Teikas

Teikas par Trikātu www.pasakas.net

Trikāta http://www.pasakas.net/teikas/vietas/t/trikata/

Libirta līsmins http://www.pasakas.net/teikas/udens/l/libirta-lismens-%28trikata%29/

Rupucis http://www.pasakas.net/teikas/udens/r/rupucis/

Krājumā "Trikātas novada teikas un nostāsti" nepublicētās teikas

Teika par nelabo

J. Ķelpe.

(Trikatē.)

Netālu no Trikates veciem pilsmūriem, Dutkas muižā, kā jau visās lielākās muižās, agrāk bijusi spirtdarītava. Pēc nostāstiem tā ap 1840. gadu vēl neesot bijuši nekādi citi apgaismošanas līdzekļi, kā tikai skali, kurus vajadzējis plēst.

Reiz spirtdarītavas strādniekiem aptrūcis skalu. Visi sprieduši, ko nu darīt? Muižkungam par to ne vārda nedrīkstējuši teikt, jo tad dabūtu pērienu par nepaklausību un nolaidību.

Sprieduši ilgi. Beidzot kāds Puriņš atradis padomu, kā līdzēties. Tepat netālu, Meļķu mājās, rijas sienmālī, esot pieplēsti skali kā vai cik. Vajagot tik pa nakti aiziet un paņemt. Pats velns nedabūšot zināt, kas skalus zadzis.

Labi, visi tam piekrituši.

Kad pienākusi nakts, četri vīri sēdušies zirgos un jājuši.

Bijis ļoti tumšs, jo mēness bijis pašās tukšībās. Visi četri izjājuši, paņēmuši pa skalu buntei padusē un jājuši mājup.

Bijis jājāj caur tumšu biezu mežu. Pulkstens varējis būt tā ap divpadsmitiem. Bet kas tad tas! Pašā meža vidu zirgi
piepeši apstājušies un sākuši sprauslāt. Te priekšā uz paša ceļa ieraudzījuši tādu kā raibu zirgu, kā govi. Gribējuši to palūkot. Tikko taisījušies izkāpt no segliem, raibais zirgs pārvērties par siena kaudzi un mācies jājējiem virsū. Zirgi pārbijušies un sākuši trakot. Jājēji varējuši tiktikko noturēties seglos. Beidzot visi ienesti kādā dūksnājā. Jājēji sasaukušies un sajājuši vienkopus. Bijis skaidri redzams, ka te darīšana ar nelabo. Visi nosprieduši nejāt vairs pa agrāko ceļu, bet apkārt pa mežu. Jājuši, jājuši, līdz beidzot nojājuši uz kāda lielceļa. Bijusi tāda kā pazīstama vieta. Mājām vairs nevajadzējis būt tālu.

Jājuši pa lielceļu. Tikko pajājuši mazu gabaliņu, te nāk atkal pretim siena kaudze. Zirgi atkal apstājušies, spurslājuši un trakojuši. Beidzot tomēr ar mokām nokļuvuši muižas tuvumā. Kaut gan te siena kaudze vairs pretīm nenākusi, tomēr zirgi vēl vairākas reizes apstājušies un sprauslājuši, kā nelabā tuvumu nojauzdami. Kad jājēji ar skaliem nonākuši muižā, bijusi jau rīta gaisma. Zirgi bijuši sajāti putās.

(Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā. Nr. 16 (20.04.1924.))

Par musinātāju pie Trikātas Baznīcas ezera

Ezera krastā mājiņā dzīvojuši vīrs un sieva. Jau no paša rīta, sieva manījusi vīra nemieru. „Nu, kas tad tev?” – „Es gribu iet uz ezeru.” Sieva kaut netīkami pārsteigta par vīra vēlmi, to nav izrādījusi. „Nu, ko nu Jāni, atnes malku.” Vīrs tik skatās uz ezeru un grib tur doties. „Atnes nu, vīrs, no akas ūdeni.” – „Aiznes nu cūkām ēdienu.” Dari šo un dari šito. Un tā vilcinājusi vīru. Bet vīrā tik liels nemiers un tik skatās uz ezeru. Un tā sieva ar darbiem vīriņu aizkavējusi. Laiks steidz uz priekšu. Nu jau pēcpusdiena ap četriem. Vīrs atkal satraukts skatās uz ezeru. Te no ezera izšaujas zirga galva un velnišķā balsī brēc: „Nāc drīz!” Nu sieva vīram prasa: „Vai tu vēl gribi iet uz ezeru?” – „Nē, nē nemaz negribu!” Un tā sieva izglāba vīra dvēseli no sātana nagiem.

(No Roņu Almas pēc atmiņām stāsta Elga Mežiele Blomes pag. „Dzintaros”)

Jēņa kalns

Tuvu pie draudzes skolas nama ir kāds kalns ar vārdu Jēņa kalns. (No kam tas vārds cēlies nevarējām zināt dabūt, tik vien piekalnē ir kādas mājas, kuras arī par Jēņa mājām sauc.) Uz šī kalna bijuse veca upuru vieta, kur, kā stāsta, pagānu laikos cūku galvas tikušas upurētas. No šī kalna ir visapkārt jauks, daudz jūdžu tāls izskats. Arī Zilo kalnu, kas vēl slavenāka veca upuru vieta, varēja tālumā redzēt. (Šis Zilais kalns pastāvīgi izskatās zils, laikam no dažādiem tvaikiem, kas iz zemes izceļas). Uz minētā Jēņa kalna šoreiz dziedāšanas dievam tika bagātīgi upuri nesti. Laiks bij tīrs un jauks un atļāva dziedāšanas upurus nest līdz tumšam vakaram.

(Baltijas Vēstnesis. Nr.37. 15.09.1871. –291. lpp.)

Kroņa vīrs

Gandrīz pa pašu pusnakti vienc skrodelis gāš no Trikātes uz Lipšukalnu. Kā nu šis pagāš pa Zemo tiltu, tā redz ka šim akurātas pretī nāk vienc kroņa vīrs ar lukturi rokā. Tam kroņa vīram bīši tāda diustūraina cepure galvā, varen stalti zābaki un spīdīgas pogas. Skrodelis nu pārbijies un šim visas maliņas virināšas. Šis nu nezināš vais no bailēm vais kur sprukt, bet kroņa vīrs nācis šim taisni virsū. Bet skrodelis aizmetis seu trīsas reizes krustu priekšā un sācis skaitīt Tēva reizi. Kā skrodelis trežo reizi Tēva reizi skaitīš, tā kroņa vīrs uz vietas pazudis un uzreiz sacēlies tāc negans vēš un atkal uzreiz mierā.

(145, 1914 Vlk Plāņos)

Grāvju rijas

Trikātas muižā, Grāvu palejā vecos laikos bīš tādas vecas rijas, kuras saukuši par Grāvu rijām. Tagadīt riju sen jau vairs neesot un tai vietā ierīkotas granc bedres. Nu tamās pašās granc bedrēs vē tagadnīt rādoties visādi biedēkļi. Citu reizi skaidri dzirdot, ka vienc no pakaļas nākot. Bet kā gājēš (cilvēks) paskatoties atpakaļ, tā nekā nevarot saredzēt un tūlītās saceļoties tāc vēja šņāciens. Citu reizi atkal tie paši biedēkļi rādoties braukšus, bet tālumā gan šos nevienc nēsot redzēš.

(LFK 145, 1913 Vlk Plāņos)

Par raganu akmeni

Pie Trikātas pagasta Smeiļa mājas esot liels akmens, ko saucot par Raganu akmeni. Uz tā akmens raganas pa naktīm velējušās. Mājās reiz dzīvojis jauns, stiprs puisis, kas varējis pārsviest pat ragavas pār istabas jumtu. Vienu vakaru raganas atkal velējušās. Puisis sacījis: “Jāiet, jāskatās, ko šās nu atkal tur māžojas”. Puisis gājis uz Raganu akmeni. Bet tālu neticis. Uznācis tāds kā vēja grūdiens un atgrūdis puisi atpakaļ.

(H.Skujiņa Bilskas pag. LPT, XV. –212.lpp.)

Par spīganu

Es nāku no Jaunā kroga pa ceļu uz māju. Skatos – uzreiz nāk viena laiva pa gaisu, uguns vis riņķī. Tāda liela, gara aste, lai klāt, un uguns dzirkstis apkārt vien šķīst. Nemaz tālu nē! Es skatos – nu riktīgi spīgana! Es tā biju dzirdējusi no veciem cilvēkiem, ka ir tādas spīganas. Tad nu viņa aizgāja aiz Trikātas ezera uz “Lezdu” mājām. Tur puiši bijuši aizgājuši meitās un dzirdējuši uzreiz, ka spīgana kliegusi: “Kur likt? Kur likta?” Puiši sacījuši: “Ber tepat zemē!” Tad spīgana piebērusi pillu blāķi zirņu. Tā esot bijusi tā spīgana, kas Vijciemiešos pie Skripsta dzīvojusi uz rijasaugšu. Tas bijis turīgs saimnieks, ar tās spīganas palīdzību pie turības ticis. Riktīga spīgana bij. Kad viņas pillas, tad uguņojot; kad tukšas, tad ne.

(LFK 1980, 2054 VLI folkl. XXI zin. eksp. Valkas raj. Uzr. R. Tavare, dzr. Strenčos, tc. Minna Ziemule, dzim. 1879.)
 

Kā Velns gribējis apslīcināt Vidzemi

Senos laikos Vidzemē mājojis velns, kuru Vidzemnieki reiz aizkaitinājuši. Velns viņiem atriebdamies gribējis Gauju aizdambēt, lai Vidzemnieki apslīktu. Vienu klēpi akmeņu jau Gaujā pie Krāča iebēris. Otru salasījis un nesis uz Gauju. Pa nelaimi dziedājis gailis. Velns paspēris akmeņus vaļā un aizbēdzis. Vēl tagad pie krāča Gaujā ir daudz akmeņu.

***

Netālu no Strenčiem atrodas Kampiņsala. Pa vasaru tur sēj labību. Reiz vasarā sieviete gājusi apkopt kartupeļus. Ap pusdienas laiku viņa apsēdusies zem vecas liepas. Viņa zinājusi, ka ap šo liepu sliktas runas. Te uz reiz iznācis no liepas velns trim galvām un saskrējuši arī daudz citu velnu. Sieviete sēdējusi nekustēdamās. Viņai ienācis prātā Dievs, un visi velni pazuduši.

(No P. Šmita manuskripta. LVM AN, PVA)

Par Šķērkalniem

Te uz šitã kaÎna, kùr taga i ŠķẽrkaÎni, bîš liẽls meš:. Te tuõ mãju sâkuši ceÎti divi draũgi kuõpã, lài mežã bûtu druôšâki. Màn kap:a viêta àr nuôskatîta, tùr, kùr tiẽ cêlẽji nuôrakti. Tâ kâ viņi cêluši mãju, garãm gãjis tâc ubags àr garìm sìrmìm mat:ìm. Ta vìņč tâ apstãjiês ùn tèicis: „Zèm šitẽ kaÎna apraktas liẽlas bagâtĩbas.” Es duõmãju, ka tãs ìr apraktas tùr, èzara pakãjẽ, tùr, ku tã liẽlã liẽpa.

Tùr, lejã bĩši tâda bẽrzu bìrztalĩna. Tajã bĩši tâdi klušu struôpi. Bites kuôpis tâc sìrmis ònkulĩc. Es jàu tuõ neatceruôs, tuõ màn zinais stâstĩja vècùomãte. Mùms jàu te agrâk bit:es nebija, tãs atveda Ìnduļa tẽs, kâdus trìs vài četrus struôpus. Tâ kâ viņu àizsàuca karã, es tãs bites dabuôju. Màn gãja labi, bites màn nèmaz nedzêla. Vêlâk gàn màn tiẽ bàndîti tâs bitĩtes izputinâja. Visi rãmĩši bij sniêgã izmẽtâti. Puĩkĩna tuõ vis:u bij redzêš. Kad atnãcu mãjã, vẽl skìtija: „ànkùls ârã, ànkùls ârã!”

Mũsu mãjã zivu viênmẽr ìr bijis papillàm. Pavasaruôs tẽs viênmẽr grãvu galuôs lik:a mùrdus. Viênu rîtu mẽs àr mãti skatamiês, kuô tas tẽs tùr pìe tãs laĩvas lũkuôjâs. Bij piêķêris vài pus laĩvu àr lĩņìm. Ta ka bijâm apsâlĩši un nuôžâvêši, ta bij brĩesmu gàrdi. Es vêl šuôdiê atminuôs.Mùsiẽm bij tâc kalps, tâ kâ drusku padumâks, strâdîks gàn bij, bet, kad brĩvâks laĩks , tâ uz ezaru prùom. Ta vìņč nesa pa pil:am spaĩnim àr tãm mazãm zìutelẽm. Mãte màn lika šãs tĩrĩ. Màn jaù bija apnicis tãs zives tĩrĩt, ùn es tik tùos sîkãkuôs asarẽnus zèm cirinãja krũma metu apukšã.

Tài kalnã àiz mãjas tẽvàm viênmẽr labi padevâs kàrpeļi. Tàis lejãkãs viêtãs gàn sẽja àuzas àr zìrņìm. Tùr, ku laũks tuvâk pìe ezera, tùr tẽs iêsẽja tĩrus zìrņus prìekš zuš:ìm. Nùo rîta rasã varêja redzêt tâdas gļuõtaînas sliẽdes, ku šiẽ lîduši baruôtiês.

Tẽs jàu nebija dìez kuô skuõluôs, bet ka bij brĩvâks laĩks istaĩgâja mežu ùn iskatîja kùokus. Ta vìņč tèica, ka šitamã kùokã kukàiņi ièkšã, tàpê jâzãģẽ nùo. Mežu, atceruôs, tẽs laĩkàm pãrdeva tikài viênu reizi, Šitài pašã istabã bija atnãcis mešsarks, sêdêja pìe galds, tâda zaļa cepure bij galvã, Samaksâja naûdu ùn pèc tàm aîzveda. Tùr tài mũsu tãlajã mežã mẽs kâdreĩz ganîjãm luõpus. Esu dàudz ganuôs gãjusi. Vìenu reĩzi bij nuôtikuse liẽla nelaĩme.Tâc pẽrnẽjàis tèlš bij iêgrimis purã taîsni tajã liẽlã, slapã grãvĩ iêkšã. Tad bij saskrêši visi mũsu mãjniêki palîgã. Kaũpu sàimniêks àr bij ackrẽjis. Tâ pa visìm nuôsmẽrêšiês melli, lika kùokus apukšã ùn pa visìm vilka. Mùms jàu  tùr gãja ganu cèlč. Pa tuõ mẽs savus luõpus dzinâm. Tã ìr ruõbeža àr Vêžniêku sàimniêku, ùn tà tâlâk pa laũku àr Kaũpîti. Tùr vectẽvàm labi aûga labĩba. Vìņč nùo pura veda ârã sũnas, ùn tàs ara îekšã. Tùr gàn viss labi aûga. Kâ tùr taga ìr, es nezinu nẽsu bĩš. Te Šķẽrkalni, gàn ìr skaîsta viêta, negribu, ka šte sveši iênãk.

(Pierakstījusi Agate Birkava, 2001. gadā. Teicēja Vilhelmīne Āboliņa, 85 gadus veca trikātiete).