G-J

Gailīte Lija (īstajā vārdā Otīlija*)

1901. (21. XI) 4. XII – 1991. 16. VIII

Aktrise

Dzimusi Trikātas pag. Dutkas mājā, tēvs Kārlis Gailītis – muižas kalējs, māte Paulīne (dz. Eglīte). 

Aktrises gaitas uzsākusi 15 gadu vecumā Trikātas pagastā, spēlējot leviņu Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" un vēlāk Valmieras teātrī mežonīgo, mistisko Gerdu Ibsena "Brands". Pēc Valmieras komercskolas beigšanas dodas uz Rīgu studēt LU Filoloģijas fakultātē un līdztekus mācās Zeltmaša drāmas kursos. 1923. g. iestājas Dailes teātra drāmas kursā un paliek teātra ansamblī līdz 1944. g.

Pēc Dailes teātra 1. studijas beigšanas (1927) šā teātra aktrise. Ar panākumiem spēlējusi gan romantiskas, gan groteskas lomas: Ķērsta (J. Janševska „Mežvidus ļaudis”, abas 1936), Ieva (V. Zonberga, B. Sosāra „Ventas dziesma”), Fanija (A. Vilnera, H. Reiherta, H. Mariškas „Vīnes valsis”; J. Štrausa mūzika, abas 1939), Brone (K. Biņķa „Jaunaudze”, 1940). Ceļojošā teātra aktrise (1940/41; Duņa – P. Goļikova „Ikdiena”, 1941).

2. pasaules kara laikā atgriezusies Dailes teātrī (Dāča – M. Teteres „Brīnumzālīte”; pēc R. Blaumaņa, 1944).

Emigrējusi uz Vāciju (1944). Dzīvojusi Augsburgā, bēgļu nometnēs uzstājusies ar A. Eglīša, V. Strēlertes, E. Virzas, J. Medeņa dzejas lasījumiem. 1949. g. izceļojusi uz Austrāliju, dzīvojusi Sidnejā. Bijusi viena no Sidnejas latviešu teātra dibinātājām. Iestudējusi M. Zīverta lugas „Zaļā krūze” (1953, arī Rutas lomā) un „Čūska” (1955), piedalījusies satīrisku uzvedumu „Kaleidoskops’ veidošanā. Lomas: Ezerlauku māte, Antonija (R. Blaumaņa „No saldenās pudeles”, 1952; „Skroderdienas Silmačos”, 1955), Kātiņa kundze (E. Vulfa „Sensācija”, 1954). Austrālijas latviešu biedrības literārās sekcijas sarīkojumiem iestudējusi lugu fragmentus un dzejas kompozīcijas.

Mirusi Austrālijā Sidnejā, turpat apbedīta.

Precējusies ar LKOK Visvaldi Jankavu (1895-1942, izsūtījumā), bērni Vitālijs, Giljāna (prec. Doertija).

Lit.: Zariņš A. No Dailes līdz Sidnejai // Austrālijas Latvietis.– 1977. – 10. jūn.

[Par L. Gailīti] // Austrālijas Latvietis. 1986.  15. janv.

Hausmanis V. Gailīte Lija // Teātris un kino: Biogrāfijās. – R., 1999. – 1. sēj. – 345. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs.

* Baznīcas grāmatā „Dzimuši un kristīti, 1900-1913” minēts vārds Otīlija.

 

Galkins Voldemārs

1903. 24. XI – 1941. 10. VIII

Tālbraucējs kapteinis

Dzimis Trikātas pag., ir māsas

Beidzis K. Valdemāra jūrskolu (1936).

Tvaikoņu Banga (1939), Imanta (1939-1940) 2. stūrmanis; tvaikoņa Bārtava 1. stūrmanis (1940-1941).

Gājis bojā 2. pasaules kara laikā Vācijas lidmašīnu uzlidojumā kuģim Trigi ostas (Igaunijā) reidā.

Precējies.

Lit.: Latvijas jūrniecības vēsture, 1850-1959. – R., 1998. – 62. lpp.

Tēvija. –1942. – Nr. 31. – 6. febr. [nekrologs]

* Citos avotos dzimšanas gads minēts 1909.

 

Gerdens VoldemarsGerdens Voldemārs

1897. (24. IX) 6. X – 1974. 29. V

Rīgas galvenā pasta priekšnieka palīgs

Dzimis Trikātas pag. (Jaunbrenguļu) Egļos, tēvs Pēteris Gerdens – zemkopis, māte Kristīne (dz. Spunde).

Beidzis Valmieras pagastskolu, draudzes skolu un pilsētas skolu. Piedalījies brīvības cīņās. Strādājis Valmieras kara intendantūras pārvaldē ārrindas dienestā.

Strādājis Valmieras pastā, bijis Majoru pastmeistara palīgs. Drīz pārcēlies uz Rīgu, kur strādājis par pasta priekšnieka palīgu.

Organizācijas Latvijas Vanagi štāba priekšnieks.

Miris Rīgā, apglabāts Rīgā Meža kapos.

Apbalvojumi: Triju zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis, atbrīvošanas cīņu Piemiņas medaļa, vanagu organizācijas Nopelnu zīmes. 

Precējies 1927. g. ar Betiju Kupci, ierēdni.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 178. lpp.

V. Z. Rīgā miris Voldemārs Gerdens // Latvija Amerikā 1974. 27. jūl. 8. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Ginters Raimonds

1913. 30. X – 1998. 9. VII

Ķirurgs, gleznotājs

Dzimis Kalnciema pag. (Jelgavas raj.), tēvs Alfrēds Ginters (1881-1950 izsūtījumā) – sabiedrisks darbinieks, māte Līna (1883-1950 izsūtījumā) – pianiste.

Beidzis Jelgavas klasisko ģimnāziju. Skolas laikā sarakstījis autobiogrāfisku manuskriptu “Jūtu vergs”, kas netika publicēts.

Ar trešo piegājienu iestājies Latvijas Valsts universitātē Medicīnas fakultātē. Pēc studiju beigšanas 1943. g. mobilizējies latviešu leģionā 19. divīzijā, virsnieks. Kara beigas Kurzemes katlā, tad “filtrācijas” nometnes Tālajos Ziemeļos, kur strādājis ambulancē.

Pēc atgriešanās Latvijā strādājis Tērvetes (1946-48), Auces (1948-53) slimnīcās. Papildinājis zināšanas un praksi ķirurģijā pie profesora Jāņa Baunes.

R. Ginters strādājis par ārstu Siguldā (1953-56) Mazsalacā (1956-60), VEF slimnīcā Rīgā (1961-63), Neretā (1963-66) un Trikātā (slimnīcas galvenais ārsts, 1960. b. – 1970. sāk.). Paralēli darbam slimnīcā, nododas gleznošanai.

Pirmoreiz ar 8 darbiem piedalījies akvareļu izstādē Rīgā 1958. g. Ir bijušas izstādes ASV, Igaunijā, Krievijā, Polijā, Kazahijā, Ungārijā, Vācijā, Bulgārijā, Sīrijā, Austrijā, Indijā, Zviedrijā u.c. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (1964).

Jaunībā publicējis stāstus laikrakstos “Zemgales Balss”, “Brīvā Zeme”, “Rīts”, žurnālā “Sējējs”.

Pseidonīms: R. Gints.

Miris Rīgā.

Precējies ar Vandu (?-1958), otrreiz ar Liliānu Krastiņu (1932, arhitekte), trešo reizi ar Nelliju (ķīmiķe).

Lit.: PME. – R., 1984. – 578. lpp.

Grosa S. Ginters Raimonds // Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 1. sēj. R., 1995. 170. lpp.

Kļava G. Raimonds Ginters // Veselība. – 1967. – Nr. 3. – 29. lpp.

Bēms R. Raimonda Gintera akvareļi // Literatūra un Māksla. – 1978. – 27. okt.

Zemzaris U. Ar skalpeli un otu // Veselība. – 1989. – Nr. 2. – 20.-21. lpp.

Kalniņš R. Esmu uzvarējis // Skola un Ģimene.–1993.–Nr. 10. – 14.-15. lpp.

Gailītis O. Krāsainās domas meklētājs // Neatkarīgā Cīņa.–1994.– 6. maijs.

Gailītis O. Dievs Tēvs, Mundi, atkal kārtējā personālizstāde! // Atmoda Atpūtai. – 1996. – 27. janv. – 28. lpp.

Apsītis A. Raimonds Ginters : [Sakarā ar glezn., ārsta 80.dz.d.] // Latvijas Daugavas Vanagu mēnešraksts. – 1996. – Nr.1 – 67.-[68.]lpp.

Dubrovskis V. In memorium Raimondam Ginteram : [Akvarelists (1913-1998)] // Tukuma Ziņas. – 1998. – 17.jūl. – 7. lpp.

Akvareļglezniecības meistaram Raimondam Ginteram - 85 : [Saruna ar māksl. R.Ginteru] / pierakst. Uldis Zemzaris // Tukuma Ziņas. – 1998. – 16. janv. – 10. lpp.

 

Goppers Kārlis

1876. (21. III) 2. IV – 1941. 25. III

Ģenerālis, Skautu prezidents, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis Plāņu pag. Maskatos, 8 bērnu ģimenē, tēvs Jānis Goppers (1840-?) – lauksaimnieks, māte Marija (dz. Mežule), laulājušies 1862. g.

Beidzis Trikātas draudzes skolu, mācījies pie skolotāja Jēkaba Mūrnieka. 

Nokārtojis brīvprātīgā pārbaudījumu Pleskavas kadetu korpusā un 1893. g. iestājies armijā, Kauņas cietokšņa bataljonā, bet 1894. g. – Viļņas junkurskolā (beidzis 1896. g. jūl.; podpraporščiks); dienējis 97. kājnieku pulkā Daugavpilī. No 1896. g. okt. virsnieks. 190. kājnieku pulkā Varšavā. Podporučiks (1896 X), poručiks (1900), štābkapteinis (1904), kapteinis (1912), apakšpulkvedis (1915 VI), pulkvedis (1916 III). No 1905. g. virsnieks.

183. kājnieku pulkā Kostromā. 1. pasaules kara laikā bataljona komandieris, piedalījies kaujās Rietumu frontē. 1916. g. maijā iecelts par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri (stājies amatā aug. pēc ievainojumu izārstēšanas). No 1916. g. dec. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris, no 1917. g. marta 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieris. 1917. g. okt. sakarā ar lielinieku apvērsumu netika izdota pavēle par K. Gopera paaugstināšanu  ģenerālmajora pakāpē.

1917. g. dec. atstājis dienestu. Dzīvojis Petrogradā un Maskavā, darbojies “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienībā”; organizācijas štāba dežūrējošais pulkvedis, mobilizācijas nodaļas priekšnieks. 1918. g. jūl. piedalījies kaujās kā viens no Jaroslavļas sacelšanās vadītājiem. Pēc sacelšanās apspiešanas iestājies Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā Samarā; kādu laiku bijis armijas virspavēlnieka un valdības mītnes apsardzības bataljona komandieris. 1919. g. janv. ieskaitīts Sibīrijas (Kolčaka) armijā; 21. Jaickas divīzijas komandieris Urālu frontē. Darbojies Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālajā padomē.

1919. g. 1. nov. Vladivostokā ieskaitīts Imantas pulkā (pulkvedis). 1920. g. jūn. atgriezies Latvijā un stājies armijas virspavēlnieka rīcībā. Ģenerālis (1920. g. aug.). Iecelts par Apsardzības ministrijas Padomes locekli. No 1924. g. Vidzemes divīzijas komandieris. 1930. g. beidzis Kara akadēmisko kursu 8 mēnešu kursus. 1934. g. apr. atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. No 1921. g. arī Latvijas skautu centrālās organizācijas priekšnieks. Bijis Latvijas Aizsardzības priekšsēdētājs, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, pulkveža Brieža fonda loceklis (no 1924), Sarkanā Krusta valdes loceklis, Jaunekļu kristīgās savienības valdes loceklis. 1925-26 un 1934-40 žurnāla “Latviešu Strēlnieks” redaktors. Piešķirta jaunsaimniecība Lielbērzes muižā.

Darbi: Četri sabrukumi (1920), Krusttēvs Oskars (1923, 1966), Latviešu strēlnieku pulku Ziemassvētki 1916. g. [B.g.], Strēlnieku laiki (1931).

1940. g. 30. okt. Rīgā apcietināts. Baltijas Sevišķā kara apgabala tribunāls 1941. g. 18. janv. piespriedis nāvessodu (KPFSR KK 58-2, 4, 10, 11, 13), kas izpildīts 1941. g. 25. martā Rīgas Centrālcietumā; aprakts masu kapā Ulbrokas mežā. 1944. g. pārapbedīts Rīgā, Brāļu kapos, bet sirds – Trikātas kapos.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis II šķira Nr. 8 un III šķira Nr. 101 (1920, 1927), Triju Zvaigžņu ordenis II un III šķira, Aizsardzības biedrības sudraba medaļa, Latvijas skautu Pelēkā Vilka ordenis, skautu pateicības zīme “Svastika”, Čehoslovakijas Kara krusts, Francijas Goda Leģiona ordenis III šķira, Lietuvas Ģedimina ordenis II šķira, Somijas Baltās Rozes ordenis II šķira, Zviedrijas Šķēpa ordenis II šķira, Krievijas Sv. Jura zobens, Sv. Jura ordenis III un IV šķira, Sv. Vladimira ordenis III (šķēpi pie ordeņa) un IV (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Staņislava ordenis II (šķēpi pie ordeņa) un III šķira, Sv. Annas ordenis II (šķēpi pie ordeņa) un III (šķēpi pie ordeņa) šķira, Serbijas Karadžordževiču zvaigzne III šķira. Apbalvots ar LKOK par 1916. g. 23. decembra Ziemsvētku kaujām Kalnciema rajonā.

Precējies 1904. g. ar Veru Pajevsku (1882-1956; Austrālijā), dēls Miķelis (1908-1996; grāmatizdevējs Latvijā, vēlāk – Zviedrijā), meita Tatjana (1913-1995), dēls Sergejs (1915-1963; Latvijas armijas Kara skolas kadets, ķīmiķis tehniķis).

ASV nodibināts Kārļa Gopera fonds.

Lit.: Prande A. Latvju rakstniecība portrejās. – R., 1926. – 375. lpp.

Latviešu darbinieku galerija, 1918-1928. – R., 1929. – 108. lpp.

Latviešu konversācijas vārdnīca. – R., 1931. – 6. sēj.

Es viņu pazīstu. – R., 1940. – 181. lpp.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. – R., 1995. – 167.-168. lpp.

Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940. – R., 1998. – 176.-177. lpp.

Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – R., 1999. – 341.-342. lpp.

Ģenerālis Goppers kara un laika biedru atmiņās. Rakstu materiālu krājums. – [Stokholma], 1951.

Ģenerālis Goppers // Kaktiņš J. Varoņu sejas. – R., 1930. – 74.-81. lpp.

Lūks A. Ģenerāla Kārļa Goppera dzīve un darbi // Arhīvs. – XXVII sēj. – Melburna, 1987. – 146.-161. lpp.

Ciganovs J. Ģenerālis no Trikātas // Lauku Avīze. – 2001. – 31. marts.

Priedīte A. Ģenerāļa, Latvijas skautu prezidenta Kārļa Gopera 125 jubilejas piemiņai // Ziemeļlatvija. – 2001. – 31. marts.

LVVA, 5601. fonds, 1. apraksts, 2056. lieta.

 

Grabis Jānis

dzimis 1943. 18. VIII

Fiziķis, profesors

Dzimis Trikātas pag.

Beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti (1969).

Latvijas ZA Neorganiskās ķīmijas institūta inženieris, zinātniskais līdzstrādnieks (1968-86). Kopš 1986. g. RTU Neorganizkās ķīmijas institūta (līdz 1998. g. Latvijas ZA Neorganiskās ķīmijas institūts) Plazmas procesu laboratorijas vadītājs, kopš 1997. g. institūta direktors, Zinātniskās padomes priekšsēdētājs. Latvijas Zinātnes padomes loceklis (kopš 2002).

Dr.h.inž. (habilitētais inženierzinātņu doktors, 1999). Latvijas ZA korespondētājloceklis (2000).

Pētījumi plazmas ķīmijā un tehnoloģijā, grūti kūstošu savienojumu un to kompozītu nanoizmēru pulveru sintēzē un par to izmantošanu moderno materiālu izveidē.

Publicējis ~ 160 zinātnisku rakstu. 42 izgudrojumi.

Latvijas materiālu pētīšanas biedrības biedrs (1998).

Apbalvojumi: LPSR Valsts prēmija (1980). Latvijas ZA Prezidija prēmija (1978, 1986).

Lit.: Latvijas enciklopēdija. – R., 2003. – 2. sēj. – 618. lpp.

 

DavidsGrasisGrasis Dāvids*

1898. (8. IX) 20. IX – 1977. 26. XII

Skolotājs, Jumurdas skolas pārzinis

Dzimis Trikātas pag. Augās, kā lauksaimnieka dēls, tēvs rencēnietis Jānis Grasis (1879-1935), māte Emma (1871-?, dz. Stilbe), laulājušies 1901. g.

Mācījies Strenču ministrijas skolā, beidzis Pēterpils V. A. Petrova reālskolas pilnu kursu (1918), bet 1921. g. – Izglītības ministrijas sarīkotos 4 mēnešu skolotāju sagatavošanas kursus. Parīzes universitātē (Sorbonnā) studējis valodas un pedagoģiju (1922-24).

1919. g. rudenī iestājies Izglītības ministrijas dienestā un decembrī iecelts par pilnvarnieku ark. – bibliotēku nodaļā, kur darbojies līdz 1920. g. 20. apr., kad ievēlēts pārziņa vietā Sparnas 2. pakāpes pamatskolā, Talsu apriņķī. Tad trīs gadus pavadījis ārzemēs, visvairāk Parīzē un ceļojumos. 1926. g. vasarā iepazinies ar Zviedrijas skolām, pēc tam atgriezies Latvijā un turpinājis savu darbu izglītības laukā kā Jumurdas pamatskolas pārzinis (Cēsu apr.).

Darbojies arī žurnālistikā. D. Grasis ir Parīzes latviešu pulciņa “Cercle Latvien de Paris” biedrs, bijis arī valdes loceklis.

Miris Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos. 

Precējies 1924.g. ar gleznotāju, tekstilmākslinieci Noru Melderi (1899-1984), bērni - trīs dēli un meita: Tenis (1925-2001, vitrāžists, interjerists), Līgo (1927-?), Maidāra (prec. Rustcheff, ?-2010), Dainis Stalts (1939-2014, līvu tautības folklorists, politiķis).

Lit.: Latvijas darbinieku galerija, 1918-1928. – R., 1929. – 199. lpp.

Dāvids Grasis [nekrologs] // Latvija. 1978. 14. janv.

https://tenisgrasis.lv/Dzivesstasts.html

Trikātas draudzes arhīvs

Attēlā sievas Noras pastelīgajos toņos gleznotais portrets - Jumurdas skolas pārvaldnieks, neilgi pēc atgriežanās no studijām Parīzē

* Trikātas baznīcas arhīva grāmatā „Kinderbuch 1889-1914” rakstīts Grasis Dāvis.

 

Graubiņš Jēkabs Arnolds

1886. 16. IV – 1961. 3. XII

Komponists, mūzikas kritiķis, folklorists

Dzimis Daugavpils apriņķa Preiļu pag. muzikālā ģimenē kā pastarītis vienpadsmit bērnu pulciņā, tēvs Jānis Graubiņš – rokpelnis un strādnieks – spēlējis vijoli, trompeti un klarneti, māte Elizabete (dz. Jansone) un viņas māsas bijušas lielas dziesmu zinātājas.

Mācījies Valmieras Skolotāju seminārā, no 1902-05 strādājis Trikātas draudzes skolā par otro skolotāju (1905-09), mācījies Pēterburgas Skolotāju institūtā (1909-1912), skolotājs Lubānas augstākajā tautskolā (1912-19). Papildinājies klavierspēlē pie Jāņa Zālīša, no 1919 - Rīgā. Bijis koru vadonis Trikātā un Lubānā.

1923. g. kā viens no pirmajiem beidzis profesora J. Vītola kompozīcijas klasi Latvijas konservatorijā. Pedagoga darbu turpinājis arī 20., 30. gados Rīgā. Vienlaikus strādājis par mūzikas kritiķi laikrakstos “Brīvā Zeme”, “Latvis”, “Jaunākās Ziņas”, žurnālā “Daugava” u.c. Bijis A. Gulbja izdotās “Latviešu koversācijas vārdnīcas” (1927-1940) muzikālās daļas redaktors.

1950. g. represēts, 1955. g. atgriezies dzimtenē.

Darbi: Latviešu tautas dziesmu mūzika // Latviešu literatūras vēsture (1935), un Talsu novada tautas melodijas (1935), par abiem rakstiem saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju. Grievaltas dziesmu ligzda (1949, rokrakstā), Paralēles starp latviešu un krievu tautasdziesmām (rokrakstā).

Miris Rīgā, apbedīts 2. Meža kapos.

Precējies 1916. g. ar Olgu Ērgli (1888-1979, zobārste), meita Guna (1918); otrreiz 1929. g. ar Annu Veroniku Dēliņu (?-?), meita Daina (1930, pianiste); trešo reizi 1941. g. ar Ēriku Bērziņu (1911-?), pianiste), bērni Jānis (1940-2001, inženieris), Ilze (1941-2001, pianiste, LMA profesore), Ieva (1948, vijolniece, Katalonijas (Barselona) Mūzikas augstskolas profesore).

Latvijas Konservatorijas audzēkņu kopas „Līgusonis” goda filistrs.

Lit.: Prande A. Latvju rakstniecība portrejās. – R., 1926. – 474. lpp.

LPE (Latvijas Padomju enciklopēdija). – R., 1983. – 3. sēj. – 600. lpp.

XX Vispārējie latviešu dziesmu svētki. X latviešu deju svētki.–R., 1990.–47. lpp.

Latvijas enciklopēdija, 2. sēj. – R.: Valērija Belokoņa izd., 2003. – 640. lpp., il.

Bērziņa V. Daudz baltu dieniņu... Jēkaba Graubiņa dzīvesstāsts. – R., 2006. – 332 lpp.

 

Grīsle Rasma

1922. 19. I 2013. 25. V

Valodniece, filoloģijas doktore

Dzimusi Trikātas pagastā zemnieka ģimenē, senčos no tēva puses ir Jānis Cimze (1814-1881).

Uzaugusi Kauguros, izglītojās Kauguru pamatskolā (1929-1935), Valmieras ģimnāzijā (1935-1940), Latvijas universitātē (1940-1947).

Sekoja docētājas darbs Latvijas Valsts universitātē (1947-1951), Rīgas Pedagoģiskajā institūtā (1951-1958), vadīdama valodnieciskus kursus. Institūtā beigusi arī aspirantūru un 1958. g. maijā R. Grīsle ieguvusi filoloģijas zinātņu kandidāta grādu, aizstāvot disertāciju „17. gs. gramatikas kā latviešu valodas vēstures avots". Turpmāk viņa strādājusi Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1958-1967), kopš 1962. g. kā vecākā zinātniskā līdzstrādniece. Esot nerimtīgai cīnītājai par Endzelīna ortogrāfiju latviešu valodā, tādēļ nevarot gūt izglītībai atbilstošu darbu un sastopoties ar viņas veikuma plaģiējumu, R. Grīsle spiesta strādāt Rīgas 1. slimnīcā un poliklīnikā par sanitāri (1968-71).

No 1971.-1981. g. ir Rīgas Medicīnas institūtā latīņu valodas docētāja, bet pēc pensionēšanās līdz 1999. g. ZA medicīnas terminoloģijas apakškomisijā.

Referējusi starptautiskās konferencēs Viļņā un Rīgā, Ņujorkā latviešu valodai veltītā konferencē, Latviešu centrā Toronto u.c. Ap 300 publikāciju.

Dr. philol. grāds (1993).

Sarakstījusi: "Spēkildze" (I sēj., 2005; II sēj. 2007), “Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi” (2008), “Jāņa Endzelīna latviešu valodas propaideutikas lekciju kurss” (2010).

Apbalvojumi: LKF Spīdolas stipendija (1994), ceturtās šķiras Trīszvaigžņu ordenis (1996), Mīlenbaha balva (2012); saņēmusi Annas Ābeles balvu un Pasaules brīvo latviešu apvienības balvu.

1993. gadā piešķirts filoloģijas doktora (Dr. philol.) grāds, 1994. gadā – Spīdolas stipendija, 1996. gadā – Triju zvaigžņu ordenis (IV šķ.), 2012. gadā Kārļa Mīlenbacha balva par ieguldījumu latviešu valodniecībā, kā arī valodniece Rasma Grīsle ir saņēmusi Annas Ābeles balvu un Pasaules brīvo latviešu apvienības balvu.

Avots: http://nekropole.info/lv/Rasma-Grisle
© nekropole.info. Pārpublicējot atsauce obligāta.
1993. gadā piešķirts filoloģijas doktora (Dr. philol.) grāds, 1994. gadā – Spīdolas stipendija, 1996. gadā – Triju zvaigžņu ordenis (IV šķ.), 2012. gadā Kārļa Mīlenbacha balva par ieguldījumu latviešu valodniecībā, kā arī valodniece Rasma Grīsle ir saņēmusi Annas Ābeles balvu un Pasaules brīvo latviešu apvienības balvu.

Avots: http://nekropole.info/lv/Rasma-Grisle
© nekropole.info. Pārpublicējot atsauce obligāta.

Lit.: Liepiņš J. Cildinājums valodas sanitārei // Ārstu žurnāls. Nr. 1, 2002. janv.

Lazovskis I. Pamatīgums un godīgums // Ārstu žurnāls Nr. 1, 2002. janv.

Mīlenbaha balva Rasmai Grīslei: Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības kopīgs pagodinājums // Laikraksts Latvietis. Nr. 184, 2012. 25. janv.

Valodnieci Rasmu Grīsli apbalvo ar Kārļa Mīlenbaha balvu. [10.01.2012] Pieejams: http://www.rlb.lv/valodnieci-rasmu-grisli-apbalvo-ar-karla-milenbaha-balvu?p=9119

Rasma Grīsle. Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Rasma_Gr%C4%ABsle

Rasma Grīsle. Pieejams: http://www.gramata21.lv/users/grisle_rasma/

 

Gulbis Jānis

1874. (16. II) 18. III – ?

Rūpnieks un tirgotājs Rīgā

Dzimis Trikātas draudzē – Jaunvāles Savieļos, tēvs Pēteris Gulbis – lauksaimnieks, māte Anna.

Mācījies Mūrmuižas pagastskolā, Valmieras pilsētas skolā, valodu un tirdzniecības kursos.

Elektrības uzņēmuma “Jānis Gulbis” un kroņlukturu darbnīcas īpašnieks.

Precējies ar Eleni Borcherti.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 195. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Gustava Anna Ilga

dzimusi 1932. 29. III

Pedagoģe

Dzimusi Trikātas pag. Vecsilaratniekos, piecu bērnu ģimenē, ir dvīņubrālis Jānis Voldemārs. Tēvs Jānis Gustavs (1893-?) – zemkopis, māte Alma (1902-1938, dz. Silgals), laulājušies 1925. g. 

Mācījusies Vijciema septiņgadīgajā skolā. Beigusi Valmieras pedagoģisko skolu (1952); LU Fizikas un matemātikas fakultāti (1962).

Par skolotāju strādā kopš 1952. g.: Salaspils astoņgadīgajā skolā, Salaspils 1. vidusskolā (no 1967), Rīgas 25. vidusskolā (no 1981).

1992. g. nodibināja savu tirdzniecības firmu un attīstīja veikalu tīklu Zīle.

Līdzautore mācību grāmatām Algebra vidusskolai (3 daļās) un Trigonometrija vidusskolai

Apbalvojumi: Latvijas matemātikas olimpiāžu 50 gadu jubilejas medaļa un diploms par būtisku un ilggadīgu darbu matemātikas olimpiāžu kustībā Latvijā (2000), Triju Zvaigžņu ordenis (2018).

Precējusies, meita Inguna Gustava (matemātikas skolotāja, maģistre biznesa vadībā; SIA Alimentar Baltica izpilddirektore). Vectēva brālis pulkvedis Jēkabs Gustavs (1865-1952).

Lit.: Raita S. Visskaistākā profesija // Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai. – Nr. 204. – 2007. – 3. sept. – 12. lpp.: att.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Gustavs Jēkabs

1865. (21. I) 3. II – 1952. 19. XI

Pulkvedis, Valmieras pilsētas vecākā vietnieks

Dzimis Trikātas pag. Vecratniekos, 7 bērnu ģimenē. Tēvs Pēteris Gustavs (1821-1891) – lauksaimnieks, māte Marija (1824-1910, dz. Skrastiņa), laulājušies 1848. g.

Beidzis Trikātas pagastskolu un draudzes skolu. Mācījies Baltijas skolotāju seminārā (1883-84).

1885. g. kā brīvprātīgais iestājies armijā, 18. kājnieku pulkā. 1886. g. – Čugujevas junkurskola (beidzis 1888; podporučiks); dienējis 18. kājnieku pulkā. Podporučiks (1888), poručiks (1893), štābkapteinis (1900), kapteinis (1904. g. dec.), apakšpulkvedis (1912), pulkvedis (1917. g. maijs). No 1904. g. okt. rotas komandieris 18. kājnieku pulkā, no 1910. g. virsnieks 2. strēlnieku pulkā. No 1912. g. bataljona komandieris 67. kājnieku pulkā 1. pasaules karā kaujās ievainots. 1915. g. maijā iecelts par izveseļojošos karavīru komandas priekšnieku Rīgas kara hospitālī, 1916. g. okt. – par Lugas apr. kara priekšnieku. 1918. g. martā atvaļināts, bet jūn. mobilizēts Sarkanajā armijā; Lugas apr. kara komisariāta mobilizācijas daļas priekšnieks. No 1918. g. okt. Lugas apr. kara priekšnieks Krievijas Ziemeļrietumu armijas sastāvā.

No 1919. g. 24. dec. Latvijas armijā (pulkvedis); ieskaitīts aktīvajā rezervē. 1920. g. janv. iecelts par Valmieras apr. aizsardzības priekšnieku. No 1921. g. Valmieras kara apr. priekšnieks.

1927. g. atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. No 1928. g. Valmieras pilsētas domes loceklis, no 1934. g. – valdes loceklis. Darbojies LSCO (Latvijas skautu centrālā organizācijā), biedrībā “Latvijas vanagi”, no 1929. g. bijis laikraksta “Valmierietis” līdzstrādnieks. Dzīvojis Valmierā.

No 40. gadu beigām dzīvojis Matīšu sociālās nodrošināšanas pansionātā. Miris Matīšos, apglabāts Matīšu kapos.

Apbalvojumi: Latvijas Triju zvaigžņu ordenis IV šķira, Viestura ordenis III šķira, skautu pateicības zīme “Svastika”, biedrības “Latvijas vanagi” Nopelnu zīme I šķira; Krievijas Sv. Staņislava ordenis II un III šķira, Sv. Annas ordenis II un III (šķēpi pie ordeņa) šķira.

Precējies ar Konstanci Bando (mirusi 40. g. beigās).

Lit.: Latvijas darbinieku galerija, 1918-1928. – R., 1929.

Latvijas vadošie darbinieki. – R., 1935.

Es viņu pazīstu. – R., 1940. – 196. lpp.

Baltijas skolotāju seminārs. – R., 1940.

Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940.– R., 1998. – 190.-191. lpp.

Zīriņa I. Kas mudina ziedot sevi sabiedrībai : [par sabiedrisko darbinieku, Valmieras pils. domnieku (1928-1934) Jēkabu Gustavu (1865-1952)] // Liesma. – Nr. 26. – 2005. – 16. febr. – 4. lpp.

LVVA, 5601. fonds, 1. apraksts, 2266. lieta.

 

Hermanis Gints

dzimis 1970. 9. IX

Mācītājs

Dzimis Alojā, tēvs Anatolijs Hermanis, māte Silvija. Ir vecāks un jaunāks brālis.

Mācījies vidusskolās Rīgā (1977-88), Teoloģijas seminārā – teoloģijas fakultātē (1988-2003).

Ordinēts 1990. g. 8. jūl.

Strādājis par mācītāju Trikātā no 1992. līdz 1999. g.

Laulājies 1989. g. ar Kristīnu (1971), bērni: meita Elīna (1990), Mikus (1993), Melānija (2006).

Lit.: No G. Hermaņa personīgā arhīva

 

Inzelbergs Eduards

1858. (24.) 31. VIII – 1930. 20. I

Pedagogs, sabiedrisks darbinieks, Rīgas kurlmēmo skolas pārzinis

Dzimis Trikātas pag. Vīņaudos, kā vecākais dēls 6 bērnu ģimenē. Tēvs tirgotājs Aleksandrs (1824-1880), māte Anna (1838-1922, dz. Baltgaile), laulājušies 1857. g.

Pirmo izglītību ieguvis pie sava tēvabrāļa Trikātas pagasta skolā. 12 gadu vecumā iestājies Valkas apriņķa skolā (Kreisschule), pēc kuras beigšanas izglītību turpinājis Valkas draudzes skolotāju seminārā. Pēc Cimzes skolotāju semināra beigšanas (1878) ilgus gadus darbojies Valmieras kurlmēmo skolā un sabiedriskajā dzīvē. Valmierā dzīvodams, E. Inzelbergs piedalījies Valmieras Latviešu biedrības nodibināšanā un bijis tās sekretārs.

Strādājis par Rīgas kurlmēmo skolas pārzini (1888 –1929). Vairākkārt komandēts uz Šveici, Austriju un Vāciju papildināties savā specialitātē. 1923. g. kā Latvijas delegāts piedalījies kurlmēmo skolotāju kongresā Heidelheimā Vācijā, bet 1925. g. Heidelbergā.

Pateicoties E.Inzelberga neatlaidībai un enerģijai, Rīgas Kurlmēmo skola 1899. gadā tika pie jaunas ēkas A.Čaka ielā 42, kas pastāv vēl šodien. Jaunā skola savā laikā tika uzskatīta par labāko Eiropā.

Daudz rakstījis periodiskos izdevumos par kurlmēmo izglītību.

Miris Rīgā, apglabāts Lielajos kapos.

Precējies, meita Edīte (?-1941, Rīgas valsts kurlmēmo skolas skolotāja).

Apbalvojumi: V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1928).

Lit.: Latvijas darbinieku galerija, 1918-1928. – R., 1929. – 200.-201. lpp.

Skolotājs Eduards Inzelberģis // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. – 1923. – Nr. 12. – 1406.-1407. lpp.

Immure I. Atceroties izcilo pedagogu // Kopsolī. – 2009. – Nr. 1 (973). – 11. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Jansons Pēteris

1878. (17.) 29. VIII – ?

Latvijas dzelzceļu Cēsu stacijas priekšnieks

Dzimis Trikātas pag. (Tiepeles) Stepos, tēvs Dāvids – lauksaimnieks, māte Līze.

Beidzis Trikātas draudzes skolu.

Ilgus gadus bijis Ieriķu stacijas priekšnieks.

Precējies ar Martu Meijati.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R. 1939. – 217. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs.

 

Jaunits Eduards Oskars

1873. 18. X (v.st.) – 1925.

Pulkvedis

Dzimis Tiepeles (Trikātas pag.) Klidzos, kā vecākais dēls 4 bērnu ģimenē. Tēvs Jānis (1836-1885), māte Anna (1852-?, dz. Zariņa), laulājušies 1872. g.

Beidzis Nikolaja ģimnāziju Rīgā. 1890. g. kā brīvprātīgais iestājies armijā, 55. kājnieku pulkā, 1891. g. – Odesas junkurskolā (beidzis 1893. g.; podpraporščiks); dienējis 45. kājnieku pulkā. Podporučiks (1894), poručiks (1898), štābkapteinis (1902), kapteinis (1905), apakšpulkvedis (1913), pulkvedis (1915. II). Sākoties Krievijas-Japānas karam, 1904. g. pārcelts uz 87. kājnieku pulku; piedalījies kaujās. No 1906. g. virsnieks 20. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā. 1913. g. beidzis Sevastopoles kara aviācijas skolu; kara lidotājs. No 1914. g. febr. Krievijas kara apgabalā Aviācijas nodaļas komandieris, no nov. aviācijas diviziona komandieris. 1917. g. apr. kaujās pie Peremišļas ievainots, līdz 1918. g. aug. ārstējies hospitāļos Kijevā, Harkovā un Sevastopolē. 1918. g. aug. iestājies Dienvid-krievijas Brīvprātīgo armijā; bataljona komandieris, no 1919. g. janv. strēlnieku pulka komandieris. 1919. g. sept. iecelts par aviācijas piederumu pieņemšanas komisijas priekšsēdētāju. 1920. g. martā pie Novorosijskas Sibīrijas virsnieku bataljona sastāvā kritis Sarkanās armijas gūstā, no kura izbēdzis 17. martā. 1920. g. jūl. kājām no Maskavas ieradies Valmierā.

No 1902. g. 22. jūl. Latvijas armijā (pulkvedis); dienējis Tehniskajā pārvaldē, vairākkārt armijas Aviācijas parka komandiera vietnieks (no 1920. g. nov. parka tehniskās nozares vadītāja v.i.).

1921. g. martā atvaļināts. 1923. g. izceļojis uz Brazīliju. 1925. g., būdams lidotājs, gājis bojā aviokatastrofā džungļos.

Apbalvojumi: Krievijas Sv. Jura ordeņa IV šķira, Sv. Vladimira ordeņa IV (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Staņislava ordeņa III (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Annas ordeņa III (šķēpi pie ordeņa) šķira.

Precējies ar Aleksandru Gusevu, meita Irina (1914).

Lit.: Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940.–R., 1998.–208. lpp.

LVVA, 5601. fonds, 1. apraksts, 2481. lieta.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Johansons Jūlijs Kārlis Vilhelms

Johannsohn Kahrl Vilhelm Julius

1835. 16.VIII – 1893. 4. III (v.st.)

Skolotājs

Dzimis Trikātas draudzes skolā skolotāja D. Kristiana ģimenē, kā vecākais 3 bērnu ģimenē, tēvs Michel, māte Anna Aurora (1809-?, dz. Kristiana), laulājušies 1834. g.

No 1853.-1856. g. mācījies Cimzes skolotāju seminārā Valkā.

Ar 1858. g. J. Johansons ir nākmais Trikātas draudzes skolotājs pēc K. Kaužēna.

J. Johansona darbs skolā sakrīt ar tautiskās apziņas un sabiedriskās dzīves atmodas laikmetu. Viņš iesaistījās jaunajā kustībā un ieguva Trikātas draudzes locekļu atzinību. Konventam un toreizējiem skolu pārlūkiem J. Johansons kā jaunlatvietis bija nevēlams, tādēļ skolā izdara revīziju. Slēdziens šāds: skolā 24 skolnieki, tie pietiekoši labi mācīti, bet no jaunā skolotāja varētu sagaidīt vairāk spara un centības.

Uz mācītāja A. Porta kā atbildīgā skolu pārziņa ierosinājumiem 1875. gadā J. Johansonu atlaiž no amata. Šis gadījums sacēla draudzē plašu nemieru kustību. Draudze negribēja pieļaut, ka iecienītu skolotāju un sabiedrisku darbinieku atceļ no amata.

J. Johansons aiziet uz Smilteni, kur 17 gadus strādā par skrīveri un darbojas vairākās biedrībās. 

Miris Smiltenē, 11. martā apglabāts Trikātas kapos, pēc paša vēlēšanās.

Lit. Enzeliņš H. Atskats Trikātas novada senatnē. – Rīga, 1931. – 31. lpp.

Krieviņš E. Viņās dienās. – Melburna, 1966. – 41. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Anna Jostsone fotoJostsone Anna Emīlija (dz. Dadzis)

1905. (27. VII) 9. VIII – 1994. 7. III

Tulkotāja, skolotāja

Dzimusi Trikātas draudzē, Vijciema Bundiņos, tēvs muižas kalps Jānis Dadzis (1874-1942), māte Karlīna (dz. Kalēja, 1872-1906), ģimenē 5 meitas, Anna ir jaunākā.

Annas Jostsones bērnība un skolas gadi pavadīti Valmierā. Pusgada vecumā nomira viņas mamma, un tēvam vienam pašam bija jāaudzina piecas meitas. Annu kā jaunāko meitu no 5 gadu vecuma audzināja vecmāmiņa Anna Kalēja Valmierā.

Pēc Valmieras vidusskolas beigšanas iestājusies Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes Ģermānistikas nodaļā, pabeigusi divus kursus. Pēc studiju pārtraukšanas iestājusies Izglītības ministrijas rīkotajos Pamatskolu skolotāju sagatavošanas kursos, kuros ieguvusi 6-klasīgo pamatskolu skolotāja tiesības. Pēc skolotāja tiesību iegūšanas Anna Jostsone kļuva par skolotāju 4-klasīgajā “Edgara” skolā Valmiermuižā, kas atradās kādus 12 km no Valmieras. Jaunajai skolotājai bija jāstrādā ar 2 klasēm vienlaikus, viņa mācīja latviešu un vācu valodu. 1925.gadā viņu pārcēla uz 6-klasīgo Viestura skolu, kur nostrādāja līdz 1933./34.mācību gada beigām. 

1934.gadā Anna Jostsone kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, kur vīrs beidza studijas un sāka strādāt par zvērinātu advokātu. Anna Jostsone vairs algotu darbu nestrādāja, bet palīdzēja vīram viņa rakstu darbos, kā arī audzināja bērnus. 

II pasaules kara gadus pavada Krievijā, vīrs ir iesaukts krievu armijā. Anna Jostsone ar bērniem palika svešā zemē viena bez pajumtes un iztikas līdzekļiem. Viņa strādāja jebkuru darbu kolhozā, kas deva kaut niecīgus iztikas līdzekļus. Brīžiem bija jācieš trūkums un bads. Vēlākajā evakuācijas laikā viņa atsāka skolotājas darbu Gorkijas apgabala Vorotincas rajona Ņefēgihiņas sādžas 4-klasīgajā pamatskolā. 

1945.g. janv. Anna Jostsone ar bērniem atgriezās Latvijā, bet ģimenes iedzīve bija zudusi un nācās dzīvi sākt no jauna. Viņa sāka strādāt Augstākās Padomes Prezidija Apbalvošanas daļā sākumā par referenti, bet vēlāk par šīs daļas vadītāju.

1948.g. Anna Jostsone sāka strādāt Latvijas Valsts Izdevniecībā par redaktori pedagoģiskajā redakcijā, vēlāk - vārdnīcu redakcijā, visbeidzot daiļliteratūras redakcijā līdz 1958.g. Līdztekus darbam redakcijā un arī pēc aiziešanas pensijā viņa nodarbojās ar tulkošanu. Anna Jostsone galvenokārt tulkojusi no krievu valodas: I. Buņina “Krēslainās gatves” (1958), V. Astafjeva “Zādzība” (1970), “Pēdējais sveiciens” (1973), “Gans un gane” (1974), “Zivju ķēniņš” (1980), V. Solloguba “Augstākās aprindas” (1983), K. Paustovska “Romantiķi” (1986), A. Kuprina stāstus (kopoto rakstu 1., 3.-5. sēj., 1986-1988) u.c. Kopā ar A. Baugu un L. Tjurinu sast. “Krievu-latviešu frazeoloģisko vārdnīcu” (1-2, 1974).

Precējusies 1928. g. ar juristu Ernestu Jostsonu (1903-1991), meita Elga (1930), dēls Sigurds (1932-1975). 

Apglabāta Bērzu kapos Jelgavā.

Lit.: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – R., 1992. – 144. lpp.

Meitas Elgas Priedītes atmiņas un foto

 

Jubass Dāvis Osvalds

1903. (3.) 16. I – 1984. 26. VI

Jurists, izglītības darbinieks

Dzimis Trikātas pag. Smeiļos 10 bērnu ģimenē, tēvs Pēteris (1862-1932) – zemkopis, māte Marija (1866-1924, dz. Draule), laulājušies 1888. g.

Mācījies Trikātas pagasta Ozolu skolā, beidzis Trikātas draudzes skolu. Pēc Rīgas pilsētas 1. vidusskolas beigšanas 1923. g. Latvijas Universitātš studējis tautsaimniecību, no 1924. g. tieslietas (beidzis 1931).

1924.-26. g. Valsts Statistikas pārvaldes brīva līguma darbinieks. 1928. g. 13. sept. iecelts par jaunāko tiesamatu kandidātu Rīgas apgabaltiesā; piekomandēts 1. kriminālnodaļai. 1928. g. 13. okt. pārcelts uz Jelgavas apgabaltiesu tādā pašā amatā; piekomandēts Jelgavas apr. izmeklēšanas tiesnesim, no 1929. g. febr. Jelgavas pilsētas izmeklēšanas tiesnesim. No 1929. g. 28. sept. tādā pašā amatā Latgales apgabaltiesā (no 1934. g. 20. jūl. Daugavpils apgabaltiesa); piekomandēts Ilūkstes apr. izmeklēšanas tiesnesim, Daugavpils pilsētas 2. iecirkņa miertiesnesim. No 1930. g. marta vecākais tiesamatu kandidāts, Grīvas iecirkņa miertiesneša v. i. 1930. g. maijā iecelts par papildu miertiesnesi (1933. g. 20. jūn. Saeimā apstiprināts amatā); strādājis Grīvā, Daugavpilī, Krustpilī. No 1933. g. 16. nov. miertiesnesis Daugavpilī, Krustpilī. No 1935. g. 23. maija Daugavpils apgabaltiesas loceklis. Pasniedzis sabiedrības zinības Daugavpils valsts ģimnāzijā un Latviešu biedrības komercskolā pieaugušajiem. Darbojies Trikātas pag. studentu biedrībā, LU studentu šaha biedrībā, Daugavpils Latviešu biedrībā, Latvijas Sporta biedrībā, Latgales Patronāta biedrībā. No 1934. g. janv. bijis 18. Daugavpils aizsargu pulka Sakaru bataljona aizsargs. Publicējis rakstus Latgales Vēstnesī. 

Padomju okupācijas laikā no amata atbrīvots. 1941. g. 14. jūn. apcietināts un izvests uz Krasnojarskas nov. Tasejevas raj. Tasejevas ciemu, kur strādājis par rēķinvedi. 1942. g. mobilizēts un piedalījies zvejas darbos Jeņisejas ziemeļos, no 1942. g. rudens bijis vecākais grāmatvedis Ustjeņisejas (tag. Taimiras) raj. Voroncovas zivju kooperatīvā. Pēc otrreizējās padomju okupācijas 1958. g. atgriezies Latvijā. Dzīvojis Valkas raj.

Miris Olainē. 

Precējies 1930. g. 30. aug. ar filoloģi Zentu Šmiti (1904–1988), meitas Anita (1935), Valda Rūta (1938.). Ģimene 1941. g. 14. jūn. izsūtīta uz Krasnojarskas nov.; 1956. g. atgriezusies Latvijā. Brālis agronoms Pēteris Rūdolfs Jubass (1897-1959). 

Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 225. lpp.

[Nekrologs] // Laiks. 1984. 29. aug. Nr. 69. – 7. lpp.

Latvijas tiesneši. 1918-1940: Senāts, Tiesu palāta un apgabaltiesas biogrāfijās. R.: Tiesu administrācija, 2017.

http://latgalesdati.du.lv/1

Trikātas draudzes arhīvs

 

Jubass Pēteris Rūdolfs

1897. (11.) 23. XII – 1959. 20. VII

Zemkopības ministrijas Mežotnes selekcijas stacijas vecākais agronoms

Dzimis Trikātas pag. Smeiļos 10 bērnu ģimenē, tēvs Pēteris (1862-1932) – zemkopis, māte Marija (1866-1924, dz. Draule), laulājušies 1888. g.

Strādājot un vienlaikus mācoties beidzis Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultāti, agronoms (1930). Bijis Valsts cukura monopola pārvaldes (CMP) cukurbiešu izmēģinājumu vadītājs. 

P. Jubass savā darbīgajā mūžā stāvējis pie daudzu jaunu un svarīgu pasākumu šūpuļa. Jau 1925. gadā viņš sāka izmēģinājuma darbu ar cukurbietēm, propagandēja šīs toreiz vēl jaunās kultūras ieviešanu ražošana.

1933. gadā viņš noorganizēja cukurbiešu selekcijas un sēklkopības darba uzsākšanu Mežotnē, liekot pamatus pašreizējai Mežotnes izmēģinājumu un selekcijas stacijai. Jau nākošā gadā viņš uz savu iniciatīvu uzsāka arī izmēģinājumu un selekcijas darbu ar lucernu. P. Jubass izaudzējis pirmo lucernas šķirni – Mežotnes raibā. Daudz viņš darījis arī biškopības attīstīšanā, kā arī augstu āboliņa sēklu ražu ieguves agrotehnikas izstrādāšanā.

Sarakstījis: Cukurbiešu sēklu audzēšana (1934); Kā pacelt āboliņu siena un sēklu ražas un eksportu? (1928) u.c., rakstījis arī presē. 

Piedalījies Brīvības cīņās.

Apglabāts Saulkrastu kapos. 

Precējies ar Elzu Kalēju, dēls. Brālis jurists Dāvis Osvalds Jubass (1903-1984).

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 225. lpp.

Austrālijas Latvietis. 1959. 19. sept.

Pēteris Jubass // Bauskas Darbs. 1959. 23. jūl.

Trikātas draudzes arhīvs