Sākums

AKTUALITĀTES

HEI, TRIKĀTIETI! HEI, VISI, KAM INTERESĒ TRIKĀTA!

Trikātas pagasts ir ar bagātu un interesantu vēsturi. Tajā atrodas daudz dabas, vēstures un kultūras pieminekļu. Vairākas vietas ir teiksmām un nostāstiem apvītas, kā, piemēram, Jēņu kalns, Atpiļi, pilskalns u.c.

Pēdējos gados Trikātas pagastā sāk dzīvot arvien jauni iedzīvotāji, jaunas ģimenes. Senču mājās atgriežas arī piederīgie. Ekskursijas laikā Trikātas pagasta iedzīvotājiem un visiem interesentiem būs iespēja iepazīt vēl nezināmo un citām acīm paskatīties uz zināmo Trikātu.

Ekskursijā plānots maršruts četros virzienos:

  • austrumi (pilskalns, zemais tiltiņš, Lipškalna muiža, Trikātas pamatskola, skolas muzejs, Barīsa krogs, Libirti, Krievu/Ozolu skola, Ozolu grantskarjera, Tiepeles muiža);
  • dienvidi (Zviedru saliņa, Smilšakmens iezis, Baznīca, kapenes, mācītājmuiža, senais Lubu pagasts, Jēņa kalns, Draudzes skola, Dutka, Ķikuti-Vēžnieki-Kaupi);
  • ziemeļi (Atpiļi, kaponieri Strenču mežā, vecais Strenču ceļš, 1905. gada revolucionāru piemiņas vieta);
  • rietumi (Vecais pagasta nams, kapsēta, kapliča, dzirnavas, HES, Abulskola un Kārlis Skalbe).

Svarīga ekskursijas sastāvdaļa ir kopīgs pikniks atpūtas vietā – šoreiz Trikātas pilskalnā pie ugunskura.

Pārvietošanās veids – personīgās automašīnas, piesaistot arī Beverīnas novada pašvaldības transportu (15 vietīgo busiņu).

Ekskursiju pa Trikātas pagastu vadīs novadpētniece un gide Inga Boškina.

Afisa ekskursija

Pirmais akadēmiski izglītotais latviešu ķirurgs

Jūlijs Kalniņš

Meklējot pirmos latviešu vai latviskas izcelsmes ārstus, ir izdevies noskaidrot daudzus vārdus, bet ķirurgu starp viņiem nav. Latvijā ķirurgu bijis pietiekami daudz (Rīgas ķirurgu un bārddziņu cunfte dibināta 1494. gadā), bet visi viņi bija amatnieki, bez akadēmiskas izglītības. Augstskolā izglītoti ķirurgi Latvijā parādījās tikai 19. gadsimtā.

Trikāta ir ne tikai trīs latviešu ģenerāļu, bet arī vairāku pazīstamu ārstu dzimtā puse. Piemēram, vietējā podnieka dēls un Jūlija Kalniņa skolas un studiju biedrs bija Kārlis Lībietis (1846-1904), vēlāk pazīstamais lauku ārsts, kultūras darbinieks, populārmedicīnisku darbu autors un latviešu medicīnas terminoloģijas veidotājs.

Jūlija Kalniņa vecāki – tēvs stražs (tāds kā vagars) Pēteris Kalniņš (Peters Kalning) 25½ gadu vecumā ar sievu Kristīni (Kristina, 22 gadus veca) 1846. gadā Trikātā ienāk no Mārsnēnu muižas.

Trikātas muižā pirms 170 gadiem – 1848. gada 31. janvārī (vst.) jeb 12. februārī (j.st.) viņu ģimenē piedzimst Jūlijs Ferdinands Kalniņš (Julius Ferdinand Kalniņ, citos dokumentos minēts Friedrieh), par ko liecina ieraksts ar Nr. 55 šī paša gada Trikātas draudzes reģistros. Iespējams, ka Jūlijs bijis vienīgais bērns ģimenē. Par jaundzimušā krustvecākiem tiek iecelti: fon Boka (Bock) kungs, Sipes kroga krodzinieks Pēteris (Pehters) Linde un kurpnieka sieva Kristīne Šēfere (Christine Schäfer).

Trikātā nodzīvojuši septiņus gadus, jaunā ģiemene 1853. gadā aiziet uz Liepas privātmuižu (Lihdenhof).

Pēc vietējo skolu beigšanas Jūlijs Kalniņš trīsarpus gadus mācījies Guberņas ģimnāzijā Rīgā, ko absolvēja 1869. gada Jāņos. Sekoja gadu ilgs pārtraukums, kura laikā, domājams viņš pelnīja naudu studijām.

Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē Jūlijs Kalniņš iestājās 1870. gada (17.) 29. augustā, saņemot matrikulu un kārtas numuru 8796. Studiju dokumenti liecina, ka viņš bijis centīgs un kārtīgs students, jo vairumā eksāmenu bija iegūts teicams vērtējums. Toties sarežģījumi radušies ar mācību maksu, jo Jūlija Kalniņa materiālais stāvoklis acīmredzot nav bijis spožs. 1872. gadā, kad viņš pirmoreiz lūdza atbrīvojumu no maksas par lekcijām, tika saņemts atteikums. Bet gadu vēlāk jauno studentu ieskaitīja kroņa stipendiātos, kas ļāva studijas sekmīgi pabeigt. Tiesa, noteikumi paredzēja brīvas izvēles ierobežošanu pēc diploma iegūšanas, jo stipendija bija jāatkalpo kara vai valsts dienestā.

Tolaik Tērbatā strādāja izcila zinātnieku plejāde, par ko liecina ieraksti Jūlija Kaniņa atzīmju grāmatiņā: vispārīgā un organiskā ķīmijā lekcijas lasīja Kārlis Šmits (1822-1894), analītiskā un tiesu ķīmijā – Georgs Dragendorfs (1836-1898), fizikā – Arturs Etingens (1836-1920), mineraloģijā – Konstantīns Grēvinks (1819-1887. Latviskas izcelsmes), zooloģijā – Gustavs Flors (1829-1883, arī latviskas izcelsmes), makroskopiskā un mikroskopiskā anatomijā – Ludvigs Strīda (1837-1918) un Ernsts Reisners (1824-1878), fizioloģijā – Aleksandrs Šmits (1831-1894), patoloģijā un patoloģiskā anatomijā – Arturs Bethers (1831-1889). Profesora Kārļa Šmita ķīmijas laboratorijā katram studentam bija ierādīta noteikta vieta. Jūlija Kalniņa vietas numurs bija 5.

Vēlākos kursos Jūlijs mācījās pie tādiem savulaik pazīstamiem zinātniekiem kā terapeiti Alfreds Fogelis (1829-1890) un Frīdrihs Hofmanis (1843-1924), oftlmologs Georgs Etingens (1824-1916), farmakologs Rūdolfs Bērns (1844-1926), ginekologs Johanness Holsts (1823-1906), tiesu mediķis un higiēnists Viktors Veirihs (1819-1876) un Kārlis Reiers (1846-1891). Tieši no viņiem Jūlijs Kalniņš aizguva interesi par ķirurģiju, kas noteica pamatspecialitātes izvēli.

Tolaik Tērbatā studēja jau vairāki desmiti latviešu jaunekļu, kas pamazām sāka paust nacionālus centienus. Par šādu tautas brāļu virzību Jūlijs Kalniņš iesākumā nevēlējās „ne nieka zināt”, bet drīz sāka „citādi par latviešiem un sevi domāt”. Būtība bija šāda: ne jau pret latvietību jaunais students nostājās, bet gan pret korporācijas tikumiem. 1870. gadā sākās Tērbatas latviešu rakstniecības vakaru tradīcija, no kuras 1882. gadā oficiāli izveidojās pirmā latviešu studentu korporācija „Lettonia”. Noteicošā loma Tērbatas studentu sadzīvē piemita vācu korporācijām. Jūlijs Kalniņš bija noteikts korporācijas pretinieks, jo laika izšķiešanu uzskatīja par nelietderīgu. Korporācijās neiesaistījušos, neorganizētos studentus korporeļi sauca par mežoņiem (vilderiem). Jūlijs Kalniņš sapulcināja ap sevi kādus divsimt “mežoņus” un mēģināja graut korporeļu iedibināto kārtību un privilēģijas. Bet „viņa labās domas nevarēja realizēties”, jo pretspēks nebija pievārējams, un tur „viņš patiesi nebija vainīgs”.

Starp Jūlija Kalniņa studiju biedriem bez jau minētā Kārļa Lībieša bija vairāki vēlāk pazīstami latviešu ārsti: pirmais latviešu oftalmologs Jānis Tālbergs (1844-1884), ārsts un literāts Jēkabs Bullis (1852-1887, literārais pseidonīms Ziediņš), ārsts un kultūras darbinieks Arturs Dīriķis (1855-1926), militārists Juris Zemmers (1849-1910), sabiedrisks darbinieks un diplomāts Frīdrihs Grosvalds (1850-1928), mācītājs un literāts Kārlis Kundziņš (1850-1937), žurnālists un dramaturgs Pāvuls Pļavenieks (1850-1888), valodnieks Kārlis Mīlenbahs (1847-1916), filologs un rakstnieks Jēkabs Lautenbahs (1847-1928, literārais pseidonīms Jūsmiņš). Tieši Jēkaba Lautenba spalvai pieder 1877. gadā publicētais Jūlija Kalniņa bēru apraksts.

Tuvojoties studiju noslēgumam, 1876. gada martā Jūlijs Kalniņš fakultātes vadībai iesniedza ielūgumu, lai viņam atļauj kārtot eksāmenus medicīnas doktora grāda iegūšanai. Proti, ierastās kārtības: valsts eksāmenu un ārsta diploma iegūšanas vietā Jūlijs Kalniņš bija nolēmis uzreiz iegūt medicīnas doktora grādu. Tā kā studiju laikā viņš bija apliecinājis teicamas zināšanas, it īpaši E. Bergmaņa ķirurģiskajā klīnikā, šāda atļauja tika dota. No lūguma redzams, ka līdztekus obligātajiem mācību priekšmetiem Jūlijs Kalniņš noklausījies arī septiņus privātkursus: sieviešu slimību diagnostikā, tiesu medicīnā, patoloģiskā anatomijā, farmakognozijā un trīsreiz – operatīvajā ķirurģijā.

Lai iegūtu doktora grādu, Jūlijam Kalniņam vispirms nācās nokārtot 11 mutiskus un 14 rakstiskus un praktiskus eksāmenus, kuru noslēgumā viņš saņēma kopēju vērtējumu „cum laude”, tas ir, teicami. Vēl bija jāiesniedz trīs slimības paraugvēstures, bet Jūlijs Kalniņš iesniedza septiņas, uzrakstītas ļoti kārtīgi un pamatīgi ar dziļu slimības procesu analīzi. Pacienti bija igauņi un viens krievu namdaris, slimība s-pleca mežģījums, lielā lielakaula nekroze, hroniska kuņģa čūla, peritonīts, hroniska Braita slimība, sirds vārstules mazspēja. Bija jāizstrādā arī divi t.s. glazūras darbi latīņu valodā, kuriem Jūlijs Kalniņš izvēlējās tēmas „Par locītavām” un „Progresējošas tuvredzības pazīmes un cēloņi”. Bez visa minētā bija jāiesniedz vēl viens sekcijas protokols un viens tiesu medicīnas ekspertīzes akts. Tikai pēc šo pārbaudījumu izturēšanas 1876. gada maijā Jīlijs Kalniņš saņēma fakultātes atļauju stāties pie disertācijas.

Disertāciju Jūlijs Kalniņš sagatavoja pusgada laikā, strādājot profesora Ernesta fon Bergmaņa (1836-1907) vadībā un viņa klīnikā. Tēma bija „Sēklinieku dermatoīdo cistu kazuistika un diagnostika”. Savā disertācijā Jūlijs Kalniņš aprakstīja operāciju, kuras gaitā tika izmantots antiseptisks pārsējs un karbolskābes izsmidzināšana telpā operācijas laikā. Šī disertācija bija viens no pirmajiem darbiem Krievijas impērijā, kuros aprakstīta Dž. Listēra ieteiktās metodes lietošana.

1876. gada decembrī disertācija tika atzīta par prasībām atbilstošu un pieņemta aizstāvēšanai.

Pēc disertācijas aizstāvēšanas 1876. gada (15.) 27. decembrī J. Kalniņš nodeva medicīnas doktora zvērestu un dienuKalnins disertacija vēlāk saņēma diplomu.

Profesors Ernests fon Bergmanis jauno doktoru uzaicināja darbā par universitātes ķirurģiskās klīnikas asistentu. Tolaik šī klīnika bija starp labākajām pasaulē, un tās panākumi bija saistīti gan ar vadītāja vārdu, gan tradīcijām.

Par asistentu Tērbatas universitātes ķirurģiskā klīnikā Jūlijs Kalniņš nostrādāja nepilnu pusgadu, šajā laikā iegūstot sava stingrā un prasmīgā skolotāja simpātijas. Likās, ka paveras spoža nākotne, iegūts stingrs pamats zem kājām, turpmākais ceļš vedīs uz akadēmiskām virsotnēm. Bet tieši šajā brīdī 1877. gada (6.) 18. aprīlī, divdesmit deviņu gadu vecumā pārtrūka pirmā latviešu zinātnieka un ķirurga mūža pavediens. Nāves cēloni dokumentos atrast nav izdevies, izteikts minējums par vāju veselību un ilgstošu nemitīgu pārstrādāšanos.

Bēres organizēja profesors Ernests fon Bergmanis. Mirušo no universitātes baznīcas izvadīja universitātes mācītājs profesors Ferdinands Heršelmanis (1833-1902). Lāpu gājienā studenti zārku aiznesa uz kapiem. Atvadu vārdus teica profesors Ernests fon Bergmanis (viņa runa Jēkaba Lautenbaha atstāstījumā): 

„Draugi un komilitoņi! Mēs esam vīru kapā guldījuši, kura bēru dienā pat daba nav laipna, savu gaišumu aizklādama. Jā, šī vīra gaišums ir gluži izdzisis. Mēs apraudam vīru, kura šūpulis nebija vis ar samtu un zīdu izlikts, – zemnieka būdiņā viņš bija dzimis, viņa vārds ir doktors Jūlijs Kalniņš. Mēs apraudam vīru, kas iz paša spēkiem bija sev stāvokli izgādājis. Mums še ir piemērs, ka ne bruņniecīgās krāsas, ne šaržas spožumu un godu piešķir, bet tik cilvēka paša krietnība un pastāvīga strādāšana. Viņam nebija nolemts mūžīgu slavu iemantot. Kā praktisks ārsts viņš vienu gadu savu vietu izpildīja. Kā akadēmisks māceklis viņš ir aizgājis, kamēr pie savām gara dāvanām viņš patiesi būtu vēlāk kā akadēmisks mācītājs ar sekmi darbojies. Tai tautai piederēdams, kura gadu simteņos rādījās notiesāta būt kalpībā palikt, ir arī viņš pierādījis, ka šīs tautas vienīgā tiesa un vienīgais īpašums iekš tam pastāv, ko viņas dēli ar neizsakāmām grūtībām un cīnīšanām sasniedz. Es apraudu mācekli, kura acis gaiši spulgoja, kad viņa gaišais prāts dzīrās kādu zinātnisku priekšmetu apķert un izpētīt. Es apraudu mācekli, kam bija atklāta un mīksta sirds priekš cilvēku ciešanām – slimiem steigties palīgā bija viņš par savu aicinājumu ieraudzījis. Viņa vecāki apraud viņu, mēs viņu apraudam, visa tauta raud par savu aizgājušo dēlu. Miers viņa pīšļiem!”

Tajā dienā lija auksts, nemīlīgs lietus.

Pēc simts gadiem P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja līdzstrādnieks Arnis Vīksna centies kapu sameklēt. Tērbatā mirušos latviešus parasti apbedīja Jāņa (tagad – Puiestes) kapsētā. Nav izdevies atrast arī Jūlija Kalniņa portretu.

Varētu uzdot jautājumu, kā gan Jūlija Kalniņa dzīve būtu veidojusies tālāk, ja nenoslēgtos tik pāragri. Visai ticams, ka viņš kopā ar Ernestu fon Bergmani un viņa vadīto ārstu grupu 1877. gadā būtu devies uz Krievijas un Turcijas kara lauku, jo bija kroņa stipendiāts. Varbūt izveidotu spožu akadēmisku karjeru un kļūtu par pirmo latviešu ķirurģijas profesoru …

„Nesen man rokās gadījās grāmata ar simt Berlīnes ķirurgu portretiem un biogrāfiskiem aprakstiem. Ja līdzīga grāmata kādreiz tiks uzrakstīta par latviešu ķirurgiem, tajā pirmais būs Jūlijs Kalniņš,” tā raksta Arnis Vīksna un nevar viņam nepiekrist.

Foto: Jūlija Kalniņa disertācijas titullapa, 1876.

 

Nezināmais rakstnieks un dzejnieks – Jānis Ķelpe

Kas stādījis bērzu birzi pie „Lejasjēņiem”, kas uzrakstījis stāstu „Minjona”, kas publicējies neskaitāmos Latvijas laikrakstos, kas kolhoza laikā strādājis par klētnieku, vēlāk par akmeņkali?

Vecie trikātieši viņu sauca vienā vārdā – Puskungs, bet īstenībā viņš ir Jānis Ķelpe.

Mēs, trikātieši, esam viņu aizmirsuši, pat neuzzinādami, cik liels ir bijis viņa talants.

Biogrāfija

Pirms 110 gadiem – 1908. gada 23. janvārī (pēc vecā stila 10. janvārī) Trikātas pagasta „Lejasjēņos” Mārča Ķelpes (1869-?) – mazturīga saimnieka un viņa sievas Emmas Vilhelmīnes (dz. Rozenberga, 1873-?) ģimenē piedzimst dēls Jānis. Par to liecina ieraksts Trikātas draudzes grāmatā. Pavisam ģimenē ir četri bērni: meita Elfrīda Anna (1895. 30. V – ?), kura agri mirusi, Emīls (1896. 27. XI – ?), Roberts (1902. (12.) 25. VI – ?, iekšlietu ministrijas drošības policijas departamenta kriminālās policijas pārvaldes inspektors Rīgā) un Jānis.

Jau septiņu gadu vecumā Jānis dodas ganu gaitās, vispirms kā cūku, vēlāk kā govju gans. Ganos viņš iet piecas vasaras, bet ziemās apmeklē Trikātas draudzes skolu, kas atrodas netālu no „Lejasjēņiem”, tagadējās „Tauriņu” mājās. Šī skola ir pašlaik esošas Trikātas pamatskolas priekštece. Pēc draudzes skolas beigšanas (ap 1922. gadu) trikātietis izglītību turpina Valmieras reālskolā. 1923. gadā iespiež pirmo Jāņa Ķelpes dzejoli Valkā iznākošajā laikrakstā „Ziemeļlatvija”.

Pēc reālskolas beigšanas 1927. gadā Jānis Ķelpe dodas uz Rīgu un tur beidz vidusskolu, kā arī veikalvežu-grāmatvežu kursus. Kādu laiku viņš strādā par kooperācijas instruktoru savienībā „Konsums”, paralēli darbodamies dažādos laikrakstos. Cieša sadarbība šinī laikā Jānim Ķelpem ir arī ar Aleksandu Čaku, viņi kopā darbojas mākslinieku biedrībā „Zaļās Vārnas”.

Seko obligātais kara dienests toreizējā Sakaru bataljonā. Pēc tā beigšanas 1930. gadā Jānis Ķelpe strādā par ekspedīcijas strādnieku VEF-ā, turpinādams darboties žurnālistikā, piemēram, laikrakstos „Jaunākās Ziņas”, „Latvijas Kareivis” u.c. 1931. gadā Jānis Ķelpe publicē stāstu Minjona un dzejas krājumu Rietu atbalsis. No 1932. gada viņš strādā toreizējā Kara arsenālā pie rokrakstu darbiem, vēlāk par krāsu un degvielas noliktavas pārzini. Šajā pašā gadā iznāk stāstu krājums Skumjie ceļinieki, 1933. gadā tiek izdotas Jāņa Ķelpes divas grāmatas stāsti un miniatūras Ēnas padebešos un romāns Tevi aicinu. Bet 16. septembrī Jānis Ķelpe noslēdz laulību ar Martu Grimmu. Rakstnieks esot ļoti cīnījies, lai iegūtu Martas mīlestību.

Arī vēlāk: slēpis vēstules no sievas, kuras viņai sūtījis kāds itālis, kas viņas dēļ iemācījies pat latviešu valodu. Stāsta, ka pēc Martas Grimmas Jānis Ķelpe braucis pat uz Franciju.

Gadu pēc kāzām, proti, 1934. gadā Ķelpju pārim piedzimst meita Viola, kura vēlāk pārtop par Violetu, jo pases izsniedzēji kļūdās. Radinieki un draugi viņu sauc par Aiju, daudzi domā, ka tas ir viņas īstais vārds. Iesauka radusies bērnībā, šūpojot šūpulīti. Violai ir māsa – Līvija Endzelīna, Martas Grimmas un Jāņa Endzelīna meita, vēlāk pazīstama māksliniece.

1934. gadā Jānim Ķelpem iznāk biogrāfiju krājums Latvju jaunās rakstniecības vēsture, bet 1935. gadā Ķelpju ģimenē ienāk vēl viena atvasīte – dēls Rolands Arvīds. Jānis Ķelpe bērniem maz pievērš uzmanību, vairāk – literatūrai, un šajā gadā izdod stāstu grāmatu Noreibums. Rīgā Ķelpju ģimene bieži maina dzīves vietu, viņi dzīvo gan Mazajā Altonovas ielā, gan Elizabetes, gan Olīvu, gan Stabu u.c. ielās, un, lai cik mazs būtu dzīvoklītis, „viņam ir atsevišķa istaba, kurā bērni tāpat vien nemaz nedrīkstēja ieiet”. Tā atmiņās par tēvu stāsta meita Viola.

1937. gadā izdod skatu lugu 3 cēlienos Viena vasara, bet 1938. gadā – studiju Jānis Veselis. Jānis Ķelpe sāk sūtīt uzaicinājumu rakstniekiem, kādus vien viņš pazīst, lai iegūtu īsas biogrāfiskas ziņas. Atbildes vēstules sūta daudzi, piemēram, Herberts Dorbe, Žanis Unams, Zinaīda Lazda, Alfrēds Dziļums, Aspazija, Andrejs Eglītis, Jūlijs Lācis, Ēriks Ādamsons un citi. Tā 1939. gadā iznāk Latvju rakstniecības vēsture I daļa, vairāk nepagūst, jo tuvojas 1940. gads.

1939. gada augustā ģimene papildinās ar vēl vienu bērnu – dēlu Jāni, bet pēc gada, 1940. gada septembrī piedzimst meita Ināra. Tad iznāk arī pēdējā Jāņa Ķelpes grāmata Pēteris Ērmanis.

Klāt ir 1940. gads, un Latvijā ienāk Padomju Savienības karaspēks. Jānis Ķelpe no Rīgas kopā ar ģimeni grib doties uz dzimto novadu Trikātu, taču sieva ir pret to, jo viņai kā skolotājai tur nebūšot darba, un viņa, lai arī laukos dzimusi, tomēr laukiem neesot radīta. Martas Grimmas un Jāņa Ķelpes ceļi šķiras. Sieva ar bērniem pārceļas uz dzīvi Rūjienā, bet Jānis Ķelpe atgriežas tēva mājās Trikātā. Tēvam ir divas mājas – „Lejasjēņi” un „Mazjēņi”. „Mazjēņi” tiek Jānim.

1942. gadā darba gaitas Ķelpes vecāku mājās sāk 1907. gada 27. martā dzimusī Olga Bemberis. Viņa nāk no Burtnieku pagasta „Sileņu” mājām. Viņas pirmo vīru mobilizē vācu armijā, tur viņš pazūd bez vēsts. Par saimniekiem viņa domā, ka tos „uz Sibīriju neaizved tāpēc, ka ļoti labi bijuši pret kalpiem, ja saimniekus vestu projām, kalpi solījušies braukt līdzi,” stāstījusi Olga Ķelpe. 1948. gadā Olga Bemberis un Jānis Ķelpe Trikātas pagastmājā kādā naktī bez lieciniekiem apprecas.

No 1949. gada līdz 1950. gadam rakstnieks ir Trikātas tautas nama vadītājs. Tur darbojusies lauku kapela, kurā Ķelpe spēlējis vijoli. Viņš bijis arī Trikātas izpildu komitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājs. Pēc tam 17 gadus strādājis par klētnieku kolhozā „Vāle”. 1967. gadā pārceļas uz dzīvi Cēsīs, kur apgūst akmeņkaļa amatu, arī pats sev izkala kapakmeni. 1971. gadā no Cēsīm pāriet dzīvot uz Valmieru, kur nopērk nelielu mājiņu Palejas ielā. Valmierā rakstnieks nodarbojas ar akmenskalšanu, taču rakstīšanu nepamet. „Tā bija viņa dzīves lielākā nepieciešamība un prieks – pēc pelēkajiem ikdienas darbiem nodoties savai iemīļotajai nodarbei,” stāsta meita Viola. 60.-70. gados Cēsu un Valmieras, kā arī republikas presē publicējis informāciju par kultūras un sadzīves jautājumiem, kultūrvēsturi un novadpētniecības rakstus.

1981. gada 3. septembrī Jāni Ķelpi smagi slimu ievieto Valmieras slimnīcā, bet 23. septembra vakarā rakstnieks aiziet mūžībā. Apglabāts Valmierā, Pilsētas kapos.

Nedaudz par sevi

publicēts 1936. gadā

Mani raduraksti, cik tas pašreiz zināms, sniedzas līdz 1812. gadam, kad Rīgai tuvojies Napoleona karaspēks. Šinī gadā piedzimis mans tēva tēva tēvs Jānis (Jahns), kas vēlāk kalpojis par pasta puisi Lenču pastā. Tad pat Jāņa tēvs dabūjis uzvārdu Ķelpe. Šādu uzvārdu ieteicis pasta komisārs, kas arī saucies par Ķelpi. Mans tēva tēvs Pēteris (Peters Kelpe) piedzimis 1835. gada 25. maijā Jaunvāles pagasta Savielēs (Neu Sackenhof Saweel), viņam māte Katscha. Tēva tēvs Pēteris bijis puisis, tad gabala puisis un rentnieks, līdz iepircis Lejasjēņu mājas (1882. gadā izgatavots pirkšanas plāns).

Vectēvs Pēteris (Pehters) Ķelpe dzīvojis Dutkas muižas Ķevētos (Dutkenshof Ķewetes), kad 1859. gada 21. jūnijā Trikātas baznīcā laulājies ar Mariju Runci (Marri Runz) no Dutkas muižas Vecbumburiem (Dutkenshof WezzBumbur). Jaunajā ģimenē 1860. gada 29. jūnijā Ķevētu mājās piedzimst vecākā meita Anna. 1865. gada 26. februārī Dutkas muižas Jēņos (Dutkenshof Jehnes) piedzimst Jānis (Jahnis), 1866. gada 21. aprīlī – Pēteris (Pehteris) un tēvs Mārcis (Mahrz), dzimis 1869. gada 16. janvārī Jēņos (Dutkenshof Jehnes), kur dzīvo vēl tagad [1936. g.].

Mana tēvamāte, meitas uzvārdā Marija Runcis (Marri Runz) dzimusi Trikātas pagasta Dzērvēs. Viņas brāļa Mārča dēls ir rakstnieks un tagadējais Jaunāko Ziņu redaktors Ernests Runcis-Arnis.Mana māte Emma Vilhelmīne (dzim. Rozenbergs) piedzimusi 1873. gada 7. jūnijā Valmieras pagasta Bukas muižā kā muižas rentes kunga Augusta Rozenberga un viņa sievas Jūlijas (Julie) meita. Māte nāk no 5 bērnu ģimenes, uzaugusi Cūkaušu (Zuhkaus) mājās, no kurienes 1893. gada 5. decembrī aizprecēta uz Jēņiem.

Tāpat kā tēva, arī mana dzimtene ir Trikātas pagasta Lejasjēņi. Te esmu piedzimis 1908. gada 10. janvārī kā jaunākais dēls mūsu ģimenē.

Māju apkārtne ir īsti jauka: pretim aleja, vienā pusē ar mežu apaudzis kalns, otrā arī mežs ar apsūnojušu ezeru blakus. Netālu skaistie Gaujas sili, Trikātas baznīca un pilskalns, Abula un Lisas upes, Dutkas un Trikātas ezeri. Apmēram 200 metru nostāk Trikātas draudzes skola, kurā savā laikā mācījies tagadējais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, arī ģenerālis Roberts Dambītis, ģenerālis Kārlis Gopers, vairākkārtējais iekšlietu un kara ministrs Eduards Laimiņš un daudzas citas Latvijā pazīstamas personas.

Bērnībā dabūju iet ganos, vēlākos gados arī lauku darbos. No Trikātas draudzes skolā pavadītā laika man atmiņā kā gaišs tēls uzglabājies skolas vadītājs Jēkabs Mūrnieks (miris 1926. gadā). Esmu viņam pateicīgs par daudzām vērtīgām dzīves atziņām. Viņš bija ne vien labs audzinātājs, bet arī cilvēku pazinējs un sapratējs.

Jēņu jaukā apkārtne man devusi spēcīgu dabas izjūtu. Šī izjūta cenšas izpausties arī visos manos literāros darbos, dažreiz aizēnodama pašu stāstījumu. Dažreiz veselas vasaras es klaiņāju pa lauku un mežu, dabas krāšņumā un zvaigžņu bezgalībā, sajuzdams Dieva tuvumu, mūžības vareno elpu. Skaistas ir arī baltās ziemas naktis. Jēņos atrazdamies es nevaru vakaru pavadīt mierīgi istabās, jo mani aicina laukā mežs un zvaigžņotā debess.

Literāros mēģinājumus iesāku, ja nemaldos, četrpadsmitajā dzīvības gadā. Tā bija jaunās sirds pirmā neapzinīgā mīla, klusas skumjas, kas man lika uzrakstīt pirmos dzejoļus. Par sistemātisku rakstnieka darbu toreiz nemaz nedomāju. Vēlāk tomēr iznāca savādāk: biežāk sāku atšķirt burtnīcas, kurās ierakstīju savas dzejas. Žēl, ka šīs burtnīcas kādreiz iznīcināju.

1923. gada 5. jūlijā laikrakstā „Brīvā Zeme” parādījās mans pirmais iespiestais darbs – kāda korespondence no Trikātas. Pirmajai sekoja citas. Manas korespondences un citus īsākus, ievadveidīgus rakstiņus, tāpat vairākas teikas, iespieda jaunatnes laikraksti: Jaunatnes Dzīve, Jaunatnes Druva, Pret Sauli. Pēdējā 1924. gadā iespiests mans pirmais dzejolis „Nakts”. Tā sākās mana apzinīgā literāriskā darbība, kuru biju iesācis neapzinīgi.

1927. gada rudenī iznāca mana pirmā grāmata – dzejoļi „Kad ziedoņa vēji šalc”. No tā pat gada februāra dzīvoju un strādāju Rīgā, sākumā kā žurnālists, vēlāk kara resorā.

Darbā un pārdomās paiet dienas. Pāri ikdienas reālībai ceļas sapņi, ticība cildenā uzvarai, griba strādāt arvien labāk un drošāk. Kad dvēsele sajūt nogurumu, tā meklē un arī atrod mieru dabas skaistumā un vientulībā.

 

Jānis Ķelpe laikabiedru atmiņās

Kad Trikātā kādam jautāts par Jāni Ķelpi, tas brīnījies; „Kas tas tāds?” Pēc brīža gan atskanējis: „Ak, tas jau Puskungs! Tā jau uzreiz vajadzēja teikt.” Izrādās, ka dzimtajā novadā viņu saukuši par Puskungu. Par iesaukas izcelšanos ir vairākas versijas.

Kārlis Draulis par „Puskunga” izcelšanos saka, ka no Jāņa Ķelpes nav sanācis ne saimnieks, ne rakstnieks, nu tāds Puskungs. Savukārt Valdis Šerikovs – Jāņa Ķelpes znots, saka, ka vecākais brālis bijis smukāks par Jāni, tāpēc Emīls saukts par Kungu, bet Jānis par Puskungu. Jāņa Ķelpes darbabiedrs Arvīds Krūze savu versiju pamato ar to, ka iesauka iegūta tāpēc, ka Emīls beidzis visu draudzesskolas kursu, bet Jānis tikai pusi. Versijas ir daudzas un dažādas, bet kura īstā, to grūti pateikt.

Satiekoties ar draugiem Jānis Ķelpe par rakstīšanu neesot runājis. Drauļu Kārlis saka, ka „viņš mīlējis arī iedzert, un tad nu runājamais vaļā, stāstījis daudzko, bet par sevi nemaz.” Arvīds Krūze, kurš laikā, kad Jānis Ķelpe bija klētnieks, bija viņa šoferis un labākais draugs, stāsta, ka Puskunga tuvumā nekad nav juties vientuļš un ar garlaicību nav mocījies, viņš savu stāstījumu veidojis humorīgu, un, kad kādreiz Arvim bijis jābrauc kopā ar klētnieku uz Rīgu, ceļš bijis ļoti īss, jo visu laiku Ķelpe kaut ko stāstījis, „kā jau rakstnieks”.

Lielākais netikums Pilskungan bijis smēķēšana. Viņam nemaz nav vajadzējis lietot sērkociņus, jo uz vēl kvēlošās pīpes licis jaunu. Runājot nav ņēmis pīpi no mutes ārā, tā „staigājusi” pa muti no vienas puses uz otru. Kā cilvēks nekad nav bijis saīdzis un dusmīgs, dažkārt no rītiem, kad nācis uz darbu, „labrīt” vietā citiem bija jāsaņem kāda humorīga frāze. Arvīds Krūze kopā ar Jāni Ķelpi nostrādāja septiņpadsmit gadus, bieži bijis rakstnieka mājās. Jānis rādījis Arvim savas grāmatas un mazo rakstāmmašīnu. Rakstnieks taisījis no maziem dēlīšiem kartupeļu kastes, vēl ilgi Arvim mājās bijušas kādas 20 Jāņa Ķelpes taisītās kastes.

Kā jau draugs, Arvis 20. gs. 70. gados palīdzējis Jānim un viņa sievai pārcelties uz dzīvi Cēsīs.

Purgaļu Zelmiņa atceras, ka Puskungs bijis „traks uz meitām”, rakstījis viņai vēstules un braucis ciemos no Rīgas. Kad dzīvojis Rīgā, bijis šarmants, bet, kad atnācis dzīvot uz laukiem, palicis kā „lauku pāķis”.

Jānim Ķelpem bijis motocikls, ko saukuši par „govi”, ar to braucis tik lēni, ka kājnieki garām pagājuši.

Bijusī kolhoza grāmatvede Lauma Ielīte stāsta, ka Ķelpe bijis īpatnis, bet labā nozīmē, nesis viņai uz kantori lasīt grāmatas. Par motociklu viņa atceras, ka Jānis Ķelpe krājis naudu govij, bet no Jāņa Āķera nopircis motociklu, tāpēc to sākuši saukt par „govi”. Bieži esot teikts: „Re, kur Puskungs brauc ar „govi”!”

Raitis Eberhards saka, ka Jānis Ķelpe uzvedies īpatnēji, kompānijā it kā neko neesot teicis, bet kad „spļāvis ārā”, tad pa īstam.

Vetfeldšers Jānis Ulmanis atceras, ka Puskungs vienmēr visu pierakstījis un licis kabatas grāmatiņā, bet beigās to lapu sanācis tik daudz, ka tāpat viss aizmirsies. Stāsta arī, ka birzīte, kas aug pie „Lejasjēņiem”, ir Jāņa Ķelpes stādīta. Vienreiz bijis tā: Puskungam uzpūtusies govs, tāpēc atskrējis ar „moci” pie Ulmanīša pēc palīdzības. Viņš parasti braucis ar 1. vai 2. ātrumu, bet šoreiz aiz uztraukumu ielicis 3. ātrumā un – rudzos iekšā.

Znots Valdis Šerikovs stāsta, ka „Lejasjēņos” pāris reizes ieradusies policija meklēt Jāni Ķelpi, lai pārbaudītu vai viņš neraksta kaut ko pretvalstisku. Bet neko nav atraduši.

Meita Viola, kas strādājusi Rūjienā par krievu valodas skolotāju, atceras, ka tēvs mācījis viņai 4 gadu vecumā dejot valsi, un iemācījis arī. „Vispār viņam bija lielas pedagoga dotības.” Jāņa Endzelīna meita Līvija vēlāk stāstījusi, cik viegli, un ātri Jānis Ķelpe viņai iemācījis lasīt, rakstīt un rēķināt. Taču jaunākā meita Ināra, Rūjienā pazīstama gleznotāja, lai cik rūgti tas skanētu, atzīst, ka „tēvs ir tēvs un rakstnieks ir rakstnieks”.

Par bērzu birzīm pie „Jēņu” mājām Viola paskaidro, ka Palkaiņu ezera pusē birzi stādījis tēvs, bet otrā pusē mājai, Jēņu kalna pusē, stādījuši vecaistēvs un tēva brālis Emīls. Laikrakstā „Tālavietis” 1943. gada 2. decembra numurā pieminēts, ka par bērzu stādīšanu savulaik Kārlis Ulmanis vecotēvu apbalvojis ar 100 latiem.

Augumā tēvs bijis garš, meita Viola un dēls Jānis ir līdzīgi Jānim Ķelpem, bet Marta Grimma bijusi vīram tikai līdz pleciem. Viola atceras, ka tēvs ļoti baidījies no divām lietām: no kara un pērkona, negaisa laikā bijis bāls no bailēm.

Jāņa Ķelpes atraitnes Olgas Ķelpes kaimiņiene Ruta Stankēviča atceras, ka no rītiem, jau ap pulksten četriem, dzirdējusi, ka „vecais Ķelpītis kaļ”. Tad jau viņš bijis „sakumpušu muguriņu”.

Jānis Ķelpe ir bijis sabiedrisks cilvēks, runīgs, jautrs un interesants. Mazāk piemērots ģimenes dzīvei, jo bērnus ne visai mīlējis. Darbā bijis precīzs, kārtīgs un uzmanīgs. Neviens taču galu galā nav pilnība.

„Arī cilvēks nevar būt pilnīgs un mūžīgs, jo mūžība ir pilnība – Dievs”. (Lapkritī)

„Dabas likumi ir nemainīgi. Plaukšanai seko novīšana, nāvei dzīvība. Kas šodien sadrūp, tas rītu var pacelties jaunā spožumā un spēkā, lai apliecinātu mūžības esamību. Arī cilvēks ir daļa no mūžības. Viņš pats iznīkst, bet paliek viņa domas; roze aizpeld pa straumi, bet tās smarža vēl ilgi lidinās gaisos.” (Lapkritī)

Jāņa Ķelpes grāmatas:

Ēnas padebešos: Stāsti un miniatūras, 1933.

Izkurtējusi rakstniecība: Literāriskas pārdomas, 1933.

Jānis Veselis: Studija, 1938.

Kad ziedoņa vēji šalc: Dzeja,1927.

Latviešu rakstniecības vēsture: I daļa. Autobiogrāfijas un apskati, 1939.

Latvju jaunās rakstniecības vēsture: Autobiogrāfijas un apskati, 1934.

Minjona: Romāns, 1931.

Noreibums: Stāsti, 1935.

Pēteris Ērmanis: Studija, 1940.

Rietu atbalsis: Dzeja, 1931.

Sieviete lavju rakstniecībā: Autobiogrāfijas un apskati, 1936.

Skumjie ceļinieki: Stāsti, 1932.

Tevi aicinu: Romāns,1933.

Viena vasara: Luga, 1937.

Materiālu sagatavoja novadpētniece Inga Boškina

 


 

10. janvārī Senatoram Jānim Kalacim – 150

Janis KalacsJānis Kalacs bija latviešu jurists, Senāta augstākās disciplinārtiesas priekšsēdētājs (no 1927), Tiesu palātas tiesnesis. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Jānis Kalacs dzimis 1868. gada 10. janvārī (pēc vecā stila 1867. gada 29. decembrī) Trikātas pagasta Tiepeles (Witkop) muižas zemnieka Pētera Kalača un viņa sievas Henrietes, dzim. Jēkabsone, ģimenē. Mācījās Tiepeles pagastskolā, Trikātas draudzes skolā, tad Valmieras apriņķa skolā un Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā. 1888. gadā uzsācis studijas Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē, pēc gada pārgājis studēt tieslietas Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc tās beigšanas Jāni Kalacu uzaicināja palikt pie augstskolas un veltīt savu spēku un zināšanas zinātniskajam darbam. Tiesneša darbība tomēr vairāk vilinājusi un jaunais kandidāts izvēlējies to. Tā laika apstākļos (19. gadsimta beigās Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā) latviešu zemnieku dēliem bijis liegts būt par tiesnešiem savā dzimtenē. Tādēļ arī Jāņa Kalača tiesneša un advokāta gaitas sākās 1895. gadā tālajā Sibīrijā: Tjumeņas apgabaltiesā, Berezovā, Išimā, Sahalīnā, Korsakovskā, Harbinā, iecelts par Irkutskas tiesu palātas locekli.

1920. gadā kopā ar Imantas pulku pa jūras ceļu atgriezies Latvijā un saņēmis uzdevumu noorganizēt Latgales apgabaltiesu. Viņu iecēluši par šīs tiesas priekšsēdētāju no 1920. gada līdz 1927. gadam. Toreizējos apstākļos tas nav bijis viegls darbs, jo trūcis ne tikai sagatavotu tiesnešu, bet vispār juristu.

1922. gadā iecelts Latvijas Senātā,  bijis Augstākās tiesas Disciplinārās tiesas loceklis, no 1927. gada tās  priekšsēdētājs. Bijis Senāta Administratīvā departamenta priekšsēdētājs (1927-1940). Neraugoties uz lielu darba daudzumu Jānis Kalacs atradis laiku un spēku aktīvi piedalīties citā radošā, nesavtīgā un svētīgā darbā: kopš 1923. gada bijis viens no Latvijas Sarkanā Krusta organizētājiem un vadošajiem darbiniekiem (prezidija loceklis).

Objektivitāte, nosvērtība, dziļa cilvēka dvēseles pazīšana un cieņa pret cilvēku bija Jāņa Kalaca raksturīgākās īpašības, kuras viņu padarīja populāru vietējo iedzīvotāju vidū tālajā Sibīrijā. Spējas iemantot cieņu un uzticību bijušas tādas, ka Jānis Kalacs viens mierīgi devies garos dienesta braucienos vai jāšus caur maz apdzīvotām vietām, nebaidoties no vietējiem katorgas cietumiem izbēgušajiem. Arī kancelejas darbiniekus Jānis Kalacs ne vienreiz vien izraudzījies no vietējā katorgas cietuma un ne reizes neesot to nožēlojis.

Jānis Kalacs pensionējies 1940. gadā. Otrā pasaules kara beigās – 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, nonācis Detmoldā. 1945. gadā ievēlēts par Latviešu Centrālās komitejas Augstākās sabiedriskās tiesas priekšsēdētāju. Piedalījies vairāku iesniegumu izstrādāšanā, devis atsauksmes sagatavotiem noteikumiem latviešu trimdinieku dzīves sakārtošanā, sevišķi tieslietu jautājumos.

Bijis studentu korporācijas “Fraternita Lettica” filistr biedrībā. Publicējis rakstus juridiskajā periodikā – Tieslietu Ministrijas Vēstnesī un Juristā.

Precējies, sieva Marija (dz. Martinova, ?-1957).

Miris 1947. gada 1. februārī Detmoldas bēgļu nometnē (Detmold), Vācijā.  

Apbalvojumi: Triju zvaigžņu ordeņa III šķira (1926) un II šķira (1935).

 


 

Komponistam Jānim Ķepītim - 110

Jāņa Ķepīša "Šūpļa dziesma kustīgam zēnam":http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/rupjmaizes-kartojums/jana-kepisa-supla-dziesma-kustigam-zenam.-janis-semjonovs-fagots.a80605/

2. janvārī Trikātas pagasta novadniekam, komponistam un pianistam, profesoram Jānim Ķepītim apritēja jubileja. 110 vasaras un ziemas mūs šķir no tās tālās, saltās dienas, kad Trikātas pagasta Jaunā krogā, Abula vecupes ozoliem apaugušā krastā, skolotāja Mārča (1861-1939) un Emmas Marijas (dz. Viduce, 1869-1933) ģimenē piedzima vēlāk pazīstamais latviešu komponists.

Jāņa Ķepīša tēvs – skolotājs savas progresīvās nostājas dēļ atbrīvots no darba. Par ģimenes galveno apgādnieku kļūst māte – šuvēja. Jāņa Ķepīša abi vecāki ir lieli mūzikas draugi, tādējādi topošais mākslinieks pirmās zināšanas klavieru spēlē gūst no vecākiem.

Komponista dzīvesbiedre Elvīra Volšteine savās atmiņās stāsta: „Kad komponists izdzird vārdu „Trikāta”, viņa acīs iedzirkstas prieks, viņš kļūst it kā mundrāks.”

„Tas ir atmiņu prieks, dzimtās puses atsmarža, kas sirmajam komponistam acīs iededz jaunības dzirksti. Tad nu kopīgi, ņemot talkā gan jau apdzeltējušas, gan mazāk vecas fotogrāfijas, atmiņās pārstaigājam Trikātas pusi un visas tās vietas, kuras saistās ar novadnieka Jāņa Ķepīša biogrāfiju,” 1988. gadā, ciemojoties pie komponista, rakstīja A. Freimanis.

Muzikālajā sabiedrībā un tautā Jānis Ķepītis vairāk pazīstams kā komponists, kā dziesmu, operu, simfoniskās un kamermūzikas autors, kā izcils pianists, kā jauno mūziķu pedagogs, mazāk – kā ērģelnieks, kaut gan ērģeles kopš agrajiem jaunības gadiem bijušas maestro lielā mīlestība. Pateicoties tai, kādreiz ir bijusi iespēja pēc ērģeļu spēlēšanas piekļūt Trikātas baznīcas grāmatām un gūt arhivāru ieskatu, apliecinājumu tēva un vectēva stāstījumam par dzimtu. Komponista jaunībā Trikātas baznīcās arhīvā atradušās grāmatas ar ierakstiem pēc „Napoleona laika” [1812. gads], vēl agrākas gājušas bojā ugunsgrēkā. Bet šodienas skatījumā arī tas jau ir patāls ieskats pagātnē.

 

Ķepīšu dzimta

Pirmais zināmais Ķepīšu dzimtas pārstāvis ir Lipškalna muižas Ķepīšu mājas saimnieks Pēteris Ķepītis (1759-1837) – Josta (?-1799) un Kačas dēls, un viņa sieva Līze (1759-1851) no Brenguļiem. Pētera ģimenē bijuši septiņi bērni: piecas meitas un divi dēli, no kuriem zināmi – vecākais dēls Mārcis (1790-1863), 4. bērns Dāvis (1800-1849) un jaunākā meita Liene (1806-1893), kura 1827. gadā salaulājās ar Lubu muižas Vēžnieku māju saimnieku Jāni Balodi (1804-1876), kamēr tā māsa Marīne (1796-?) jau 1819. gadā bija kļuvusi par Lienes Ķepītes brāļa Dāvja sievu. Abu dzimtu ciešās saites aizvedīs nākotnē pie pirmā neatkarīgās Latvijas armijas ģenerāļa Jāņa Baloža (1881–1965) ģimenes.

Dāvis Ķepītis bijis pirmais Trikātas pagastā, kurš savas mājas “Ķepītes” iepircis no muižnieka. Pēc vēlākiem aprēķiniem to platība bijusi 66 hektāri. Vecvectēva ģimenē bijuši septiņi bērni – četri dēli un trīs meitas. Meitu liktenis toreizējā sabiedrībā bija izlemts līdz ar viņu piedzimšanu. Saņemot savu pūra daļu un ieprecēties, protams, vēlams labākā ģimenē. Bet kā ar dēliem, ja to ģimenē ir pavisam četri? Tēva māju mantot var taču tikai viens.

Toreiz, līdz pat 1874. gadam lauku puišiem, arī saimnieku dēliem, bija draudošs bieds – dienests cara armijā, kas ildzis 25 gadus (1). Saimnieka dēliem bija divas iespējas izvairīties no ilgā dienesta – vai nu atpirkties ar naudu vai pašam kļūt par saimnieku. Tā Ķepīšu mājas tika pārdalītas. Jaunķepītēs par saimnieku kļuva vecvectēva Dāvja jaunākais dēls Pēteris (1832-1921), Vecķepītēs – vecākais dēls Jānis (1824-1885), komponista vectēvs. Vēlāk Vecķepītes manto vectēva Jāņa vecākais dēls, arī Jānis (1851-1924), komponista krusttēvs, pateicoties kuram maestro kā neprecējušā krusttēva vienīgais mantinieks vēlāk iekļuva saimnieku kārtā.

Jaunākais dēls un komponista tēvs Mārcis Ķepītis (1861-1939), galvenokārt vecākā brāļa Jāņa balstīts, centās iegūt izglītību. Kādu laiku apmeklēja Cimzes skolotāju semināru Valkā, kur apguva kordiriģēšanas pamatus, vienlaikus mācīdamies vijoļspēli pie privātskolotāja Tērauda. Kādu laiku komponista tēvs mācījās arī grāmatvedību. Jānis Ķepītis uzskata, ka muzikālie gēni mantoti no tēva ģimenes, jo trīs vectēva Jāņa Ķepīša dēli pratuši muzicēt. Krusttēvs Jānis, būdams izveicīgs galdnieks, pat pašrocīgi uzbūvējis harmoniju, pie kura parasti vasarās tad muzicējis brāļu trio.

Ķepīšu dzimtā tika tradicionāli koptas kuplas ģimenes, un no pieciem bērniem Jāņa dēlam Mārcim Ķepītim bija lemts apprecēt meldermeitu – 1902. gada 18. augustā viņš Trikātas baznīcā salaulājās ar Tiepeles dzirnavnieka Jāņa un Annas Viduču atvasi Emmu Mariju (1869-1933). Komponists Jānis ģimenē bija trešais – jaunākais bērns. Par viņu vecākas divas māsas – Berta Leontīne (1903-?) un Elfrīda Konstance (1905-?). Vecāki bija apmetušies uz dzīvi Jaunajā krogā, kurš atrodas Vijciema ceļa malā, netālu no Barīsu mājām. Tēvs tur atvēra nelielu veikaliņu, māte piepelnījās ar šūšanu. Kad mazajam Jānim bija 4 gadi, tēvs, alkdams rosīgākas un plašākas kultūras dzīves, bez tam ar veikaliņa lietām arī negāja spoži, pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Netālu no Valteralniņa viņi īrēja māju, kura gan I pasaules kara laikā nodega. Tēvs strādāja kādā lielākā veikalā par grāmatvedi, aktīvi piedalīdamies Valmieras toreizējā kultūras, galvenokārt mūzikas dzīvē. Māte turpināja papildināt ģimenes budžetu ar šūšanu.

 

Daudzpusīgi izglītotais Jānis Ķepītis

Valmierā Jānis Ķepītis mācījies Pakalniņa pagastskolā, beidzis Valmieras ģimnāziju un vienlaicīgi arī Valmieras mūzikas skolas klavieru nodaļu (1926). Jau no 14 gadu vecuma Jānis Ķepītis piedalījās koncertos kā pianists ar solo priekšnesumiem, spēlēja arī dziesmu pavadījumus. Ar toreizējā progresīvā Valmieras mācītāja Helmera Pavasara labvēlību jaunajam censonim netika liegta pieeja skanīgajām baznīcas ērģelēm. Toreizējais ērģelnieks bijis jau gados un slimīgs, tāpēc spējīgs aizvietotājs bijis īsti vietā.

Pie ērģelēm Jānis Ķepītis pirmo reizi sāka apjaust improvizācijas iespējas, šo muzikālās jaunrades fantāzijas jaunrades skaņām pārbagāto skanīgo lauku, kurā gribas iebrist atkal un atkal kā neredzētiem ziediem, neizsmaržotām smaržām pārpilnā rasotā pļavā. Tā sākās nākamā komponista skaņu modulāciju un melodiju harmoniju atklājumu laiks. Tieši šīm Jāņa Ķepīša spējām vēlāk savu vērīgo mūziķa un pedagoga skatu pievērsa profesors Jāzeps Vītols. Sākās mācību laiks konservatorijā. Jānis mācījās kā apsēsts. Šajā saspringtajā mācību darbā bija vajadzīgs tas no paaudzes paaudzē pārmantotais vidzemnieka sīkstums, kas rūdījies, kopjot lieso un pauguraino zemi.

1931. gadā Jānis Ķepītis beidza konservatorijā Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi, bet jau 1932. gadā – profesora P. Šūberta klavieru klasi. 1934. gadā mūsu novadnieks konservatoriju beidza trešo reizi kā Jāņa Mediņa diriģentu klases absolvents. Kādā eksaminācijas lapā profesors J. Vītols par savu audzēkni ar neslēptām simpātijām raksta: „Muzikāli diezgan svaigs, bez tam nebīstas no riska. Dažkārt notiek kāda vieglprātīga šmucīte. Laba tehnika.”

Patstāvīgo māksliniecisko darbību Jānis Ķepītis sāk kā pianists un koncertmeistars Rīgas radio (1934-1952). Tas ir ļoti atbildīgs pienākums, jo tolaik, kā zinām, nekādu fonogrammu vēl nebija, visi atskaņojumi „gāja tieši gaisā”.

Jāzeps Vītols ap 1933. gadu no saviem spējīgākajiem audzēkņiem izveidoja kādreiz tik slaveno „J. Vītola trio”, kur bez Jāņa Ķepīša vēl muzicēja Voldemārs Rušēvics un Atis Teihmanis. „J. Vītola trio” veica plašu koncertdarbību, popularizēdams latviešu mūziku tautā, bija biežs viesis radiopārraidēs.

Toreizējais Latvijas kultūras fonds jaunajam māksliniekam, kā spējīgam un daudzsološam censonim, deva iespēju un līdzekļus pusotru gadu papildināties ārzemju mūzikas centros – Parīzē un Visbādenē.

II pasaules kara gadus Jānis Ķepītis pavada godīgi darīdams savus mūziķa darbus, cik nu to atļauj apstākļi. Toties pēc kara viņa darbīgumam un talantam sākās lielais ziedēšanas laiks. Jau ar 1945. Gadu datēta jaukā opera „Minhauzena precības”, Koncerts vijolei ar orķestri. 1953. Gadā top pirmā simfonija. Pārliecinājies par to, ka arī šis žanrs pa spēkam, J. Ķepītis turpmākajos gados atkal laiku pa laikam reprezentējas arī kā simfoniķis. Bet solodziesmu laukā opuss seko opusam, šinī jomā īpaši spilgti atklājas Jāņa Ķepīša liriskie dotumi.

Alfrēda Kalniņa aicināts, Jānis Ķepītis tūlīt pēc kara sāk strādāt Valsts konservatorijā par kameransambļu klases vadītāju. Četrdesmit gadu viņš bija šī muzicēšanas veida stimulētājs un rosinātājs. Gan kā pedagogs un katedras vadītājs, gan kā komponists.

 

Jānis Ķepītis – saimnieks „Vecķepītēs”

Pēckara gados Jānis Ķepītis mantojuma ceļā kļuva par Trikātas Vecķepīšu īpašnieku. Šīs vecvecāku mājas komponistam ir mīļas. Te pavadītas vasaras, te dzimis viņa otrais dēls Andulis (1945). Bet nu izveidojās visai paradoksāla un dīvaina situācija. Mūziķis bija kļuvis par lauksaimnieku, par mājas ar 30 ha zemi īpašnieku. Komponists gribēja no mājām atteikties. Vienīgais zirga bija klibs, tāpēc vairakkārt nācās mērot ceļu uz administratīvo centru – Smilteni. Pēc toreizējās likumdošanas, ka tika noskaidrots, no mājām atteikties nebija iespējams. Tāpat profesionālam un apdāvinātam mūziķim tika aizliegts strādāt divās darbavietās, tāpēc koncertmeistara vietu radio Jānis Ķepītis nodeva pazīstamajai mūziķei Vilmai Cīrulei, pats palikdams konservatorijā. Kas attiecas uz Vecķepītēm, tad izskanēja priekšlikums: „Biedri Ķepīti, strādājiet un pildiet valsts lauksaimniecības nodevas!”

Iebildes tika argumentētas visai savdabīgi – sak, jūs, biedri Ķepīti, esat cēlies no lauku mantīgās šķiras, gandrīz vai lielsaimniekiem, tāpēc…

„Ja jau jāsaimnieko, tad tā pa īstam,” nolēma komponists. Darbabiedrs un draugs Teodors Kalniņš pats pēc savas iniciatīvas atveda Vecķepītēs pirmos ābeļu dēstus, liekot pamatus lielajam dārzam vecupes krastā. Vecķepītēs uz dzīvi pārcēlās komponista dzīvesbiedres Elvīras Volšteines vecāki. Saimniecībai bija vajadzīgs zirgs. Trikātas pusē paklīda ziņa, ka Kandavā pārdodot zirgus. Vecķepītēs tobrīd atkal viesojās Teodors Kalniņš. Abi mūziķi jūdza ilksīs aizlienētu zirgu un cauri Rīgai, tur nokārtojuši neatliekamās darba lietas, brauca uz Kandavas zirgu tirgu. Mežos vēl šur tur klīda ļaudis apdriskātās vācu armijas uniformās, ieročiem rokās.

„Bailes? Bija, protams, arī bailes. Bet mēs dziedājām,” patīk atcerēties komponistam.

Vecķepītēs ar nopirkto zirgu viņi atgriezās pēc nedēļās. Katrs iekrātais rublis, autora honorāri, tas viss tika ieguldīts Vecķepītēs.

„Remontēja ēkas, iegādāja lauksaimniecības inventāru, stādīja dārzu, iekopa apkārtni. Vasarās Vecķepītēs viesojās Operas teātra mākslinieki, solisti, mūziķi, diriģenti, studenti. Tās bija skanīgās Trikātas vasaras,” atceras Elvīra Volšteine.

Kāds tad ir mūsu novadnieka devums latviešu mūzikas pūrā? Vairāk nekā 200 dziesmas, no kurām populārākās ir 30. gados rakstītās. Operas „Minhauzena precības” un „Indulis un Ārija”, baleti „Turaidas roze” un „Vasaras nakts”. Sarakstītas 6 simfonijas, 3 vijoļkoncerti, 7 kamermūzikas trio skaņdarbi, kantātes, skaņdarbi pūšamajiem un stīgu instrumentiem, dziesmas bērniem, tautasdziesmu apdares, 5 latviešu tautasdejas simfoniskā orķestra pavadījumā. Laikam gan grūti būs nosaukt tādu mūzikas žanru, kurā Jānis Ķepītis nebūtu strādājis. Dzīvesbiedre Jāni Ķepīti kā cilvēku un komponistu raksturo šādiem vārdiem: „Dzīvespriecīgs. Nekad neizrāda, ka grūti. Komponēšanas darbā – apstākļu neizvēlīgs. Bieži bērni spēlējās zem klavierēm, bet viņš – rakstīja. Ko nevajadzēja, to viņš nedzirdēja. Mīl strādāt rīta stundās. Raksta mērķtiecīgi, pēc tam maz labo uzrakstīto. Mīļākais vaļasprieks – gleznas. Nu un toreiz – Vecķepīšu dārzs, kuru gan pats sauca par Teodora Kalniņa dārzu.”

 

Jānis Ķepītis - viesis Trikātas pamatskolā

Kādreiz Trikātas skolnieki ar komponistu uzturēja ciešas un draudzīgas saiknes, sarakstījušies. Trikātas skolā bijis „Jāņa stūrītis”. Bērni rīkojuši talkas Vecķepītēs. Komponists rūpīgi glabā Trikātas bērnu vēstules. Vienā no tām lasām naivi sirsnīgu pašsacerētu dzejas četrrindi:

„Jūsu mūzikā, liekas, zaķīši dej,

Vāveres virpuļo un skaļi smej.

Adatains ezītis klusi čāpo,

Maz maza čūska šņācot rāpo!”

Nav grūti iedomāties, ka šāda sarakste, arī personīga tikšanās ar dzimtā novada bērniem, komponistam devusi gandarīta darba prieku, rosinājusi domas jaunradei. Un komponists ir pateicīgs bērniem par to.

Vēl šodien Trikātas pamatskolā glabājas komponista Jāņa Ķepīša veltījums 4.b klases skolēniem „Uzmanību”. „Uzrakstīju jums 13 dziedātājiem un 5 klausītājiem mazu dziesmiņu ar Ārijas Elksnes tekstu. Ja patīk tad dziedat,” tā savā vēstulē raksta Jānis Ķepītis. Šie skolēni skolu absolvējuši 1976. gadā.

Pašā vasaras pilnbriedā – 1989. gada 9. augustā, Jānis Ķepītis aiziet mūžībā un pēdējās ardievas Tautas māksliniekam, pianistam, komponistam un profesoram teiktas 15. augustā Baltezera kapos.

Šajā rakstā diezgan virspusēji pārlapota novadnieka Jāņa Ķepīša biogrāfija. 2010. gada nogalē nākusi klajā komponista, pedagoga un atskaņotājmākslinieka Jāņa Ķepīša (1908-1989) simtgades atcerei veltīta grāmata „Darba bite. Ķepītis”: komponists un pianists Jānis Ķepītis attēlos, dokumentos, vēstulēs un atmiņās – faktu, atmiņu un zinātnisku komentāru apkopojums par izcilā mūziķa nozīmi Latvijas kultūrā. Grāmatas sastādītāja un zinātniskā redaktore Dr. art. Lolita Fūrmane.

(1) Līdz pat 1874. g. obligātā kara dienesta ilgums krievu armijā bija 25 gadi. Aizejot kara dienestā, rekrūtis tikfaktiski uz visiem laikiem atrauts savai ģimenei un pierastai apkārtnei, un visai reti bija tie gadījumi, kad tas pēc nokalpotā dienesta vesels atgriezās mājās. Pats kara dienests, ņemot vērā krievu virsnieku un instruktoru patvaļu un necilvēcīgos sodus, bija ļoti grūts. Tāpēc nav jābrīnās, ka no kara dienesta visi baidījās kā no vislielākās nelaimes, un rekrūši izlietoja visus līdzekļus, lai no tā izvairītos.

Informāciju sagatavoja Trikātas pagasta novadpētniece Inga Boškina

 

Izmantotā literatūra un avoti:

Freimanis A. Profesors no Trikātas: [Sakarā ar komponista Jāņa Ķepīša 80. dzimšanas dienu]. Darba Karogs. 1988. 9. janv.

Kļaviņš Dz. Jauneklīgs, draiskulīgs, asprātīgs. Dzimtenes Balss. 1987. 31. dec.

Trikātas draudzes arhīvs.  Afisa ekskursija