Kalniņš Jūlijs

Pirmais akadēmiski izglītotais latviešu ķirurgs Jūlijs Kalniņš

Meklējot pirmos latviešu vai latviskas cilmes ārstus, ir izdevies noskaidrot daudzus vārdus, bet ķirurgu starp viņiem nav. Latvijā ķirurgu bijis pietiekami daudz (Rīgas ķirurgu un bārddziņu cunfte dibināta 1494. gadā), bet visi viņi bija amatnieki, bez akadēmiskas izglītības. Augstskolā izglītoti ķirurgi Latvijā parādījās 19. gadsimtā.

Trikāta ir ne tikai trīs latviešu ģenerāļu, bet arī vairāku pazīstamu ārstu dzimtā puse. Piemēram, vietējā podnieka dēls un Jūlija Kalniņa skolas un studiju biedrs bija Kārlis Lībietis (1846-1904), vēlāk pazīstams lauku ārsts, kultūras darbinieks, populārmedicīnisku darbu autors un latviešu medicīnas terminoloģijas veidotājs.

Jūlijs Ferdinands Kalniņš (Julius Ferdinand Kalniņ) dzimis Trikātas muižā 1848. gada 31. janvārī (vst.) jeb 12. februārī (j.st.) Trikātas pagasta skolotāja Pētera Kalniņa (Pehters Kalniņ) un viņa sievas Kristīnas Līzes (Kristina Lihse) ģimenē, par ko liecina ieraksts ar Nr. 55 šī paša gada Trikātas draudzes reģistros. Iespējams, ka Jūlijs bijis vienīgais bērns ģimenē.

Pēc vietējo skolu beigšanas viņš trīsarpus gadus mācījies Guberņas ģimnāzijā Rīgā, ko absolvēja 1869. gada Jāņos. Sekoja gadu ilgs pārtraukums, kura laikā, domājams Jūlijs Kalniņš pelnīja naudu studijām.

Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē viņš iestājās 1870. gada (17.) 29. augustā, saņemot matrikulu un kārtas numuru 8796. Studiju dokumenti liecina, ka viņš bijis centīgs un kārtīgs students, jo vairumā eksāmenu bija gūts teicams vērtējums. Toties sarežģījumi radušies ar mācību maksu, jo J. Kalniņa materiālais stāvoklis acīmredzot nav bijis spožs. 1872. gadā, kad viņš pirmoreiz lūdza atbrīvojumu no maksas par lekcijām, tika saņemts atteikums. Bet gadu vēlāk J. Kalniņu ieskaitīja kroņa stipendiātos, kas ļāva studijas sekmīgi pabeigt. Tiesa, noteikumi paredzēja brīvas izvēles ierobežošanu pēc diploma iegūšanas, jo stipendija bija jāatkalpo kara vai valsts dienestā.

Tolaik Tērbatā strādāja izcila zinātnieku plejāde, par ko liecina ieraksti J. Kaniņa atzīmju grāmatiņā: vispārīgā un organiskā ķīmijā lekcijas lasīja Kārlis Šmits, analītiskā un tiesu ķīmijā – Georgs Dragendorfs, fizikā – Arturs Etingens, mineraloģijā – Konstantīns Grēvinks (latviskas izcelsmes), zooloģijā – Gustavs Flors (arī latviskas izcelsmes), makroskopiskā un mikroskopiskā anatomijā – Ludvigs Strīda un Ernsts Reisners, fizioloģijā – Aleksandrs Šmits, patoloģijā un patoloģiskā anatomijā – Arturs Bethers. Profesora K. Šmita ķīmijas laboratorijā katram studentam bija ierādīta vieta noteikta vieta. J. Kalniņa vietas numurs bija 5. (Attēlā: Vidzemes guberņas Tērbatas universitāte 1860. gadā)

Vēlākos kursos J. Kalniņš mācījās pie tādiem savulaik pazīstamiem zinātniekiem kā terapeiti Alfreds Fogelis un Frīdrihs Hofmanis, oftlmologs Georgs Etingens, farmakologs Rūdolfs Bērns, ginekologs Johanness Holsts, tiesu mediķis un higiēnists Viktors Veirihs un Kārlis Reiers. Tieši no viņiem J. Kalniņš aizguva interesi par ķirurģiju, kas noteica pamatspecialitātes izvēli.

Tolaik Tērbatā studēja jau vairāki desmiti latviešu jaunekļu, kas pamazām sāka paust nacionālus centienus. Par šādu tautas brāļu virzību J. Kalniņš iesākumā nevēlējās „ne nieka zināt”, bet drīz sāka „citādi par latviešiem un sevi domāt”. Būtība bija šāda: ne jau pret latvietību J. Kalniņš nostājās, bet gan pret korporācijas tikumiem. 1870. gadā sākās Tērbatas latviešu rakstniecības vakaru tradīcija, no kuras 1882. gadā oficiāli izveidojās pirmā latviešu studentu korporācija „Lettonia”. Noteicošā loma Tērbatas studentu sadzīvē piemita vācu korporācijām. J. Kalniņš bija noteikts korporācijas pretinieks, jo laika izšķiešanu uzskatīja par nelietderīgu. Korporācijās neiesaistījušos, neorganizētos studentus korporeļi sauca par mežoņiem (vilderiem). J. Kalniņš sapulcināja ap sevi kādus divsimt mežoņus un mēģināja graut korporeļu iedibināto kārtību un privilēģijas. Bet „viņa labās domas nevarēja realizēties”, jo pretspēks nebija pievārējams, un tur „viņš patiesi nebija vainīgs”.

Starp J. Kalniņa studiju biedriem bez jau minētā K. Lībieša bija vairāki vēlāk pazīstami latviešu ārsti: pirmais latviešu oftalmologs Jānis Tālbergs, ārsts un literāts Jēkabs Bullis (literārais pseidonīms Ziediņš), ārsts un kultūras darbinieks Arturs Dīriķis, militārists Juris Zemmers, sabiedrisks darbinieks un diplomāts Frīdrihs Grosvalds, mācītājs un literāts Kārlis Kundziņš, žurnālists un dramaturgs Pāvuls Pļavenieks, valodnieks Kārlis Mīlenbahs, filologs un rakstnieks Jēkabs Lautenbahs (literārais pseidonīms Jūsmiņš). Tieši J. Lautenba spalvai pieder 1877. gadā publicētais J. Kalniņa bēru apraksts.

Tuvojoties studiju noslēgumam, 1876. gada martā J. Kalniņš fakultātes vadībai iesniedza ielūgumu, lai viņam atļauj kārtot eksāmenus medicīnas doktora grāda iegūšanai. Proti, ierastās kārtības: valsts eksāmenu un ārsta diploma iegūšanas vietā J. Kalniņš bija nolēmis uzreiz iegūt medicīnas doktora grādu. Tā kā studiju laikā viņš bija apliecinājis teicamas zināšanas, it īpaši E. Bergmaņa ķirurģiskajā klīnikā, šāda atļauja tika dota. No lūguma redzams, ka līdztekus obligātajiem mācību priekšmetiem J. Kalniņš noklausījies arī septiņus privātkursus: sieviešu slimību diagnostikā, tiesu medicīnā, patoloģiskā anatomijā, farmakognozijā un trīsreiz – operatīvajā ķirurģijā.

Lai iegūtu doktora grādu, J. Kalniņam vispirms nācās nokārtot 11 mutiskus un 14 rakstiskus un praktiskus eksāmenus, kuru noslēgumā viņš saņēma kopēju vērtējumu „cum laude”, tas ir, teicami. Vēl bija jāiesniedz trīs slimības paraugvēstures, bet J. Kalniņš iesniedza septiņas, uzrakstītas ļoti kārtīgi un pamatīgi ar dziļu slimības procesu analīzi. Pacienti bija igauņi un viens krievu namdaris, slimība s- pleca mežģījums, lielā lielakaula nekroze, hroniska kuņģa čūla, peritonīts, hroniska Braita slimība, sirds vārstules mazspēja. Bija jāizstrādā arī divi t.s. glazūras darbi latīņu valodā, kuriem J. Kalniņš izvēlējās tēmas „Par locītavām” un „Progresējošas tuvredzības pazīmes un cēloņi”. Bez visa minētā bija jāiesniedz vēl viens sekcijas protokols un viens tiesu medicīnas ekspertīzes akts. Tikai pēc šo pārbaudījumu izturēšanas 1876. gada maijā J. Kalniņš saņēma fakultātes atļauju stāties pie disertācijas.

Disertāciju J. Kalniņš sagatavoja pusgada laikā, strādājot profesora E. Bergmaņa vadībā un viņa klīnikā. Tēma bija „Sēklinieku dermatoīdo cistu kazuistika un diagnostika” (titullapu skat. attēlā). Savā disertācijā J. Kalniņš aprakstīja operāciju, kuras gaitā tika izmantots antiseptisks pārsējs un karbolskābes izsmidzināšana telpā operācijas laikā. Šī disertācija bija viens no pirmajiem darbiem Krievijas impērijā, kuros aprakstīta Dž. Listēra ieteiktās metodes lietošana.

1876. gada decembrī disertācija tika atzīta par prasībām atbilstošu un pieņemta aizstāvēšanai.

Pēc disertācijas aizstāvēšanas 1876. gada (15.) 27. decembrī J. Kalniņš nodeva medicīnas doktora zvērestu un dienu vēlāk saņēma diplomu.

Profesors E. Bergmanis jauno doktoru uzaicināja darbā par universitātes ķirurģiskās klīnikas asistentu. Tolaik šī klīnika bija starp labākajām pasaulē, un tās panākumi bija saistīti gan ar vadītāja vārdu, gan tradīcijām.

Par asistentu Tērbatas universitātes ķirurģiskā klīnikā J. Kalniņš nostrādāja nepilnu pusgadu, šai laikā iegūstot sava stingrā un prasmīgā skolotāja simpātijas. Likās, ka paveras spoža nākotne, gūts stingrs pamats zem kājām, ceļš vedīs uz akadēmiskām virsotnēm. Bet tieši šajā brīdī 1877. gada (6.) 18. aprīlī, divdesmit deviņu gadu vecumā pārtrūka pirmā latviešu zinātnieka ķirurga mūža pavediens. Nāves cēloni dokumentos atrast nav izdevies, izteikts minējums par vāju veselību un ilgstošu nemitīgu pārstrādāšanos.

Bēres organizēja profesors E. Bergmanis. Mirušo no universitātes baznīcas izvadīja universitātes mācītājs. Lāpu gājienā studenti zārku aiznesa uz kapiem. Atvadu vārdus teica profesors E. Bergmanis (viņa runa J. Lautenbaha atstāstījumā):

„Draugi un komilitoņi! Mēs esam vīru kapā guldījuši, kura bēru dienā pat daba nav laipna, savu gaišumu aizklādama. Jā, šī vīra gaišums ir gluži izdzisis. Mēs apraudam vīru, kura šūpulis nebija vis ar samtu un zīdu izlikts, - zemnieka būdiņā viņš bija dzimis, viņa vārds ir doktors Jūlijs Kalniņš. Mēs apraudam vīru, kas iz paša spēkiem bija sev stāvokli izgādājis. Mums še ir piemērs, ka ne bruņniecīgās krāsas, ne šaržas spožumu un godu piešķir, bet tik cilvēka paša krietnība un pastāvīga strādāšana. Viņam nebija nolemts mūžīgu slavu iemantot. Kā praktisks ārsts viņš vienu gadu savu vietu izpildīja. Kā akadēmisks māceklis viņš ir aizgājis, kamēr pie savām gara dāvanām viņš patiesi būtu vēlāk kā akadēmisks mācītājs ar sekmi darbojies. Tai tautai piederēdams, kura gadu simteņos rādījās notiesāta būt kalpībā palikt, ir arī viņš pierādījis, ka šīs tautas vienīgā tiesa un vienīgais īpašums iekš tam pastāv, ko viņas dēli ar neizsakāmām grūtībām un cīnīšanām sasniedz. Es apraudu mācekli, kura acis gaiši spulgoja, kad viņa gaišais prāts dzīrās kādu zinātnisku priekšmetu apķert un izpētīt. Es apraudu mācekli, kam bija atklāta un mīksta sirds priekš cilvēku ciešanām – slimiem steigties palīgā bija viņš par savu aicinājumu ieraudzījis. Viņa vecāki apraud viņu, mēs viņu apraudam, visa tauta raud par savu aizgājušo dēlu. Miers viņa pīšļiem!”

Tajā dienā lija auksts, nemīlīgs lietus.

Pēc simts gadiem P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja līdzstrādnieks Arnis Vīksna centies kapu sameklēt. Tērbatā mirušos latviešus parasti apbedīja Jāņa (tagad – Puiestes) kapsētā. Nav izdevies atrast arī J. Kalniņa portretu.

Varētu uzdot jautājumu, kā gan J. Kalniņa dzīve būtu veidojusies tālāk, ja nenoslēgtos tik pāragri. Visai ticams, ka viņš kopā ar E. Bergmani un viņa vadīto ārstu grupu 1877. Gadā būtu devies uz Krievijas un Turcijas kara lauku, jo bija kroņa stipendiāts. Varbūt izveidotu spožu akadēmisku karjeru un kļūtu par pirmo latviešu ķirurģijas profesoru …

„Nesen man rokās gadījās grāmata ar simt Berlīnes ķirurgu portretiem un biogrāfiskiem aprakstiem. Ja līdzīga grāmata kādreiz tiks uzrakstīta par latviešu ķirurgiem, tajā pirmais būs Jūlijs Kalniņš.” (A. Vīksna)

Lit.: Vīksna A. Pirmais latviešu ķirurgs Jūlijs Kalniņš // Latvijas Ārsts. 1998. Nr. 2. 113.-115. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs 

http://www.ir.lv:889/2013/10/25/vai-latvija-vajag-augstskolas