Sākums

AKTUALITĀTES

Folkloras vākums Trikātas pusē

Trikātas pagasta Antuļos dzimusī Alma Ķiploka 20. gadsimta 20-to gadu otrajā pusē vākusi teikas, anekdotes, nostāstus, mīklas, sakāmvārdus, parunas, tautasdziesmas, ziņģes, bērnu folkloru, rotaļas, dejas, melodijas, izteicienus, ticējumus, albuma pantus, buramvārdus un tautas ārstniecības pierakstus – kopā 1450 folkloras vienības. Alma Ķiploka 1927. gadā materiālus iesūtījusi 1923. gadā dibinātajai Latviešu folkloras krātuvei. Tolaik viņa dzīvojusi Brenguļu pagasta “Ruņģu” mājās. Almas Ķiplokas iesūtītais manuskripts izceļas ar īpaši rūpīgu teicēju uzskaitījumu. Daļu pierakstījis arī Frīdis Ķiploks.
Visa pierakstītā folklora dzirdēta Trikātā, Brenguļos, Rūjienā, Malienā, Matīšos, Mazsalacā, Jaunsvirlaukā, Tirzā, Skujenē. Teicēji – Emma Ķiploka, Griniņš, Fricis Zvirbulis, Karlīne Ķiploka, Kārlis Ķiploks, K. Brants, Bērziņš, Kārlis Pāvuliņš, Marija Mansone, Jānis Tiesnieks, J. Daugulis, M. More.
Publikācijai sagatavoti daži folkloras materiāli no Almas Ķiplokas krājuma.
Teika: “Zviedru laikos, Trikātas baznīcu ceļot nekā negājis ar darbiem uz priekšu. To, ko pa dienu uzcēluši, to velns pa nakti nojaucis. Velnam bijušas tādas dzelzs ragavas, uz kurām tad vedis akmeņus pa gaisu prom. Bet vienu nakti velns uzvēlis atkal vienu milzum lielu akmeni uz savām ragavām un sācis skriet pa gaisu prom. Ticis jau tā pret Kūlača mājas tīrumiem – te uzreiz gailis skaļi iedziedājies. Velnam bijis jāpalaiž sava nešļava vaļā. Dzelzs kamanas ar visu lielo akmeni nokritušas zemē un tur iestigušas. Lielais akmens vēl šo baltu dienu redzams Kūlaču māju tīrumā. Otrā dienā no visām pusēm sanākuši mācītāji kopā un sākuši baznīcas mūrus apsvētīt. Un lai ļaunais nekā vairs darīt nevarētu, tad ņēmuši un iemūrējuši divus jaunus cilvēkus baznīcas mūrī – Annu un Jāni. Velns pēc tam baznīcai vairs netuvojies. Baznīcu vēl ilgi pēc tam saukuši par Annas baznīcu.”
Buramvārdi: “Muguru spaidot jāskaita: “Visas vainas, klipažas prom, prom! Vārnās, žagatās, sētas posmos, Bumbura bērzos, Kūlača lielā akmenī, Ruņča mātes taškīnā.”
Mīkla: “Nabagi lūdz – baznīca gāžas.” (Cūka ar sivēniem)
Tautasdziesmas, kurās bieži vien pieminēti Trikātas un Brenguļu pagasta saimnieki:
   Piektdien, sestdien vāģus taisa,
   Ko svētdien uz Daudzi braukt.
   Kad no Daudža mājās brauc,
   Tad ar kalpiem ķīvējās.
   Vistas, pīles kāpostos,
   Kalpa bērni rāceņos.

   Grundīsīc labs vīrīc
   Uz akmiņa rukus sē.
   Tas Mūrnieka garvēderis
   Pa vienam nolasīja.
Teicēja Emma Ķiploks (dzimusi 1866. gadā), 60 gadus veca, dzirdējusi Trikātas pagastā. Pierakstīts 1927. gada 24. janvārī
Trikātas meldera Bērziņa novērojumi:
Ja ūdens pieplūdums dzirnavu ezerā spēji mazinās, tad sagaidāms lietus, turpretim, ja ezers krītas pamazām, tad gaidāms ilgāks sausums. Ja upe vai ezers pieaug gļotām, tad drīz sagaidāms lielāks ūdeņa pieplūdums – lietains laiks.
Burtnīcās var atrast arī skaidrojumus:
“Fragments no kāda gara dziedājuma, sacerēts sakarā ar Trikātas baznīcas dumpi 1876. gadā. Dumpa iemesli: iemīļotā ērģelnieka vietā baznīcas konvents ieved par ērģelnieku jaunatnākušo draudzes skolotāju Apini. Draudze ievešanas svētdienā demonstratīvi atstājusi baznīcu. Sviesti akmeņi mācītāja logos. Notikusi plaša tiesas izmeklēšana, daudzi sodīti ar cietumu no dažām dienām līdz gadam. Nopratināti daudzi liecinieki, no kuriem demonstrantiem par ļaunu liecinājušie izpelnījušies ļaužu īgnumu. Gara rīme sakarā ar šo dumpi bijusi nodrukāta [Ausekļa 1877. gadā izdotajā satīriskajā krājumā] “Dunduru padēli” zem nosaukuma “Trikaža sapnis”, kuru vairāki veci ļaudis vēl atceras no galvas.”
Ar pilnu Almas Ķiplokas vākumu var iepazīties Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā www.latvijasgaramantas.lv

Informāciju sagatavoja Inga Boškina

Iecere par Brīvības pieminekli Trikātā

1937. gada 16. septembra “Jaunākās Ziņas” numurā rakstīts, ka “Trikātas sabiedrība saviem kritušiem brīvības cīnītājiem cels pieminekli Abulas upes stāvajā kraujā, iepretim senajam Trikātas pilskalnam. Trikātas baznīcā uzstādīs piemiņas plāksni ar visu kritušo varoņu vārdiem. Pieminekli cels un piemiņas plāksni darinās pēc tēlnieka profesora Kārļa Zāles meta. Trikātas novads nesis lielus upurus Latvijas atbrīvošanas cīņās, jo kritušo skaits sasniedz 130. Profesors Kārlis Zāle jau pabeidzis izstrādāt pieminekļa metu.

Armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis Roberts Dambītis vakar [15.09.1937.] izbrauca uz Trikātu kopā ar kara būvniecības daļas priekšnieku, arhitektu, pulkvedi Artūru Galindomu, Rīgas pilsētas dārzu direktoru Andreju Zeidaku un Brāļu kapu komitejas darbvedi Tauriņu. Piedaloties pieminekļa celšanas komitejas vietējiem pārstāvjiem, ģenerālis Roberts Dambītis ar pavadoņiem iepazinās ar pieminekļa vietu un apkārtni, kur nāksies izdarīt plašus zemes darbus. Pieminekļa celšanai jau savākti 6000 lati. Paredzams, ka jau nākošā gadā piemineklim guldīs pamatakmeni. Komiteja nodomājusi pieminekli celt no Iecavas sarkanā dolomīta. Trikāta, kā zināms, ir dzimtene vairākiem mūsu pazīstamākiem karavīriem: kara ministram ģenerālim Jānim Balodim, armijas štāba priekšnieka palīgam ģenerālim Robertam Dambītim, ģenerālim Kārlim Gopperam, Rīgas pilsētas nekustamo īpašumu valdes priekšniekam pulkvedim Eduardam Laimiņam, pulkvežiem Pēterim Sileniekam un Jēkabam Gustavam un daudziem citiem.”

Jau 1920. gada 1. martā pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājuma valdība radīja speciālu Brāļu kapu komiteju Rīgā, kura vēlāk savas nodaļas nodibināja arī provincē. Tās uzdevums bija ne tikai gādāt par Rīgas Brāļu kapu labiekārtošanu, bet aizsargāt arī visas Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanās cīņās kritušo un mirušo karavīru apbedījuma un ievērojamo kauju vietas.

Trikātas apkārtnē 1919. gadā nekādas atbrīvošanas cīņu kaujas nebija notikušas, te nebija arī karavīru brāļu kapu, kuros vajadzētu celt pieminekli. Arī doma, ka Brīvības cīņu virspavēlnieka ģenerāļa Jāņa Baloža dzimtenē vajadzētu celt atbrīvošanas cīņu pieminekli, ilgi kavējās. Tepat kaimiņi – Vijciema aizsargi 1934. gada 19. augustā dāvāja savai baznīcai balta marmora piemiņas plāksni, kurā ar zelta burtiem bija ierakstīti to 25 Vijciema pagasta dēlu vārdi, kas bija zaudējuši savas dzīvības Pirmajā pasaules karā un atbrīvošanas cīņās. Trikātas baznīcā vēl ilgi tādas nebija. Mums nav zināms tieši kurš bija tas, kas ierosināja celt brīvības cīņu pieminekli Trikātā trīsdesmito gadu vidū. Varam tikai domāt, ka trikātiešu rosinātājs celt pieminekli un uzstādīt arī baznīcā piemiņas plāksni karā zudušajiem Trikātas pagasta dēliem, varēja būt jaunais Trikātas draudzes mācītājs Viktors Ozoliņš, kurš draudzē sāka kalpot 1935. gadā un šai laikā organizēja arī vecās baznīcas atjaunošanas darbus.

Laikraksti “Jaunākās Ziņas” un “Brīvā Zeme” 1936. gada rudenī vēsta, ka Trikātas draudzes vadība, pagasta valde, aizsargi un sabiedriskās organizācijas vasarā nodibinājušas brīvības pieminekļa celšanas komiteju deviņu cilvēku sastāvā un par tās priekšsēdētāju ievēlējuši Trikātas pagasta vecāko – aizsargu nodaļas priekšnieku Jāni Linteru. Šo cēlo mērķi atbalsta arī kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Trikātā paredzēts celt pieminekli par piemiņu kritušiem Trikātas draudzes brīvības cīnītājiem un baznīcā uzstādīt piemiņas plāksni šiem varoņiem. Pieminekli darināšot tēlnieks Kārlis Zāle, kurš ir ģenerāļa labs draugs. Tiek arī norādīts, ka visi Trikātas draudzes locekļi tiekot mīļi lūgti pieteikt kritušos varoņus Trikātas draudzes mācītājam Viktoram Ozoliņam. Pie Trikātas draudzes toreiz 1936. gadā piederēja Trikātas, Brenguļu, Jaunvāles un Plāņu pagasta iedzīvotāji. Trikātieši, tuvumā un tālumā, kas vēlas ziedot savu kritušo draudzes dēlu piemiņai, savus ziedojumus varot iemaksāt Trikātas pagasta vecākajam Jānim Linteram. Latvijas Jaunatnes savienības Trikātas organizācija ar izrīkojumiem un rīkotajiem bazāriem šim mērķim esot savākusi 6000 latu, kurus nodos komitejas rīcībā. Mēnesi vēlāk – oktobrī laikraksts “Jaunākas Ziņas” vēsta jau par padarīto darbu. Pieminekļa celšanas komiteja izraudzījusi piemineklim vietu Abula upes labajā krastā – starp pagastnamu un seno pilskalnu, netālu no Trikātas–Cēsu un Trikātas–Valmieras lielceļu krustojuma. Tur jau atrodoties arī 15. maija birzīte, kas stādīta iepriekšējā gadā mežuBrivibas piemineklis dienās. Ir pabeigta pieminekļa laukuma uzmērīšana un tā robežu nospraušana dabā. Vietu apskatījuši un savu piekrišanu devuši arī tēlnieks Kārlis Zāle un ģenerālis Roberts Dambītis. Pieminekļa celšanas izdevumi aprēķināti uz 8000 latiem, neskaitot laukuma izbūvi un apkārtnes uzpošanu un labiekārtošanu. Pieminekļa celšanu atbalstot visi iedzīvotāji un īsā laikā paredzēts savākt nepieciešamo līdzekļu iztrūkstošo daļu. Pēdējā laikā saņemti arī vairāki ziedojumi pat no Rīgas. Pirms pieminekļa uzcelšanas paredzēts uzstādīt baznīcā piemiņas plāksni karā kritušajiem Trikātas draudzes locekļiem.

1937. gada rudenī Kārlis Zāle jau bija pabeidzis izstrādāt pieminekļa metu. Tā aprakstu 1938. gadā devis mākslas zinātnieks Jānis Siliņš grāmatā “Kārlis Zāle”: “Piemineklī attēlots senais Tālivaldis kāpis augstā klinšu radzē, pacēlis valsts karogu – neatkarības zīmi. Blakus viņam divi jauni atbrīvošanas kara dalībnieki. Apakšā [klinšu radzes] pakājes abās pusēs, mazākos samēros veidots zemnieks un strādnieks. Šie darba cilvēku tēli kalpo simbolam, ka karavīri sargā mūsu tēvu zemi un tautu.

Tā gada rudenī visiem likās, ka darbs pie pieminekļa radīšanas uzsākts labi un viss rit veiksmīgi uz priekšu. Pēc gada vai diviem varēs jau atklāt Trikātas brīvības pieminekli. Bet tad pienāca 1938. gads ar negaidītu nelaimi. Pieminekļa autoram tēlniekam Kārlim Zālem saasinājās jaunībā un kara gados pārciesto slimību sekas. No jauna sevi pieteica plaušu tuberkuloze, kas ilgus gadus iekaļķojusies bija snaudusi viņa plaušu audos. Veselības uzlabošanai viņš devās uz sanatoriju Šveicē, kur aizvadīja visu 1938. gada vasaru, un ārstēšanos Šveicē turpināja arī 1939. gada sākumā. Iecerētie darbi pie Trikātas brīvības pieminekļa modeļa veidošanas apstājās un vairs netika turpināti. Netika arī veikti piemineklim paredzētās vietas labiekārtošanas zemes darbi. Tā Brīvības piemineklis Trikātā palika iecerēts, bet neizsapņots sapnis.

Kad 1940. gada jūnijā Latviju okupēja PSRS visi piemineklim savāktie līdzekļi tika nacionalizēti.

Foto: Grāmatā Siliņš, Jānis. Kārlis Zāle. Rīga: 1938. 


Skolotājs Reinholds Mednis

22. aprīlī aprit 155 gadi, kopš dzimis skolotājs Reinholds Mednis.

Dzimis 1864. gadā Jaungulbenes pagasta Elderos (tolaik – Valkas apriņķī), tēvs Ādams Mednis, māte Anna.

1885. gadā beidzis Cēsu-Valkas skolotāju semināru, pēc tam skolotāja tiesības ieguvis kā eksterns Rīgas Katrīnas pilsētas skolas kursos.

Pirmā darba vieta Reinholdam Mednim bija Aizkrauklē, kur viņš strādājis par palīgskolotāju no 1886. gada 13. oktobra līdz 1891. gada 15. augustam.

1898./99. mācību gada sākumā sācis strādāt par skolotāju Trikātas pagasta Abulskolā (Abula I pakāpes pamatskolā). Viņa darba gadi Trikātā iekrīt laikā, kad visā Latvijā virmo 1905. gada revolucionārie notikumi Tie skar arī Trikātu un šajos notikumos aktīvi iesaistās arī vietējās inteliģences pārstāvji – skolotāji.

1905. gada vasarā kapu svētkos Abulskolas skolotāji Reinholda Medņa vadīti vietējiem iedzīvotājiem izdalīja uzsaukumus, kas bija vērsti pret cara patvaldību un “pelēkajiem baroniem”.

Tāpat kā citos Latvijas novados arī Trikātas apvidū izraisījās īpatnēja revolucionārā cīņas forma, kas revolucionārās kustības vēsturē iegājusi ar nosaukumu “baznīcas demonstrācijas”. 1905. gada novembrī Trikātas baznīcā tika organizēts plašs mītiņš. Lai gan muižkungi un mācītājs iepriekš zemniekus un aktīvistus baidīja ar kazakiem un “melno sotņu”, baznīca mītiņa dienā bija pārpildīta ar darbaļaudīm. Mītiņā runāja dzejnieks Apsesdēls un Abulskolas skolotājs Reinholds Mednis, tā laikā izdalīja revolucionāru literatūru un dziesmas, kā arī ieročus. Vēlāk vairāki zemnieki par piedalīšanos mītiņā tika smagi nopērti.

1905. gada vasarā laukstrādnieki pieprasīja muižkungiem algas paaugstināšanu ražas novākšanas laikā, un to arī panāca. Šī paša gada vasarā un rudenī no Raunas atbraukušie revolucionāri vairākkārt izdemolēja Vecvāles valsts degvīna tirgotavu.

Saasinoties revolucionārajiem notikumiem, Trikātas muižkungi pameta savas muižas un kopā ar mācītāju Kārli Šillingu aizbēga no Trikātas. Viņi atgriezās tikai tad, kad Trikātā ieradās kazaki, kuri tika novietoti maiznīcas telpās un bijušajā Lipšukalna muižā.

Lai gan soda ekspedīcijai vēl nebija ziņu par kustības dalībniekiem, tā Trikātas pagastā ieradās 1905. gada 18. decembrī. Nedaudz vēlāk – 1906. gada janvāra pirmajās dienās soda ekspedīcija meklēja nošaušanai skolotājus Auniņu un Reinholdu Medni. Iemesls – par revolucionāru runu Trikātas baznīcā un cara bildes vazāšanu pa ceļu. Abi bija jau paspējuši aizbēgt. Vēlāk gan skolotājus apcietināja un Reinholds Mednis ticis ievietots Pleskavas cietumā, kur pavadījis 8 mēnešus. Mednim atņemtas arī skolotāja tiesības. Vēlāk tiesa viņu attaisnoja.

1906./07. mācību gada sākumā Reinholds Mednis atgriezies Abulskolā, kur strādāja līdz 5. decembrim.

Vēlāk Reinholds Mednis strādājis dažādus darbus Rīgā. Pēc cara gāšanas bijis skolotājs Jaungulbenes Kalna skolā. Vēlāk aizgājis pensijā, miris 75 gadu vecumā 1939. gada 27. augustā, apglabāts Tirzas Kancēnu kapos.

Bijusī skolniece Anna Damberga savās atmiņās rakstīja: “Skolotājs Reinholds Mednis mācīja latviešu valodu, ticības mācību, katķismu, krievu valodu, vācu valodu, bībeles mācību, rēķināšanu, rakstīšanu, dziedāšanu, ortogrāfiju, kaligrāfiju. Viņš bija ļoti stingrs, bet labs cilvēks. Vakaros skolēniem, kas nebija iemācījušies, lika mācīties, kamēr citi gulēja. Bieži vien bērni kopā ar skolotāju gāja pastaigās uz Strenču mežu.”

Mednis“Mans pirmais skolotājs Abulskolā bija Reinholds Mednis (piebaldzēns) – stingrs, prasīgs skolotājs. Par palaidnībām bija jāstāv klasē uz ielīnas (celiņa), tas ir, klasē starp soliem, kad citi starpbrīdī pastaigājās. Par neuzmanību stundās, klasē stāstot uzdevumu, skolotājs neuzkrītoši pienāca klāt un tā ieknieba auss ļipiņā, ka bija jāpalecas. Par sasmērētu burtnīcu vai citu ar rokām nepiedienīgu nodarījumu skolotājs saņēma pirkstus un ar lineālu pa pirkstu galiem uzlaida tā, ka otrreiz tādas blēņas tika aizmirstas. Par šo stingrību es savam pirmajam skolotājam līdz šai dienai esmu pateicīgs,” stāstīja bijušais skolnieks Pēteris Čakārnis.

Reinholds Mednis precējies ar dzejnieka Kārļa Skalbes māsu Līzi Skalbi (1871-1943). Viņiem bija divi bērni – Reinholds (1900-1966) un Herta (1901-1976).

Pie Reinholda Medņa Abulskolā viesojies un uzturējies viņa sievas brālis dzejnieks Kārlis Skalbe. Par vienu ciemošanās reizi rakstīts izdevumā “Austrālijas Latvietis”: “1906. gadā uz rudens pusi Kārlis Skalbe ar Zvārguļu Edvartu aizbrauc pie Kārļa māsas Lizetes Trikātas Abula skolā. Tur nodevības dēļ, naktī pa logu iebrūk miliči un Skalbi apcietina. Kad Lizete [K. Skalbes sieva] protestē, apcietina arī to. Pa ceļam miliči sarunājas, ka abus vajadzētu nošaut, tomēr pagaidām tos iemet cietumā. Kārli Skalbi un Lizeti izglābj Kārļa māsa, iedodot policistam zelta piecnieku.”

Foto: Reinholds Mednis ģimenes vidū 1908. gada augustā.

Afisa 25 marts 2019

25. marts – latviešu tautas deportācijas* diena

Izsūtīšana notika 1949. gadā no 25. līdz 28. martam, kad 31 vagonā tika izsūtītas 13 624 ģimenes ar 42 149 cilvēkiem.

Lielākā daļa izsūtīto nonāca Omskas, Tomskas un Amūras apgabalā (skatīt kartē).

Faktiskais izsūtījumā pabijušo skaits bija lielāks par 25. martā izsūtīto skaitu, jo izsūtītajiem vēlāk pievienojās ģimenes locekļi, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devās pie tiem.

Ieskaitot arī bērnus, kas dzima izsūtījumā, pavisam 25. marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas iedzīvotājs. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzima 6 bērni, 183 cilvēki gāja bojā.

Izsūtījumā gāja bojā 4941 persona, kas sastāda 12% no visiem izsūtītajiem.

* Piespiedu izsūtīšana, pārvietošana

PSRS

Skolotājai Elzai Ārei - 125

18. martā (pēc vecā stila 6.) apritēja 125 gadi, kopš dzimusi skolotāja Elza Āre (dz. Biķe).

Dzimusi 1894. gadā Trikātas pagasta Vaiģupos, tēvs zemnieks Pēteris Biķis (1854-?), māte Elizabete Viktorija Hildegarde (1873-?, dz. Biķe). Elzai kristību dienā dots otrs vārds Aleksandra un viņa ir vecākā trīs meitu pulciņā.

Elza iestājās 1907. gadā dibinātajā Cēsu Kristīnes Apkalnes sieviešu ģimnāzijā.

Pēc ģimnāzijas beigšanas 1914. gada 13. oktobrī sākusi strādāt par otro skolotāju Trikātas pagasta Abula skolā. Vienlaicīgi Elza Āre darbojās Trikātas pagasta aizsardžu organizācijā.

Elza Āre kā skolotāja strādāja 24 gadus līdz skolas likvidācijai – 1938. gadam, kad apvienoja Abula skolu un Lipškalna skolu.

Aizejot no jaunatnes audzināšanas darba, skolotāji Āres palika uzticīgi Trikātas sabiedrībai, apmetoties uz dzīvi un saimniekojot viņiem piederošajās Trikātas pagasta Vaiģupu mājās.

Elza Āre mirusi 1947. gada 6. februārī, apglabāta Trikātas vecajos kapos.

Precējusies 1915. gada 25. decembrī ar skolotāju, diriģentu Jāni Āri (1884-?), bērni dzimuši Abulskolā: Peters (1920-?), Visvaldis (1922-?) un Laima Margareta (1923-?).

Elza Are Skolotāja Elza Āre skolēnu vidū 1930.tajos gados Abulskolā.


Jānim Ziemelim - 130

25. janvārī (pēc vecā stila 13.) aprit 130 gadi kopš dzimis pulkvedis-leitnants Jānis Ziemelis.  

Dzimis 1889. gadā Jaunvāles pagasta Zosniekos lauksaimnieka ģimenē. Tēvs Pēteris Ziemelis (1863-1927) un māte Marija (1863-1930, dz. Bernaut) audzina 5 bērnus – Jāni, Olgu Aleksandru, Pēteri Nikolaju, Elzu Mariju, Arturu Voldemāru.

Beidzis Cempu pagastskolu, Trikātas draudzes skolu, mācījies Pleskavas mērniecības skolā (1907-10). No 1910. gada strādāja par mērnieku Besarābijas guberņas (Krievijas impērijā) zemes ierīcības komisijā. 1915. gada novembrī mobilizēts armijā un ieskaitīts 41. rezerves bataljonā, vēlāk – 40. rezerves bataljonā (vēlākajā pulkā). 1916. gada decembrī beidzis kara topogrāfu skolu Petrogradā (ieguvis dienesta pakāpi praporščiks); dienējis Ģenerālštāba galvenajā pārvaldē Kara topogrāfu daļā. 1917. gada jūnijā – podporučiks.

1918. gada sākumā Jānis Ziemelis pārgājis Sarkanās armijas dienestā un no 1920. gada augusta veicis vecākā topogrāfisko darbu vadītāja pienākumus. 1920. gada decembrī atvaļināts un atgriezies Latvijā.

1921. gada 16. aprīlī mobilizēts Latvijas armijā, dienesta pakāpe – virsleitnants. Galvenā štāba (no 1929. gada Armijas štāba) Ģeodēzijas-topogrāfijas daļas kara topogrāfs. 1927. gadā beidzis virsnieku kursus,  kapteinis (1927), pulkvedis-leitnants (1938).

No 1932. gada strādājis par ģeodēzistu, no 1938. gada par 1. nodaļas (Plānu uzņemšanas nodaļas) priekšnieku.

1940. gada oktobrī atvaļināts. Dzīvojis Rīgas apriņķa Doles pagasta Kalnaziemeļos. 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Omskas apgabala Drobiševas rajonu. 1956. gada 29. februārī atgriezies Latvijā, dzīvojis Baldones ciema Cirpos. Mūža nogalē strādājis par kolhoza „Mežvidi” klētnieku.

Miris 1963. gada 23. decembrī, apglabāts Baldones pagasta Lipšu kapos.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis V šķira.

Precējies 1917. gadā Krievijā ar Bertu Minnu Karolinu Treilību (1893-1988), bērni Margarita Elza (1918-1991), Laimgaids Jānis Pēteris (1923; 1941-? padomju apcietinājumā).

 


 

Zirgu audzētājs, lauksaimnieks un latviešu strēlnieks 

Pēteris Čakārnis 

dzimis pirms 125 gadiem – 1894. (2.) 14. janvārī Trikātas pagasta Rīsmetēs, kā otrais bērns pusgraudnieka Jāņa Čakārņa (1863-?) un viņa sievas Kristīnes (1863-1928, dz. Leimane) ģimenē, kur bez Pētera aug vēl četri bērni – Anna, Jānis, Dāvids un Elza Marija.

Skolas gaitas Pēteri aizvedušas vispirms uz Abulskolu, vēlāk mācījies Trikātas draudzes skolā, kuru apmeklējuši skolēni no tuvākas un tālākas apkārtnes.

“Mans pirmais skolotājs Abulas skolā bija Reinholds Mednis (piebaldzēns) – stingrs, prasīgs skolotājs. Par palaidnībām bija jāstāv klasē uz celiņa (ielīnas), tas ir, klasē starp soliem, kad citi starpbrīdī pastaigājās. Par neuzmanību stundās, klasē stāstot uzdevumu, skolotājs neuzkrītoši pienāca klāt un tā ieknieba auss ļipiņā, ka bija jāpalecas. Par sasmērētu burtnīcu vai citu ar rokām nepiedienīgu nodarījumu skolotājs saņēma pirkstus un ar lineālu pa pirkstu galiem uzlaida tā, ka otrreiz tādas blēņas tika aizmirstas. Par šo stingrību es savam pirmajam skolotājam līdz šai dienai esmu pateicīgs,” tā savās atmiņās raksta Pēteris Čakārnis.

Kara dienestā iesaukts 20 gadu vecumā – 1914. gadā, kad sākās 1. pasaules karš. Viņš nokļuvis apmācības rezerves pulkā pie Petrogradas. 1915. gada jūnijā ar apmācītu rezerves rotu nosūtīts uz Somiju apsargāt jūras cietoksni Sveaborgu, kas izvietots 7 akmeņainajās salās. Cietoksnis atradās pie Helsinku dienvidu līča ieejas un bloķēja vienīgo jūras piekļuvi pilsētai. 1916. gada pavasarī Pēteris Čakārnis no Sveaborgas cietokšņa, kopā ar vēl 30 latviešiem pieteicies izbraukt uz Latviešu strēlnieku bataljoniem. Maijā viņš nosūtīts uz Latviešu rezerves bataljonu Jurjevā tagadējā Tartu Igaunijā. “Toreiz bijis agrs pavasaris, bet tad atkal uznācis aukstums un uzkritis sniegs. Braucot varēja redzēt savādu ainu: ievas ziedēja, bet koku lapas un zeme bija balta no sniega,” skolēniem stāstījis sirmais latviešu strēlnieks.

No frontes diezgan tālajā aizmugurē, Jurjevā (līdz 1893. gadam Tērbata, pēc 1919. gada Tartu) saformēja Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu (pulku), ar 10 līdz 15 tūkstošiem kareivju. Rezerves pulks papildināja frontes pozīciju pulkus, kad tie kaujās cieta zaudējumus.

1917. gada janvārī (pēc vecā stila 1916. gada 23. – 29. decembrim) Pēteris Čakārnis piedalījās Ziemassvētku kaujās Tīreļpurvā pie Ložmetēju kalna 7. Bauskas strēlnieku pulka sastāvā, kura komandieris bija novadnieks Kārlis Goppers. Par varonību Ziemassvētku kaujās Pēteris Čakārnis tika apbalvots ar Jura IV šķiras ordeni. Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem spējīgu karotāju slavu, bet arī milzīgus zaudējumus, jo latviešu strēlnieku rindas saruka par vairāk nekā trešdaļu (latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju).

Tālākās kara gaitas Pēteri Čakārni aizved uz Krieviju, kur 1917. gada 12. februārī komandēts uz Oranienbaumu (vēlāk Lomonosova), netālu no Petrogradas, tur ieskaitīts ložmetējniekos-apmācītājos. Februāra beigās no Kronštates devies uz Petrogradu, kur apsargāja vairākas valsts ēkas, Ziemas pili, Baltijas dzelzceļa staciju. Jūnijā nosūtīts uz rezerves pulku Jurjevā. 1917. gada vasarā atvaļināts un atgriezies Latvijā.

29 gadu vecumā – 1923. gadā Pēterim Čakārnim piešķirta zeme Trikātas pagastā jaunsaimniecības veidošanai. Viņš sāk būvēt māju un saimniecības ēkas Čakārņos. Pēteris visu mūžu nodarbojās ar zemkopību, audzēja zirgus, kopa bites.

Ilgus gadus strādāja par kolhoza “Spēks” revīzijas komisijas priekšsēdētāju, viņš bija arī kolhoza biškopis, kumeļu un jaunzirgu audzētājs. Izaudzējis daudz vērtīgu zirgu, kas pārdoti uz ārzemēm, kā arī viņa audzētie zirgi saņēmuši godalgas republikas skatēs.

1967. gadā 73 gadu vecumā Pēteri Čakārni uzaicināja kā goda viesi piedalīties parādē Maskavā. Kā pateicību par armijai izaudzētajiem zirgiem viņš saņēma toreiz maršala Semjona Budjonnija parakstītu Goda rakstu.

Sirmais vīrs zirgus audzējis un kopis vēl 87 gadu vecumā kolhozā “Trikāta”. Viņam piešķirts Latvijas LSR Nopelniem bagātā lauksaimnieka goda nosaukums.

Miris 1985. gada 30. martā Trikātā, Trikātas kapos apglabāts 6. aprīlī.

Apbalvojumi: Jura krusts IV šķira, medaļas par izcilu darbu.

Precējies 1926. gadā ar Elzu Lekseri (1899-?), bērni Artūrs (1928), Brigita (1930), Imants (1933-2012). Brālis ārsts Dāvids Čakārnis (1901-1973).

 


Novadnieki - 2019. gada jubilāri 

1. janvāris Aprit 105 gadi, kopš dzimis arhitekts Voldemārs Šics (1914-1994)
14. janvāris Aprit 125 gadi, kopš dzimis zirgu audzētājs, lauksaimnieks Pēteris Čakārnis (1894-1985)
17. janvāris Aprit 165 gadi, kopš dzimis mācītājs Hugo Keislers (1854-1921)
25. janvāris

      Aprit 130 gadi, kopš dzimis pulkvedis-leitnants Jānis Ziemelis (1889-1963)

27. februāris Aprit 130 gadi, kopš dzimis saimnieciskais darbinieks Jānis Osvalds Veģers (1899-1937)
18. marts Aprit 135 gadi kopš dzimusi skolotāja ElzaĀre (1884-1947)
Aprit 145 gadi, kopš dzimis rūpnieks un tirgotājs Jānis Gulbis (1874-?)
22. aprīlis Aprit 155 gadi, kopš dzimis skolotājs Reinholds Mednis (1864-1939)
15. maijs Aprit 80 gadi, kopš dzimis ārsts Monvīds Skulte (1939)
   
4. augusts

      Aprit 135 gadi, kopš dzimis Trikātas pagasta vecākais Jānis Linters (1884-?)

13. augusts Aprit 135 gadi, kopš dzimis pedagogs JānisĀre (1884-?)
14. augusts Aprit 80 gadi, kopš dzimusi pedagoģe Ruta Bonnera (1939)
31. augusts Aprit 125 gadi, kopš dzimis inženieris-mežkopis Dāvids Bērtulsons (1894-1976)
3. septembris Aprit 90 gadi, kopš dzimis Meliorācijas projektēšanas institūta direktors Gunārs Jānis Sēne (1929-?)
9. septembris

      Aprit 125 gadi, kopš dzimis pulkvedis-leitnants Pēteris Dzērve (1894-1964)

11. septembris Aprit 140 gadi, kopš dzimis ārsts Alfrēds  Lazdiņš (1879-1955)
17. septembris Aprit 115 gadi, kopš dzimis ārsts Augusts Skoste (1904-1948)
19. septembris Aprit 125 gadi, kopš dzimis kaprālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Tilcens (1894-1957)
28. septembris Aprit 115 gadi, kopš dzimis mūziķis Voldemārs Ķepītis (1904-2000)
29. septembris Aprit 140 gadi, kopš dzimis skolotājs Jūlijs Lože (1879-1950)
2. oktobris Aprit 220 gadi, kopš dzimis būvmeistars Mārcis Sārums (1799-1859)
11. oktobris Aprit 65 gadi, kopš dzimusi kordiriģente Ilze Tenisone (1954-1997)
24. oktobris Aprit 130 gadi, kopš dzimis Zemkopības ministrijas zemes ierīcības departamenta mērniecības daļas inženieris – ģeodets Dāvis Vanags (1889-?)
22. novembris Aprit 140 gadi, kopš dzimis lauksaimnieks Mārcis Mežītis (1879-1967)
Aprit 165 gadi, kopš dzimis skolotājs un ērģelnieks Apinis Pēteris (1854-1919)
30. novembris Aprit 135 gadi, kopš dzimis rūpnieks Pēteris Kalējs (1884-?)
8. decembris Aprit 130 gadi, kopš dzimis virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Mežciems (1889-1957)