāk kā pusotra gadu simteņa darbības Trikātas apkārtnē.

Dibinot Trikātas studentu biedrību, tika uzsvērts, ka studējošiem jābūt dzīvai tās sabiedrības un apkārtnes daļai, no kurienes tie nāk, ka studentu biedrībai jāiet kopsolī ar trikātiešiem Trikātā.

Trikātas studentu biedrības darbība dalījās divās sezonās. Ziemas sezonā tā norisinājās Rīgā, bet vasara – Trikātā. Ziemas sezonā notika sanāksmes, kurās studenti lasīja referātus. Lielākais sarīkojums bija trikātiešu balle. Uz balli aicināja visus Rīgā dzīvojošos zināmos trikātiešus. Sarīkojums sākās ar ievērojamu dziedātāju koncertu, pēc tam sekoja balle, dažreiz arī vakariņas. Citu gadu balle nenotika, to aizstāja tējas vai Ziemassvētku eglītes vakars.

Studentu referāti dažreiz izraisīja visai dzīvu domu apmaiņu. Kārlis V. Liepiņš 1923. gada marta sanāksmē nolasīja savas pārdomas “Kultūras nespēks”: “Lauku puiša gudrošanu, kas bija saskatījis lielu plaisu starp mākslas darba daiļumu un cēlumu un to radītāju morāles līmeni, tāpat starp filozofu augstiem gara lidojumiem un reālo dzīvi – ka šie lidojumi nemaz nepaceļ caurmēra cilvēku uz saviem spārniem. Ka ne kultūras vērtību izmantošana, bet gan vienīgi ticība spēj celt cilvēku un to darīt morāli labāku.”

Debatēs pierādīja referenta uzskatu aplamību. Kārlis Ābele, vecākais botānikas profesors, kas kā viesis bija noklausījies referātu, savu sašutumu izteica jokā: “Par šitādu referātu Liepiņu vajadzētu izsūtīt uz Roņu salu.”

Citā reizē studente brenguliete Anna Dauvarte nolasīja referātu par saviem pētījumiem – kā pie vardēm parādās dzimuma pazīmju anomālijas.

Kādā tējas vakarā prof. L. Adamovičs noturēja priekšlasījumu par Jumi – mūsu senču druvas kulta svētības un auglības spēku simbolu. Tajā pašā vakarā kādā galda runā ģenerālis K. Gopers izmantojot Jumja tēmu, ieteicot studentiem meklēt gara auglību.

Par tējas un eglītes vakariem agronoms A. Venters raksta: “Trikātas studentu biedrība parasti rīkoja Ziemassvētku eglītes vakarus un arī vienkārši tējas vakarus ar priekšnesumiem. Šajos vakaros piedalījās arī vecās paaudzes trikātieši – ģenerāļi K. Gopers, J. Balodis, R. Dambītis, pulkveži P. Dzērve un E. Laimiņš, “Konsuma” direktors P. Siecenieks u.c. Šie sarīkojumi notika Izglītības ministrijas, arī “Konsuma” sarīkojumu zālēs un citur.

Viena no ievērojamākajām trikātiešu ballēm notika Rīgas tirgotāju biedrības Baltā namā. Viesu vidī bija ģenerāļi K. Gopers un J. Balodis, kuriem ielūgumus pienesa mājās un nodeva personīgi. To parasti darīja stud. iur. Roberts Ķelpe. Taču sarīkojuma laikā bija jārūpējas, lai abi ģenerāļi nenonāktu viens otra tuvumā. Tas vienmēr tika arī nokārtots. Kaut kas viņu starpā bija pastāvējis jau Trikātas draudzes skolu apmeklējot. Kristīne Liepiņa (dzim. Kuplis), kas reizē ar vēlākiem ģenerāļiem bija apmeklējusi draudzes skolu stāsta, ka J. Balodis ir bijis skolotāja J. Mūrnieka mīlulis, kurš dažkārt sēdinājis viņu sev uz ceļgaliem. K. Gopers, būdams piecus gadus vecāks, vienu otru reizi J. Balodi piekāvis, par ko ticis arī sodīts.

Šī balle Baltā namā izcēlās ar vienu notikumu. Tā laika Rīgas sabiedrībā par izcilāko mazurkas dejotāju tika daudzināts Rīgas garnizona priekšnieks ģenerālis K. Gopers. Arī šajā ballē ar kādu dāmu, labu dejotāju, ģen. K. Gopers dejoja mazurku. Visi pārējie dejotāji nostājās malā. Neviens negribēja šo ievērojamo notikumu palaist garām neredzējis. “Ģenerāļa ķermeņa vīrišķā grācija, cēlums un dejas kustību daiļums – viss tas bija apbrīnojams un vienreizējs.”

Trikātas studentu biedrības ziemas sezonas darbība beidzās ar pavasara sapulci, kad apsprieda un izplānoja vasaras laika darbību Trikātā. Vasaras sezonas darbība izpaudās publiskos priekšlasījumos, izcilu mākslinieku koncertu rīkošanā, teātra izrādēs, neoficiālās sanāksmēs Trikātā vai kopā sanākšanā kāda biedrības locekļa mājas viesībās.

Ievērojamākie bija P. Abula priekšlasījumi par Trikātas vēstures tēmām, piemēram, “Kur palika Trikātas senie valdnieki?” (Tālivaldis un viņa pēcnācēji), “Kur atradās senā Beverīnas pils?”, “Trikātas saimnieku likteņi zviedru laikos” u.c. Šie priekšlasījumi parasti bija labi apmeklēti un tos klausījās ar dziļu interesi, jo uzzināja jaunas ziņas par saviem senčiem vai par seniem notikumiem viņu sētās. Piemēram, “15. gadsimta beigās mirusi Trikātas Klētnieku māju saimniece, pie kuras Trikātas draudzes baznīcas grāmatās ierakstīts, ka mirusi “die letzte Köningin von Letten” (latviešu ķēniņiene). Viņai bijuši divi dēli, bet tie vairs nav pieminēti, ka būtu ķēnišķā dzimuma.”

Kādā citā priekšlasījumā P. Abuls minēja, ka no vecās Trikātas baznīcas grāmatas izplēsti daži padsmiti lappušu, kurās bijušas ierakstītas brīvzemnieku ģimenes. P. Abuls priekšlasījumus noturēja ne tikai Trikātā, bet arī Kazruņģu skolā, Vijciemā u.c. Vijciemiešu pašapziņu cēla P. Abula hipotēze, ka Vijciema Celītkalnā atradusies Beverīnas pils. Celītkalns ir pilskalns ar platības ziņā vienu no lielākiem plakumiem. Sakarā ar šo ziņu vijciemieši vienmēr valsts svētkos pacēla “oficiālo” pagasta Latvijas karogu pilskalna visaugstākā vietā nostiprinātā karoga kārtī.

1923. gada pavasara sapulcē biedrības biedri nolēma 24. jūnijā Trikātas biedrības namā rīkot Marisa Vētras koncertu.

K. V. Liepiņš atceras: “Šajā sapulcē kāds izteicās, ka starpbrīdī starp koncerta divām daļām iederētos īss referāts “Kā senāk līgoja”. Taču neviens nepieteicās referēt. Paziņoju, ka es to uzņemos, kaut gan nekāds lietpratējs tautas tradīciju zināšanā nebiju. Biju bērnībā, pirms pirmā pasaules kara redzējis līgojamos vakarus. Vienīgie rakstu avoti bija Kr. Barona apraksts un ziņas no prof. P. Šmita grāmatas “Latviešu mitoloģija” (ko zobgaļi savā laikā sauca par “šmitoloģiju”). Sarīkojuma dienā, kad koncerta starpbrīdis beidzās, pēc trešā zvana devos uz runātāja galdiņu. Pusceļā mani pasauca atpakaļ P. Abuls. Līdz ar P. Abulu bija divi vecāki kungi. Tikām iepazīstināti – folklorists prof. P. Šmits un Leipcigas universitātes baltu filologs prof. Gerulis. Tas man bija kā zibens spēriens – par līgošanu jārunā visievērojamākā tā laika latviešu folklorista prof. P. Šmita priekšā.

Referātu biju vairākkārt pārstrādājis, biju arī vingrinājies tā norunāšanā. Vienīgais, par ko biju drošs, ka spēšu ievērot paredzētās 20 minūtes. Par satura pareizību nebiju vairs visai drošs, lai gan nekā nebiju fantazējis un faktus smēlies no minētiem avotiem. Vēlāk pie vakariņu galda mani piesēdināja blakus prof. P. Šmitam. Jutos kā suns, kas tikko izrausies no linu mārka. Apjucis lūdzos piedošanu, ka es nepraša esmu tādu referātu uzņēmies, ka esmu noraizējies par iespējami pielaistām aplamībām. Mans garastāvoklis manāmi uzlabojās, kad prof. P. Šmits referātu atzina par labu, par aplamību uzrādīdams, ka esmu lietojis nepareizu apzīmējumu “līgo vakars”, ka pareizi esot “līgojamais vakars”. Prof. Gerulis teica, ka viņš kā valodnieks esot klausījies manā runā un esot atzīmējis savā piezīmju grāmatā dažas trikātiešu valodas īpatnības. Nākošās divās dienās prof. P. Šmitu, prof. Geruli un P. Abulu savā pajūgā izvadāju pa Trikātas apkārtnes vēsturiskām vietām. Pāris stundas uzkavējāmies Celītkalnā. Prof. P. Šmits izteicās, ka Celītkalns, kā Beverīnas pils atrašanās vieta, stāvot patiesaībai daudz tuvāk kā citu pētnieku apzīmētās vietas.”

Trikātas studentu biedrība vasarās Trikātā rīkoja koncertus gan baznīcā, gan biedrības zālē, gan citās telpās. Mākslinieki, ko biedrība aicināja koncertēt bija Gabriēla Vīksna, Mariss Vētra (vairākas reizes), Mušķis, Arvīds Norītis, Rūdolfs Bērziņš, Ādolfs Kaktiņš u.c. Daži koncerti bija maz apmeklēti. Tā, piemēram, Ādolfa Kaktiņa un Arvīda Norīša, Oļģerta Kreišmaņa ērģeļu pavadījumā, garīgā koncerta laikā 1925. gada rudenī baznīca bija pustukša un 150 latu lielu iztrūkumu sedza biedrības priekšnieks P. Abuls viens pats. Dažas reizes biedrības sarīkojumos Trikātā un Rīgā dziedāja Latvijas universitātes kora vīru sekstets. Tā sastāvā: seksteta diriģents stud. agr. Frīdis Ķiploks (mazpulku himnas autors), stud. mežk. Jūlijs Mauriņš, stud. oec. Oļģerts Zariņš, stud. arch. Gustavs Verners, stud. med. Jānis Rudzītis un stud. oec. Pēteris Greizis. Sekstets dziedāja arī biedrības darbības atklāšanas sarīkojumā 1922. gada vasarā Trikātas Baltā šķūnī. Seksteta programmā bija populāras tā laika dziesmas.

Trikātas studentu biedrība vasarās iestudēja arī dažas lugas. To veicināja fakts, ka biedrības loceklis stud. mežk. Jūlijs Mauriņš no Trikātas Jaunvišķiem bija beidzis Dailes teātra aktieru skolu un uz šī teātra skatuves bija tēlojis vienu otru lielāku vai mazāku lomu. Viņš arī uzņēmās režijas vadību. Ja nevarēja atrast visām lomām piemēro-tus tēlotājus no pašu vidus, aicināja palīgā kolēģus no Dailes teātra.

Par vienu tādu izrādi agr. Ādolfs Venters raksta: “1926. gada jūnijā Patērētāju biedrības zālē studentu biedrība izrādīja Akurātera lugu “Kurzemē”. Lugu iestudēja režisors Jūlijs Mauriņš. Tā kā personu skaits bija liels, tad palīgos mums vēl no Dailes teātra nāca A. Filipsons un J. Miķelsons. Lugā līdzi spēlēja arī biedrības priekšnieks P. Abuls, tēlodams saimnieka vecotēvu. Viņš tā aizrāvās tēlodams, ka sociālista Jankauska (A. Filipsons) garā krekla nopaļāšanā lietoja pats savu tekstu… Aktieri spēlēja labi, kontakts ar klausītājiem zālē pilnīgs. Arī pie mana – agronoma Bullana teksta – zālē skatītāji smējās kā kutināti: agronoms Bullans nāk ar priekšlikumu, ka saimniekiem īpaši celtās kalpu mājās jāražojot kalpi…”  

 Par studentu bierības rīkotajiem Tautas svētkiem Trikātā students Roberts Ķelpe raksta: “1925. gada jūnijā Trikātas studentu biedrība sarīkoja Tautas svētkus laukos nepieredzētā mērogā, kuru apmeklēja vairāk par 10 000 apmeklētāju. Svētkos piedalījās visas trikātiešu saimnieciskās un kultūras organizācijas, kā arī daudzas organizācijas no apkārtējiem pagastiem. Trikātas studentu biedrība panāca, ka Tautas svētku rīkošanā piedalījās visas dažādo politisko novirzienu partijas. Svētku laikā notika dievkalpojums, gājiens, brīv-dabas izrāde “Mūsu senči” pilsdrupās ar aizsargu nodaļas jātnieku piedalīšanos. Arī vietējā un apkārtnes biedrību teātra kopas un kori ļoti aktīvi piedalījās. Naudas atlikums tika sadalīts organizācijām kultūras vajadzībām un mērķiem. Pēc izrādes notika tautas sapulce, kurā runāja ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics.”

Šo grandiozo Tautas svētku ierosinātāji un organizētāji bija Trikātas studentu biedrības biedri, kuriem izdevās visu Trikātas un apkārtējo pagastu sabiedrību “dabūt vienā baķī”, kā to izteica Zemgalijas biedrs stud. agr. Pēteris Jubāss. Vienreizējs notikums bija, ka “vienā baķī” dabūja Zemnieku savienības un sociāldemokrātu vietējās nodaļas.

Agr. Ādolfs Venters raksta: “1925. gada vasarā studentu biedrība kopā ar vietējiem pilskalnā uzveda “Mūsu senčus”. No studentiem līdzi spēlēja Frīdis Ķiploks, tēlodams viltīgo mūku. Mana loma kopā ar Vīcepu Kārli bija senlatviešu karavīru pulkā. Bija aktieru gājiens uz pilskalnu. Izrādi noskatījās arī Z. Meierovics. Izrādes laikā uznāca lietus un visus pamatīgi izmērcēja. Vēl atceros, ka Meierovics pārnāca pāri kalnam pie aktieriem un apjautājās par mūsu labsajūtu.”

Pēc izrādes notika tautas sapulce Trikātas krājkases nama laukumā, kurā piedalījās ļoti daudz klausītāji. Sapulcē uzstājās ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Pēc sapulces notika svētku mielasts kādā lielā telpā.

“Patiess izrādījās Z. Meierovica raksturojums: cilvēku apbūrējs. Kad viņš agrā rīta stundā pie mielasta galda teica atvadīšanās vārdus, uzslavēdams trikātiešus par lielajiem panākumiem kooperācijā, par lielo studentu skaitu, kas nāk no Trikātas, par veselīgo sadarbību utt., visi piecēlās un ilgi aplaudēja. Kad viesis devās uz savu automašīnu, visi izgāja līdzi ārā ciemiņu pavadīt. Vieni aizstājās automašīnai priekšā un lūdza vēl brītiņu palikt. Z. Meierovics teica, ka Rīgā viņu gaida valdības darbs un esot pēdējais brīdis doties ceļā. Viņš aizbraukšot, bet viņa sirds palikšot pie trikātiešiem. Tas izraisīja sajūsmu visos klātesošos. Starp pavadītājiem bija kā Zemnieku savienības, tā sociāldemokrātu pārstāvji. Atvadīšanās brīdis bija skaists noslēgums patiesiem tautas savienības svētkiem.”

Viena neoficiāla sanāksme Trikātā palikusi K. V. Liepiņam atmiņā jocīga notikuma dēļ: “Kādā svētdienas pēcpusdienā nejauši satikāmies krietns pulciņš studentu. Mūsu vidū bija arī biedrības priekšnieks P. Abuls. Iegādājušies alu, desas un baltmaizi, devāmies uz pildrupām palīksmot. Pils mūra sienas bija pa daļai sadrupušas, kādā vietā izveidojot it kā augstu vilni. Nospriedām, ka “viļņa” galotnē jānosēžas biedrības priekšniekam P. Abulam, ko tas arī ne visai labprāt izdarīja. Pārējie nosēdāmies izciļņa abās pusēs. Pa vienu malu laidām augšā pilnas alus pudeles, desas un baltmaizi, pa otru pusi laidām lejā tukšās pudeles. Protams, arī dziedājām. Kādā dziesmu starpbrīdī upes lejā pa lielceļu, garām pilsdrupām gāja divas sievietes no tuvējās nespējnieku mājas, kas ar P. Abulu bija gājušas kopā pagastskolā. Ieraudzīdamas P. Abulu galvu reibinošā augstumā uz pilsdrupu sienas sēžot, viena no viņām izsaucās: “Skaties, mīļā, mūsu vecais Pēteris pašā augšā!””  

Pirmais Trikātas studentu biedrības priekšnieks P. Abuls mira Parīzē, kur bija aizbraucis pētīt arhīvus un ārstēties. Viņu apglabāja oktobrī Trikātas kapsētā. No studentu biedrības bērēs piedalījās stud. oec. Nikolajs Mūrnieks. N. Mūrnieks pēc P. Abula veica biedrības priekšnieka pienākumus.

Trikātas studentu biedrība savu darbību beidza studentu skaita samazināšanās dēļ 1936. gadā. Visi biedrības materiāli tika nodoti Trikātas krājaizdevu sabiedrībai, ieskaitot arī skolotāja Jēkaba Mūrnieka piemiņas fonda materiālus.

Secinājumi par Trikātas studentu biedrības galvenajiem darbības virzieniem:

  1. tā uzturēja pazīšanās un sabiedriskās saites starp visiem novada studentiem,
  2. aktīvi organizēja sabiedrisko dzīvi dzimtajā pusē, tādējādi realizējot “tautā iešanu”,
  3. tā pacēla sabiedrības vēsturisko pašapziņu un nacionālo lepnumu ar P. Abula priekšlasījumiem novada vēsturē,
  4. veica kultūras misiju, rīkodama ievērojamu mākslinieku koncertus Trikātā,
  5. bija dzīva saikne starp trikātiešu izcelsmes valsts un sabiedriskiem darbiniekiem Rīgā un Trikātā,
  6. tā bija laba skola demokrātiskai domāšanai, dažādu sabiedrisko un pat pretēju politisko uzskatu pārstāvju auglīgai kopdarbībai,
  7. tā bija patiesa tautas vienības kopēja un veicinātāja.
  8. Svētīgi, aktīvi un radoši ir bijuši šīs organizācijas 15 darbības gadi (1922. – 1936.).