Baznīca, reliģija

Trikātas evaņģēliski-luteriskā Sv. Jāņa baznīca

Trikātas baznīca ir vienīgā baznīca Beverīnas novadā. Vēl 19. gs. beigās Trikātas draudzē ietilpa apkārtējo muižu teritorijas – Lubu (Lubbenhof), Lipškalna (Lipskaln), Trikātas (Trikaten), Dutkas (Dutkenshof), Vecvāles (Alt-Sackenhof), Jaunvāles (Neu-Sackenhof), Tiepeles (Witkop), Jaunbrenguļu (Neu-Wrangelshof), Vecbrenguļu (Alt-Wrangelshof), Cempu (Zempen), Plāņu (Planhof) un Vijciema (Wiezemhof). Pēc šādiem iedalījumiem Trikātas draudzes grāmatās reģistrēti arī draudzei piederīgie: dzimšana, kristības, laulības, miršana un māju pārlūkošanas grāmatas.

Trikātas novadam pirmā saskare ar kristietību nākusi no pareizticībniekiem. Novgorodas un Pleskavas katoļu misijas darbu Trikātas novadā 1208. gadā sācis priesteris Daniēls. Pēc Livonijas Indriķa hronikas ziņām pāvesta legāts, Modenas bīskaps Vilhelms (Wilhelm von Modena, ap 1184-1251), 1225. gadā sprediķojis tālaviešiem.

Trikātas katoļu draudzi 1281. gadā kopīgi dibinājuši Ordeņa mestrs Konrāds fon Feihtvangens (Feuchwangen, ap 1230-1296) un Rīgas arhibīskaps Johans I (Johannes I von Lűne) jeb Jānis I no Lūnes (Lűnen, ?-1284). Trikātas Sv. Jāņa baznīcu dibinājuši un cēluši Livonijas ordeņa mestrs Villekens fon Endorps jeb Vilekīns (Willekîn, ?-1287) un Rīgas arhibīskaps Johans I fon Lūne no 1283. līdz 1287. gadam. Baznīca celta Trikātas centrā pie ordeņa pils, kur vēlāk bija pagastmāja un kapsēta, vienā laikā ar Sv. Sīmaņa baznīcu Valmierā, baznīcām Cēsīs un Burtniekos. Sākotnēji baznīca bijusi no koka.

Baznīcas pašreizējās atrašanās vietu skaidro teika: (pierakstīta 1948. gadā, teicējs Jānis Rozenbergs no Jaunvāles Vecbāģiem):

Trikātas draudze savulaik dalījusies vairākos pagastos nekā tagad. Rakstos vissenāk minēts Lubas pagasts, kas atradies starp Trikātas ezeriem un Jēņa kalnu. Šī pagasta iedzīvotāji saukti par lubēniešiem. Pirmā kristiešu baznīca Trikātā atradusies netālu no bruņinieku pils Abulas krastā, kur tagad pagastmāja un kapsēta. Vēlāk baznīca pārcelta uz tagadējo vietu senajā Lubas pagastā, lai tādējādi pagānu draudzi pakļautu baznīcai. Līdz tam draudzes nodevu, sauktu par lubu, saņēmuši pagānu draudzes vecākie. Lai to izbeigtu, kristiešu baznīca pārcelta uz vietu, kur vākta luba. Lubas pagasts bijis pēdējais, kurā visilgāk valdījis pagānisms. Vēl zviedru laiku sākumos te pilnībā valdījuši senču likumi, jo lubēnieši ilgi baudījuši privilēģijas, kas saglabātas no Tālivalda laikiem. Toties zviedru laikos ar paša karaļa Kārļa XI pavēli šeit likvidētas visas senās tiesības, izpostītas daudzas pagānu svētvietas, kas tolaik vēl lietotas. Ir zināms, ka zviedru karalis par šo pagastu kā īpašu pagānu vietu ir interesējies personīgi.

Pirmais zināmais mācītājs ap 1507. gadu bija katoļu priesteris Johans fon Šedingens (Johann von Schedingen), pēc viņa min Volt. Timmermani ap 1513. gadu. Katoļu laikos netālu no baznīcas bijis klosteris. Uz klosteri vedusi aleja, kuru sauca par mūku aleju.

Pēc baznīcas arhīva ziņām 1540. gadā Trikātas pils iecirknī sāk sludināt luterticību. 1567. gadā minēts pirmais luterāņu mācītājs Mihaels Burhards (Michael Burchard).

Poļu-zviedru kara (1600-1629) laikā Trikātas novads bieži maina savus saimniekus, ilgāku laiku piederot Sēdermanlandes hercogam Kārlim, vēlākajam karalim Kārlim IX (Karl IX, 1550-1611), līdz 1625. gadā to no poļiem pilnībā atgūst Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (Gustav II Adolf; 1594-1632).

Vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Johann Wilhelm Carl Neumann, 1849-1919) norāda, ka 1607. gadā Trikātā uzcelta pirmā mūra baznīca luterāņiem (skat. att.). Mācītājs Johans Rūendorfs (Johann Ruhendorf, 1625-1686) dažus gadu desmitus vēlāk sūdzējās, ka „lietus laikā nevar ne altārī, ne kancelē, ne arī kur citur no lietus glābties”. 1640. gadā amatnieki Indriķis (Heinrihs) Vēde un Krišjānis Videkens atjaunoja jumta krēslu un jumtu.

1688. gadā landmaršals un landrāts, barons Gustavs fon Mengdens (Gustav von Mengden, 1625-1688) baznīcas vizitācijā atzīmēja, ka tā ir pussagruvusi, draudzes telpā – kails klons.

Līdzīgi vairākām Vidzemes baznīcām, Trikātā 1688. gadā nebija atsevišķa kauna staba, tādēļ roku dzelži bija piestiprināti vārtu stabiem.

1691. gadā mērnieka Johana Heinriha Kelča (Johann Heinrich Keltsch) zīmējumā Trikātas baznīca redzama kā garenbūve bez sakristejas, ar tornīti uz jumta kores (skat. att. pa kreisi).

Tā kā 1694. gadā baznīca joprojām bija pussagruvusi, Vidzemes Ekonomiskās pārvaldes pārvaldnieks Mihaels fon Štrokirhs (Strokirch, 1649-1724) ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI (1655-1697) kases atbalstu uzticēja Rīgas meistaram, zviedru mūrniekam Larsam Nilsonam Spākam (Lars Nilson Spaak) un būvmeistaram Indriķim (Heinriham) Vēdem pēc L. N. Spāka 1694. gada projekta (skat. att. pa labi) uzbūvēt jaunu velvētu altārtelpu, uzmūrēt jaunu sakristeju, piebūvēt kontrforsus un jumta korē uzcelt koka zvanu tornīti.

Mūrnieks un viņa strādnieki uzturam no zemniekiem katru mēnesi uz katru cilvēku saņem: 1 pūru rudzu miltus maizei, 1 mucu alus, 1 sieciņu putraimus, pussieciņu zirņu, 10 mārciņas sviestu, 10 mārciņas tauku, 1 aitu, 10 mārciņas sāls, 30 knapsierus un no katra zemnieka mājas visā darba laikā 2 vistas vistas un 10 olas. Zemniekiem bija jāsūta arī palīgstrādnieki: pirmdienās 17, bet pārējās dienās 40.

Koka darbus vada namdari Indriķis Vēde un Kristjānis Videkens (Christin Widdeken) par 140 dālderiem, saņemot no zemniekiem vajadzīgo uzturu un palīgstrādniekus par velti.

Vajadzīgās 4700 naglas piegādā Rīgas naglu kalējs Preiss par 12 dālderiem un 72 grašiem. Dzelzi izlieto pavisam 3 birkavus 10 podus 6 mārciņas, rēķinot 8 dālderus birkavā.

Baznīcas būvdarbus pabeidza 1696. gadā.

17. gs. beigās baznīcas grīdu izmantoja apbedījumiem. Veicot remontu vecajā baznīcā, „grīdu visā baznīcā darināja no gludi ēvelētiem dēļiem, pie kam baļķus (t.i. grīdas gulšņus) novietoja tā, ka to starpās atstāja 4 olektis (2,44 m) garas kapa vietas. Dēļus ielaida gropēs tā, ka dēļus varēja ērti izņemt un atkal ielikt”. Vēlāk zem baznīcas izbūvēja plašas kapenes, kurās apbedīja baznīcas patronus un muižas īpašniekus, katrai muižai paredzot savu nišu. 1775. gadā kapenes aizmūrēja. (Attēlā Trikātas baznīcas kapenes, 20. gs. 30-tie gadi. Mašnovskis V. Latvijas luterāņu baznīcas. 4. sēj. Rīga, 2007.)

Kā atgādinājums par baznīcas patronu un fundatoru Zviedrijas karali Kārli XI, kā arī par būvdarbu pabeigšanu, kurus pēc karaļa rīkojuma veikuši toreizējie muižu nomnieki ar valsts kases atbalstu, virs ieejas portāla atrodas Zviedrijas karaļa Kārļa XI akmenī cirstā monogramma: ar kroni greznoti divi viens otrā ietverti burti C un tajos iekļauts skaitlis XI, kā arī gadskaitlis „1696” (skat. att. pa labi).

1698. gada 6. janvārī ugunsgrēkā gāja bojā jaunās baznīcas koka tornis, jumts, interjers un iekārta. Drīzumā draudze baznīcu atjaunoja, taču jau 1702. gadā, Ziemeļu kara sākumā, krievu armijas karaspēks grāfa Borisa Šeremetjeva (Борис Шереметьев, 1652-1719) vadībā baznīcu nodedzināja. Gadu vēlāk būvmeistars Indriķis Vēde kopā ar palīgu Kristjāni Videkenu par 55 valsts dālderiem uzlika nodedzinātās baznīcas mūriem „labu izturīgu jumta krēslu ar stipriem kokiem zem spraišļiem un ar labām spērēm”.

Dievnama atjaunošanas un iekārtas izgatavošanas darbus pabeidza tikai 1725. gadā. Ievērojot toreizējos kara laika apstākļus, torni baznīcai vairs neuzceļ. Un tā Trikātas Sv. Jāņa baznīcai 157 gadus nav torņa. Tādu Trikātas baznīcu, bez torņa, 1799. gadā zīmējis Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze, 1742-1823) (skat. att. Manuskripts Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā). Šajā laikā baznīcā kalpo mācītājs Johans Kristofs Vīzners (Johann Christoph Wisner ).

Citā J. K. Broces 1799. gada zīmējumā, kurā attēlotas Trikātas pilsdrupas, tālumā redzama Trikātas baznīca ar zvanu tornīti, kas atradies blakus baznīcai.

1847. gadā baznīcu kapitāli remontēja un atjaunoja nesošās koka konstrukcijas, jumtu, interjera koka daļas, izņemot altāri un kanceli.

1858. gadā pēc Jaunbrenguļu un vairāku citu Vidzemes muižu īpašnieka, Vidzemes landrāta, Vidzemes konsistorijas prezidenta un baznīcas priekšnieka Nikolaja fon Tranzē (Nikolaus von Transehe, 1779-1858) ierosinājuma un ar viņa atbalstu būvmeistars Mārcis Sārums (1799-1859) sāka celt torni neogotiskās formās, ko pabeidza pēc N. fon Tranzē nāves, 1859. gadā. Viņa atraitne Šarlote Aleksandra fon Tranzē (Sharlotte Alexandra von Transehe, ?-?) dāvināja baznīcai apzeltītu torņa gaili. Abi baznīcas patroni apbedīti Trikātas kapos. Vajadzīgos līdzekļus torņa celtniecībai dod arī zemnieki un pārējās muižas. Arī bruņniecība šim nolūkam ziedo 1000 rubļus.

Par Trikātas baznīcas torni baltvācu tēlnieks Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens (Wilhelm Siegfried Stavenhagen, 1814-1881) teicis, ka “ne torņa platums, ne arī augstums neesot īsti piemērots pašai baznīcai. Labā laikā tornis saskatāms no 23 verstis[1] attālās Baižkalna muižas [Raunā] kunga nama trepēm, kas stāv ap 600 pēdām[2] virs jūras līmeņa.

(Att. Trikātas baznīca. V. Z. Stafenhāgena gravīras fragments. 1866. Latvijas Nacionālā bibliotēka)

Nākamā pārbūve veikta 1876. gadā, kad būvmeistars Jānis Kampe draudzes telpas stāvu paaugstināja par vienu asi (2,133 m), atjaunojot arī griestus un jumtu.

Pēc 1. pasaules kara, 1924. gadā, dievnamu atjaunoja Aleksandra Birzenieka (1893-1980) un Paula Kampes (Paul Campe, 1885-1960) vadībā. Pēdējo pirmskara remontu un interjera dekorēšanu veica arhitekta Paula Kundziņa (Smiltenes mācītāja dēls, 1888-1983) vadībā 1938. gadā, kad baznīcas griestu krāsojumā vērojamas latviskas zīmes – Auseklītis, Māras zīme u.c. Remontdarbi notiek laikā, kad baznīcā kalpo (1936-1955) pirmais latviešu tautības mācītājs Viktors Ozoliņš (1907-1989). Valsts prezidents Kārlis Ulmanis baznīcas remontam ziedojis 11 000 latu.

Att. Trikātas baznīcas iekštelpas pirms remonta un remonta laikā, 20. gs. 20.-30. gadi

1933. gada 20. augustā draudze vērienīgi atzīmē Trikātas baznīcas pastāvēšanas 650 gadus (skat. att.). 

Trikātas baznīca ir akmens mūra garenbūve ar poligonālu (plānā daudzstūrains) altārdaļu, tai piebūvētu sakristeju un izvirzītu četrstāvu torni, ko noslēdz augsta, poligonāla smaile. Celtnes gotisko iespaidu pastiprina draudzes telpas, altārdaļas un sakristejas masīvie kontrforsi, kā arī biezajās sienās ievietotās šaurās un augstās smailloka logailas. Dzegas rotā arkatūras frīzes. Gaili torņa smailē 1695. gadā kalis Joahims Grabe.

Dekoratīviem kronšteiniem balstītie vienjoma draudzes telpas (500 sēdvietu) trapecveida griesti rotāti nacionālā stilā gleznotiem polihromiem ornamentiem pēc arhitekta Paula Kundziņa skicēm. Altārdaļas griestiem – krusta velve ar akcentētu ribojumu. Sakristejas durvju portālam – korintiski kapiteļi. Altārdaļas gotiskos logus ar smailloka arkām rotā vitāžas ar ģeometriskiem ornamentiem. Torņa telpai krusta velve.

Dokumentos minēts, ka 1688. gadā pie draudzes telpas sienām, līdzīgi Āraišu, Limbažu un Valmieras baznīcai, bijuši novietoti patronu ieroči un sēru karogi.

Pie draudzes telpas sienas 1938. gada 18. decembrī iesvētīja I pasaules karā kritušo piemiņas altāri, kas sastāv no plāksnes (237x127 cm) un ciļņa (128x102 cm), kurā redzams sērojošs senču karotājs (skat. att. pa kreisi). Uz plāksnes uzraksts:

KARĀ KAUTA DVĒSELĪTE

MŪŽAM ESI NEMIRUSI.

Zem tā novietots varoņu altāris (86x140 cm), uz kura bija novietota varoņu grāmata ar 122 Trikātas novada karavīru ģīmetnēm un biogrāfijām. Stēlu [3] granītā izgatavojusi E. Kuraua akmeņkaltuve pēc tēlnieka Kārļa Jansona (1896-1986) meta.

Draudzes telpas sānu sienā – akanta vītnēm, lentes ornamentu un eņģelīšu izliekumiem iekļauts cilnis „Kristus kristīšana” (18. gs. I puse) (skat. att. pa labi).

1698. gadā Rīgas būv- un mūrniek-meistars Henrihs (Hinrihs) Hennekens (Heinrich Hennike, 1651-1705) Trikātas baznīcai par 130 dālderiem pēc Valentīna Tūna (Thun) zīmējuma izgatavoja altāri (skat. att.) un kanceli ar Joahima Oldenburga piegādātiem 128 virpotiem balustriem. 1698. gadā iekārta ugunsgrēkā gāja bojā. Jaunu baznīcas iekārtu izgatavoja tikai pēc 1725. gada ugunsgrēka.

Att. pa kreisi Trikātas baznīcas altāra mets, Valentīns Tūns, 1698. Pa labi - jaunais altāris, 1896.

Jauno, 1896. gadā neogotiskajā stilā būvēto altāri dāvināja Tiepeles muižas īpašniece fon Torklusa. Tā gotiskā stila dekora elementiem – pinkaliem, fialēm, vimpergiem, krabjiem un krusta puķēm – greznotā rentabla centrā smailloka arkā atrodas glezna ar tradicionālu sižetu – „Kristus un sv. Pēteris uz jūras”. Interesanti, ka altārgleznā attēlots dzīvs Jēzus – viena no retajām altārgleznām Latvijas baznīcās. Vecā altāra rentablā atradās glezna „Kristus māca”.

Pēc Vijciema baznīcas altāra autora Valentīna Tūna (Thun) skicēm tradicionāli būvētā kancele izceļas pārējo Vidzemes dievnamu iekārtas vidū ar biezas krāsojuma kārtas segtiem barokāliem kokgriezumiem – savijušos akanta un lentes ornamentu, lauru un palmu lapu frestoniem. Tie rotā kanceles korpusu, uzeju un jumtiņu. Kancele ir vecākā baznīcas iekārta, kas saglabājusies vēl no baznīcas celšanas laikiem – 1696. gada.

Baznīcā atrodas Erfurtes (Vācija) ērģeļmeistara Augusta Martina (August Martin, 1808-1891) 1867. gadā par 1600 rbļ. būvētās ērģeles (skat. att.). Augusts Martins (starp citu, arī no vairāku Rietumu ērģeļu ekspertu mutes atzīts par labāko 19. gs. strādājošo meistaru Latvijā) ir dzimis ērģeļbūvētāja Kristofa Jakoba Martina ģimenē Hoenfeldas ciemā pie Erfurtes, amatu mācījies pie Ernsta Zigfrīda Heses Dahvigā un 1838. gadā kopā ar E. Z. Hesi ieradies Rīgā. Te viņš apprecas, nodibina savu ērģeļu darbnīcu un paliek uz visu mūžu. Ērģeļbūves darbnīcas vadību 1885. gadā pārņem viņa dēls Emīls, taču līdz šim laikam meistars jau uzbūvējis 67 baznīcu un 19 skolu ērģeles. Trikātas ērģeles ir viņa būvētais 62. instruments. Tās tiek iesvētītas 1867. gada 21. maijā.

Savā 145 gadu ilgajā mūžā ērģeles ir skanējušas līdzi Trikātas kultūras dzīves norisēm. 19. gs. 70. gados baznīcā ir notikuši vairāki novada koru kopkoncerti, kuros piedalījies arī Trikātas Dziedāšanas biedrības koris (dibināts 1865. gadā) – viens no vecākajiem Latvijas koriem, Vispārējo dziesmu svētku aktīvs dalībnieks. 

Trikātā bērnību pavadījis un A. Martina ērģeles klausījies arī nākamais ērģelnieks, pedagogs un profesors Nikolajs Vanadziņš (1892-1978).

Par godu Trikātas ērģeļu 70. gadskārtai pie tām 1937. gada augustā koncertējis komponists, ērģelnieks un diriģents Alfrēds Kalniņš (1879-1951). Starp citu A. Kalniņa sieva Amanda Emīlija (Schaaf, 1880-1959) dzimusi Tiepeles muižā.

1986. gada oktobrī Trikātas baznīcā tapa ieraksts skaņuplatei no sērijas “Latvijas vēsturiskās ērģeles”. Trikātas ērģeļu balsis iemūžināja divi jauni ērģeļnieki – Vita Kalnciema un Atis Stepiņš, bet kopā ar viņiem obojists Normunds Šnē. 1988. gadā veikts ērģeļu remonts un uzskaņošana. To veicis ērģelnieks Tālivaldis Deksnis. 1991. gadā ērģelēm pievienots elektromotors. Instruments ir labi saglabājies, tikpat kā nepārbūvēts.

Interesanti ir arī Trikātas baznīcas zvanu likteņi. 1723. gadā draudzei nācās vest uz Rīgu pārliešanai pārplīsušo zvanu. Trikātas toreizējais muižkungs Krūzemanis solās segt visus izdevumus, taču viņš doto solījumu nepilda, līdz ar to visi izdevumi gulstas uz zemnieku pleciem. 1844. gada ziemas salā zvans pārplīsa otrreiz. Tā vietā nākamajā gadā pārveda jaunu zvanu – otrtik smagu. Taču arī tam nav ilgs mūžs. Pēc 30 gadiem tajā rodas plaisa. 1875. gada 10. aprīlī sāka skanēt jaunā Vācijā par 300 rbļ. pirktā zvana (Æ0,88 m) balss. Uz tā uzraksts: BOCHUMER VEREIN GUSSTAHLFABRIK GLORIA DEO IN EXCELSIS TRIKATEN 1875. (skat. att.)

Draudzes telpā atradusies koka plāksne ar vairākām epitāfijām, kas vēlāk pārvietota uz kapenēm. Dažas epitāfijas saglabājušās. Turpat atradusies kaļķakmens plāksne (62 x 94 cm) ar Pārdaugavas hercogistes ģerboni.

Trikātas baznīcā atrodas epitāfijas:

1. Jaunbrenguļu, Jaunvāles, Biksējas un Cempu muižas īpašniekam krievu armijas gvardes leitnantam Johanam Aleksandram Viktoram fon Tranzē. Uz epitāfijas teksts: Johann Alexander Victor v. Transehe geb: d: 3ten April 1813, gest: d: 7ten November 1870. (skat. att.)

2. Jaunbrenguļu, Jaunvāles, Biksējas, Taurupes, Līzes un Dutkas muižas īpašniekam Vidzemes landrātam krievu armijas kapteinim Vidzemes konsistorijas prezidentam Nikolausam (I) Johanam fon Tranzē. Uz epitāfijas teksts: Nicolaus von Transehe Landrath und Ritter geboren den 13. September 1779, gestorben den 9. Februar 1858.

3. Ģenerālleitnantam Vilhelmam Heinriham Hansenam. Uz epitāfijas teksts: General Lieutenant u. Ritter Wilhelm Heinrich Hansen geb. in Leipzig den 8. Aug. 1806 gest. in Dutkenshof d. 11. Nov. 1872.

4. Jaunvāles un Dutkas muižas īpašnieka Aleksandra fon Tranzē sievai Šarlotei fon Tranzē, dzimušai fon Tranzē. Uz epitāfijas teksts: Hier ruhe in Gott Charlotte von Transehe geborene von Transehe geb. d. 26. Juli 1783 gest. d. 11. Mai 1868.

5. Jaunbrenguļu, Jaunvāles, Biksējas un Cempu muižas īpašnieka Nikolausa fon Tranzē-Rozeneka sievai Agnesei Karolīnai fon Tranzē, dzimušai fon Fēgezakai. Uz epitāfijas teksts: Agnesa Carolina Transehe geb. Vegesack geb. d. 27. April 1848, gest. d. 16. Juni 1873.

Trikātas baznīcā atradusies kapa plāksne krievu armijas ģenerālleitnantam Karlam Augustam fon Tranzē. Uz tās teksts: CARL AUGUST VON TRANSEHE IHRO RUSSISCHEN KAYSERLICHEN MAJESTE WEILAND HOCHBESTALLTER HERR GENERAL LIEYTENANT GEBOREN DEN 5 APRIL ANNO 1717 GESTORBEN DEN 23 MAY ANNO 1778. Kapa plāksne nav saglabājusies.

Kamēr nebija elektriskās apgaismošanas, baznīcā gaismu deva sveces, iestiprinātas vienā vai vairākos lielajos kroņlukturos. Tie pakārti baznīcas vidū pie griestiem virs celiņa. Sveces aizdedzināja un nodzēsa īpašs darbinieks, pakāpjoties uz kāpnēm. Šādi lukturi bija no metāla. Baznīcas apgaismošanai noderēja arī sienas lukturi. Tie parasti tika kalti no dzelzs. Trikātas baznīca jaunu kroņlukturi ieguva 1862. gadā, kad draudzes puiši par ziedojumu ceļā savākto naudu to dāvina baznīcai. Tas izmaksāja 100 rubļus un pirmo reizi kroņlukturī gaisma atspīdēja Ziemassvētku vakara dievkalpojumā.

Pie kora sienas vai pīlāriem baznīcas vidū piestiprināti dziesmu galdiņi (tāfeles) dziesmu numura uzlikšanai vai iebīdīšanai.

Naudas ziedojumus (kolekti) baznīcā ievāca uz upura šķīvja vai ar upura ķeseles palīdzību. Pēdējā veida vākšana tiek izdarīta pa dziesmas laiku pēc kanceles daļas nobeiguma dievkalpojumā.

Baznīcas naudas līdzekļus senāk glabāja īpaši bagāti apkaltā un vairākām atslēgām aizslēgtā lādē vai iedobtā bluķī. Naudas lādi laiku pa laikam atvēra, klāt esot tiem baznīcas darbiniekiem, kam uzticēta atsevišķo atslēgu glabāšana. Naudu saskaitīja, ierakstīja baznīcas ienākumos un noglabāja atpakaļ lādē.

Baznīcā agrāk glabājās arī līķa sega zārka apsegšanai, dvieļi zārka ielikšanai kapā un nestuves zārka uzstādīšanai baznīcā. Tagad šie priekšmeti glabājas draudzes kapu kapličās.

Līdz Latvijas neatkarības laikam (1918) rūpes par baznīcu celšanu un uzturēšanu bija baznīcas patronu pienākums. Patroni bija draudzes robežās dzīvojošie lielie zemes īpašnieki (muižnieki), pilsētu rātes vai valsts. Praktiski tomēr viss darba smagums gūlās uz latviešu zemnieku pleciem. Viņiem bija jāsagatavo materiāli baznīcu celšanai un remontam, tie jāpieved un jāpiedalās celšanas vai remonta darbā. Zemnieki bez patronu atbalsta dāvinājuši naudu arī atsevišķu priekšmetu iegādei – logiem, zvaniem, lustrām utt.

Latvijas valdība 1919. gada 26. septembrī atcēla muižnieku patronāta privilēģijas baznīcā. Ar to pavērās plašākas iespējas uz darbību pašām draudzēm.

Trikātas baznīca draudzes īpašumā ir arī padomju okupācijas gados (1945-1991), bet mācītājmuižu draudze atgūst 1992. gada septembrī.

1980. gadā baznīcai daļēji nomainīts jumts, salabots, nokrāsots tornis. Darbus organizējis mācītājs Jānis Beģis.

1994. gadā atjauno baznīcas jumta segumu un remontē torņa smailes gaili.

Padomju režīms nekaitē baznīcas un draudzes pastāvēšanai. Šeit notiek kristības un iesvētības, mācītājs par dzīvošanu mācītājmuižā maksā īri Vāles ciema padomei. 1966. gadā baznīca rotāta ievērojamām laulībām. Šeit laulājas … filmas „Purva bridējs” varoņi – Kristīne un Akmentiņa kungs. Tas ir īpašs notikums visa pagasta dzīvē. Filmā iemūžināti arī „vecie” trikātieši.

1965. gadā apstiprināts Trikātas baznīcas apzaļumošanas plāns, paredzot iestādīt kokus, kas aizsegtu baznīcas skatu plašākai apkārtnei.

Att. Apstādījumi pie Trikātas baznīcas, 1950.

Mācītājmuižai piederošajā kūtī tiek ierīkota kolhoza ferma „Nomnieki”. Lai no kuras puses brauktu uz baznīcu, jābrauc garām fermai ar visu pavadošo „smaržu”.


[1] 1 versts = 500 asis = 1066,781 metri (parasti noapaļots uz 1067 m)

[2] viena pēda atbilst 0,3048 metriem 

[3] grieķ.: - stabs. Vertikāla akmens plāksne vai stabs ar uzrakstu vai reljefu veidojumu. Izmanto kapu pieminekļiem, robežzīmēm vai svarīgu notikumu piemiņas zīmēm

 

                               Trikātas baznīca attēlos, 20. gs. 30. gadi

Altāra svečturis. Latvija, Vidzeme, 1781. No Trikātas baznīcas: https://www.virtuallatvia.lv/Museum/Rundale/3D/2018/23/360.html