Sākums

AKTUALITĀTES

Mūžībā devusies pieredzes bagātā Smiltenes vidusskolas skolotāja

Valija Nadziņa

(24.08.1922. – 1.06.2020.)

Valija Nadzina1. jūnija rītā mūžībā devusies pieredzes bagātā Smiltenes vidusskolas skolotāja, latviešu ornamentu pārzinātāja, rokdarbniece, tautas daiļamata meistare Valija Nadziņa.

Dzimusi Trikātas pagastā, Ķempu saimnieka četru bērnu ģimenē. Tēva, mātes un vecākās māsas vadīta, viņa agri iepazina darba dzīvi, apguva pirmās iemaņas rokdarbu darināšanā un mācījās mājas kultūru. Daudz laba un vērtīga Valija Nadziņa guva Cempu pamatskolā. Agri modinātais darbotiesprieks, saskarsme ar radošo garu pārauga cieņā un mīlestībā pret tautas mākslu. Par sagatavošanu nākamajai profesijai skolotāja visu mūžu bija pateicīga Mālpils mājturības tehnikumam. Pēc studijām Latvijas Valsts universitātē sekoja pirmās darba gaitas Smiltenes kultūras namā, kur Valija Nadziņa bija  rokdarbu pulciņa vadītāja.

1959. gadā Valija Nadziņa sāka darbu Smiltenes vidusskolā, kur 44 gadus savās bagātajās zināšanās un pieredzē nesavtīgi dalījās ar audzēknēm. Daudzas no viņām skolotājas rosinātas guvušas izcilus  panākumus Latvijā un arī jaunatnes lietišķās mākslas izstādēs Krievijā, ASV, Čehoslovākijā, Kanādā, Japānā, Anglijā, Dānijā un Zviedrijā.

Valijas Nadziņas laikā mājturības apguvē skola ieņēma vienu no pirmajām vietām Latvijā.  Viņas ierīkotais mājturības kabinets bija viens no labākajiem valstī. Skolotāja vidusskolā izveidoja aušanas klasi, kuras absolventes vēlāk ar labiem panākumiem strādāja Smiltenes vilnas pārstrādes uzņēmumā “Tiltlejas”, tā rosinot lietišķās mākslas ienākšanu rūpnieciskajā ražošanā.

Skolotāja par sievietei noderīgiem un interesantiem tematiem rīkoja izstādes, kulinārijas kursus, sanāksmes un seminārus. Viņas lekcijas par lietišķo mākslu un mājturību bija iecienītas Latvijas pedagogu vidū.

Valija Nadziņa bija arī viena no tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” vadītājām.

“Latviešu tautas tērpu var nēsāt jebkura karaliene,” teica skolotāja, arī viņai pašai bija vairāki, pašas darināti tautas tērpi.

Valija Nadziņa arī visbargākajos padomju gados prata ieaudzināt savās audzēknēs vēlmi būt radošām un oriģinālām, augstā cieņā turot latvisko dzīvesziņu un tradīcijas, rūpējoties par seno amata prasmju un tradīciju nodošanu nākamajām paaudzēm un rosinot izmantot etnogrāfiskos ornamentus arī mūsdienās. Ļoti tuvas skolotājai bija latviešu tautas dziesmas. Tajās Valija Nadziņa smēlās spēku, iedvesmu un gudrību.

Valija Nadziņa uzskatīja – skolotājam jābūt spilgtai personībai ar plašam zināšanām. Līdz pat mūža nogalei, kamēr vien ļāva veselība, ceļoja, interesējās par visu jauno, daudz lasīja, apmeklēja teātra izrādes un koncertus, rosinot to darīt arī savus audzēkņus. Augstas kultūras cilvēks, zinoša, skaista, cēla dāma ar staltu stāju, prasīga pret sevi un citiem – tādu skolotāju atceras kolēģi un audzināmo klašu skolēni, no kuriem daudzi līdz šodienai saglabājuši mīlestību uz tautas lietišķo mākslu.

Skolotāja ir vairāku mājturības grāmatu autore: 1994. gadā izdota “Mājturība. Lietišķie tekstildarbi”; 1997. gadā iznākusi “Mājturība. Etnogrāfiskie izšuvumi. Kompozīcija”; 1998. gadā mācību burtnīca “Man’ māsiņa jostas auda”; 2012. gadā grāmata “Jostas un prievītes” un “Etnogrāfiskais ornaments”.

Valijas Nadziņas izcilais darbs novērtēts ar daudziem apbalvojumiem. Taču skolotāja pati visvairāk lepojās ar goda nosaukumu “Tautas daiļamata meistare”, ko ar Latvijas Kultūras ministrijas lēmumu tautas lietišķās mākslas nozarē piešķīra labākajiem teorētiskajās zināšanās un tradicionālajās prasmēs.

Viņas dzīvoklis bija gluži kā maza lietišķās mākslas studija. Mūža izskaņā skolotāja savu bagāto rokdarbu kolekciju, grāmatas un īpašās, pašdarinātās drānas uzdāvināja Smiltenes novada muzejam.

Pēc aiziešanas pensijā, skolotāja aktīvi darbojās Smiltenes pensionāru apvienībā. Valija Nadziņa ļoti lepojās ar meitu Vitu un saviem mazdēliem Andreju un Raimondu, viņu panākumiem.

Ar tikpat lielu aizrautību kā skolā, viņa darbojās savā dārziņā, kur izaudzēja gan skaistus ziedus, gan augļus un dārzeņus. Draugu lokā par tradīciju bija kļuvusi tikšanās Zvaigznes dienā, kad Valija Nadziņa skaisti klātajā galdā cēla pašas gatavotos kārumus un dārza veltes. Dāvanā katrs saņēma viņas austu prievīti.

Skolotāja paliks daudzu savu audzēkņu, laikabiedru un smilteniešu atmiņā. 

Avots: smiltene.lv; ziemellatvija.lv 

Trikātas draudzes skolai – 335

Trikatas Draudzes skola Lielmanim

Trikātas draudzes skola dibināta 1685. gada 3. martā (pēc vecā stila 20. februārī) netālu no Jēņa kalna, aptuveni 3 km no Trikātas baznīcas. Par to liecina ar šādu datumu atzīmēts Zviedrijas karaliskās baznīcas komisijas protokols, kas glabājās Trikātas draudzes arhīvā. Šajā protokolā rakstīts: “…baznīcas priekšniekiem no vislielākā svara būs, lai jaunatni krietni skolotāji mācītu lasīšanā un Dieva lūgšanā. Tāpēc viņiem līdz ar prāvestu jāgādā, lai tuvākā nākotnē rastos šeit krietns skolotājs. Ar karaliskā gubernatora lēmumu tam piešķir ¼ arkla zemes no Kūlača vai Lodziņa māju zemes līdz ar 1 kājnieku šīs zemes apstrādāšanai. … jāceļ ēka, kas ērta un derīga darbam, un skolotājam būs pienākums bērnus mācīt lasīšanā un Dieva lūgšanā vienīgi nevācu (latviešu) valodā, lai tie netiktu nekādā ziņā atrauti no zemnieku nodarbošanās.” Tātad skola dibināta ar uzdevumu “mācīt lasīšanā un Dieva lūgšanā”. Šāda skolas programma turpinās vairāk kā 100 gadus un tikai ap 1792. gadu skolā “jātur ar 20 rakstīšanas skolniekiem un tos jāmāca arī latviešu, krievu un vācu lasīšanā”.

Trikātas draudzes mācītājs Johans Kristofs Visners ģenerālgubernatoram norādīja skolas vajadzībām ņemt “Mazdāmm” mājas, jo šo māju saimnieks nekad nepildot savus pienākumus. Šo norādījumu ievēroja un minētajās mājās iekārtoja draudzes skolu, ko nodeva mācītāja uzraudzībā.

Trikātas draudzē ietilpa Trikātas, Jaunvāles, Plāņu, Vecbrenguļu un Vijciema pagasti. Draudzes skolā mācījās šo pagastu bērni – pat no 20 km attāluma. Draudzes padome uzaicināja arī apkārtējos pagastus draudzes skolas uzturēšanā.

Lielā Ziemeļu kara laikā 1703. gadā krievu karapulki skolu nodedzināja. 1722. gadā, pārraugot Trikātas draudzi, pārraudzīšanas protokolā atzīmēts, ka skolas ēka salabota un atjaunota tā, lai tajā varētu strādāt. Piecus gadus pēc tam Trikātas draudzei iesaka celt jaunu skolu, ko draudze veic līdz 1735. gadam.

Jaunceltā skola bija atsevišķa koka ēka (ne kopā ar riju) ar dūmvadu, priekšnamu un divām istabām. Uzceltas arī saimniecības ēkas: rija, kūts un stallis. To visu draudze cēlusi par saviem līdzekļiem.

“Skolotājs pats gan jaunajā skolā nedzīvojot, bet gan rijā, un arī skolu turot rijā, jo esot zemnieks”… Tā vēsta 1740. gada pārraudzības protokols.

1838. gadā skolas ēku remontēja un izbūvēja. 1864. gadā tā nodega līdz pamatiem, un 1865. gadā nodega arī rija. Ar steigu draudze ķērās pie jaunas skolas būves un 1868. gadā iesvētīja skolas vajadzībām jaunceltu mūra ēku. Pieaugot skolēnu skaitam, 1880. gadā draudzes konvents nolemj skolu paplašināt. 1882. gadā skolai uzcēla piebūvi, ko iesvētīja 1883. gadā. Nododot lietošanā jaunpiebūvēto lielo klasi, Vidzemes bruņniecība dāvināja skolai ērģeles.

1908. gadā skolu paplašināja, piebūvējot telpas divām skolnieku guļamistabām, palīgskolotāja istabai un virtuvei. Tas bija nepieciešams, jo skolēnu skaits šajā laikā nemitīgi palielinājies.

Draudzes skolas skolotāji. Protokolā no 1865. gada 20. februāra rakstīts: “Baznīcas priekšniekam jārūpējas, lai krietns skolmeistars mācītu jauno paaudzi lasīšanā un lūgšanā. Skolotāja pienākumi ir mācīt jauno paaudzi lasīšanā un lūgšanā, bet vienīgi nevācu, t.i. latviešu valodā, lai viņus neatrautu no zemnieku darba un lai ārpus skolas viņi pie šī darba arvien tiktu piepaturēti.”

Par pirmo skolotāju, kas strādājis tūlīt pēc skolas nodibināšanas, ziņu trūkst. Zināms tikai tas, ka viņa darbs nav ievirzījies mierīgā gultnē, jo neilgi pēc skolas atvēršanas sākās Lielais Ziemeļu karš. Mācītājs Johans Kristofs Visners ziņojis Pērnavas konsistorijai, ka krievu karapulki skolotāju ar sievu un bērniem aizveduši gūstā. Darbs skolā uz laiku pārtraukts. Karam sekoja mēris, kas iznīcināja Trikātas draudzes iedzīvotāju lielāko daļu. Pār Trikātas novadu valdīja nāves klusums un izbailes.

Karam beidzoties, mūsu zemi pievienoja Krievijai. Līdzko apstākļi uzlabojās, skolā darbu atjaunoja, un kļuva zināms arī skolotāja vārds. Tas bija latvietis Kauru Jēkabs no Raunas draudzes Kauriem. Viņš sācis darboties ap 1711. gadu un turpinājis savu darbu ar pārtraukumiem apmēram 30 gadus. Skolotājs paralēli darbam skolā darbojies arī kā galdnieks. Viņš darbu beidzis apmēram 1741. gadā, jo 1740. gada Pārraudzības protokolā minēts, ka skolotājs esot nederīgs, tāpēc draudzes priekšniekam un mācītājam uzdots iecelt amatā citu skolotāju.

Draudze nolemj jaunu skolotāju aicināt no Valmieras brāļu draudzes izglītotajiem skolotājiem. Vai tas ir izpildīts, par to ziņu trūkst, un ir zināms, ka vairākus gadus pirms 1767. gada skola bijusi tukša un neapdzīvota. Droši vien mācītājam skolas lietas maz rūpējušas, un viņš nav pievērsis skolotāja atrašanai vajadzīgo vērību.

Dokumentos minēts, ka 1766. gadā par skolotāju strādājis vācietis Fridrihs Višņakovskis. Viņš izpildījis arī latviešu skolotāja amatu. Mācītājs Gothards Dīcs bijis pret vācu skolotāju F. Višņakovski un pats 1767. gadā pieņēmis latviešu skolotāju Jāni Fridrihu Ulmeru. Šo strīdīgo stāvokli vizitoriem nācies izšķirt, jo skolotāja dēļ konfliktā nonācis mācītājs un muižnieki. G. Dīcs bijis patstāvīgas dabas cilvēks un mēģinājis reformēt baznīcas liturģijas dievkalpošanu. Vizitoriem nenācās viegli divskolmeistarību likvidēt. Notikusi izmeklēšana, pēc kuras vācu skolotājs pats atteicies no ieņemamā amata.

Sākumā skolēnu skaits bijis pietiekoši liels, bet darba pēdējā posmā tas kļuvis mazāks, tādēļ draudze nav bijusi ar skolotāju apmierināti un 1781. gadā J. F. Ulmeru atcēla no amata.

Nākamo skolotāju nevar tik ātri izvēlēties, jo zemnieku deputātiem savs kandidāts un muižām – atkal savs. Neviena puse negrib piekāpties, tādēļ vēlēšanas atliek. 1781. gadā par draudzes skolotāju min Juri Reinholdu, gadu vēlāk – Jāni Gotlību Hopji. Tuvāku ziņu par viņu darbu trūkst, jo viņu darba laiks iekrīt tajā laikā, kad pretējās puses nevar vienoties skolotāja pieņemšanā.

1783. gada 11. septembrī vēlēšanas notiek par jaunu. Mācītājs izsakās, ka no visiem kandidātiem, kas pieteikušies un dziedājuši viņam priekšā, tam vislabāk patīkot Mārtiņš Kristians (Christiens) no Skultes. Tas esot muzikāls, lasot sevišķi labi, un viņam esot arī laba balss. Mārtiņu Kristianu ievēlēja vienbalsīgi. Blakus skolotāja darbam M. Kristians strādāja arī galdnieka amatu. 1792. gadā viņš ziņojis konventam, ka esot uzbūvējis ērģeles un bija ar mieru tās uzstādīt baznīcā un spēlēt, ja viņam kā algu piespriež no katra saimnieka 5 vērdiņus un 1 nastu siena. Tam visi piekrituši ar prieku, un M. Kristians ir pirmais Trikātas draudzes ērģelnieks.

1796. gadā M. Kristians mirst, viņa vietā nāk tā dēls Dāvis Kristians. Tas, līdzīgi tēvam, strādāja galdnieka amatu un arī spēlēja baznīcā ērģeles. Vēlāk viņš izpildīja arī draudzes māklera amatu. Viņam bija jāpārzina tie, kas, mainot savu dzīves vietu, pārgāja dzīvot citā pagastā. Savam tiešajam darbam viņam tāpēc atlika maz laika, un toreizējiem skolu pārraudzītājiem arī maz rūpēja zemnieku izglītība. Kā sekas tam ir tas, ka ap 1834. gadu draudzes skolā nav neviena skolēna. Tā paša gada pārraudzības protokolā D. Kristiana zināšanas atzīst par nepiemērotām un uz viņa paša vēlēšanos nolēma tam dot palīgu, kas būtu galvenā kārtā skolotājs, kamēr D. Kristians paliktu vairāk par ērģelnieku. 1838. gadā par skolotāja palīgu pieņēma Pēteri Vībi. Pēc 1850. gada P. Vībes pēcnācējs bija Voldemārs Garklāvs. Viņš strādājis īsu laiku – 1853. gadā no amata atlaida. Tajā pašā gadā darbu atstāja arī Dāvis Kristians, kas draudzē bija nostrādājis 56 gadus par skolotāju un ērģelnieku. Konvents viņam piesprieda pensiju, un draudze izteica pateicību par ilggadīgo darbību.

D. Kristiana pēcnācējs skolā bija Kārlis Kaužēns. Viņš stājies darbā ar 1853. gadu un izpildīja arī ērģelnieka pienākumus. 1858. gadā K. Kaužēns atstāj vietu, lai turpinātu izglītību.

Nākmais draudzes skolotājs pēc K. Kaužēna ir Jūlijs Johansons. Viņš savu izglītību ieguvis Valkas skolotāju seminārā. J. Johansona darbs skolā sakrīt ar tautiskās apziņas un sabiedriskās dzīves atmodas laikmetu. Viņš iesaistījies jaunajā kustībā un ieguva draudzes locekļu atzinību. Par šo skolotāju bijušais skolnieks, ģenerālis Kārlis Goppers savā jaunībā bija dzirdējis daudzus nostāstus. Viņu saukuši par “balto Jansonu” pretēji “melnajam Jansonam” – Trikātas pagasta rakstvedim. Pirmajam (skolotājam) bija balta bārda, otrajam – melna. Abi Johansoni tautas atmodas laikmetā spēlējuši Trikātā zināmu lomu un bijuši arī Trikātas Labdarības biedrības dibinātāji. “Balto Jansonu” šis sabiedriskais darbs par daudz aizrāvis un tiešie pienākumi viņu maz interesējuši. Skolnieku skaits 1875. gadā noslīdējis līdz 7. Konventam un toreizējiem skolu pārlūkiem J. Johansons kā jaunlatvietis bija nevēlams, tādēļ skolā izdarīja revīziju. Slēdziens šāds: skolā 24 skolnieki, tie pietiekoši labi mācīti, bet no jaunā skolotāja varētu sagaidīt vairāk spara un centības. Uz mācītāja kā atbildīgā skolu pārziņa ierosinājuma 1875. gadā J. Johansonu no amata atlaiž. Šis gadījums sacēla draudzē plašu nemieru. Draudze negribēja pieļaut, ka iecienītu skolotāju un sabiedrisku darbinieku atceļ no amata.

Tajā pašā gadā par skolotāju ievēlēja Jāni Bachu no Katlakalna, bet viņš, juzdams draudzes noskaņojumu, atsacījies nākt.

1876. gada februārī notiek jaunas vēlēšanas, un ievēl Smiltenes draudzes skolas palīgskolotāju Pēteri Apini. Viņš izglītību ieguvis Valkas skolotāju seminārā. P. Apini ievedot draudzē, baznīcā J. Johansona piekritēji sacēla traci, kuram sekoja izmeklēšana un bargi sodi. P. Apinis sāka savu darbu neizdevīgos apstākļos, bet ar savu nopietno darbu tas pamazām savus pretiniekus atbruņoja un iemantoja vispārēju atzīšanu un cieņu.

19. gs. deviņdesmitajos gados mūsu dzimtenes skolu dzīvē sākās pastiprināta pārkrievošanās tieksmes, kam par upuri krita arī P. Apinis. Viņš negribēja visās lietās padoties krievu inspektoram, tādēļ to 1896. gadā, neskatoties uz konventa protestu, viņu no amata atceļ, motivējot šo soli ar to, ka P. Apinim neesot pietiekošas krievu valodas zināšanas. P. Apinis paliek par draudzes ērģelnieku, kamēr 1919. gadā krīt lielinieku lodēm par upuri.

Vijciemietis Kārlis Valters Liepiņš savās atmiņās raksta: “1919. gadā komunistu terora laikā, kad mācītājs vairs nedrīkstēja kalpot draudzē, P. Apinis turpināja noturēt dievvārdus. Par savu nesalaužamo kristīgā cilvēka pārliecību samaksāja ar dzīvību. Boļševiku varasvīri un citi viņu nelietīgie pakalpiņi bija Apini kārdinājuši: ja viņš visu priekšā atteiksies no Dieva un Kristus, atlaidīs brīvībā, pretējā gadījumā saņems nāvi. Tā kā no Dieva un Kristus vārda Apinis nav atteicies, tad kopā ar desmit citiem arestētajiem ticis kājām dzīts uz nošaušanu. Apinis šo ceļu gājis, Dievu slavēdams un baznīcas dziesmu dziedādams.”

Bijusī skolniece Kristīne Reintāle savās atmiņās stāsta: “Mācīties iesāku Abula pamatskolā, pēc tam iestājos draudzes skolā. Tur strādāja skolotājs Mūrnieks, Celmiņš. Skolas vadītājs bija Apinis. Apiņkundze mācīja rokdarbus. Šuvām galdautus, tamborējām špices.

Mūsu vismīļākais skolotājs bija Mūrnieks. Viņš bija ļoti stingrs, nekad nebārās, bet arvien mudināja labi mācīties. Skolotājs mācīja krievu valodu. Dzejoļus mācījāmies no galvas. Vēl tagad dažus atceros. Dziedāšanu mācīja skolotājs Apinis – skolas direktors. Dziedājām tautasdziesmas un daudz reliģiska satura dziesmas. Vispār skolā no rīta līdz vakaram notika cara un dieva slavināšana.”

P. Apiņa pēcnācējs amatā bija viņa palīgskolotājs Jēkabs Mūrnieks, kas strādāja pie P. Apiņa no 1888. gada. 1896. gadā skolu inspektors J. Mūrnieku iecēla par skolas pārzini. Izglītību viņš ieguvis Baltijas skolotāju seminārā. J. Mūrnieks ieguva draudzē lielu atzinību un viņa nopelni audzināšanā un tautas izglītošanā bija diženi. Viņa laikā draudzes skola ir izauklējusi daudz Latvijā pazīstamus valsts, armijas, sabiedriskos un dažādu arodu darbiniekus – Kara ministru, ģenerāli Jāni Balodi, ģenerāļus Kārli Gopperu un Robertu Dambīti, Saeimas deputātu, pulkvedi Eduardu Laimiņu, Ķemeru sēravotu direktoru Jāni Lībieti, pulkvežus Pēteri Silenieku, Mārci Kamolu, Jēkabu Gustavu, tautskolu inspektoru Pēteri Mežuli, rakstnieku Jāni Ķelpi, Stendes selekcijas stacijas vadītāju, agronomu Jāni Lielmani, docentu Jāni Balodi, senatoru Jāni Kalācu un daudzus citus.

Darba pēdējais posms J. Mūrniekam bija smags. Uznāca pirmais pasaules karš un tajā laikā pasliktinājās J. Mūrnieka veselība. Lielinieku laikā skolu nevada viņš, bet kāds skolnieks un palīgskolotājs. J. Mūrniekam ir bijuši ievērojami palīgskolotāji. Kā pirmais minams Jēkabs Graubiņš, vēlāk pazīstams komponists. Pēc tam Jānis Rozītis, kas 1909. gadā beidzis Valmieras semināru. J. Rozīti 1915. gadā iesauca karadienestā. Pa šo laiku strādāja vietnieks Čoke, gan īsu laiku, un J. Birkenfelds. Tad atgriežas J. Rozītis, kas vietu atstāj pēc lielinieku laika izbeigšanās.

Latvijas valsts pirmajā laikā J. Mūrnieks strādāja atkal viens pats. Pamazām sāka kārtoties skolas apstākļi – apriņķa skolu valde izsūtīja rezerves skolotāju – Pērkons jaunkundzi. Pēc tam 1923. gadā draudzes padomei izdodas pieņemt skolotāju M. Traubergs jaunkundzi, kas gan pēc viena gada atrada citu darba vietu. Viņas vietā pieņēma E. Titmanis jaunkundzi.

1925. gadā Mūrnieks aiziet pensijā. Viņa vietā pieņēma Jāni Vasili, kas tikko beidzis Rīgas skolotāju institūtu. Tas bija pēdējais Trikātas draudzes skolas skolotājs, jo draudze nevarēja vairs skolu uzturēt.

Trikātas draudzes skolu savā uzturēšanā pārņēma Trikātas pagasta pašvaldība, pārbūvējot 1926. gadā bijušo Lipškalna muižas ēku skolas vajadzībām un nosauca to par Trikātas II pakāpes pamatskolu. 1937. gada 1. augustā bijušās Lipškalna muižas vietā lika pamatakmeni tagadējai Trikātas pamatskolai.

335 gadu garumā mainījušās skolas ēkas, bet skološanās tradīcijas turpinājās. Tās turpinās arī šodien.

Trikātas draudzes skola atradās skaistā vietā – netālu no Palkaiņa ezeriņa un blakus ar skaistu mežu apaugušam, teiku un nostāstu apvītajam Jēņa kalnam, augstākajam apkārtnē. Tā stāv tur joprojām, glabājot senos vēstures notikumus.

Trikātas pamatskolas direktores vietniece Inga Boškina

 

Andris Caune, Inga Boškina “Ģenerālis Jānis Balodis un viņa dzimtais novads Trikāta”

Balodis gramataĢenerālis Jānis Balodis, Latvijas nacionālās armijas virspavēlnieks Neatkarības karā (1919.– 1921. g.), dzimis Trikātas Vēžniekos un pirmos 17 mūža gadus pavadījis dzimtajā pagastā. Vēlāk viņa dzīves ceļš aizvijās prom no Trikātas. Nevienā līdzšinējā viņa biogrāfijas apcerē nav minēts, ka bez bērnības un skolas gadiem viņam būtu bijušas vēl kādas saites ar dzimto novadu, lai gan ģenerālis J. Balodis savās “Atmiņu burtnīcās”, kas grāmatā izdotas 2015. gadā, cita starpā (213. lpp.) piemin: “Baznīcas, kapsētas, pamatskolas, tēvutēvu kapi, kas vecākai latviešu lauku paaudzei mīļā, svētā atmiņā līdz mūža vakaram kā saistošs elements, paliek arī tas garīgais, kas vienoja lauku iedzīvotājus starp pilsētniekiem vienā latviskā saimē.”

Mūsu grāmatā ir izsekots, ka šie ģenerāļa teiktie vārdi nav tukši saukļi. Viņš pats, kas cēlies no senas latviešu zemkopju cilts, nekad nav aizmirsis dzimto novadu un ciešas saites ar to saglabājis visu mūžu. Latvijas brīvvalsts pirmajos gados (1920.–1940. g.) viņš palīdzēja un atbalstīja novadnieku kultūras un celtniecības pasākumus. Pēc Krievijas izsūtījumā un cietumā pavadītiem 20 gadiem atgriežoties Latvijā, ģenerālis Jānis Balodis mūža nogalē vēl tikai vēlējās redzēt dzimto sētu, baznīcu un vecāku kapavietu. Mūsdienās trikātieši glabā sava novada dižā dēla ģenerāļa Jāņa Baloža piemiņu, rūpējoties par viņa dzimtās mājas vietu, un vietējā pamatskolā jaunajai paaudzei tiek nodots vēstījums ne tikai par ģenerāli Jāni Balodi, bet arī par citiem sava novada dižajiem ļaudīm un viņu nopelniem Latvijas labā.

JURISTAM MĀRTIŅAM ABULAM – 135

Martins Abuls117. februārī (pēc vecā stila 5.) aprit 135 gadi, kopš dzimis jurists, žurnālists, sabiedrisks darbinieks Mārtiņš Abuls.
Dzimis 1885. gadā Trikātas pagasta Vecpiduļos, kā jaunākais dēls 11/13 bērnu ģimenē. Tēvs saimnieks Jānis Abuls (1833-1928), māte Elizabete (1839-1912, dz. Gustavs).
Mārtiņš Abuls mācījies pie sava brāļa tautskolotāja Friča Abula Braslavas pamatskolā, vēlāk Trikātas draudzes skolā pie skolotāja Jēkaba Mūrnieka. Kad vecāku līdzekļi apsīkuši, Mārtiņš Abuls 16 gadu vecumā “ar somiņu plecos dodas uz Pēterpili”. Tur atradis darbu dzelzceļa kancelejā un vakaros turpinājis mācīties. 1912. gadā pašmācības ceļā kā eksterns nolicis gala eksāmenus ģimnāzijā, tajā pašā gadā iestājies Maskavas universitātē, kur 1915. gadā absolvējis Juridisko fakultāti. Līdz ar iestāšanos universitātē Mārtiņš Abuls kļuvis par studentu korporācijā Fraternitas Lettica filistru, kādu laiku pildījis sekretāra pienākumus. (Maskavā dibinātā studentu korporācija ir sabiedriska organizācija, kas apvieno dažādās nozarēs studējošus latviešu studentus).
Pēc studiju beigšanas viņš iestājies darbā dzelzceļu resorā, bet vēlāk bijis miertiesnesis un zemstes priekšsēdētājs. Būdams Krievijā, pēc Latvijas proklamēšanas, 1919. gadā brīvprātīgi iestājies Troickas jeb 1. Latvijas atbrīvošanas bataljonā Sibīrijā. Mārtiņš Abuls norīkots par tieslietu nodaļas darba vadītāju. Rediģējis Omskā izdoto bataljona nacionālo laikrakstu “Brīvais Latvis”.
1920. gadā Mārtiņš Abuls kopā ar citiem karavīriem atgriezies dzimtenē un tajā pašā gadā iecelts par Latgales apgabaltiesas locekli (1920-1930).
Mārtiņa Abula raženākais darba cēliens – Latgalē pavadītie nepilni 10 gadi. “Šī zeme pēc lielinieku padzīšanas bija tumša un tukša un neiztaisīta un no latviskās valstības te nekas saredzams nebija. Mēs, Latgales apgabaltiesas locekļi un ierēdņi, nācām te pēc nacionālās armijas karotājiem un partizāniem un sākām organizēt, būvēt un celt. Sāka darboties iestādes, izzuda haoss apgabala pārvaldībā, pierima bandītisms, sāka iesakņoties valstiskā apziņa, zeme saimnieciski atkopās. Tikai grūti bija tikt galā ar to latgaļu un baltiešu savstarpējo rīvēšanos,” tā par darbu stāstīja Mārtiņš Abuls.
Dzīvojot Daugavpilī Mārtiņš Abuls rosīgi piedalījies Latgales latviešu sabiedriskajā dzīvē: no 1923. līdz 1928. gadam bijis Daugavpils domes deputāts, ievēlēts no Apvienotā latviešu saraksta. Īslaicīgi bijis Latgales Mazsaimnieku un bezsaimnieku biedrības priekšsēdētājs. Mārtiņš Abuls bijis pirmā laikraksta “Daugavas Vēstnesis” līdzdibinātājs un izdevējs (1924-1925), kā arī laikraksta “Latgales Ziņas” redakcijas loceklis (1928-1930).
10 darba gadi Latgalē viņam šķita vēl par maz. Mārtiņš Abuls gribēja darīt kaut ko “no augšas” (Saeimā ieiedams). Viņš ticēja, ka viens cilvēks ar tīru sirdi un labiem nodomiem var augstajā namā daudz darīt. 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā kā vienīgais no Latgales latviešu apvienības un zemes arāju partijas. Kopā ar septiņiem citiem deputātiem izveidojis Nacionālo bloku. Pēc gada, runādams par Saeimu, Maskavas universitātes ideālo ieskatu audzēknis, jau nopūzdamies meta ar roku parlamentārā darba virzienā un runāja, ka “viss apriebies” un “vienīgā vēlēšanās braukt kaut kur projām uz Francijas dienvidiem – pie jūras un zilās debess atpūsties”. Acīmredzot, jūsmīgie sapņi nepiepildījās.
Darba biedri viņu raksturoja kā krietnu vīru, kurš visu sevi ziedojis darbam un godam veicis savus pienākumus. Kolēģi uzsvēra, ka Mārtiņš Abuls vissvarīgākos jautājumus varēja izšķirt ar vieglu humoru, viņš bija labs darba biedrs un no viņa jaunie tiesneši daudz ko iemācījās. “Liela, gandrīz atlētiska auguma kungs, satiekoties sveicienu saņēma abām rokām un smaidoši lūkojās caur zibošiem briļļu stikliem gurdenu, darbā aizņemta cilvēka skatu. Pēc iepazīšanās Mārtiņš Abuls vienmēr runāja vaļsirdīgi un atklāti, uzticoties otram,” tā Mārtiņu Abulu raksturoja līdzgaitnieki. “Mārtiņš Abuls bija tāds mūžīgs nemiernieks. Pēc brāļa (pedagogs, literāts Pēteris Abuls) nāves viņš mantoja tā īpašumus Rīgā, bet sevišķi priecīgs par to nebija, lai gan bija labs namsaimnieks.” Tuvākie darbabiedri Daugavpilī viņu sauca “lielais Mārtiņš”.
Pēc ilgas slimības miris 45 gadu vecumā 1930. gada 16. aprīlī Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos.
Traģisks ir Mārtiņa Abula brāļu liktenis, kuriem grūtā pašmācībā un par saviem līdzekļiem bija izdevies iegūt izglītību. Vecākais brālis Pēteris Abuls (1860-1926) mira Parīzē no zarnu audzēja. Otrs brālis – tautskolotājs Fricis Abuls bija aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks. Viņš mira nedaudz vēlāk no cietumā iegūtās tuberkulozes. Trešais brālis Eduards Abuls pēc Rīgas politehnikuma lauksaimniecības fakultātes beigšanas darbojās Permas un Ufas zemes bankās, kur viņu aplaupīja un nogalināja Kolčaka armijas klejojošās kareivju bandas.

 

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIM NIKOLAJAM ZIEDIŅAM – 120

Nikolajs Ziedins13. februārī aprit 120 gadi, kopš dzimis kaprālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Fricis Ziediņš.
Dzimis 1900. gada 31. janvārī (v.st.) jeb 13. februārī (j.st.) Brenguļu pagasta Jaundzērvītēs, tēvs Mārcis (1860-1939), māte Ede (1865-1938, dz. Busule), kā sestais bērns 9 bērnu ģimenē.
Nikolajs Ziediņš izglītojies vidusskolā, mācījies Pēterburgā par mehāniķi, strādājis fabrikā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 6. jūnijā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem, kā arī citās 6. Rīgas kājnieku pulka cīņās, tostarp Latgales atbrīvošanā.
1919. gada 5. novembrī pie Imantas stacijas Nikolajs Ziediņš brīvprātīgi devās izlūkos un, ienaidnieka nemanīts, šķērsoja bermontiešu aizsardzības līnijas. Kad vācieši naktī sāka uzbrukumu, Nikolajs Ziediņš pielavījās pretinieka ložmetējam un ar rokasgranātām un patšauteni to apklusināja, sacēla vispārēju apjukumu, ieguva ienaidnieka ložmetēju un atgriezās pie savējiem, tā sekmēdams latviešu tālākos plānus.
1921. gadā kopā ar 117 pulka karavīriem saņēmis Lāčplēša Kara ordeni (Nr. 1155). Ar ordeni apbalvots par 1919. gada 5. novembra cīņu pie Zolitūdes stacijas.
No armijas atvaļināts 1922. gada 21. aprīlī, dzīvojis Brenguļu pagasta Jaundzērvītēs, strādājis par šoferi, vēlāk uzņēmējs celtniecības darbos, kokzāģētavas vadītājs Jaunpiebalgā, Amatā un Valmierā. Pēc 2. pasaules kara dzīvojis Rīgā, bijis šoferis Tirdzniecības ministrijā, mehāniķis rūpnīcā “Poligrāfremonts”, uzņēmumā “Liftu remonts”.
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Ziediņš nodzīvojis savrupu dzīvi – pats savu ģimeni nav nodibinājis, tuvinieki par ordeni neko nav zinājuši. Miris 1981. gada 12. oktobrī, apglabāts Trikātas vecajos kapos.

PEDAGOGAM JĀNIM ZIEDIŅAM – 115

10. februārī aprit 115 gadi, kopš dzimis pedagogs Jānis Ziediņš. 
Dzimis1905. gada 10. februārī Brenguļu pagasta Jaundzērvītēs, tēvs Mārcis (1860-1939), māte Edde (1865-1938, dz. Busule), kā astotais bērns 9 bērnu ģimenē.
Jānis Ziediņš strādājis Bauskas apriņķa Ceraukstes pagasta Pamūšas pamatskolā par pārzini.
Miris jauns – 25 gadu vecumā 1930. gada 11. aprīlī, apglabāts Trikātas kapos.
Precējies, meita Guna Lašinska. 

 Janis Ziedins 

PULKVEDIM JĒKABAM GUSTAVAM – 155

GustavsJekabs3. februārī aprit 155 gadi, kopš dzimis pulkvedis, Valmieras pilsētas domnieks Jēkabs Gustavs.
Dzimis 1865. gadā Trikātas pagasta Vecratniekos 7 bērnu ģimenē. Tēvs Pēteris Gustavs (1821-1891) – lauksaimnieks, māte Marija (1824-1910, dz. Skrastiņa).
Jēkabs Gustavs beidzis Trikātas pagastskolu, mācījies Draudzes skolā pie skolotāja Pētera Apiņa un līdz 1884. gadam mācījies Baltijas skolotāju seminārā. Kā daudzi viņa vienaudži, arī Jēkabs 20 gadu vecumā izvēlas militāro karjeru un 1885. gadā brīvprātīgi iestājies armijā.
Kā perspektīvu kareivi jauno censoni 1886. gadā norīko uz Čugujevas junkurskolu, ko Jēkabs Gustavs beidz pēc diviem gadiem podpraporščika pakāpē. Dienesta gaitas viņš arī turpmāk saista ar savu 18. kājnieku pulku, bet militārā karjera neatlaidīgi un lēnām ved augšup – no podpraporščika par poručiku (1893), bet 1900. gadā viņš ir štābkapteinis. Pārmaiņas nes 1904. gads, kad oktobrī viņu ieceļ par rotas komandieri 18. kājnieku pulkā, bet divus mēnešus vēlāk tiek piešķirta nākamā militārā pakāpe – kapteinis. Pēc divdesmit diviem gadiem savā 18. kājnieku pulkā Jēkabs Gustavs 1910. gadu sagaida ar militāru paaugstinājumu kā virsnieks un tiek norīkots uz jauno dienesta vietu – 2. strēlnieku pulku. 1912. gads atnāk ar jaunu dienesta vietu 67. kājnieku pulkā kā bataljona komandierim. Pēc pārcelšanas kā atzinība par priekšzīmīgu militāro dienestu 47 gadu vecumā Jēkabam Gustavam jau ir apakšpulkveža militārā pakāpe.
50. dzimšanas dienu (1915. gadā) apakšpulkvedis Jēkabs Gustavs sagaida frontē, jo sācies karš. Pēc ievainojuma 1915. gada maijā viņu ieceļ par izveseļojušos karavīru komandas priekšnieku Rīgas kara hospitālī. Militārajā dienestā apgūtais administratīvās pārvaldes darbs jāliek lietā, jo 1916. gada oktobrī apakšpulkvedis tiek norīkots par Pēterburgas apgabala Lugas apriņķa kara priekšnieku. Par sekmīgu darbu 1917. gada maijā Jēkabam Gustavam piešķir pulkveža pakāpi.
Tālāk seko trauksmainie 1917. gada notikumi – divvalodība, valdības maiņa, revolūcijas, lielinieku apvērsums, jukas armijā… Jaunais laiks ienes korekcijas arī bijušā pulkveža dzīvē, jo jau 1918. gada jūnijā viņu mobilizē Sarkanajā armijā un viņš tiek iecelts par Lugas apriņķa kara komisariāta mobilizācijas daļas priekšnieku. Jaunajai lielinieku valdībai latvietis licies gana uzticams – no 1918. gada oktobra Jēkabs Gustavs ir Lugas apriņķa kara priekšnieks Krievijas Ziemeļrietumu armijas sastāvā.
Trūkst ziņu, kā un kādos apstākļos pulkvedis pāriet jaunās nacionālās valdības pusē, bet no 1919. gada 24. decembra viņš jau ir pulkvedis Latvijas armijā. Tā kā valdībai vēl nav ne savas armijas (tā ir vēl formēšanas stadijā), ne pieredzējušu militāro speciālistu, Jēkabu Gustavu ieskaita aktīvajā rezervē, kaut pulkvedim ir jau 54 gadi. Tikai pēc Vidzemes atbrīvošanas no lieliniekiem 1919. gada vasarā Jēkabs Gustavs atgriežas savā dzimtajā pusē. 1920. gada janvārī viņu ieceļ par Valmieras apriņķa apsardzības priekšnieku, bet no 1921. gada – par Valmieras kara apriņķa priekšnieku. 1927. gadā Jēkabs Gustavs 62 gadu vecumā no militārā dienesta atvaļinās.
“Dzīve nebeidzas,” tā pulkvedis esot mīlējis teikt visiem, kas taujājuši, “kāds velns dīdot līst domniekos…” Patiešām, atvaļinātais pulkvedis aktīvi iesaistās pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Tolaik ļaunas mēles melsa, ka tas esot arī tāpēc, ka apprecējies tik vēlos gados un bērnu neesot… Lai nu kā, bet jau 1928. gadā viņš tiek ievēlēts Valmieras pilsētas domē kā domnieks (1928-1934), bet pēc 1934. gada 15. maija iecelts par pilsētas valdes locekli. Bez domnieka pienākumiem Jēkabs Gustavs veltīja laiku arī patriotiskajam vaļaspriekam, darbojies kā goda biedrs Latvijas skautu centrālajā organizācijā, biedrībā “Latvijas vanagi”. Paralēli domnieka pienākumiem atvaļinātais pulkvedis sevī radis arī literāro dzirksti un no 1929. gada bijis laikraksta “Valmierietis” līdzstrādnieks.
“Tēvu zemes brīvībai, labklājībai un drošībai ziedoti 75 mūzā gadi” – tā par sabiedriskā darbinieka, pulkveža Jēkaba Gustava nozīmīgo dzīves jubileju rakstīja laikrakstā “Valmierietis” 1940. gada 8. februārī. Atceres vakarā Baltijas Lauksaimniecības zālē starp daudzajiem sveicējiem, kā lasām, bijuši jubilāra darba līdzgaitnieki un sabiedrības pārstāvji.
Varas režīmu maiņas 1940. gada sākumā, kad padomju baigo gadu nomaina vācu okupācijas režīms un smagie pēckara padomju okupācijas gadi, pulkvedi skar maz. Viņa sieva Konstance Bando mirusi, bet pats viņš dzīvo kā antisociāls elements Matīšu pansionātā.
Latvijas Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņa, Krievijas Sv. Annas un Sv. Staņislava ordeņa kavalieris mira 87 gadu vecumā, 1952. gada 19. novembrī. Tā kā piederīgo nebija, Jēkabu Gustavu apglabāja Matīšu kapos. Vēlāk viņa bijušie audzēkņi Valmieras vanagi pulkvedi pārapbedī Valmieras Pilsētas kapos.

Siera meistaram, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Vladislavam Čulčam - 95

Vladislavs Culcs26. janvārī aprit 95 gadi, kopš dzimis siera meistars, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Vladislavs Čulčs.

Dzimis 1925. gadā Ludzas apriņķa Kārsavas pagastā sīkzemnieka ģimenē.

Mācījies vietējā skolā, tad apguvis zināšanas Rēzeknes lauksaimniecības un piensaimniecības skolā. 18 gadu vecumā sācis strādāt Malnavas, vēlāk Vandzenes pienotavā par piena pārraugu. Pēc 2. pasaules kara iecelts par direktora vietas izpildītāju Vandzenes pienotavā.

Trikātas pienotavā strādāja kopš 1947. gada. Vladislava Čulča vadītā siera ceha brigāde sistemātiski izpildīja produkcijas ražošanas un kvalitātes plānus. 1962. gadā Vladislavs Čulčs izstrādāja tehnoloģiju Valmieras sieram un uzsāka tā ražošanu Trikātas pienotavā. Siera meistars 1964. gadā pirmais Latvijā no Ukrainas ieviesa Krievijas siera ražošanu. Tieši pateicoties viņam, Trikātas sieri kļuva populāri ar kvalitāti, garšas īpašībām.

Vladislava Čulča laikā tika paplašinātas un modernizētas siera ražošanas telpas, uzlabojušies darba apstākļi. Meistars atcerējies, ka esot jau gājis visādi – kaut vai tad, kad nav bijusi elektrība, tad piena maisīšanu nedrīkstēja pārtraukt. Nācies stundām ilgi maisīt pašiem ar lielajām koka mentēm. Vladislavam Čulčam bijusi piezīmju grāmatiņa, kurā viņš ik dienas izdarīja ierakstus. Parasti par siera kvalitāti varēja spriest tikai pēc pusotra mēneša, kad pagāja nogatavināšanas periods. Meistaram bija iekārtota arī speciāla laboratorija, kur nelielos apmēros tika gatavotas jaunas siera šķirnes. Viņš ir piedalījies 14 siera šķirņu izveidošanā. Pēdējā izveidotā šķirne, ko var saukt par lielu sasniegumu, ir pēc senas franču receptes, atjaunojot senu, sarežģītu tehnoloģiju, gatavotais pikantais Trikātas “Rokforas” siers.

Kamēr Vladislavs Čulčs ražošanu Trikātas pienotavā turēja savās rokās, Trikātas siera slava cēlās, neskatoties pat uz pārmaiņu laikiem. Viņš bija ražotnes sirds un siera ražošanas māku savā laikā uzticēja arī jaunajai paaudzei.

Trikātas pienotavā Vladislava Čulča vadībā ražotie sieri sieru skatēs guvuši godalgotas vietas Latvijā un ārpus tās. Krievijas sieram piešķirta Valsts kvalitātes zīme (1968).

Vladislavs Čulčs bijis vairāku racionalizācijas priekšlikumu autors.

1980. gadā Vladislavam Čulčam, vienīgajam republikas pienrūpniecības sistēmā, piešķīra Latvijas Republikas Nopelniem bagātā meistara nosaukumu. Viņa darba mūžs Trikātas pienotavā bija vairāk kā 50 gadi. 1997. gada 24. aprīlī Vladislavam Čulčam piešķirts Triju Zvaigžņu ordeņa II šķira. Apbrīnas vērta bija Vladislava Čulča darba enerģija, zinātnieka pacietība un nemitīgā pašizglītošanās.

Apbalvojumi: Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādes sudraba medaļa, Ordenis Goda zīme (1967), medaļa Darba slava, goda raksti, Triju Zvaigžņu ordenis II šķira (1997).

Miris 2013. gada 10. februārī Trikātā, apglabāts Trikātas vecajos kapos. 

 

Dziedātājai Amandai Emīlijai Kalniņai - 140 

Amanda Kalnina Safa23. janvārī aprit 140 gadi, kopš dzimusi dziedātāja Amanda Emīlija Kalniņa.

Amanda Emīlija (Emilie) Kalniņa (dz. Šāfa; Schaaf) dzimusi 1880. gadā (pēc vecā stila 11. janvārī) Tiepeles muižā piecu bērnu ģimenē, tēvs muižas arendātors (nomnieks) – Roberts Johans Šāfs (Schaaf), māte – Amanda (1851-1880, dz. Gelchert). 

Māte mirusi jaunākās māsiņas dzemdībās, Amandu uzaudzinājusi mātes māsa Dr. med. Doroteja Heftlere (Hefftler) Pēterburgā. 

Amanda skolojusies Pēterburgā vācu Annas draudzes vidusskolā, kuru arī beigusi. Pie labas skolotājas izglītojusies arī klavierspēlē. Amanda līdz ar citiem pēterpiliešiem un kopā ar savu audžumāti kādu vasaru pavadījusi Alfrēda Kalniņa vecāku pansijā Siguldā, kur 16 gadu vecumā iepazinusies un iemīlējusies jaunajā komponistā. Jaunieši atkal satikušies Pēterpilī, kurp Alfrēds Kalniņš devies studiju nolūkos.

Amanda darbojusies par mājskolotāju barona Bēra ģimenē Stabenē, Koknesē, Rīgas tirgotāja Osipova ģimenē. Turpinājusi arī dziedāšanas stundas pie Hausman-Heldē kundzes Pēterburgā, gan arī pie prof. Arfieri Berlīnē. Viņas liriskais soprāns dažas reizes atskanējis arī garīgos koncertos, kā arī patstāvīgos dziesmu vakaros Rīgas Latviešu biedrības zālē, Pērnavas "Buergerklubā".

Nodibinoties ģimenei Amanda pārtraukusi darbošanos vokālajā mākslā. Viņa ne tikai audzina abus bērnus – dēlu Jāni (kurš arī vēlāk kļūst par pazīstamu komponistu) un meitu Birutu, bet arī rūpējas par sava vīra Alfrēda Kalniņa nošu pārrakstīšanu un izdošanu, izraksta dzejoļus no laikrakstiem varbūtējai komponēšanai un organizē jaunu solo dziesmu izdošanu.

Kopā ar ģimeni dzīvojusi Pērnavā (Igaunijā), Liepājā (kopš 1911. gada).

Karš lika 1915. gada pavasarī Kalniņu ģimenei doties bēgļu gaitās – sākumā uz Siguldu, rudenī uz Tērbatu (mūsdienās Tartu). 

Kad 1918. gada pavasarī arī Tērbata nonāca Vācijas okupācijā, Amanda ar ģimeni atgriezās jau agrāk okupētajā Liepājā. 1919. gada rudenī ģimene kuģī devās uz Rīgu, kur nonāca sākoties Bermonta uzbrukumam.

1927. gadā Amanda kopā ar bērniem devās līdzi Alfrēdam Kalniņam emigrācijā un sešus gadus pavadīja Ņujorkā ASV. 1933. gadā ģimene atgriezās Rīgā.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā dēls Jānis Kalniņš devās bēgļu gaitās uz Lībeku Vācijā, no 1948. gada dzīvoja Kanādā, kur strādāja par ērģelnieku un pedagogu.

Amanda Kalniņa mirusi 1959. gada 20. martā Rīgā.

Precējusies 1904. gada janvārī ar komponistu un ērģelnieku Alfrēdu Bruno Jāni Kalniņu (1879-1951), dēls Jānis (1904-2000; diriģents, komponists, mūzikas pedagogs, ērģelnieks), meita Biruta (1907-1982, dziedātāja, dzīvojusi ASV, prec. Tripodi). 

   Amanda Kalnina gimene

No kreisās: Alfrēda Kalniņa sieva Amanda, meita Biruta un 

dēls Jānis Kalniņš. Aizmugurē – Alfrēds Kalniņš.

Liepāja, 1912. gads. Foto: Juris Bokums


Pedagogam Jēkabam Mūrniekam - 155 
   

18. janvārī aprit 155 gadi, kopš dzimis pedagogs Jēkabs Mūrnieks.Jekabs Murnieks

Jēkabs Mūrnieks dzimis 1865. gada (pēc vecā stila 5. janvārī) Vietalvas draudzē Odzienas Mežakos trūcīga rokpeļņa Jāņa (1816-?) un viņa sievas Mades (1825-?, dz. Kalniņa) ģimenē, kā jaunākais no trim dēliem.

Pēc vietējās pagasta un draudzes skolas pabeigšanas turpinājis mācības Baltijas skolotāju seminārā (Прибалтийская учительская семинария), kas tai laikā vēl atradās Rīgā. Semināru beidzis 1883. gadā. Tajā pašā gadā 18 gadu vecumā viņš sācis palīgskolotāja darbu Trikātas draudzes skolā, kurā nostrādājis visu savu darba mūžu līdz 1925. gadam.

Sākumā bijis palīgskolotājs pieredzējušam pedagogam Pēterim Apinim. Bet, kad pastiprinoties pārkrievošanas spaidiem arī draudzes skolās, Pēterim Apinim krievu valodas neprašanas dēļ skolotāja – skolas pārziņa vieta bija jāatstāj, Jēkabs Mūrnieks kļuva par šīs skolas pārzini – galveno skolotāju un šo amatu pildīja arī visus savus turpmākos darba gadus. Kādu laiku vēl draudzes skolā Pēteris Apinis piestrādāja kā palīgskolotājs, vēlāk palīgskolotāja vietu aizpildījusi arī citi gados jaunāki skolotāju semināra audzēkņi.

Jēkabam Mūrniekam bijušas plašas zināšanas, kuras viņš aizvien papildinājis pašmācības ceļā, tikai ar mūziku viņš nenodarbojies. Abi skolotāji kā Pēteris Apinis, tā arī Jēkabs Mūrnieks, bijuši teicami jaunatnes audzinātāji, kas mācību un audzināšanas darbā viens otru papildināja. Atšķīrās tikai viņu uzskati par savu skolēnu dzīves mērķiem un par to, kā virzīt savu audzēkņu turpmākās dzīves gaitas. Pēteris Apinis bija konservatīvāks, viņš sekoja vecajam uzskatam, ka draudzes skolai jāizaudzina pagasta skrīveru un muižkungu palīgi, bodeszeļļi un visaugstākais sasniegums būtu sagatavot audzēkni skolotāju semināram. Ne velti tautā draudzes skolas toreiz dēvēja par skrīveru vai ķesteru skolām. Gluži pretēji uzskati bija Jēkabam Mūrniekam. Kaut arī viņš bija beidzis “pārkrievošanas citadeli” Baltijas skolotāju semināru, kurā labi apguvis krievu valodu, savos uzskatos palicis izteikts jaunlatvietis, līdz sirds dziļumiem īsts nacionālists un tādā garā audzināja arī savus skolniekus. Viņš vēlējās, lai audzēkņi pēc draudzes skolas pabeigšanas turpinātu savu izglītību. Viņa sirdij bija patīkamāk, ja tie gatavojās iestāties kara skolā, mērnieku skolā, skolotāju seminārā vai ģimnāzijā, kur varēja iegūt plašākas zināšanas un kur pavērās ceļš tālākai izglītībai.

Bijušais skolnieks Roberts Dambītis piemin, ka “skolā ik gadu bija arī 10–15 skolēni, kas obligāto kursu bija beiguši un turpināja savas mācības, katrs pēc savas programmas, gatavodamies kādam speciālam mērķim – vai nu gribēdami nolikt “savvaļnieka” eksāmenu, iestāties mērnieku skolā, skolotāju seminārā utt. Skolēniem, kuri gatavojās eksāmeniem Jēkabs Mūrnieks ar visu sirdi dzīvoja līdzi, priecādamies par viņu sekmēm, bet caurkritušos prata iepriecināt. Tāda bija tā skola, kur mēs mācījāmies, tajos laikos ārpus skolas nebija kur smelties gudrības vai padoma.”

Roberts Bērziņš savukārt norāda, ka “Jēkabs Mūrnieks visu savu personību, materiālos līdzekļus neizņemot, ziedoja skolai un viņas audzēkņiem. Krietnākajiem, trūcīgākajiem skolniekiem, kad tie viņu atstāja, pāriedami vidusskolā, pēc iespējas palīdzēja arī turpmāk. Censoņus viņš mācīja bez atlīdzības arī vasarā”. Savu ģimeni Jēkabs Mūrnieks nebija nodibinājis, bet dzīvi ziedoja tautas bērnu izglītošanai un audzināšanai. Trikātas draudzes skolā Jēkabs Mūrnieks nepārtraukti nostrādāja 42 gadus, no tiem 12 kā palīgskolotājs, bet pārējos 30 – kā skolas pārzinis. Savos skolas vadītāja gados viņš nostādījis Trikātas draudzes skolu par labu paraugu plašai apkārtnei. Pie viņa nākuši mācīties skolēni arī no citām draudzēm. Daudzi viņa audzēkņi vēlāk dzīvē kļuva par ievērojamiem valsts vīriem, augstākiem virsniekiem, sabiedriskiem darbiniekiem.

Jēkabs Mūrnieks miris Trikātā 1926. gada 6. augustā. 13. augustā Jēkabu Mūrnieku pēdējā gaitā no Trikātas baznīcas uz Trikātas kapiem izvadīja ar lielu godu viņa bijušie audzēkņi, kuri bija sapulcējušies nepieredzēti kuplā skaitā no visām Latvijas vietām.

1928. gadā pateicīgie audzēkņi Trikātas kapos Jēkabam Mūrniekam uzlika tēlnieka Kārļa Zāles veidotu pieminekli, kurā ir skolotāja moto: “Cēls darbs ievada mūžībā.” 

 

Pulvedim Pēterim Sileniekam - 140

SilenieksPeteris1. janvārī aprit 140 gadi, kopš dzimis pulkvedis Pēteris Silenieks.

Pēteris Silenieks dzimis 1880. gadā (pēc vecā stila 1879. gada 22. novembrī) Trikātas pagasta Rušās četru bērnu ģimenē. Tēvs Dāvids Silenieks (1838-?) – mežsargs, māte Liene (1853-?, dz. Veģēre).

Mācījies Trikātas draudzes skolā, bijis Jēkaba Mūrnieka audzēknis. Skolotājs Jēkabs Mūrnieks 19. gadsimta beigās bija “daudziem apkārtnes jauniešiem ceļa sagatavotājs uz kara skolām, lai šādā veidā trūcīgie, bet centīgie jaunieši tiktu uz augšu.” Pēc skolas beigšanas, kopā ar skolasbiedriem Mārci Kamolu, Robertu Dambīti u.c., gatavojās kā savvaļnieks iestāties armijā. 1898. gadā, 18 gadu vecumā, kā brīvprātīgais kopā ar skolasbiedru Jāni Balodi iestājies armijā, 110. Kamas kājnieku pulkā, kas atradās Kauņā.

Pēteris Silenieks 1899. gadā iestājās Viļņas junkurskolā un beidza to pēc diviem gadiem – 1901. gadā kā podpraporščiks (apakšvirsnieks Krievijas impērijas armijā). Pēc Viļņas kara skolas beigšanas tālāko karavīra pieredzi iegūst cara armijā Krievijā: dienējis 180. kājnieku pulkā, no 1902. gada janvāra – 179. kājnieku pulkā, no marta – 110. kājnieku pulkā. 1902. gadā iegūst podporučika pakāpi.

No 1904. gada Pēteris Silenieks ir virsnieks 281. kājnieku pulkā, no 1908. gada divīzijas štābā, vēlāk – 110. kājnieku pulkā. Poručiks (1906), štābkapteinis (1910), kapteinis (1915), apakšpulkvedis (1917. g. sept.).

Pirmā pasaules kara laikā – no 1914. gada jūlijā ieskaitīts 20. etapu bataljonā, bijis etapu komandants dažādās vietās Rietumu frontē. No 1916. gada rotas komandieris, 1917. gada augustā pārcelts uz 7. Sibīrijas etapu bataljonu Zaslavļā.

1918. gada janvārī atvaļināts, atgriezies Latvijā. Tūlīt pēc Latvijas proklamēšanas – 1918. gada 21. novembrī iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvedis-leitnants), bijis Aizsardzības ministrijas kancelejas priekšnieks. 1919. gada 16. janvārī slimības dēļ no Liepājas devies uz Vāciju, Latvijā atgriezies jūnijā. 25. jūnijā iecelts par Kurzemes komandantu inspektoru, jūlijā – par Armijas etapu un rajona komandantu priekšnieku. 1919. gada decembrī piešķirta pulkveža pakāpe. Pēteris Silenieks karavīra uniformu novilka tikai tad, kad Latvija bija brīva no ienaidnieka spēkiem un noslēgts miers.

1921. gada jūnijā atvaļināts, dzīvojis Trikātas pagasta Rušās, bet no 1925. gada Zemgalē – saimniekojis savā īpašumā Auru pagasta Ziņģos (agrāk Jelgavas apriņķī, vēlāk Dobeles rajonā), kādu laiku pārvaldījis arī novadnieka, ģenerāļa Jāņa Baloža saimniecību – Līvbērzes pagasta Baložus.

No 1936. gada bijis komandītsabiedrības “Sils-Pēteris Silenieks un biedri” vadītājs (likvidēta 03.06.1941.). Nodarbojies ar munīcijas tirdzniecību Latvijā, Čehoslovākijā un Spānijā.

1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvojis Augsburgas nometnē un nodevies savai iemīļotai nodarbei – biškopībai. No 1950. gada dzīvojis trimdā ASV Demionā, Aiovas štatā.

Miris 73 gadu vecumā 1953. gada 19. aprīlī Demoinā.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis III šķira; Krievijas Sv. Staņislava ordenis II un III (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Annas ordenis II, III (šķēpi pie ordeņa) un IV šķira.

Precējies ar Annu Ansoni, meita (1918-?); otrreiz precējies 1924. g. ar Alisi Brēdermani, dz. Uici (1890-1985, ASV). 

 

Novadnieki - 2020. gada jubilāri

   Aprit 805 gadi, kopš miris Tālavas valsts valdnieks Tālivaldis (?-1215)

1. janvāris Aprit 140 gadi, kopš dzimis pulkvedis PēterisSilenieks (1880-1953)
18. janvāris Aprit 155 gadi, kopš dzimis pedagogs JēkabsMūrnieks (1865-1926)
23. janvāris Aprit 140 gadi, kopš dzimusi dziedātāja Amanda Emīlija Kalniņa(dz. Šāfa) (1880-1959)
26. janvāris

      Aprit 95 gadi, kopš dzimis siera meistars, triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris VladislavsČulčs (1925-2013)

1. februāris Aprit 125 gadi, kopš dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, kaprālis TeodorsKalniņš (1895-1980)
2. februāris Aprit 275 gadi, kopš dzimis mācītājs Paulis Pomians Pezaroviuss (1745-1816)
3. februāris Aprit 155 gadi, kopš dzimis pulkvedis JēkabsGustavs (1865-1952)
10. februāris Aprit 115 gadi, kopš dzimis pedagogs JānisZiediņš (1905-1930)
13. februāris Aprit 120 gadi, kopš dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, kaprālis NikolajsZiediņš (1900-1981)
17. februāris Aprit 135 gadi, kopš dzimis jurists MārtiņšAbuls (1885-1930)
16. marts

    Aprit 125 gadi, kopš dzimis medicīnas doktors Kārlis Aleksandrs Apinis (1895-1967)

Aprit 125 gadi, kopš dzimis Brīvības cīņu dalībnieks Pēteris Ādolfs Dambītis (1895-1919)
14. aprīlis Aprit 130 gadi, kopš dzimis mācītājs Vitolds Ernests Lecmanis (1890-1969)
Aprit 80 gadi, kopš dzimusi pedagoģe Māra Bērziņa (dz. Pūre) (1940)
17. maijs Aprit 130 gadi, kopš dzimis ārsts, pašvaldību darbinieks Kārlis Gerhards Vanadziņš (1890-1965)
29. jūnijs

     Aprit 100 gadi, kopš dzimis mācītājs Jānis Beģis (1920-1997)

4. jūlijs Aprit 135 gadi, kopš dzimis Satiksmes ministrijas pasta un telegrāfa departamenta vecākais inženieris-tehniķis Osvalds Eduards Mīlbergs (1885-?)
9. jūlijs Aprit 115 gadi, kopš dzimusi tulkotāja Anna Jostsone (1905-?)
15. jūlijs Aprit 130 gadi, kopš dzimis virsnieks Aleksandrs Jūlijs Kalniņš (1890-?)
5. augusts Aprit 150 gadi, kopš dzimis lauksaimnieks Dāvis Ozols (1870-1942)
9. augusts Aprit 90 gadi, kopš dzimis diriģents Uldis Balodis (1930-1992)
16. augusts Aprit 185 gadi, kopš dzimis pedagogs Jūlijs Kārlis Vilhelms Johansons (1835-1893)
23. augusts Aprit 140 gadi, kopš dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, pulkvedis Jēkabs Osvalds Dombrovskis (1880-1949)
21. septembris Aprit 130 gadi, kopš dzimis pedagogs Emīls Lože (1890-1985)
3. oktobris Aprit 110 gadi, kopš dzimis inženieris Dāvis Voldemārs Renga (1910-1994)
15. oktobris Aprit 135 gadi, kopš dzimis Alūksnes stacijas priekšnieks Pēteris Aleksandrs Ruņģis (1885-?)
16. oktobris Aprit 125 gadi, kopš dzimis agronoms, selekcionārs Jānis Hilarijs Lielmanis (1895-1970)
 27. oktobris Aprit 125 gadi, kopš dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, virsleitnants Arveds Zicmanis (1895-1943)
17. novembris Aprit 175 gadi, kopš dzimis prāvests Kārlis Frīdrihs Rūdolfs Šillings (1845-1927)
21. novembris Aprit 90 gadi, kopš dzimis ekonomikas zinātņu doktors Rihards Circenis (1930) 
23. novembris  Aprit 95 gadi, kopš dzimis ārste (ftiziopneimonoloģe), medicīnas zinātņu doktore Vedīna Viktorija Valeine (dz. Bitnere) (1925)
24. novembris Aprit 70 gadi, kopš dzimis pulkvedis Dainis Turlais (1950)
6. decembris Aprit 150 gadi, kopš dzimis ārsts Pēteris Krujelis (1870-1961)
16. decembris Aprit 160 gadi, kopš dzimis pedagogs, literāts Pēteris Abuls (1860-1926)