Bitners

Vedinas Valeines atmiņas

Piedzimšana

Esmu dzimusi vienā no Latvijas skaistākajām vietām – Trikātā. Cauri pagastam tecēja krāšņais Abuls (vienīgā upe Latvijā, kas nosaukta vīriešu dzimtē[1]). Abula krasti bija gana stāvi, apauguši ar zāli un krūmājiem. Pa retam tur auga arī kāds koks, galvenokārt priedes. Trikātas centrs patiesībā bija tikai viena iela, uz kuras atradās pagastmāja, aptieka, daži veikali, maiznīca un frizētava. Pie maiznīcas durvīm piestiprināts, gozējās liels kliņģeris zelta krāsā. No centra cauri kapsētai aizvijās taciņa.

No Trikātas kapiem varēja redzēt “Krastus”. Atbilstoši savam nosaukumam māja stāvēja uz augstā upes krasta. Apkārt tai pletās smaržīga, zaļa pļava un dārzs. Pavasaros tur balti, sārti un dzelteni raisījās pirmie ziedi un koku zaros aizķērās putnu dziesmas. “Krastos” bija pāris istabiņu, kurās pēc apprecēšanās dzīvoja mani vecāki Fridrihs Bertolds[3] un Milda Bitneri[4]. Mājā dzīvoja arī vecmamma. Tēva māte Marija[5] allaž bija ļoti kārtīga, ieturēta un smaidīga, tērpusies līdz potītēm garā, tumšā kleitā ar augstu apkakli un baltu žabo.

Saviem vecākiem pateicos, kad viņi kopdzīvē bija aizvadījuši nepilnus divus gadus. Mammai grūtniecības laikā sākās kuņģa un zarnu trakta veselības traucējumi. Vietējais terapeits Krujēls[6] nozīmēja siltuma procedūras, kuras viņa arī veica, liekot uz vēdera termoforu ar karstu ūdeni. Rezultātā es nācu pasaulē pirms laika, septiņos mēnešos. Tolaik sievietes dzemdēja mājas apstākļos. Mani 1925. gada 23. novembrī pasaulē sagaidīja vecmāte Marija. Piedzimu ļoti maziņa, svēru 1,7 kilogramus. Abas ar mammu bijām dzeltenas, slimas ar hepatītu. Ģimene domāja, ka tik vārgam bērniņam nebūs lemts izdzīvot. Lai es neaizietu aizsaulē bez vārda, vecmamma mani nokrustīja un nosauca par Vedinu Viktoriju[7]. Agrāk priekšlaicīgi dzimušu bērnu apsildes iekārtu nebija. Sīkaliņu ietina zīda vatē, ielika kažoka piedurknēun ievietoja rierītī, lai tas mazajam ķermenim dotu siltumu. Mani baroja ik stundu. Rūpīgās kopšanas rezultātā, ko lielākoties nodrošināja vecmāte Marija, es izdzīvoju. Pēc diviem mēnešiem – laikā, kad man bija jānāk pasaulē, svēru jau trīsarpus kilogramu. Visā turpmākajā dzīvē vecmammai, kuru ģimenē sauca par muterīti, biju lolotais bērns. Viņa mani sauca par savu meitiņu un ļoti mīlēja. Svētkos, dzimšanas un vārda dienās vecmamma aizvien atrada kādu jauku dāvaniņu vai gardumus savam lolojumam.

Man bija trīs mēneši, kad vecāki pārcēlās uz dzīvi Valmierā. [..]

Vasaras laukos Trikātā

Daļa manas bērnības aizritēja pie mammas vecākiem un onkuļa Jāņa mājā Trikātas “Zeltkalnos”. Māja bija celta prezidenta Kārļa Ulmaņa laikos, kad viņš piešķīra zemi jaunsaimniekiem. Mātes brālis Jānis to dabūja par dienestu Latvijas armijā. Savu māju un saimniecību viņš būvēja kopīgiem spēkiem ar vecākiem jeb maniem vecvecākiem – Karlīnu un Dāvi Smukuļiem, kuri līdz tam kalpoja Trikātas mācītājmuižā. Vectēvs tur bija dārznieks, bet vecmamma – modere.

Onkulis Jānis bija precējies ar Alvīnu, un abiem bija meitiņa Millija. Viņa bija nedaudz paaugusies, kad ģimene gaidīja otru bērnu. Alvīna un Jānis, ceļot jauno saimniecību, smagi strādāja. Uzlikusi uz muguras sapļautās zāles nastu, Alvīna paklupa uz ciņa un krita. Viņai sākās spontānais aborts, pēc tam uzcēlās temperatūra un nelīdzēja vairs nekāda ārstēšana. Pēc mirušās Alvīnas sēroja visa ģimene, visvairāk Jānis, kurš sievas nāvē vainoja sevi. Viņš savu dzīvi eidza pašnāvībā, iedzēra indi un mira lielās mokās. Vecmamma Karlīna, zaudējot dēlu, uz ceļiem rāpoja pa istabu un aiz pārdzīvojumiem plēsa sev matus. Pēc tam uz “Zeltkalniem” pārnāca dzīvot Jāņa un manas mammas māsa Ella ar vīru, kurš bija Dāvis vārdā. Viņi adoptēja bez vecākiem palikušo astoņgadīgo Milliju. Mājās saimniekoja mani vecvecāki un tante Ella. Viņa arī algoja divus puišus un meitu, kas bija poliete vai varbūt lietuviete. Ellas vīrs bija būvuzņēmējs Trikātā un saimniekošanā nepiedalījās. Uz “Zeltkalniem” palīdzēt lauku darbos un atpūsties kopā ar mammu braucu ik vasaru līdz pat vidusskolas vecumam. Mums abām ar māsu tas bija liels un gaidīts notikums.

“Zeltkalnus” no Trikātas centra šķīra pāris kilometru uz Tiepeles pusi. Māja stāvēja ielejā. Kalniņā pie lielceļa pletās liela, skaista birzs. Tur kavējās rīta saule un bērzi tās staros mirdzināja savus baltos stumbrus. Netālu no mājas bija dīķis un pirtiņa, ko kurināja ik sestdienu. Mazotnē mūs ar māsu pēc mazgāšanās pirtī vectēvs veda uz māju ķerrā. Abas to gaidījām un lūdzāmies, lai viņš mūs izvizina ap māju, bet vectēvs nebija pierunājams. Turpat pie dīķa, zarus liekdams līdz zemei, augstu pret debesīm stiepās trīs egles. Pie pašas ūdensmalas stāvēja gara sile, no kuras dzirdināja govis. Krastā kuploja zāle un zaļoja  garas kalmes. Vecmamma Karlīna, cepot maizi, tās kaisīja uz lizes. Uz kukulīšiem viņa allaž uzvilka krustiņu, lai maizīte dotu svētību. Ap māju dienvidu un rietumu pusē bija iekopts dārzs ar ābelēm, ķiršiem, plūmēm un ogulājiem. Tur abas ar Birutu gājām našķēties. Tālāk pletās sakņu dārzs. Otrpus mājai pagalmā auga divas lielas ievas. Krūmi briedināja rūgteni saldas, melnas ogas, kas ēdot muti darīja biezu. Pagalma vidū stāvēja akas māja, kurā dzesēja tikko slauktu pienu, bet mazliet tālāk uz ziemeļpusi pakalna nogāzē bija novietojusies klēts ar trim pakāpieniem līdz durvīm. Nedaudz nostāk divās kūtīs mitinājās cūkas un govis, bet sānis bija stallis zirgiem.

Vasarā lielie brauca uz tālajām pļavām pļaut zāli un vākt sienu. Tad mājās bērni palikām ar vecmammu Karlīnu. tie tik bija prieki! Draiskojāmies, spēlējāmies ar jēriņiem un sivēniem. Bailes bija vienīgi no lielā tītara, kas knāba kājās. reiz posāmies sagaidīt lielos no pļavas. Gribējām būt skaistas un ar savu daiļumu visus pārsteigt. Nopūderējāmies abas ar cūku miltiem, iezīmējām ar ogli uzacis un sarkano kreppapīru nokrāsojām lūpas. Tad pagājām tuvāk ceļam uz birzi, salasījām pļavā puķes un gaidījām atbraucējus. Kad uz ceļa parādījās zirgu pajūga saceltais putekļu mākonis, viņi bija klāt un mēs priecīgas skrējām pretī. Vectēvam, mūs ieraugot, aizrāvās elpa. Meitenes slimas, jāved pie ārsta! Pārējie smējās pilnā balsī, bet mēs vīlušās rāvām vaļā raudienu. Mamma teica, ka pietiks ar mazgāšanos un būsim atkal veselas.

Mājās palikšana vecmammas uzraudzībā vienmēr bija interesanta. Karlīna bija labsirdīga un labprāt uzņēmās rūpes par mums. Viņa mūs arī pārlieku nekontrolēja, tādēļ daudz laika varējām pavadīt savā vaļā. Virtuvē bija iemūrēts liels cūkēdiena pods, kas gandrīz vienmēr vārījās. Vecmamma vistu kūtī priekšautā salasīja olas un iebēra podā. Kad olas bija izvārījušās, viņa tās nolobīja. Olas varējām ēst bez maizes. Klāt piedzert vecmammas parasti deva pienu, bet nu mēs pieprasām vīnu no baloniem istabas stūrī. Mūs sen interesēja pagaršot, kas ir abos lielajos traukos. Vecmamma arī ielēja katrai pa glāzei. Dzerot vīns likās garšīgs, bet pēc tam kājas neklausīja un apkārtējā pasaule griezās uz riņķi. Abas pār malu iekritām gultā un tur palikām guļus. Kad lielie pārbrauca, domāja, ka esam slimas, ka dienā guļam. Mamma, pārliekusies pār gultu, sajuta alkoholu. Bērni bija piedzērušies! Vecmamma tā arī paskaidroja – pienu dzert negribēja, prasīja pēc vīna, Tad nu viņa ielējusi pa glāzei, ja jau tik dikti jālūdzas.

„Zeltkalnos” audzināja bekonus un sūtīja pārdošanai uz Angliju. Lopu kopšana un barošana bija vecmammas rūpe, bet cīnīties ar lielajiem rukšiem un sivēniem nenācās viegli. Tad  viņai pa reizei izspruka kāds necenzēts vārds. Mamma mums uz visstingrāko bija noliegusi lietot sliktos vārdus, bet Biruta stāv pie cūku aploka un skaita pēc kārtas – sterva, kuņa. Uzskatīju, ka mātes vārds ir likums, un māsu viņai nosūdzēju. Birutai tika parastais sods – bāriens un stāvēšana kaktā. Tovakar no gultas attapos uz grīdas. Lauku mājā mums bija atvēlēta tikai viena gulta. Vakaros notika sacensība, kura pirmā tiks gultā un varēs ieritināties sienmalā. Nu Biruta man atriebās par sūdzēšanos, knieba, kur pagadās, un izgrūda mani ārā no gultas.

Citureizi par sūdzēšanos saņēmu smagāku atmaksu. Biruta paņēma manu lupatu lelli ar fajansa galvu un trieca pret akmeni. Lelles galva, protams, sašķīda gabalos. Es raudāju, bet Biruta saņēma kārtējo sodu. Stāvēšanai kaktā laiku noteica pārkāpuma svars. Dažreiz mums abām, stāvot kaktā, blakus nostājās vectēvs Dāvis un teica mammai, ka nu varot atbrīvot mūs ātrāk, jo esam stāvējuši trijatā, viņš arī. Tādās reizēs skatījos uz vectēva kājām. Man patika pastalās ieautās pēdas. Stāvēju kaktā, bet redzēju, kā tās sper stingrus, noteiktus soļus pa vagu, un dzirdēju, kā zirgs smagi velk arklu.

Kad paaugāmies, gājām ganos, sākumā es, pēc tam Biruta. Tad vectēvs mazmeitām pagatavoja pastalas un iemācīja, kā uztīt kājautus. Man bija prieks, ka nu kājas ir tādas pašas kā vectēvam. kaut arī ganu rītos uzmācās miegs, jutos saimniecībā noderīga. Gaiss darīja spirgtu, putniņi čivināja visās skaņu gammās, saules stari spīdēja cauri koku zariem, un zālē vizuļoja rasas pilieni. Skaista ir daba rīta agrumā! Ganos mani pavadīja Šaris. Viņš bija gudrs suns un veiksmīgi prata noturēt lopus ganībās. Ganāmpulkā bija 11 vai 12 govju, kāds teļš un aitu bars. Ganības daļēji norobežoja mežs un labības lauki. Pļavas vidū snauda liels akmens. Uz tā ganiņš sēdēja vai stāvēja un dziedāja. Tās lielākoties bija tautasdziesmas – „Maziņš biju neredzēju”, „Sijā auzas, tautu meita” un vēl daudzas citas. Tā varēju nodziedāt visu rīta cēlienu. Vēl man patika ilgstoši gulēt un skatīties mākoņu spēles, kā tie pārtop no viena veidola citā. Reiz tā aizsapņojos, ka iespruka labības laukā. Kopā ar Šari tos gan izdzinām ārā no druvas, bet pēdas tur palika. Par savu nolaidību dabūju no tantes Ellas rājienu. Ella bija perfekta saimniece, izrīkoja saimi un kontrolēja padarīto. Kad ganu gaitas pārņēma Biruta, strādāju citus lauku darbu – stādīju un ravēju, lasīju ogas, kapāju lapas un saknes lopiem, slaucu un dzirdīju govis. Ūdens garajā silē bija jāsasmeļ no dīķa. Vienreiz, ejot pa laipu, iekritu dīķī līdz vidum. Pamats zem kājām bija staigns, un izkulties ārā no dīķa nebija viegli. tomēr krastā tiku saviem spēkiem bez palīdzības.

„Zeltkalnos” bija arī vairāki darba zirgi un kumeliņš. Ja virtuves durvis bija aizmirstas vaļā, kumeļš ienāca pa tām un noēda visu, ko atrada uz galda. Kad durvis stāvēja ciet, tas nāca pie virtuves loga un māja ar galvu, diņģēdams maizi. Man patika barot mazo zirdziņu, jo maizīti no plaukstas viņš ņēma ļoti saudzīgi. Svētdienās es mācījos jāt ar zirgu. Mācībām piemērotākā bija viena no ķēvēm. Pati tās mugurā netiku. Tad vīri, kuri diendienā ar zirgiem strādāja uz lauka, man palīdzēja un ierādīja, kā noturēties ķēves mugurā.

Ellas vīrs Dāvis sevi uzskatīja par augstākas kastas cilvēku. kad viņš vakarā pārradās mājās no darba savā uzņēmumā, Ella tā arī teica – Pats nāk. Viņš neēda kopā ar saimi pie viena galda. Tante Pašam gatavoja ko īpašu. Onkulis vakariņas ēda istabā, piedzerot svaigi raudzētu pienu, kas vienmēr stāvēja rierītī. Saime sēdēja virtuvē pie garā galda. Reiz Pats, nolūkodamies uz vakariņotājiem, rupji izteicās, ka ēdāju un dirsēju ir pilna māja, bet strādātāja neviena. Tas bija pagalam netaisni. Visi darīja, kas katram uzdots, un darbi bija paveikti bez viņa līdzdalības. Manuprāt, viņš pat neprata nevienu lauku darbu. Kad strādāju lieliem līdzi, līgtā meita Duņa allaž mani piebremzēja, sacīdama, ka nevajag tā rautie, jo onkulis man par darbu neiedos ne graša. Tā arī bija. Tikai konfektes viņš dažreiz atveda no Trikātas.

Reiz onkulis pasauca mūs abas ar Birutu, paņēma rokās kaķi, uzcēla augšā un teica, ka no tā var izspiest konfektes. Mēs tās uzlasījām. Vēlāk abas slepus paņēmām kaķi, aizgājām aiz kūts un spiedām to, bet konfektes kā nebira, tā nebira. Kaķis tikai nejauki brēca un skrāpējās. Mamma mūs nosauca par muļķēm un veda pie prāta, skaidrojot, ka onkulis mūs apmānījis. Pēc tam viņam tas vairs neizdevās.

Sāpīgs notikums „Zeltkalnu” saimei bija vectēva aiziešana mūžībā. Viņš pēkšņi saslima ar plaušu karsoni. Vectēvs kādu nedēļu gulēja uz gultas, tomēr izārstēt viņu nevarēja. Viņš nomira 71 gadu vecumā. Visi mājas iemītnieki to sāpīgi pārdzīvoja, jo vectēvs bija saimniecības pamata stute visos darbos. Es ļoti skumu pēc viņa – kas man taisīs pastaliņas, kurš mācīs man tīt autus ap kājām? Vectēvs mira pavasarī, kad ziedēja ābeles. Uz kapiem braucām līnijdroškā. kapsētā bija daudz pavadītāju. Abas ar māsu bijām tērptas baltas kleitās ar melnām lentām ap galvu un jostas vietā. rokās turējām ziedošus ābeļzarus, kurus uzlikām uz vectēva kapa.

Skumjas mani pārņēma arī tajās reizēs, kad mamma aizbrauca uz Valmieru pie tēva, bet mēs ar Birutu palikām „Zeltkalnos”. man šķita, ka saule nespīd vairs tik spoži un pasaule kļūst drūma un tukša. tad es apzinājos, cik ļoti mīlu mammu. Vakaros, kad beidzās dienas darbi, gāju uz birzi pie ceļa un gaidīju mammu atbraucam. Biruta un Ella smēja, ka esmu memmīte.

30. gados Trikātas pagastmājā saveda bērnus bāreņus. Saimnieki viņus nodarbināja savās saimniecībās, un daži adoptēja un audzināja kā savus bērnus. Pats uz „Zeltkalniem” atveda 16 gadu vecu zēnu Valdi. Viņš ganīja govis. Valdis bija lādzīga rakstura, izpalīdzīgs, darīja visus darbus un izturējās pieklājīgi.


[1]Abuls nav vienīgā upe Latvijā, kas nosaukta vīriešu dzimtē. Sastopamas vairākas upes vīrieša dzimtē – Nārvelis, Raunis u.c. [Inga Boškina]

[3]Friedrichs Bertholds dzimis Lubu muižā 1898. gada 31. maijā, kristīts 16. jūlijā, iesvētīts Trikātas draudzē 1922. gadā.

[4]Milda, dz. Smukul (Dāva un Karlines Treisner meita), dzimusi 1900. gada 1. janvārī Palsmanē

[5]Tēva māte Marija, dz. Skrautiņ, dzimusi 1866. gada 23. martā Vijciemā. Tēva tēvs Johans Leonards Bitners dzimis 1857. gada 16. maijā, miris 1907. gada 6. maijā. Viņu ģimenē dzimuši 6 bērni.

[6] Trikātas ārsts Pēteris Krujelis (1870-1961).

[7] kristīta tajā pašā dienā, kad dzimusi – 23. septembrī. Kristītais vārds Viktorija.