Citi

DABAS OBJEKTI

Ievērojams dabas un vēstures piemineklis Trikātā ir Atpiļu ozols, kas savu nosaukumu guvis no māju vārda. Ozols uzmanību piesaista ar savu diženumu un vecumu.

Trikātā aug dižākā kļava Baltijā. Tā savu nosaukumu – Rūtiņu kļava ieguvusi no tuvējām mājām.

Trikātiešu nostāstiem bagāts ir Burvju avotiņš, jo tas uzskatīts ar dziednieciskām spējām.

Atpiļu upurozols [uozuols]

Atrodas 3 km attālumā no Trikātas centra pie Atpiļiem, Atpiļu ezera tuvumā.

Ievērojams dabas un vēstures piemineklis (republikas nozīmes vēstures piemineklis), kas savu nosaukumu guvis no māju vārda. Upuru ozols, sena kulta vieta.

Augstums – 26 m, apkārtmērs – 8,03 m, diametrs – 2 m, vainaga platums – 33 m. Dēstīts apmēram 13. gs.

Burvju avotiņš

Atrodas pie Gaismaskalna nogāzē uz lielceļa pusi. Saukts par Burvju tāpēc, ka tam piedēvētas dziednieciskas spējas.

Trikātā, māte stāstīja, Lipšukalna pakājē vēl ķeizara laikos bijusi tāda rakta bedre, pilna ar avota ūdeni. Kā pats avots, tā dīķis skaitījušies svēti, bet ūdens – ar brīnumainām īpašībām.

Pie dīķa kādreiz ticis zīlēts par turku karā paņemtajiem tuviniekiem. Ūdenī mesta gan nauda, gan gredzeni. Nekad nedrīkstēts dusmoties, ja ziņa slikta vai nekāda. Reiz viena māsa ziedojusi sudraba rubli, bet nesagaidījusi nekādu atbildi. Tāpēc dusmās sviedusi ūdenī akmeni. Nu asins sarkani burbuļi burbuļojuši augšā, bet drīz vien pienākusi ziņa, ka brālis karā kritis un tieši tanī dienā, kad notikusi buršana.

Pierakstīts 1947.gadā. Teicēja E.Rozenberga Jaunvāles Vecbāģos

Lipšukalnā atradies vēl otrs avots, kura ūdenim piemitušas brīnum dziednieciskas īpašības. Iztecējis tas no kāda akmens apakšas. Tur tāda apsīkusi urdziņa bija saskatāma vēl 20-tajos gados, bet akmeņi, atceros, vesela rinda, tā kā grūti pateikt, kurš bijis pareizais, pie kā jāburas, lai dabūtu brīnumūdeni. E. Rozenberga, Jaunvāles Vecbāģos, 1947. g.

Rūtiņu kļava

Atrodas 2 km attālumā no Trikātas centra Trikātas-Smiltenes ceļa malā, netālu no baznīcas pie Rūtiņu mājām.

Ievērojams dabas un vēstures piemineklis – dižākā kļava Baltijā. Savu nosaukumu guvusi no māju vārds.

Augstums – 26 m, apkārtmērs – 5,73 m.

Skolas [Skuolas] parks

Atrodas pie Trikātas pamatskolas.

Kādreizējā Lipškalna muižas teritorija. Pirms gadsimta skolas muižas teritorijā augusi milzīga liepa. Netālu no liepas stāvējis liels dzirnakmens. Pie šī dzirnakmeņa bieži sēdējis barons un novērojis visu apkārtni. Tajā laikā tagadējās skolas apkārtnē neesot auguši lieli koki, tāpēc no šī pakalna baronam pavēries plašs skats uz saviem tīrumiem un pļavām.

Trikātas parks

Atrodas Trikātas centrā, teritorija 6 ha. Šeit inventarizētas 14 eksotu sugas un formas, bet īstenībā to ir vairāk. Ir arī vairāki dižkoki – piecmetrīgi (resnumā) ozoli, liepas un kļava.

RELJEFA FORMAS

Trikāta ietilpst Trikātas augstienes Z malā. Tās reljefs neizceļas ar īpaši augstiem kalniem, lielām ielejām.

Tautā zina divus nosaukumus ielejām – Biķa leja un Brālīša grava. Biķa leja atrodas Vēlē. Nosaukumu ieguvusi no tuvumā esošām mājām – Vecbiķiem un Jaunbiķiem.

Brālīša grava atrodas Trikātā, netālu no Brālīšu mājām, tāpēc arī tāds nosaukums.

Biķa leja

Atrodas 5 km D no Trikātas centra, šķērso Trikātas-Vāles ceļu, ap to mājas Vecbiķi, Jaunbiķi, Lēmaņi, Svikas. Pa leju tek upīte bez nosaukuma.

Brālīšu grava

Atrodas R no Brālīšiem, Z no Trikātas ezera. Pa gravu tek strautiņš bez nosaukuma.

TILTI

Nosaukums jaunais Tilts ir jaunākais vietas nosaukums Trikātā – no 1980. gada. Tas iesaukts pretstatā bijušajam tiltam, kuru sauca vienkārši par tiltu.

Tautā saglabājies nosaukums Mazais//Zemais tiltiņš. Tagad tā vietā ir caurteka, kura savieno Trikātas ezeru ar Abulu.

Trikātā atradies arī koka tiltiņš pār gravu Trikātas parkā pie vecās slimnīcas.

Dutkas tilts

Atrodas D, DR 5,5 km no Trikātas centra pār Lisas upi uz Smiltenes-Valmieras ceļa. Uzcelts 1986.-1987. gadā.

Nosaukums no apdzīvotas vietas.

Jaunais tilts

Atrodas uz Trikātas-Smiltenes ceļa pāri Abulam. Tilts uzcelts 1980.-1981. gadā Vecā tilta vietā.

Nosaukums jaunais Tilts ir jaunākais vietas nosaukums Trikātā – no 1980. gada. Tas iesaukts pretstatā bijušajam tiltam, kuru sauca vienkārši par tiltu.

Tilta īpatnība: tas ir ar līkumu.

Kaupu tilts

Atrodas 4,5 km D no Trikātas centra pār Abula upi Kaupa mājām.

Nosaukums no tuvumā esošajām mājām.

Ķikuttilts

(Ķikutu tilts)

Atrodas 2 km D no Trikātas (braucot uz Smilteni pa Kaupu ceļu) pār Abula upi pie Ķikutu un Bringinu mājām.

Nosaukums no tuvumā esošajām mājām.

Mazais tiltiņš

(Zemais tiltiņš)

Atradās netālu no pilskalna uz Skolas ceļa pār Abula un Trikātas ezera sateku.

Tagad Mazais tiltiņš nojaukts, tā vietā caurteka.

Vecais tilts

Atradās uz Trikātas-Smiltenes ceļa pāri Abulam. Tilts uzcelts pēc II pasaules kara un nojaukts 1980.-1981. gadā, kad celts jauns tilts pār Abulu.

Viena tilta daļa atradās Valkas bijušajā SCO teritorijā.

KAPI

Zeme Trikātas novadā, sevišķi ap viņu upēm, kur jau sirmā senatnē atradās cilvēku mītnes, bez šaubām vēl sevī slēpj daudz noslēpumu.

Cik zināms, 19. gadsimtā, te senatnes pētītāju vadībā izdarīti rakumi Lubu muižas tiesā. Pēc Dr. L. fon Šredera rakumi pie Lubu muižas izdarīti 1893. gada 7. jūlijā. Attiecīgais kapu kalniņš atradies starp mācītāja muižu un Ķikuta mājām, Lubu muižas tiesā. Kalniņa plašums 114x52½ metra, augstums 2½ metru.

Viens no lielākajiem atradējiem savā laikā te bijis Ķikuta māju saimnieks. Nosaukums Ķikutu senkapi cēlies no tuvējās mājas nosaukuma. \Sena apbedījuma vieta – Lūsu senkapi atrodas netālu no Lūsu mājām, tāpēc arī tāds nosaukums. Arī Libirtu senkapiem dots nosaukums pēc tuvējām mājām.

Ķikutu senkapi

Atrodas netālu no Ķikutiem, Dutkas ezera A krastā uz Jāņkalna. Apbedījumi no 11. gadsimta.

Viens no lielākajiem atradējiem savā laikā te bijis Ķikutu māju saimnieks, kas atradis aproci ar čūsku galvām rotātu, kā arī šķēpa asmeni. Tur arī atrasti vācu naudas gabali, no 11. gadu simteņa sākuma, kā arī bronzas svari ar atsvariem pēc romiešu-normaņu svaru sistēmas.

Libirtu senkapi

Atrodas 200 m DR no Libirtiem (republikas nozīmes arheoloģijas piemineklis).

Lūsu senkapi

Atrodas apmēram 1 km Z no Trikātas, netālu no Irbīšu mājām. Lūsu senkapos apbedījumi no 13. gadsimta.

Vecie kapi

Atrodas Trikātas centrā uz Brenguļu pusi. Trikātas kapu apbedījumi aizņem 6,68 ha plašu teritoriju. Tie sadalīti Vecajos (pa kreisi no Trikātas-Brenguļu ceļa) un Jaunajos (pa labi) kapos.

Vecie kapi pastāv kopš 1781. gada.

Trikātas vecajos kapos atrodas vairāki mākslas un vēstures pieminekļi: divas vācu baronu kapenes (19. gs.), trīs mežģīņu režģu žogi (19. gs.), vējrādis (19. gs.), čuguna krusts, kapa pieminekļi, arī tēlnieka K. Zāles veidotais kapa piemineklis draudzes skolas skolotājam J. |Mūrniekam (1928. gads). Šeit apglabāti 7 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, ģenerālis R. Dambītis, ģenerāļa K. Gopera sirds, ģenerāļa J. Baloža vecāki, selekcionārs P. Knape, literāts, vēsturnieks P. Abuls, kara lidotājs A. Blaubergs, virsleitnants O. Ķezbers, komponista A. Kalniņa vecāki u.c.

Jaunie kapi

Atrodas Trikātas centrā uz Brenguļu pusi. Pastāv kopš 1933. gada.

Trikātas kapu jaunajā daļā atrodas 1935. gadā iesvētītā kapliča. Pie tās 1996. gada 25. martā atklāja piemiņas plāksni represētajiem novadniekiem.

SENIE NOSAUKUMI

Senie vietu nosaukumi saglabājuši senus jēdzienus, kas palīdz saprast kādreizējo centru un tur vēl atrodamo likumu pakārtojošo lomu apkārtējā pasaulē.

Apakšnodaļā „Senie nosaukumi” apkopoti tie vietvārdi, kas atrodami H. Enzeliņa grāmatā „Atskats Trikātas novada senatnē” un izlasāmi teikās par mūsu novadu. Mūsdienās tauta šos nosaukumus vairs neizmanto un daži dabā vairs nav sastopami.

Lubas pagasts

Lubas pagasts atradies kādreizājās Lubu muižas teritorijā – no Abuls upes pie Trikātas, līdz Baznīcas ezeram, Vālei, Jēņa kalnam.

Ezdzelīna vietvārdu vārdnīcā atradīsim visai daudz toponīmu, kuriem konstatējama sakne lub-, kas dažviet izmainījies par lib-, bet tas acīmredzot kādreizējās vāciskās rakstības ietekmē, kad viens otrs pagasta skrīvelis uz u burta lika umlauta punktus.

Pats vārds luba etimoloģiski saistās ar luobīt, kas varēja nozīmēt gan īpašu koka dēlīšu plēšanu, gan kriju vai bieza koka mizu lobīšanu. Valodnieciskais materiāls liecina, ka par lubām reizēm sauktas arī aprakstītas bērzu tāsis, un tas pieņēmumu par koka dēlīšu aprakstīšanu padara vēl drošāku.

Ceturkšņa versti no Trikātas vecās bruņinieku pils, lejup uz Abula upes labā krasta atrodas Trikātas košā kapsēta. Pretim kapsētai otrpus Abula upes stāv Lubmuiža. Senos laikos Trikātas kapsētas vietā bijis lībiešu ciems. Otrā pusē Abulam (Lubmuižas vietā) bijis Lubiņu ciems. Viņos laikos Abuls (kad vēl nebijis aizdambēts ar dzirnavu dambjiem, kad brīvi saticies ar Gauju) bijis īsti bagāts ar zivīm, tālab Lībiešu un Lubiņu saimnieki taisījuši tačus. Reiz tomēr taču dēļ abi saimnieki sanākuši naidā: abi gribējuši ieņemt labāko un ar zivīm bagātāko vietu. Lubiņu saimnieks, kam nelaimējies šajā lietā, zaudēdams labāko taču vietu, atmaksājis savam kaimiņam diezgan bargi: naktī aizdedzinājis viņa māju – viss nodedzis. Lībiešu ciema saimnieks pēc šāda nedarba nomanījis, ka ar tik ļaunu cilvēku nākamībā draudzības un kopdzīves nevar būt, devies projām uz citu vietu, uz tagadējo Lībiešu ciemu, kur toreiz skaista bērzu birze augusi. Še viņš nocirtis vislielāko egli, kā pirmo koku rijas celšanai, un drīzi uzcēlis jaunajā vietā jaunu māju. Arī Lubiņu ciems jau sen, sen bargās kungu varas iznīcināts. Viņa vietā tagad Lubmuiža.

Tālivaldis (P. Abuls) Trikātā. “Balss” 1889. g. nr. 42. LP, VII, II, 60,1.

Trikātas draudze savulaik dalījusies vairākos pagastos nekā tagad. Rakstos vissenāk minēts Lubas pagasts, kas atradies starp Trikātas ezeriem un Jēņa kalnu. Šī pagasta iedzīvotāji saukti par lubēniešiem. Pirmā kristiešu baznīca Trikātā atradusies netālu no bruņinieku pils Abulas krastā, kur tagad pagastmāja un kapsēta. Vēlāk baznīca pārcelta uz tagadējo vietu senajā Lubas pagastā, lai tādējādi pagānu draudzi pakļautu baznīcai. Līdz tam draudzes nodevu, sauktu par lubu, saņēmuši pagānu draudzes vecākie. Lai to izbeigtu, kristiešu baznīca pārcelta uz vietu, kur vākta luba. Lubas pagasts bijis pēdējais, kurā visilgāk valdījis pagānisms. Vēl zviedru laiku sākumos te pilnībā valdījuši senču likumi, jo lubēnieši ilgi baudījuši privilēģijas, kas saglabātas no Tālivalda laikiem. Toties zviedru laikos ar paša karaļa Kārļa XI pavēli šeit likvidētas visas senās tiesības, izpostītas daudzas pagānu svētvietas, kas tolaik vēl lietotas. Ir zināms, ka zviedru karalis par šo pagastu kā īpašu pagānu vietu ir interesējies personīgi.

Pierakstīts 1948.g. Teicējs Jānis Rozenbergs no Jaunvāles Vecbāģiem

Biķa grants kalniņš

Atradās Vecvālē. Biķa grants kalniņā pie lielceļa ir krusta akmens, tā tuvumā grantsvedēji izrok cilvēku kaulus. Turpat tuvumā akmeņu grava ar stipri apdegušiem akmeņiem, kā arī deguma un kaļķu slāņiem. Šo vietu sauc arī par mērakapiem.

Eņģeļa kalns

Atradās Tiepeles muižas teritorijā. 1731. gadā šajā kalnā ierīkota lopmuižiņa.

Lisas pļava

Vecvāles muižas pļava.

Silavs

Neliels mežiņš pie Vecvāles muižas pāri Lisai.

Sveķene

Atrodas Vālē. Vēl 20. gs. 30.-tajos gados saglabājies zviedru laikā minētais senais muižas pļavas nosaukums.

Ķēniņa ozols

Atradās Trikātas kapos. Pēc seniem nostāstiem pie tā apglabāts Tālavas valdnieks Tālivaldis.

Cebuls

Pustrešas verstis no Trikātas pils muižas uz Valmieras pusi (pretim Abula skolai) Abulā ir dziļums, ko par Cebulu sauc. Atvarā esot naudas šķirsts, ko neviens nevarot izvilkt. Reiz ganu meita, Abula līcī lopus ganīdama, sacījusi: “Nauda, nāc ārā, es došu tev divus melnus vēršus!” Tikko meita izsacījusi šos vārdus, kad nauda sākusi nākt ārā un pienācis tik daudz kā siena gubas lielumā. Bet tajā pašā acumirklī divi vilki pieskrējuši un gribējuši nokost vēršus. Meitai bijis bail, ka vilki aiznesīšot kunga vēršus, un tāpēc sākusi kliegt. No meitas kliedziena vilki gan aizbēguši, bet nauda sagāzusies atvarā atpakaļ.

Ziemelis Trikātā. “Balss” 1889. g. nr.24. LP, VII, I, 1131, 9.

Netālu no Trikātas esot Abulas upē viens milzīgs dziļums, ko saucot par Cebuļa dzelmi. Valmieras pagasta ļaudis stāsta, ka šai dzelmē esot kāds sīksts vecpuisis, kas bijis ļoti skaudīgs un sakrājis milzu daudzumu zelta naudas, un to priekš savas nāves ar smagu dzelzs lādi nogremdējis šai dzelmē. Neviens viņu nevarot izvilkt, jo tā esot milzīgi smaga un arī dzelme ļoti dziļa un bailīga.

Reiz kāda paveca ganene ganījusi savu lopu baru pie šī atvara uz nopļautās pļavas, un tā iedomājusies par šo naudu un iesaukusies: “Naudiņ, naudiņ, nāci ārā, es tevīm došu divus melnus vēršus!” Pēc kāda maza brītiņa viņa manījusi, ka nauda sanākusi ārā uz Abulas krasta veselā kaudzē. Un te uz vienu reizi no tuvējā Kauguru sila izskrējuši divi vilki ar ļoti spīdošām acīm un taisījušies jau brukt virsū abiem melniem vēršiem un tos nokost, bet tad meita ieraudzījusi briesmas un sākusi kliegt un saukt no mājām palīgus. Tā tūliņ arī vilki atkal ieskrējuši mežā un nauda no krasta ar visu kaudzi savēlusies dzelmē, no kuras to neviens nevarot izvilkt, ne iznest.

641, 48 Valmiera

Libirta līsmens

Libirta mājas palejā pie Jaunā kroga, apmēram pusotras verstis no Trikātas, kur tagad ir lielceļš un akmeņu iela, senāk bijis rāmis, kur cēlušies pāri par Libirta līsmiņu. Šis līsmins esot pa zemes apukšu savienots ar Trikātas un Tiepeles ezeru. Mans vectēvs bieži stāstīja, ka Tiepeles ezerā reiz ļaudis izzvejojuši lielu līdaku, kurai apsējuši baltu banti ap kaklu. Līdaka tomēr pasprukusi. Pēc kādiem gadiem to pašu līdaku ar banti izzvejojuši Trikātas ezerā. K. Jansons Plāņos

Lubu rijas pļava

Lubu muižas pļava.

Miras ezers

Ap 1683. gadu teikts, ka pie Vāles muižas ir mazs ezers, tā sauktais Miras ezers, kas mūsu dienās aizmirsts.

Rupucis

Ceļa malā, kas ved no Strenčiem uz Trikātu, pie Aušas mājas ir avotiņš. No šī avota iztek upīte, kas tek caur vairākām attakām un vēlāk pa veco Gaujas vietu ieslīd Gaujā. Šīs attakas sauc par Rupuci un upīti par Rupuča upīti. Attakās guļ vecas siekstas, nezin no kādiem laikiem. Mīkstās dūņas un lielas lēpju un mieturīšu saknes neļauj redzēt attakas dibenu. Vietām, liekas, viņa nemaz nav. Varot laist garu kārti, sak, nupat rokas sajutīs cietu zemi. Nekā, paceļas vieglas dūņas un aizsedz domāto pamatu, bet kārts slīd un slīd dūņās vienmēr dziļāki. Krastā sēdot, bieži varot redzēt lielas līdakas aizlokāmies no vienas siekstas uz otru, bet reti kāda no šīm līdakām ieies murdā, kamēr ar āķi vai tīklu neķersies neviena. Krievu laikā karavīri viņā reiz sametuši tik daudz granātu, ka attaka pilnīgi vārījusies, bet dabūjuši tikai piecas, sešas siļķu lieluma līdaciņas un dažas raudiņas, bet lielās nevienas.

Reiz ap pašu dienas vidu vecais Auša noķēris Rupucī lielu līdaku. Līdakai bijusi strupa aste, domāt, kāds nocirtis. Izvelk Aušiņa līdaku, bet uzreiz tā mācas miegs virsū, ka turpat attakas malā aizmieg. Guļ Aušiņa un sapnī dzird: “Anniņ, vai visas cūciņas pārdzini?” Meitenes balss kā pazemē atbild: “Visas pārdzinu, tikai strupastes nav.” Uzmostas Aušiņa, paņem līdaku un iet uz māju. Aiziet mājā, bet līdaka nemirst nost. Aušam pašam tāds nelabs prāts. Cik ilgi gaidīsi? Sāk tīrīt. Notīra, sagriež gabalos, saliek bļodā, bet gabali danco pa bļodu un Aušiņam pašam metas bailes. Ko lai dara? Kas zin, piemeklēs vēl tevi kāds ļaunums, ja atstāsi mājas robežās. Paņēmis bļodu un sabēris atpakaļ attakā. Tad arī uzreiz palicis kā vieglāki. Elza Gaile Trikātā

Teļu līcis

Lubu muižas pļava. Atradusies zem pils.

Tālaviņas upe

Pirms kara, kad dzīvojām Valkā, mans jaunākais dēls Tālivaldis bija aizrāvies ar vēstures pētīšanu un, galvenais, ar Beverīnas meklēšanu. Tā jau mūsu rados bija kļuvusi tāda tradīcija, ko aizsāka skolotājs Abuls.

Atceros, Tālis kopā ar citiem draugiem divas vasaras staigāja pa Vecbilsku, vijciemiešiem un trikātiešiem, apklaušinādams vecos ļaudis. Bija saklausījies, ka senatnē Gaujā ietecējusi Tālaviņas upe, kas ar laiku vai nu izsīkusi, vai aizmirsta. Saklausīta un pierakstīta arī šāda tautasdziesma:

Tālaviņa, sargupīte,

Apkārt tek novadiņu:

Vara tilti, vara vārti

Ūdeņos atspīdēja.

Tālis teica, varot domāt, ka Tālaviņa esot kāds latviskais senatnē lietotais Gaujas nosaukums. Citi gan uzskatot, ka tā varot būt Strenču upīte, jo no Burtniekiem sens ceļš esot gājis uz Trikātu gar šo upīti, kas kalpojusi par ceļa rādītāju.

Atceros, par Tālaviņu dzirdēta arī kāda teika. Tālaviņu esot nobūruši naidīgi burvji, un tā maldinājusi ceļiniekus. Pāri tai neviens neesot varējis tikt. Vēl Tālaviņu meklē iztekam no Silezera, kur purvos vēl tagad esot vecā gultnes vieta saskatāma – līdz pat ietekai Sedā. Tur kādreiz arī cilvēku kaulus uzgāja, tikai neviens nevarēja pateikt, no kuriem laikiem tie tur gulējuši.

Olga Abula 1947.g. Pierakstījis O. Ozoliņš

TĪRUMI

Baznīcas tīrums

1690. gadā pieder mācītājmuižai.

Dāmēna tīrums

Zviedru laiku beigās min kā Vecvāles tīrumu.

Inca tīrums

Zviedru laiku beigās min kā Vecvāles tīrumu.

Kalpaka tīrums

1690. gadā pieder mācītājmuižai.

Karātavu tīrums

17. gs. beigās kāds no Trikātas pilsmuižas tīrumiem saucās par Karātavu tīrumu, jo Trikātas pilsētiņai bijušas savas karātavas noziedznieku sodīšanai.

Tagad uz Karātavu tīruma atrodas mājas Lazdukalni.

Kroga tīrums

1690. gadā pieder mācītājmuižai.

Lībiešu tīrums