P-R

Petzals Jānis

1916. 10. X – 1997. 12. XI

Dārznieks

Dzimis Trikātas pag. Brutuļos, tēvs Dāvis Petzals, māte Anna (dz. Bormane).

Septiņas dienas pēc laulībām ticis iesaukts leģionā. Pēc gūstekņu nometnēm nokļuvis Kanādā Toronto, kur strādājis par dārznieku.

"Maizes darbā" viņš parādījis lielu noturību, jau 23 gadus strādādams Lieltoronto pašvaldības dienestā 35 akrus lielajā Edvorda parkā, kas pieder pie Toronto ievērojamākajām vietām un slevens ar puķu dēstījumiem. J. Petzals kļuvis par parka pārzini un kopš 1958. g. ik gadu no agra pavasara līdz vēlam rudenim tur visvairāk nodarbojās ar puķu stādīšanu.

Bijis aktīvs Sv. Andreja draudzes darbinieks, kora dalībnieks un priekšnieks (1951-72), dziedājis vairākos koros. J. Petzals ievērojams ar to, ka visos 30 korista gados līdz šim ne reizes koncertos nav lietojis nošu grāmatu.

Pēc pensionēšanās (1981) veicis daiļdārznieka pienākumus Latviešu Centrā.

Precējies.

Lit.: Goba A. [Nekrologs Jānim Petzalim] // Ziemeļlatvija. – 1997. – 30. dec.

B. A. Jānis Petzalis aizgājis mūžībā // Latvija Amerikā. 1997. 6. dec. 13. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Petzals* Pēteris Voldemārs

1903. (24. II) 9. III – 1974. 13. II

Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta vicedirektors

Dzimis Trikātas pag. Vaiģupos. Tēvs Jānis Pūpols (1875-1939) – zemkopis, māte Kristīne (1878-?, dz. Krūmiņa), laulājušies 1902. g.

Mācījies Jaunvāles pagasta skolā, beidzis Trikātas draudzes skolu un Valmieras valsts vidusskolu.

No 1925. g. 1. sept. strādājis kara prokuratūrā kā vecākais rakstvedis un izpildījis sekretāra pienākumus. Beidzis Latvijas Universitātes juridisko fakultāti (1931) un no 1932. g. 1. apr. sācis strādāt kā sekretāra palīgs Daugavpils apgabaltiesā. 1934. g. 1. okt. iecelts par papildu miertiesnesi, bet 1935. g. 25. maijā par miertiesnesi, kā miertiesnesis darbojies arī Ludzā no 1935. g. 8. jūn.

Aktīvi piedalījies arī sabiedriskajā darbā Ludzas latviešu biedrību savienībā un 1937. g. dec. ievēlēts par savienības priekšnieku. Daudz strādājis pie latviešu kultūras biedrību apvienošanas un viņa darbs arī vaiņagojies panākumiem. Darbojies arī: Patronāta biedrībās un Sarkanā Krusta nodaļā; Ludzas patērētāju biedrībā, kopš tās dibināšanas. Bijis Ludzas aizsargu pulka 1. rotas komandieris un veicis daudzus priekšlasījumus zemniekiem par mantošanas lietu kārtošanu un jaunā Civillikuma izpratni.

Pēc 2. Pasaules kara dodas uz Vāciju, vēlāk ieceļojis ASV, kur darbojas kā Takomas latv. ev. lut. draudzes valdes loceklis un rietumu krasta vienībnieku kopas priekšsēdis. Bijis akadēmiskās vienības „Austrums” vecbiedrs, periodiskā izdevuma "Austrumu Vēstis" redaktors. 

Apbalvojumi: Aizsargu nopelnu krusts, Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pak. goda zīme.

Precējies ar Annu Laiviņu, bērni Viktors (1934, dzīvo ASV).

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 382. lpp.

Administrativā departamenta v-direktors P. Petzals // Policija.1939. 1. jūn. Nr. 6. 6. lpp. [att.]

Jauns vicedirektors iekšlietu ministrijā // Pagasta dzīve. 1939. 1. jūl. Nr. 13. 22. lpp. [att.]

Arhīvs. – XI sēj. Melburna, 1972. – 267. lpp.

Pūpola A. Pēteris Pūpols aizsaulē // Akadēmiskā dzīve. 1975. 1. sept. Nr. 17, 102. lpp.; att.

Trikātas draudzes arhīvs

*1940. g. Pēteris Petzals latviskojis uzvārdu uz Pūpols // Brīvā Zeme. 1940. Nr. 30. 6. febr., 11. lpp.

 

Pomians Pezaroviuss (Pesarovius) Paulis

1745. 2. II – 1816. (10.) 22. I 

Vācu tautības luterāņu mācītājs, grāmatu izplatītājs

Dzimis Neireihā (Vācijā), netālu no Marienburgas Rietum-Prūsijā pedagoga ģimenē. 

Studējis Kēnigsbergas universitātē (1763-1767). 

1767. g. pārnācis uz Livoniju, kur dzīvojis dažādās dižciltīgās mājās, kā skolotājs un jauniešu vadītājs. 2 gadus kalpojis kā mājskolotājs, lai iemācītos latviešu valodu. Dažus gadus vadījis notāra dienestu pie baznīcas komisijas Cēsīs, saņēmis Livonijas Kandidatūru un 1771. g. oktobrī ticis uzaicināts un ordinēts mācītāja amatā. 33½ gadu viņš bijis mācītājs Svēta Matija draudzē Valmierā (Matīšos) līdz 1804. g. Viņa laikā izveda lielos ramonta darbus Matīšu baznīcā un mācītājmājā.

Nevarēdams ar samērā maziem ienākumiem uzturēt savu lielo ģimeni (18 bērni) viņš meklējis palīdzību pie ķeizara Aleksandra I. Ķeizars viņu pārcēlis uz daudz ienesīgāku vietu Trikātas draudzē. Kad pienākusi šķiršanās diena, sapulcējusies liela draudze un pavadījuši savu mācītāju līdz pat draudzes robežām.

Trikātā ieradies 1804. g. 10. dec. un darbojies līdz 1816. g. Viņa darbība noritējusi Napoleona kara ēnā. Baznīcas arhīvā glabājies sīks uzvaras svinību apraksts (1814). Altāra priekšā bijis novietots ķeizara Aleksandra I krūšu tēls.

Trikātā kalpojis aptuveni 11 gadus. 

1795. g. izplatījis G. Bergmaņa "Saņemamas sprediķu mācības" (26 eksemplāri). 

Miris 71 gadu vecumā Trikātā. Pēc tam, kad viņš bija 45 gadus pārvaldījis savu amatu, P. Pomians-Pezaroviuss tika guldīts godā savā vietā Culzāna (Vācijā) 1816. g. 24. janv.

Precējies ar Annu Louisi Cahdeus, mācītājam bijuši 18 bērni. Zināmi: Juliana Amālija (?-?, 1806. g. laulājusies ar H. Šacu; dēls literāts, mācītājs Pauls Emīls Šacs (1807-1862)), Paul Wilhelm (1776-1847), Pehter Gustav (~1784-?), Aurora Magdalene (~1786-?),  Anna Vilhelmine (1789-1813), Johann Philipp (~1794-?), Fridrih Jacob (?-1813). 

"Ja Matīšos iznāk dzirdēt teicienu "Tam jau tik daudz bērnu kā mācītājam", tad tas attiecas uz mācītāju Paulu Pomianu Pezaroviusu (1745, Prūsijā-1816, Trikātā), kurš kalpojis Matīšos no 1771. līdz 1805. gadam un kam bijuši 18 bērni."

Lit.: Krieviņš E. Viņās dienās. – Melburna, 1966. – 41. lpp.

Enzeliņš H. Atskats Trikātas novada senatnē. – Rīga, 1931. – 16. lpp.

Mācītājs Vinters K. E. Matīšu baznīca 1687-1937. Par piemiņu 1937. gada 21. septembrim. Valmiera, 1937. 17. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Ports (Pohrt) Alvil Hermann

1806. 14. II (v.st.) – 1886. 17. IV

Mācītājs

Dzimis Tirzas-Velēnas draudzes mācītāja Johann Eduard Pohrt (1771-1834) ģimenē 10 bērnu pulciņā, māte Johanna (1778-1834, dz. Ehlers).

Studējis Tērbatā teoloģiju (1827-30). Ordinēts 1832. g. 6. nov. Mācītājs Trikātā 47 gadus no 1832. – 1879. g. Savas darbības laikā radīja plaisu, kas to šķīra no draudzes un tādējādi, pašam negribot, sekmēja ļaužu pievēršanos Brāļu draudzei (hernhūtiešiem). 19. gs. 70-tajos g. radās nesaskaņas un atklātas sadursmes starp mācītāju un draudzi.

No Trikātas draudzes uz Rīgu aiziet 1879. g. 13. maijā.

Precējies ar Annu Helenu Doroteju Tönsen (1805-1881); mācītājam bijuši 8 bērni: Johannes Marcus (1833‑?), Alvil Emil (1835-1860), Tony Rosa Marie Johanna (1838-?), Johanna Meta Sofija Minna Kolina (1840-?), Sophie Johanna Klementine Žanna Auguste (1842-?), Clauss Karl Georgs (1845-?), Robert Hermann Georg August Pehter (1847-?), Marie Charlotte (1849-?), visi dzimuši Trikātā.

Lit. Enzeliņš H. Atskats Trikātas novada senatnē. – Rīga, 1931. – 18. lpp.

Krieviņš E. Viņās dienās. – Melburna, 1966. – 34.-36. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

PohrtNicolausPorts (Pohrt) Johannes Alfred Nicolaus

1822. 10. XII – ?

Mācītājs

Dzimis Trikātā, draudzes mācītāja ģimenē 10 bērnu pulciņā. Tēvs Johann Eduard Pohrt (1771-1834), māte Johanna (1778-1834, dz. Ehlers).

Studējis teoloģiju Dorpatā. No 1848-1854. g. bijis skolotājs Veselavas muižā (Wesselshof) un Bērzaines ģimnāzijā (Birkenruh).

1854. g. 14. martā ordinēts par Tirzas-Velēnas draudzes mācītāju.

Laulājies 1854. g. 19. jūn. ar Emilie Catharina Auguste Hollander (1825-?), bērni: Anna Johanna Emilie (1856-?), Alexandra Meta Dorothea Amelie (1857-?), Johannes Christoph Nicolaus (1859-?), Emilie Ernestine Marie (1860-?), Alwill Albert Eduard (1863-), Waldemar Nicolaus (1865-?).

Brālis Trikātas draudzes mācītājs Avils Hermans Ports (1806-1886). 

Lit.: Bergmann E. Des Palm Bergmann Nachkommen 1672-1886. Riga, 1886. 25.-26. S.

 

Ports (Pohrt) Johann Eduard

1771. 22. IX (v.st.) – 1834. 19. IV

Mācītājs

Dzimis Rīgā 12 bērnu ģimenē, tēvs David Pohrt (1721-1784), māte Sophia Catharina (1741-1809, dz. Bergmann). 

Par mācītāju Trikātā iesvēta 1817. g. Pirms tam kalpo Tirzas-Velēnas draudzē. Trikātā darbojas līdz savai nāvei.

Apglabāts Rīgā. Trikātas vecajos kapos uzstādīts krusts, kuram pievienota plāksne ar mācītāja Jāņa Porta un viņa sievas dzīves datiem.

Precējies ar Catharina Cacilie Eleonore Johanna Ehlers (1778-1834), ģimenē 10 bērni: Marija (1800-?), Laura (1802-?), Georg Emil (1803-?), Alvil Hermann (1806-1886; mācītājs), Ida (1808-1868), Hermann Aksel (1811-?), Wilhelm Uno (1913-1876), Fany Charlotte (1815-?), Bertha Margaretha Caton (1818-?), Carl Friedrich Oscar (1820-?), Johann Nicolaus Alfred (1822-?).

Lit. Enzeliņš H. Atskats Trikātas novada senatnē. – Rīga, 1931. – 16.-17. lpp.

Tirzas draudzes arhīvs

 

Pulciņš Voldemārs

1897. (3.) 15. IV – 1971. 9. V

Izmeklēšanas tiesnesis Rīgā

Dzimis Trikātas pag. Eidukos, divu bēnu ģimenē, tēvs Mārcis Pulciņš (1871-1948) – dzelceļnieks, māte Kristīne (1879-?, dz. Bērtulsone).

Mācījies Valmieras tirdzniecības skolā, Tērbatas komercskolā, Tērbatas universitātē, Latvijas konservatorijā. Beidzis Latvijas Universitātes tiesību nodaļu.

Agrāk bijis mākslinieks – vijolnieks, Nacionālās operas orķestra vijolnieks. 

Studentu korporācijas Vendia dibinātājs.

Kara laikā emigrējis uz Kanādu, kur arī mirst. Apglabāts Jorkas kapsētas latviešu nodalījumā Toronto. 

Precējies ar Irmu Kristīni Pētersoni (1895-1981), meita Renata. Māsa dziedātāja, soprāns Adele Pulciņa-Karpa (1902-1957). 

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 395. lpp. 

Laiks. – 1971. 22. maijs 

Trikātas draudzes arhīvs

 

Pūre (dz. Bērziņa) Māra

dzimusi 1940. 14. IV

Pedagoģe, izglītības darba vadītāja

Dzimusi Rīgā, tēvs sviesta meistars, māte siermeistare.

Beigusi Trikātas 1. septiņgadīgo skolu (1956), Gaujienas vsk. (1959). Studējusi LVK Teātra fakultātē (2 gadus), vēlāk studijas turpina Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, studē angļu valodu. Institūtu beidz ar izcilību – sarkano diplomu.

Studiju laikā dzied tautas korī „Atbalss”. Piedalījusies Dziesmu svētkos Rīgā. Vēlāk ir gan Limbažu kultūras nama kora, gan Jelgavas skolotāju kora „Zemgale” dalībniece. Kopš 1975. g. Jelgavas raj. skolotāju kora „Gaisma” dalībniece.

Strādāt sākusi Limbažu 1. vsk., mācījusi angļu val. pamatskolas klasēs.

Kopš 1971. g. Jelgavas raj. TIN skolu inspektore.

Zināšanas papildinājusi Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Anglijā.

Beigusi LU Pedagoģijas fakultātes Svešvalodas nodaļu (1995).

Raksta laikrakstos un žurnālos par izglītības jautājumiem.

Apbalvojumi: Jelgavas rajona Goda raksti (1978, 1998), Goda nosaukums „Izglītības darba teicamnieks” (1985), Izglītības ministrijas Goda raksti (1982, 1990, 2002).

Precējusies; meita Evija (ekonomiste), dēls Dairis (kokapstrādes inženieris).

Lit.: Māra Pūre. Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa: Virtuālā enciklopēdija. Pieejams: http://www.gramata21.lv/users/pure_mara/index.html

 

Rameka
Tālavas vecākais

Rameka jeb Ramēķis (tekstos: Rameko, Rameke) bija Tālavas valdnieka Tālivalža dēls, kas no 1214./1215. g. kā bīskapa Alberta vasalis valdīja tēva zemēs, pirms tās tika sadalītas starp Livonijas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni 1224. g.

Tālavas dalīšanas dokumentā 1224. g. minēti īpašumi, kas pieder vīram, ko sauc par Rameku (latīniski: terminos posessione viri, qui Rameke dicitur). Pēc kāda 1259. g. sastādīta dokumenta var secināt, ka Ramekas īpašumi atradušies uz austrumiem no Burtnieku ezera starp Sedas upi un Trikātu.

1213. g. pirmo reizi Ramekas vārds pieminēts sakarā ar lietuviešu iebrukumu Tālavā, kad tie sagūstīja novada valdnieku Tālivaldi un viņa dēlu Varibulu. Kopā ar Cēsu pils komturu Bertoldu Rameka vajāja lietuviešus līdz pat Lietuvas robežām Daugavas otrā pusē.

1214. g. Rameka kopā ar saviem brāļiem Frēdelandes pilī Turaidā noslēdza līgumu ar bīskapa Alberta vietnieku Raceburgas bīskapu Filipu par pāriešanu katoļticībā un labprātīgi kļuva par Livonijas bīskapa vasaļiem.

1215. g. sakalieši un ugauņi Trikātas pilī sagūtīja veco Tālavas valdnieku Tālivaldi un nežēlīgi dedzināja viņu dzīvu uz uguns, lai viņš uzrādītu visu savu naudu. Un viņš tiem sacīja: “Kaut arī es jums parādītu visu savu un arī savu dēlu naudu, jūs tomēr mani nededzinātu mazāk.” Tāpēc viņi to atkal pielika pie uguns un cepināja kā zivi, kamēr tas izlaida garu un nomira. Tālivalža dēli Rameka un Drivinalds (Druvvaldis) atriebjoties kopā ar krustnešiem izsiroja igauņu zemes, kā rezultātā igauņi piekrita kristīties katoļu ticībā.

1216. g. Pleskavas krievi sadusmojās uz ugauņiem un tālaviešiem par to, ka tie, nonievādami viņu kristību, bija pieņēmuši Romas katoļu kristību, piedraudēja tiem ar karu un pieprasīja nodevas un meslus. Krievi atnāca arī uz Tālavas latgaļu zemi, lai ievāktu nodevas, un, tās ievākuši, nodedzināja Beverīnas pili.

1223. g. sākumā, igauņu sacelšanās laikā, Rameka ar savu karadraudzi iebruka Ugaunijā. Tajā pašā gadā, kad sakalieši un to sabiedrotie krievi iebruka letu un līvu zemēs, Rameka kaujā pie tagadējās Ungurmuižas uzvarēja iebrucējus un nogalināja Vīlandes krievu karaspēka garnizona pavēlnieku Varemaru.

1224. g. pēc Tērbatas kņaza Vetsekes sakaušanas un miera līguma slēgšanas ar Pleskavu un Novgorodu, Livonijas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis līdz ar citām Pleskavas meslu zemēm, sadalīja Ramekas zemi savā starpā.

 

LaimaReihmane1Reihmane (dz. Peneze) Laima Ināra

dzimusi 1942. 23. IX

Mākslas zinātniece

Dzimusi Smiltenē (Valkas raj.), tēvs Alberts Penezis, māte Elvīra Peneze (dz. Deksnis) – latviešu valodas un literatūras skolotāja Trikātas pamatskolā. Bērnības nozīmīgāko daļu pavadījusi Trikātā.

Beigusi Trikātas pamatskolu (1956), Smiltenes vidusskolu (1960), Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu bibliotekāru nodaļu un Mākslas akadēmiju (neklātienē).

Strādājusi izdevniecības “Zvaigzne” enciklopēdiju redakcijā un bijusi Mākslas fonda izstāžu sektora vadītāja. Agri pievērsusies publicistikai. Pirmie darbi iespiesti “Darba Karogā” un “Liesmā” skolas gados. Studiju gados un vēlāk publicē rakstus par mākslas jautājumiem gandrīz visos republikas periodiskajos izdevumos.

Mākslinieku savienības biedre.

Sarakstījusi grāmatas par māksliniekiem L. Mūrnieku, G. Krolli; “Lolita Zikmane” (1989). Rakstījusi presē par mākslas jautājumiem.

Precējusies, meita Jolanta.

Lit.: Savicka I. Smiltenes ģimnāzijai – 90. – R., 1999. – 262. lpp.

Trikātas pamatskolas novadpētniecības materiāli

 

DavidsVoldemarsRenga1Renga Dāvis Voldemārs

1910. 3. X – 1994. 15. VII

Inženieris 

Dzimis Jaunvāles pag. Bāģos, tēvs Pēteris Renga (1875-1938, Dāvja un Annas dēls), māte Anna Emilija (1883-?, dz. Plauks), laulāti 1907. gada 25. martā, brālis Jānis Arveds (1908-?), māsa Austra Velta (1920-?).

Mācījies Trikātas 2. pakāpes pamatskolā Lipškalnā (līdz 1925), Valmieras pilsētas komercskolā (1925–1929). No 1929. g. 10. okt. Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē, kurus absolvējis 1938. g. 14. janv., iegūstot  būvinženiera grādu. Studentu korporācijas Ventonia filistrs.

Bijis Valmieras pilsētas inženieris. 1938. g. jūl. iecelts par inženieri Rīgas pilsētas būvju valdē.

No 1944. g. vasaras līdz 1947. g. atradies gūstā Francijā.

Trimdā darbojies kā sabiedrisko būvju inženieris. 20. gs. 50. gados dzīvojis Anglijā, 1960. gadu sākumā pārcēlies uz ASV, dzīvojis Bostonā. Miris Masačūsetsas pavalstī Cape Cod pussalā. Pārpelnots, urna apbedīta 1994. g. 17. sept. Trikātas kapsētā.

ALA mūža biedrs.

Pirmā sieva mirusi. 1970. g. dec. prec. ar dziedātāju Elvīru Āroni-Freimani (1911–1998).

Lit.: LNA LVVA 7427-1-14324; Ventonia internais arhīvs

Galvaspilsētas ziņas. Jaunākās ziņas Nr. 168. (29.07. 1938.)

Latviešu gūstekņi Francijā. Latvju Ziņas Nr. 94 (07.12.1946.)

Laiks, 1971. g. 20. janv.

Laiks, 1994. g. 14. sept.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Reslers (Rössler/Roessler) Vilhelms Romans

1879. 8. I – 1949.

Arhitekts

Dzimis Rīgā.

Beidzis Rīgas Politehnisko institûtu (1904). 1907. g. atvēris savu biroju, strādājis kopā ar arhitektiem A. Reinbergu, G. Berči, R. Heršelmani. 1939. g. izbraucis uz Vāciju, miris 1949. gadā Ramštatē.

Pēc Reslera Vilhelma projekta veidota Forburgas* apbūve Rīgā, celta Bātes muižas ēka (1908), Trikātas spirta brūzis, līdz pirmajam pasales karam atjaunota 1905. gadā nodedzinātā Rembates pils. Projektējis Latvijas valsts vēstures arhīva ēku, 1908. gadā tā celta kā pilsētas lombards. 

Pēc V.R.Reslera projekta celta arī Jaunciema ev.-lut. baznīca (no 1910-1930). 

Lit.: Minde G. Ieskats Latvijas Valsts vēstures arhīva ēkas būvvēsturē. 1999. 16. lpp.

http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/16705/

Par Forburgu sauc Rīgas pilsētas rajonu starp Elizabetes ielu un Viestura dārzu, Eksporta ielu un Rūpniecības ielu. Tajā ietverts ēku komplekss (starp Eksporta, Sakaru, Ausekļa ielu un Vašingtona laukumu), kas uzbūvēts no 1913. līdz 1914. gadam saskaņā ar arhitekta V. Reslera (1879-1949) izstrādāto plānu, piedaloties arhitektiem H. Johansonam un E. Cereram.

 

Ronis (arī Rone) Paulis

1891. 15. XII – 1919. 5. XI

Kapteinis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis Trikātas pag.

Beidzis 4 klases ģimnāzijā. Elektrotehniķis Tērbatā.

Krievu armijā iesaukts 1915. g. 15. nov. 1916. g. beidzis Ziemeļfrontes praporščika skolu, pēc tam iedalīts Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. 1917. g. 24. janv. pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies kaujās.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 27. febr. Tērbatā, Ziemeļlatvijas brigādē. Iecelts par rotas komandieri un piedalījies Ziemeļvidzemes atbrīvošanā no Melnupes krastiem līdz pat Rīgai.

Par kauju nopelniem paaugstināts par kapteini. 1919. g. 8.-11. jūn. Krustpilī saformējis 1. bruņuvilcienu un kā tā komandieris piedalījies vairākās kaujās pret lieliniekiem pie Trepes un Atašienes stacijām. Jūl. vilciens ar 2. numuru ieskaitīts 1. bruņotā diviziona sastāvā. Piedalījies karadarbībā pret bermontiešiem pie Rīgas.

1919. g. 5. nov. Rīgā P. Ronis, personīgi uzņemdamies komandēt sava bruņuvilciena artilērijas uguni pret ienaidnieku Pārdaugavā, ieņēma novērotāja vietu Dzelzstilta galā, ko tieši apdraudēja ienaidnieka uguns, un sekmīgi vadīja apšaudi. Tas deva iespēju mūsu izlūkiem šķērsot tiltu un veikt izlūkošanu Pārdaugavā, taču P. Ronis, granātas ķerts, krita varoņa nāvē.

Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Piederīgajiem piešķirta jaunsaimniecība Trikātas pagasta Roņos.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis Nr. 758 (1921. par 1919. g. 5. nov. kauju pie Dzelzs tilta), Krievijas Sv. Staņislava ordenis III šķira. Apbalvots ar LKOK par darbību 1919. g. 5. novembrī Dzelzs tilta galā.

Lit.: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. – R., 1995. – 448. lpp.

Latvijas brīvības cīņas 1918 – 1920. – R., 1999. – 395. lpp.

 

Rozenbergs Jānis Jūlijs

1882. (2.) 15. X – 1966. 8. II

Kareivis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis Trikātas pag. (Lipškalna) Upītēs četru bērnu ģimenē, tēvs Kārlis Rozenbergs (1842-1888), māte Kristīne (1850-?, dz. Vanags), laulājušies 1876. g.

Mācījies pagastskolā.

Krievu armijā iesaukts 1904. g., dienējis 13. ulānu Vladimiras pulkā. 1909. g. atgriezies Valmierā. 1914. g. iesaukts atkārtoti, ieskaitīts 1. leibgvardes artilērijas brigādē Petrogradā. Piedalījies kaujās. 1917. g. rudenī slimības dēļ atvaļināts. 1919. g. sākumā mobilizēts Sarkanajā armijā kā amatnieks sedlinieku darbnīcā, pārbēdzis pie “Zaļās” armijas.

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 10. jūn., piedalījies kaujās pret landesvēru, kā arī citās Cēsu kājnieku pulka cīņās.

1919. g. 22. jūn. pie Jaunraunas mūsējo atkāpšanās laikā J. Rozenbergs kopā ar 6 kareivjiem sedza pārējos, noturējās pozīcijās, ļaudams mūsējiem bez zaudējumiem atiet jaunās pozīcijās. Tika viegli ievainots.

Atvaļināts 1920. g. 12. janv. Dzīvojis Valmierā, sedlinieks. Mūža nogalē pensionārs.

Apglabāts Valmierā.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis Nr. 1526 (1922); Jura medaļa; medaļa “Par centību”.

Lit.: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. – R., 1995. – 450. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Rudzītis Ēvalds Aldons

1936. 6. II – 1993. 26. II

Sportists

Dzimis Valkā, divu bērnu ģimenē, tēvs Jānis Rudzītis, māte Emma Emīlija (dz. Baķe).

Beidzis Valkas 1. vidusskolu. Mācījies Cēsu arodskolā. Piedalījies peldēšanas, slēpošanas, dambretes, svarcelšanas, riteņbraukšanas un vieglatlētikas sacensībās. Visvairāk paticis galda teniss – republikas sacensībās izcīnījis vairākas godalgotas vietas.

Strādājis Valkas MTS par kalēju. 1963. g. sācis strādāt Trikātas kolhozā „Jaunā Dzīve” par mehāniķi, pratis vairākus amatus, bijis labs metinātājs.

Par sasniegtajiem rezultātiem galda tenisā 1969. g. LPSR BSB „Vārpa” centrālā padomes piešķir Ē. Rudzītim sporta meistara kandidāta nosaukumu.

1974. g. Ē. Rudzītis izcīna 1. vietu republikā BSB „Vārpa” individuālajās meistarsacīkstēs galda tenisā.

Miris Rīgā, apglabāts Trikātas kapos.

Precējies 1963. g. ar Elgu Zundi (1936-2013), dēls Aldis (1964).

Kopš 1994. g. notiek Ē. Rudzīša piemiņas balvas sacensības galda tenisā.

Lit.: Brauna R. Gadi ražīgi iet // Darba Karogs. 1979. 22. marts.

Ēvalds Rudzītis – sporta meistara kandidāts // Darba Karogs. 1970. 17. dec.

A. Rudzīša personīgais arhīvs

 

Ruņģis* Pēteris Aleksandrs

1885. 15. X (v.st.) – ?

Alūksnes stacijas priekšnieks

Dzimis Trikātas pag. Jaunkausiņos, kā dzelzceļnieka dēls, tēvs Mārcis Ruņģis, māte Marija.

Beidzis 4-klasīgo dzelzceļskolu Tapsā, vēlāk papildinājies latviešu valodā un ticības mācībās Vecbrenguļu Dzērvītes skolā.

Pirms 1. pasaules kara darbojies kā telegrāfists Ieriķos un Valmierā, vēlāk komerckantorists. 1. pasaules kara laikā bijis kantorists kustības nodaļā Valkā, tad kustības rīkotājs Rīgas-Orlas, vēlāk Maskavas-Kazaņas dzelzceļu virsvaldēs.

No 1921. g. Strenču stacijas priekšnieka palīgs, bet kopš 1922. g. 1. maija darbojas Alūsknes stacijas priekšnieka amatā. Pensijā aiziet 1937. gadā.

Mūža nogalē dzīvojis Alūksnes pag. Melleņkalnā, kur viņam piederēja daži hektāri zemes.

Lit.: Latvijas darbinieku galerija, 1918-1928. – R., 1929. – 310. lpp.

Atpūtā pēc ilga darba cēliena: [Sakarā ar Alūksnes dzc. st. priekšnieka Pētera Ruņģa aiziešanu pensijā] // Gulbenes Ziņas. – 1937. – Nr. 42.: ģīm.

Trikātas draudzes arhīvs

* Trikātas baznīcas grāmatā „Dzimušo un kristīto reģistrs, 1880-1892” minēts uzvārds Ruņģe.