Vēstures un arheoloģijas pieminekļi

Trikātas pagasts ir visbagātākais ar vēstures, arheoloģijas un kultūras pieminekļiem, to ir ap trīsdesmit. Visvairāk no tiem ir mākslas pieminekļu.

Pagastā – 14 republikas un vietējās nozīmes aizsargājamie dabas objekti. Te ir 6 dižkoki. Ir viens savdabīgs koks – pundurbērzu atradne. Saudzes kvartāls ir Strenču mežniecības 213. kvartāls. Trikātā ir seši aizsargājamie augi – atvasu saulrietene, šķeltlapu silpurene, meža silpurene, naktsvijole, vīru dzegužpuķe un ūdensroze.

Republikas nozīmes piemineklis ir Trikātas luterāņu baznīcas, mācītājmājas un pilsdrupu komplekss. Šeit ietilpst Livonijas laika ordeņa pilsdrupas. Pils pēc vietējo iedzīvotāju apspiešanas un pakļaušanas celta 1284. gadā. Pirms tam šeit bija plašais Tālavas novads, kuru pārvaldīja Tālivaldis. Tādēļ arī joprojām notiek strīdi par Beverīnas – Tālivalža pils atrašanās vietu. Varbūt tā ir Trikāta?

Baznīcas celtniecība tika sākta 1695. gadā, bet drīz vien ugunsgrēks izposta torni un iekštelpas. Drīz to atjauno, bet Ziemeļu kara laikā tā nodeg atkal. Baznīcu atjauno, tomēr torni neuzceļ. To uzbūvē tikai 1858. gadā. Arī baznīcā praktiski viss iekšējais interjers ir uzņemts uzskaitē kā mākslas pieminekļi. Tur ir visi apgaismes ķermeņi, logu vitrāžas, altāris, kancele, to koka apdare, ērģeles, sienas ciļņi. Kā ievērojamākie no šiem mākslas pieminekļiem ir kancele un altāris, kuru koka daļas darinātas 18. gadsimta 2. ceturksnī. Ērģeles darinājis A. Martins 1867. gadā. Tās vēl joprojām skan jauki. Vēl ievērojams mākslas piemineklis ir 1938. gadā darinātais cilnis I Pasaules karā kritušajiem draudzes locekļiem. Tā autors ir izcilais tēlnieks K.Jansons.

Vairāki mākslas pieminekļi atrodas Trikātas kapos. Noteikti jāmin K.Zāles veidotais kapa piemineklis skolotājam J. Mūrniekam.

Vietējās nozīmes piemineklis ir Trikātas kapu izvadīšanas kapliča. Un vēl Trikātā ir Libirtu, Lūsu, Ķikutu senkapi, zviedru saliņa…

 

Atpiļu Upurozols

Kopš seniem laikiem Atpiļu ozolu sauc par Upurozolu. Vēl 19. gs. 70. gados apkārtnes vecie iedzīvotāji Atpiļu Upurozolam ziedoja naudu, prievītes un citas sīkas lietiņas. Šis Upurozols saistāms ar Ziemeļvidzemē plaši izplatīto mājas garu pielūgšanu. (Urtāns J. Latvijas senās svētnīcas. Rīga, 1993).

Atpiļu Upurozols minēts jau 1924. gadā izdotajā dižkoku sarakstā. 

Atpiļu Upurozola apkārtmērs ir 8,03 metri. Koka izskats gan ir drausmīgs. Gandrīz visi lielie zari ir nolūzuši, vairs tikai viens no tiem zaļo. Stumbrā ļoti daudz dažāda lieluma dobumu, gluži kā kādam pasaku kokam, kam tajos dzīvo visādi putni un pūces. Ievērojams ir ne vien stumbra, bet arī sakņu apkārtmērs – vairāk nekā 16 metri.

Ozols iekļauts J. Urtāna grāmatā "100 Latvijas dižākie un svētākie".

 

Jēņu kalns

No neliela attāluma raugoties uz Jēņu kalnu, diez kāds milzenis viss tas neliekas, bet, kad skatāmies no tālienes – gan no Smiltenes puses, gan no Brenguļu vai Cempu puses, tas šķiet visai iespaidīgs. Katrā ziņā Trikātas Jēņa kalns ir ievērojams reljefa pacēlums, kam līdzīga tuvējā apkārtnē nav. Vairāki pētnieki Jēņa kalnu uzskata par vislielāko seno latgaļu svētkalnu, kur senču brīvlaikos svētās ugunis dedzinātas, un tās sargājuši izraudzīti vīri.

Att. no O. Ozoliņa grāmatas "Atnācēji no saullēkta puses". Apkārt Jēņu kalnam izvietotas vecsaimniecības, no kurām šobrīd palikušas tikai dažas.

Interesanti ir nostāsti par Jēņu kalnu. Lūk, viens no tiem:

"Pēc 1905. gada revolūcijas ļaudis uz Jēņa kalnu vairījušies iet, jo lielajā priedē kalna galā ticis likts sarkanais karogs, un tad priedei nocirsta galotne. Tā klaušu laikos esot bijusi upurpriede, un pie tās liktas dāvanas senču dieviem. Beidzot priede nodedzināta. Teika stāsta, ka priede bijusi jau no jūras redzama un jūrnieki to jaukuši ar krasta bāku. Muižai esot likts priedi nozāģēt, bet neviens zāģis koku nav griezis, tikai dzirksteles vien šķīdušas." Pier. 1947. g. Teicēja O. Abula Trikātas Brutuļos

Novadnieks Jānis Ķelpe par Jēņu kalnu rakstīja: "Agrāk Jēņa kalnā notika tradicionālie Līgo svētki, kuri šeit katru gadu pulcināja ļaudis, un vakarā tika skandētas līgo dziesmas. Tika degtas arī jāņugunis, kuras varēja redzēt plašā apkārtnē.

Jēņa kalns nevar lepoties nedz ar lielu augstumu un kraujumu, bet gan ar patīkamiem un pievilcīgiem dabas skatiem. Ziemeļpusē kalns paceļas piepeši, dienvidos – pamazām. Kalna virsotne apaugusi ar jauktu lapu un skuju koku mežu. Kalns sevišķi pievilcīgs no rīta puses. Šaurs zemesceļš ved pašā kalna virsotnē. No kalna var redzēt Trikates, Ērģemes, Ēveles, Valmieras un Smiltenes baznīcu torņus. Visskaistākais skats no Jēņa kalna ir, ja raugamies uz Zilā kalna pusi. Zilo kalnu no šejienes var redzēt visā pilnībā un cēlumā. Patīkami ir arī noraudzīties uz tālajiem Gaujas mežiem, kuri saplūst vienā nepārtrauktā zilumā. Jēņa kalna galā augusi liela, kupla priede, kuras vecumu neviens nav zinājis. Priede bijusi 31 asi 4 pēdas gara, ar siena kaudzes veidīgu kroni, kurš bijis biezs un necaurredzams."

 

Trikātas pilskalns

Indriķa Livonijas hronikā Trikātas zeme minēta kopš 1208. gada. No hronikas teksta secināms, ka Trikāta bijusi cieši saistīta ar bieži pieminēto Beverīnas pili, tāpēc tika izvirzīta hipotēze par Trikātas pilskalnu, kas atrodas zem mūra pils, kā par Beverīnas pils vietu.

Pilskalns atrodas Trikātas centrā, augstā krasta izcilnī starp Trikātas ezeru austrumos un Abula upi dienvidos un dienvidrietumos. Trikātas pilskalna plakums ir ieapaļš, un tā caurmērs ir apmēram 100 m. Pilskalns paceļas apmēram 30 metrus virs garām plūstošā Abula un tuvējā ezera līmeņa. Tā nogāzes ir diezgan stāvas, aizaugušas ar kokiem un krūmiem.

Pilskalns krietni sapostīts, plakumā uzbūvējot estrādi, soliņus un labierīcības.

Trikātas pilskalns vislabāk attēlots V. Z. Stafenhāgena gravīrā, 1866. g., kurā redzamas arī Livonijas ordeņa pilsdrupas.

 

Livonijas ordeņa pilsdrupas

Arnta hronikā Trikātas pils celtniecība tiek datēta ar 1284. gadu ordeņa mestra Vilhelma fon Šauerburga (Wilhelm von Schauerburg) laiku, tomēr atskaņu hronikā Trikāta šajā laikā neparādās.

Pilskalna rietumu pusē, Abula labajā krastā gan pie galvenās pils, gan pie priekššpils, ir stāva nogāze, tas pats arī austrumu pusē pie Trikātas ezera.

Dienvidu pusē Trikātas pili aizsargā Trikātas ezera atteka uz Abulu. Tātad, šajās trīs pusēs, aplenkuma gadījumā būtu mazas izredzes pili ieņemt. Ziemeļu pusē pilskalns ir savienots ar reljefā paaugstināto zemi, tāpēc šajā pusē izbūvēta priekšpils, kuras aizsardzībai kalpoja tās priekšā esošais ārējais aizsarggrāvis. Pa šī aizsarggrāvja dibenu tagad iet ceļš.

Jāatzīmē, ka kaut arī tornis un pati pils ir būvēta no laukakmeņiem, tajā tomēr ir izmantots ķieģelis. Mūrī pat ir izmantoti gabali no plakanā dakstiņa.

Ziemeļaustrumu pusē, aiz ārējā pils grāvja, iespējamo priekšpils vārtu priekšā, apvidū ir pamanāms kāds gandrīz taisns padziļinājums. Pēc apmēram 350 m tas atduras pret kādu dziļu gravu, kas tiecas lejup uz Trikātas ezeru, bet pēc tam to vairs nevar izsekot. Pils vienu pusi un iekšējo pilsgrāvi noteikti bija iespējams appludināt, lai [aplenkuma laikā] nepieļautu pils mūru bojāšanu un vienlaikus piegādātu dzeramo ūdeni no avotiem, kuri atrodas augstāk ziemeļu pusē.

Trikātas pilī valdījuši vācieši (1224-1561), poļi (1561-1577 un 1582-1600), krievi (1577-1582), zviedri (1600-1702). Ziemeļu kara laikā 1702. gadā krievi pili nodedzina un to vairs neatjauno.

Viduslaikos pie pils izveidojās neliela pilsētiņa.

 

Zviedru saliņa

Zviedru saliņa – sena nocietinājuma vieta atrodas cieši Abula upes lēzenajā malā, iepretim Trikātas pilskalnam, it kā iespiests upē. Ta sir mākslīgi veidots uzkalns 3 m augsts, ar augšas plakumu 20x10 m. Var redzēt, ka paugura veidošanai zeme ņemta turpat blakus no abām pusēm, kur tagad iespiežas upes ūdens. Līdz ar to paugurs apņemts ar ūdeni no trim pusēm, it kā sala.

Teika stāsta, ka zviedru zaldāti ar cepurēm sanesuši kalniņu, stādījuši liepu ar saknēm uz augšu un teikuši, ja liepa augšot – mēs atgriezīsimies.

Cits nostāsts vēsta, ka no šejienes Jānis Bargais apšaudījis Trikātas pili.

 

Rūtiņu kļava

Acer platanoides

Vai esat redzējuši Latvijas dižāko kļavu? Dodieties to apskatīt uz Trikātas pagasta Rūtiņu mājām! Tās atrodas apmēram kilometru uz dienvidrietumiem no Trikātas centra. Braucot pa Trikātas - Dutkas ceļu un raugoties pāri laukam pa labi no tā, šo ainavisko dižkļavu nevar nepamanīt. Koka divgalotņu stumbrs ir sašķēlies divās daļās, un vienai no galotnēm draud nolūšana.

Rūtiņu kļava par visdižāko ne vien Latvijā, bet arī Baltijā kļuva, kad vējš nolauza plaši pazīstamo Bajāru kļavu Jelgavas rajonā pie Dalbes. Gan pēc skata, gan pēc izmēriem Trikātas novadā augošā dižkļava ir neapšaubāmi efektīga. Stumbra apkārtmērs - 6,04 m, augstums - 24 m. Koka vidū izveidojies dobums, kuram gan plaša atvēruma uz āru nav.

2009. gadā DnB NORD Vides glābšanas komanda, kopā ar Trikātas pamatskolas skolēniem sakopa un nostiprināja Rūtiņu kļavu. Sadarbībā ar profesionāliem kokkopjiem Vides glābšanas komanda veica koka zaru vainaga tīrīšanu un uzstādja īpašu atsaišu sistēmu, kas palīdzēs kļavai saglabāt stabilitāti arī spēcīgajos rudens vējos un nepieļaus tās stumbra tālāku šķelšanos.

 

Libirtu senkapi

Atrodas 200 m DR no Libirtu mājām. Apbedījumi no 3. gs. (agrais dzelzs laikmets), tajos atrasta somugru sakta.

 

Lūsu senkapi

Atrodas apmēram 1 km ziemeļos no Trikātas centra, Strenču virzienā, ceļa Trikāta-Strenči kreisajā pusē, Cīruļkalna pakājē. Netālu Lūsu un Irbītes mājas.

Lūsu senkapos apbedījumi no 13. gadsimta. Cita versija - viduslaiku kapsēta.

 

Ķikutu senkapi

Atrodas pie Baznīcas ezera, netālu no Ķikutu mājām. Kalns apaudzis ar jauktu mežu. Senāk tas izmantots kā grants ņemšanas vieta. Grants grābšana pārtraukta pēc tam, kad notikuši zinātniski izrakumi un vieta ņemta valsts aizsardzībā. Kalnā redzamas daudzas aizaugušas bedres.

Kapu vietas uzietas ap 1890. gadu, rokot granti. 1898. gadā Trikātas ārsts dr. Šreiders izdarījis pirmos sistemātiskos pētījumus, kad arī atklāti vairāki skeletu kapi ar bronzas rotas lietām, ieročiem u.c. Senkapos apbadījumi no 11. gadsimta.

Ķikutu senkapiem ir arī citi nosaukumi - Kapu kalns, Piemiņas kalns, Jāņa kalns.

Livonijas kara laikā no šī kalniņa apšaudīta Trikātas pils. Domājams te atradusies Ivana Bargā nometne.