Ķelpe Jānis

Jāņa Ķelpes atgriešanās Trikātā

Nezināmais dzejnieks, rakstnieks

„Kas stādījis bērzu birzi pie „Lejasjēņiem”, kas uzrakstījis stāstu „Minjona”, kas publicējies neskaitāmos Latvijas laikrakstos, kas kolhoza laikā strādājis par klētnieku, vēlāk par akmeņkali?

Gados vecākie trikātieši viņu nosauktu vienā vārdā – Puskungs, bet īstenībā viņš ir Jānis Ķelpe.

Vai mēs, trikātieši, neesam viņu aizmirsuši, pat neuzzinādami, cik liels ir bijis viņa talants? Diemžēl esam. Vecāka gada gājuma cilvēki vēl atceras savu laikabiedru, bet jaunajai paaudzei nav ne jausmas par viņu. Trikātas Sv. Jāņa baznīcas lietvede Ruta Repsone un Trikātā dzimušais Valmieras rajona laikraksta „Liesma” žurnālists un rakstnieks Andris Briedis ieteica man pētīt un celt gaismā Jāņa Ķelpes personību.” Tā 1996. gadā savā pētnieciskajā darbā raksta toreiz Mazsalacas vidusskolas 11. klases skolniece Ieva Ģingule.

„Kopā ar Andri Briedi ciemojāmies pie rakstnieka otrās sievas Olgas Ķelpes Valmierā, Palejas ielā. 89-gadīgā autora sieva tur viena mīt jau piecpadsmit gadus. Viņa labprāt dalījās ar mums atmiņās par savu vīru, kā arī iedeva viņa literāro darbu oriģinālus, kuri visu karalaiku un pēckara gadus glabājušies piena kannās bēniņos, lai žurkas nesagrauž. Publicēt šos materiālus nevarēja, jo tajos bieži tika pieminēts Dievs. Bez darbiem mums iedeva arī Ķelpem adresētās vēstules no vairāk un mazāk pazīstamiem rakstniekiem. Piemēram, no Alfrēda Dziļuma, Aspazijas, Annas Rancānes, Herberta Dorbes, Zinaīdas Lazdas un citiem. Starp oriģināliem un vēstulēm bija arī Jāņa Ķelpes rokrakstā rakstīta autobiogrāfija, diemžēl tikai līdz pusei, jo pārējās lapas bija pazudušas. Olga Ķelpe, vairs necerēdama redzēt sava vīra darbus publicētus, daudzus bija jau sadedzinājusi. Viņa ir slima un lielāko dienas daļu pavada gultā, tāpēc Olgai nāk kopēja Ruta Stankeviča, kura vairākus Ķelpes sacerējumus paglābusi no liesmām.

Pabiju arī ciemos pie rakstnieka meitām Violetas jeb vienkārši Aijas un Ināras. Rūjienā Violeta dzīvo mātes Martas Grimmas pirktā mājā Blaumaņa ielā, bet Ināra – Ādolfa Alkšņa ielā. Viņas pastāstīja par saviem vecākiem – Martu Grimmu un Jāni Ķelpi, izdarot secinājumus par viņiem kā personībām. Martas Grimmas pirmais vīrs ir pazīstamais valodnieks Jānis Endzelīns, bet pēc šķiršanās viņa apprecējās ar Jāni Ķelpi. Violeta iedeva dažus nepublicētus darbu oriģinālus un izgrieztus dzejolīšus no laikrakstiem.” Turpina Ieva Ģingule.

Biogrāfija

1908. gada 23. janvārī (pēc vecā stila 10. janvārī) Trikātas pagasta „Lejasjēņos” Mārča Ķelpes (1869-?) – mazturīga saimnieka un viņa sievas Emmas Vilhelmīnes (dz. Rozenberga, 1873-?) ģimenē piedzimst dēls Jānis. Par to liecina ieraksts Trikātas draudzes grāmatā. Pavisam ģimenē ir četri bērni: meita Elfrīda Anna (1895.30.V–?), kura agri mirusi, Emīls (1896.27.XI–?), Roberts (1902.(12.)25.VI–?, iekšlietu ministrijas drošības policijas departamenta kriminālās policijas pārvaldes inspektors Rīgā) un Jānis.

Jau septiņu gadu vecumā Jānis dodas ganu gaitās, vispirms kā cūku, vēlāk kā govju gans. Ganos viņš iet piecas vasaras, bet ziemās apmeklē Trikātas draudzes skolu, kas atrodas netālu no „Lejasjēņiem”, tagadējās „Tauriņu” mājās. Šī skola ir pašlaik esošās Trikātas pamatskolas priekštece. Pēc draudzes skolas beigšanas (ap 1922. gadu) trikātietis izglītību turpina Valmieras reālskolā. 1923. gadā iespiež pirmo Jāņa Ķelpes dzejoli Valkā iznākošajā laikrakstā „Ziemeļlatvija”.

Pēc reālskolas beigšanas 1927. gadā Jānis Ķelpe dodas uz Rīgu un tur beidz vidusskolu, kā arī veikalvežu-grāmatvežu kursus. Kādu laiku viņš strādā par kooperācijas instruktoru savienībā „Konsums”, paralēli darbodemies dažādos laikrakstos. Cieša sadarbība šinī laikā Jānim Ķelpem ir arī ar Aleksandu Čaku, viņi kopā darbojas mākslinieku biedrībā „Zaļās Vārnas”.

Seko obligātais kara dienests toreizējā Sakaru bataljonā. Pēc tā beigšanas 1930. gadā Jānis Ķelpe strādā par ekspedīcijas strādnieku VEF-ā, turpinādams darboties žurnālistikā, piemēram, laikrakstos „Jaunākās Ziņas”, „Latvijas Kareivis” u.c. 1931. gadā Jānis Ķelpe publicē stāstu Minjona un dzejas krājumu Rietu atbalsis. No 1932. gada viņš strādā toreizējā Kara arsenālā pie rokrakstu darbiem, vēlāk par krāsu un degvielas noliktavas pārzini. Šajā pašā gadā iznāk stāstu krājums Skumjie ceļinieki, 1933. gadā tiek izdotas Jāņa Ķelpes divas grāmatas stāsti un miniatūras Ēnas padebešos un romāns Tevi aicinu. Bet 16. septembrī Jānis Ķelpe noslēdz laulību ar Martu Grimmu. Rakstnieks esot ļoti cīnījies, lai iegūtu Martas mīlestību.

Arī vēlāk: slēpis vēstules no sievas, kuras viņai sūtījis kāds itālis, kas viņas dēļ iemācījies pat latviešu valodu. Stāsta, ka pēc Martas Grimmas Jānis Ķelpe braucis pat uz Franciju.

Rīgā 1933. gadā Jānis salaulājas ar Martu. Gadu pēc kāzām, proti, 1934. gadā Ķelpju pārim piedzimst meita Viola, kura vēlāk pārtop par Violetu, jo pases izsniedzēji kļūdās. Radinieki un draugi viņu sauc par Aiju, daudzi domā, ka tas ir viņas īstais vārds. Iesauka radusies bērnībā, šūpojot šūpulīti. Violai ir māsa – Līvija Endzelīna, Martas Grimmas un Jāņa Endzelīna meita, tagad pazīstama māksliniece.

1934. gadā iznāk biogrāfiju krājums Latvju jaunās rakstniecības vēsture, bet 1935. gadā Ķelpju ģimenē ienāk vēl viena atvasīte – dēls Rolands Arvīds. Jānis Ķelpe bērniem maz pievērš uzmanību, vairāk – literatūrai, un šajā gadā izdod stāstu grāmatu Noreibums. Rīgā Ķelpju ģimene dzīves vietu bieži maina, viņi dzīvo gan Mazajā Altonovas ielā, gan Elizabetes, gan Olīvu, gan Stabu u.c. ielās, un, lai cik mazs būtu dzīvoklītis, „viņam ir atsevišķa istaba, kurā bērni tāpat vien nemaz nedrīkstēja ieiet”. Tā atmiņās par tēvu stāsta meita Viola.

1937. gadā izdod skatu lugu 3 cēlienos Viena vasara, bet 1938. gadā – studiju Jānis Veselis. Jānis Ķelpe sāk sūtīt uzaicinājumu rakstniekiem, kādus vien viņš pazīst, lai iegūtu īsas biogrāfiskas ziņas. Atbildes vēstules sūta daudzi, piemēram, Herberts Dorbe, Žanis Unams, Zinaīda Lazda, Alfrēds Dziļums, Aspazija, Andrejs Eglītis, Jūlijs Lācis, Ēriks Ādamsons un citi.Tā 1939. gadā iznāk Latvju rakstniecības vēsture I daļa, vairāk nepagūst, jo tuvojas 1940. gads.

1939. gada augustā ģimene papildinās par vēl vienu bērnu – dēlu Jāni, bet pēc gada, 1940. gada septembrī piedzimst meita Ināra. Tad iznāk arī pēdējā Jāņa Ķelpes grāmata Pēteris Ērmanis.

Klāt ir 1940. gads, un Latvijā ienāk Padomju Savienības karaspēks. Jānis Ķelpe no Rīgas kopā ar ģimeni grib doties uz dzimto novadu Trikātu, taču sieva ir pret to, jo viņai kā skolotājai tur nebūšot darba, un viņa, lai arī laukos dzimusi, tomēr laukiem neesot radīta. Martas Grimmas un Jāņa Ķelpes ceļi šķiras. Sieva ar bērniem pārceļas uz dzīvi Rūjienā, bet Jānis Ķelpe atgriežas tēva mājās Trikātā. Tēvam ir divas mājas – „Lejasjēņi” un „Mazjēņi”. „Mazjēņi” tiek Jānim.

1942. gadā darba gaitas Ķelpes vecāku mājās sāk 1907. gada 27. martā dzimusī Olga Bemberis. Viņa nāk no Burtnieku pagasta „Sileņu” mājām. Viņas pirmo vīru mobilizē vācu armijā, tur viņš pazūd bez vēsts. Par saimniekiem viņa domā, ka tos „uz Sibīriju neaizved tāpēc, ka ļoti labi bijuši pret kalpiem, ja saimniekus vestu projām, kalpi solījušies braukt līdzi,” tā stāsta Olga Ķelpe. 1948. gadā Olga Bemberis un Jānis Ķelpe Trikātas pagastmājā kādā naktī bez lieciniekiem apprecas.

No 1949. gada līdz 1950. gadam rakstnieks ir Trikātas tautas nama vadītājs. Tur darbojusies lauku kapela, kurā Ķelpe spēlējis vijoli. Viņš bijis arī Trikātas izpildu komitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājs. Pēc tam 17 gadus strādājis par klētnieku kolhozā „Vāle”. 1967. gadā pārceļas uz dzīvi Cēsīs, kur apgūst akmeņkaļa amatu, arī pats sev izkala kapakmeni. 1971. gadā no Cēsīm pāriet dzīvot uz Valmieru, kur nopērk nelielu mājiņu Palejas ielā. Valmierā rakstnieks nodarbojas ar akmeņkalšanu, taču rakstīšanu nepamet. „Tā bija viņa dzīves lielākā nepieciešamība un prieks – pēc pelēkajiem ikdienas darbiem nodoties savai iemīļotajai nodarbei,” stāsta meita Viola. 60.-70. gados Cēsu un Valmieras, kā arī republikas presē publicējis informāciju par kultūras un sadzīves jautājumiem, kultūrvēsturi un novadpētniecības rakstus.

1981. gada 3. septembrī Jāni Ķelpi smagi slimu ievieto Valmieras slimnīcā, bet 23. septembra vakarā rakstnieks aiziet mūžībā. Apglabāts Valmierā, Pilsētas kapos.

Nedaudz par sevi

publicēts 1936. gadā

Mani raduraksti, cik tas pašreiz zināms, sniedzas līdz 1812. gadam, kad Rīgai tuvojies Napoleona karaspēks. Šinī gadā piedzimis mans tēva tēva tēvs Jānis (Jahns), kas vēlāk kalpojis par pasta puisi Lenču pastā. Tad pat Jāņa tēvs dabūjis uzvārdu Ķelpe. Šādu uzvārdu ieteicis pasta komisārs, kas arī saucies par Ķelpi. Mans tēva tēvs Pēteris (Peters Kelpe) piedzimis 1835. g. 25. maijā Jaunvāles pagasta Savielēs (Neu Sackenhof Saweel), viņam māte Katscha. Tēva tēvs Pēteris bijis puisis, tad gabala puisis un rentnieks, līdz iepircis Lejasjēņu mājas (1882. gadā izgatavots pirkšanas plāns).

Vectēvs Pēteris (Pehters) Ķelpe dzīvojis Dutkas muižas Ķevētos (Dutkenshof Ķewetes), kad 1859. g. 21. jūnijā Trikātas baznīcā laulājies ar Mariju Runci (Marri Runz) no Dutkas muižas Vecbumburiem (Dutkenshof W.Bumbur). Jaunajā ģimenē 1860. g. 29. jūn. Ķevētu mājās piedzimst vecākā meita Anna. 1865. g. 26. febr. Dutkas muižas Jēņos (Dutkenshof Jehnes) piedzimst Jānis (Jahnis), 1866. 21. apr. Pēteris (Pehteris) un tēvs Mārcis (Mahrz), dzimis 1869. g. 16. janv. Jēņos (Dutkenshof Jehnes), kur dzīvo vēl tagad [1936. g.].

Mana tēvamāte, meitas uzvārdā Marija Runcis (Marri Runz) dzimusi Trikātas pagasta Dzērvēs. Viņas brāļa Mārča dēls ir rakstnieks un tagadējais Jaunāko Ziņu redaktors Ernests Runcis-Arnis.

Mana māte Emma Vilhelmīne (dzim. Rozenbergs) piedzimusi 1873. g. 7. jūn. Valmieras pagasta Bukas muižā kā muižas rentes kunga meita. Uzaugusi Cūkaušu mājās, no kurienes 1893. g. 5. dec. aizprecēta uz Jēņiem.

Tāpat kā tēva, arī mana dzimtene ir Trikātas pagasta Lejasjēņi. Te esmu piedzimis 1908. gada 10. janvārī kā jaunākais dēls mūsu ģimenē.

Māju apkārtne ir īsti jauka: pretīm aleja, vienā pusē ar mežu apaudzis kalns, otrā arī mežs ar apsūnojušu ezeru blakus. Netālu skaistie Gaujas sili, Trikātas baznīca un pilskalns, Abula un Lisas upes, Dutkas un Trikātas ezeri. Apmēram 200 metru nostāk Trikātas draudzes skola, kurā savā laikā mācījies tagadējais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, arī ģenerālis Roberts Dambītis, ģenerālis Kārlis Gopers, vairākkārtējais iekšlietu un kara ministrs Eduards Laimiņš un daudzas citas pazīstamas personas.

Bērnībā dabūju iet ganos, vēlākos gados arī lauku darbos. No Trikātas draudzes skolā pavadītā laika man atmiņā kā gaišs tēls uzglabājies skolas vadītājs Jēkabs Mūrnieks (miris 1926. gadā). Esmu viņam pateicīgs par daudzām vērtīgām dzīves atziņām. Viņš bija ne vien labs audzinātājs, bet arī cilvēku pazinējs un sapratējs.

Jēņu jaukā apkārtne man devusi spēcīgu dabas izjūtu. Šī izjūta cenšas izpausties arī visos manos literāros darbos, dažreiz aizēnodama pašu stāstījumu. Dažreiz veselas vasaras es klaiņāju pa lauku un mežu, dabas krāšņumā un zvaigžņu bezgalībā, sajuzdams Dieva tuvumu, mūžība svareno elpu. Skaistas ir arī baltās ziemas naktis. Jēņos atrazdamies es nevaru vakaru pavadīt mierīgi istabās, jo mani aicina laukā mežs un zvaigžņotā debess.

Literāros mēģinājumus iesāku, ja nemaldos, četrpadsmitajā dzīvības gadā. Tā bija jaunās sirds pirmā neapzinīgā mīla, klusas skumjas, kas man lika uzrakstīt pirmos dzejoļus. Par sistemātisku rakstnieka darbu toreiz nemaz nedomāju. Vēlāk tomēr iznāca savādāk: bižāk sāku atšķirt burtnīcas, kurās ierakstīju savas dzejas. Žēl, ka šīs burtnīcas kādreiz iznīcināju.

1923. gada 5. jūlijā „Brīvā Zeme” parādījās mans pirmais iespiestais darbs – kāda korespondence no Trikātas. Pirmai sekoja citas. Manas korespondences un citus īsākus, ievadveidīgus rakstiņus, tāpat vairākas teikas, iespieda jaunatnes laikraksti: Jaunatnes Dzīve, Jaunatnes Druva, Pret Sauli. Pēdējā 1924. gadā iespiests mans pirmais dzejolis „Nakts”. Tā sākās mana apzinīgā literāriskā darbība, kuru biju iesācis neapzinīgi.

1927. gada rudenī iznāca mana pirmā grāmata – dzejoļi „Kad ziedoņa vēji šalc”. No tā pat gada februāra dzīvoju un strādāju Rīgā, sākumā kā žurnālists, vēlāk kara resorā.

Darbā un pārdomās paiet dienas. Pāri ikdienas reālībai ceļas sapņi, ticība cildenā uzvarai, griba strādāt arvien labāk un drošāk. Kad dvēsele sajūt nogurumu, tā meklē un arī atrod mieru dabas skaistumā un vientulībā.

Jānis Ķelpe laikabiedru atmiņās

Kad Trikātā kādam jautāts par Jāni Ķelpi, tas brīnījies; „Kas tas tāds?” Pēc brīža gan atskan: „Ak, tas jau Puskungs! Tā jau uzreiz vajadzēja teikt.” Izrādās, ka dzimtajā novadā viņu saukuši par Puskungu. Par iesaukas izcelšanos ir vairākas versijas.

Kārlis Draulis par „Puskunga” izcelšanos saka, ka no J. Ķelpes nav sanācis ne saimnieks, ne rakstnieks, nu tāds Puskungs. Savukārt Valdis Šerikovs – J. Ķelpes znots, saka, ka vecākais brālis bijis smukāks par Jāni, tāpēc Emīls saukts par Kungu, bet Jānis par Puskungu. J. Ķelpes darbabiedrs Arvīds Krūze savu versiju pamato ar to, ka iesauka iegūta tāpēc, ka Emīls beidzis visu draudzesskolas kursu, bet Jānis tikai pusi. Versijas ir daudzas un dažādas, bet kura īstā, to grūti pateikt.

Satiekoties ar draugiem Jānis Ķelpe par rakstīšanu neesot runājis. Drauļu Kārlis saka, ka „viņš mīlējis arī iedzert, un tad nu runājamais vaļā, stāstījis daudzko, bet par sevi nemaz.” Arvīds Krūze, kurš laikā, kad Jānis Ķelpe bija klētnieks, bija viņa šoferis un labākais draugs, stāsta, ka Puskunga tuvumā nekad nav juties vientuļš un ar garlaicību nav mocījies, viņš savu stāstījumu veidojis humorīgu, un, kad kādreiz Arvim bijis jābrauc kopā ar klētnieku uz Rīgu, ceļš bijis ļoti īss, jo visu laiku Ķelpe kaut ko stāstījis, „kā jau rakstnieks”.

Lielākais netikums Pilskungan bijis smēķēšana. Viņam nemaz nav vajadzējis lietot sērkociņus, jo uz vēl kvēlošās pīpes licis jaunu. Runājot nav ņēmis pīpi no mutes ārā, tā „staigājusi” pa muti no vienas puses uz otru. Kā cilvēks nekad nav bijis saīdzis un dusmīgs, dažkārt no rītiem, kad nācis uz darbu, „labrīt” vietā citiem bija jāsaņem kāda humorīga frāze. Arvīds Krūze kopā ar Jāni Ķelpi nostrādāja septiņpadsmit gadus, bieži bijis rakstnieka mājās. Jānis rādījis Arvim savas grāmatas un mazo rakstāmmašīnu. Rakstnieks taisījis no maziem dēlīšiem kartupeļu kastes, vēl tagad [1998. g.] Arvim mājās ir kādas 20 Jāņa Ķelpes taisītās kastes.

Kā jau draugs, Arvis 20. gs. 70. gados palīdzējis Jānim un viņa sievai pārcelties uz dzīvi Cēsīs.

Purgaļu Zelmiņa atceras, ka Puskungs bijis „traks uz meitām”, rakstījis viņai vēstules un braucis ciemos no Rīgas. Kad dzīvojis Rīgā, bijis šarmants, bet, kad atnācis dzīvot uz laukiem, palicis kā „lauku pāķis”.

Jānim Ķelpem bijis motocikls, ko saukuši par „govi”, ar to braucis tik lēni, ka kājnieki garām pagājuši.

Bijusī kolhoza grāmatvede Lauma Ielīte stāsta, ka Ķelpe bijis īpatnis, bet labā nozīmē, nesis viņai uz kantori lasīt grāmatas. Par motociklu viņa atceras, ka Jānis Ķelpe krājis naudu govij, bet no Jāņa Āķera nopircis motociklu, tāpēc to sākuši saukt par „govi”. Bieži esot teikts: „Re, kur Puskungs brauc ar „govi”!”

Raitis Eberhards saka, ka J. Ķelpe uzvedies īpatnēji, kompānijā it kā neko neesot teicis, bet kad „spļāvis ārā”, tad pa īstam.

Vetfeldšers Jānis Ulmanis atceras, ka Puskungs vienmēr visu pierakstīji un licis kabatas grāmatiņā, bet beigās to lapu sanācis tik daudz, ka tikpat aizmirsies. Stāsta arī, ka birzīte, kas aug pie „Lejasjēņiem”, ir J. Ķelpes stādīta. Vienreiz bijis tā: Puskungam uzpūtusies govs, tāpēc atskrējis ar „moci” pie Ulmanīša pēc palīdzības. Viņš parasti braucis ar 1. vai 2. ātrumu, bet šoreiz aiz uztraukumu ielicis 3. ātrumā un – rudzos iekšā.

Znots Valdis Šerikovs stāsta, ka „Lejasjēņos” pāris reizes ieradusies policija meklēt J. Ķelpi, lai pārbaudītu vai viņš neraksta kaut ko pretvalstisku. Bet neko nav atraduši.

Meita Viola, kas strādājusi Rūjienā par krievu valodas skolotāju, atceras, ka tēvs mācījis viņai 4 gadu vecumā dejot valsi, un iemācījis arī. „Vispār viņam bija lielas pedagoga dotības.” J. Endzelīna meita Līvija vēlāk stāstījusi, cik viegli, un ātri J. Ķelpe viņai iemācījis lasīt, rakstīt un rēķināt. Taču jaunākā meita Ināra, tagad Rūjienā pazīstama gleznotāja, lai cik rūgti tas skanētu, atzīst, ka „tēvs ir tēvs un rakstnieks ir rakstnieks”.

Par bērzu birzīm pie „Jēņu” mājām Viola paskaidro, ka Palkaiņu ezera pusē birzi stādījis tēvs, bet otrā pusē mājai, Jēņu kalna pusē, stādījuši vecaistēvs un tēva brālis Emīls. Laikrakstā „Tālavietis” 1943. gada 2. decembra numurā pieminēts, ka par bērzu stādīšanu savulaik Kārlis Ulmanis vecotēvu apbalvojis ar 100 latiem.

Bērniem nav nekādu noslieču uz daiļliteratūras radīšanu, kurām it kā vajadzētu būt, jo abi vecāki ir rakstnieki. Dēls Rolands nekad neesot mēģinājis rakstīt, viņš ir lietišķs un mērķtiecīgs cilvēks, pirms pensijas gadiem strādājis VEF-ā par inženieri, bet dēls Jānis ir vācu valodas skolotājs Kārķu pamatskolā (bijušajā Valkas rajonā). Ināra 10 gadu vecumā rakstījusi mazus dzejolīšus, bet Viola apmierinājusies ar domrakstiem un skolas laikā rakstītām pasaciņām par dārzeņiem, augļiem un ziediem.

Augumā tēvs bijis garš, meita Viola un dēls Jānis ir līdzīgi J. Ķelpem, bet Marta Grimma bijusi vīram tikai līdz pleciem. Viola atceras, ka tēvs ļoti baidījies no divām lietām: no kara un pērkona, negaisa laikā bijis bāls no bailēm.

Jāņa Ķelpes atraitnes Olgas Ķelpes kaimiņiene Ruta Stankēviča atceras, ka no rītiem, jau ap pulksten četriem, dzirdējusi, ka „vecais Ķelpītis kaļ”. Tad jau viņš bijis „sakumpušu muguriņu”.

Jānis Ķelpe ir bijis sabiedrisks cilvēks, runīgs, jautrs un interesants. Mazāk piemērots ģimenes dzīvei, jo bērnus ne visai mīlējis. Darbā bijis precīzs, kārtīgs un uzmanīgs. Neviens taču galu galā nav pilnība.

„Arī cilvēks nevar būt pilnīgs un mūžīgs, jo mūžība ir pilnība – Dievs”. (Lapkritī)

Tagad ļoti populāri ir dažnedažādi ārzemju autoru mīlas romāni, bet mūsu pašu autoru darbi paliek otrajā plānā.

„Dabas likumi ir nemainīgi. Plaukšanai seko novīšana, nāvei dzīvība. Kas šodien sadrūp, tas rītu var pacelties jaunā spožumā un spēkā, lai apliecinātu mūžības esamību. Arī cilvēks ir daļa no mūžības. Viņš pats iznīkst, bet paliek viņa domas; roze aizpeld pa straumi, bet tās smarža vēl ilgi lidinās gaisos.” (Lapkritī)

Šobrīd Jānis Ķelpe otrreiz atgriežas dzimtajā Trikātā, jo tiek meklētas un iegādātas viņa izdotās grāmatas.

Ir jau pieejamas šādas Jāņa Ķelpes grāmatas:

  • Latvju jaunās rakstniecības vēsture: Pēckara laikmets. Jelgava, ….

  • Latviešu rakstniecības vēsture: Latvijas neatkarības laiks. Rīga, 1939.

  • Kad ziedoņa vēji šalc: Dzejoļi. Rīga, 1927.

  • Noreibums: Stāsti. Valka, 1935.

  • Rīta ausma: Rakstu kopojums / rediģējis J. Ķelpe. Rīga, 1928.

  • Viena vasara. Rīga, 1937.

Ja kādam zināma Jāņa Ķelpes citu grāmatu atrašanās vieta, lūgums par to ziņot (mob.t. 26519219). Priecāšos arī par dāvinājumiem!