Mācītāji

Mācītāji

Baznīcas pastāvēšanas laikā draudzei bijuši mācītāji:

Mācītāju biogrāfijas skatīt sadaļā Novadnieki.

Mācītāja Roberta Feldmaņa atmiņas

Viena ziema Trikātā

Mans vikāra stāvoklis Kristus draudzē nebija ilgs. Gan mācītājs Edgars Rumba, nu jau docents Teoloģijas Fakultātē, saistīts arī zinātniskā darbā un pie jauntapušās Akadēmiskās draudzes, vēlējās atstāt darbu Kristus draudzē, to nododot man, – Dievs pašķīra visas lietas pavisam citādi. Archibīskaps T. Grīnbergs, ierazdamies kopā ar mācītāju Rumbu noturamajā Bībeles stundā – savā tiešajā veidā, man uzstādīja jautājumu, vai es gribētu būt uz kādu laiku par mācītāja vietas izpildītāju Trikatas draudzē, kur mācītāja nav, līdz ar izredzēm tur kļūt par pastāvīgu draudzes ganu. Jautājums bij negaidīts, tas samulsināja. Vispirms jau tāpēc, ka esmu mācītāja E. Rumbas rīcībā. Mācītājs Rumba tūdaļ piebilda, ka esmu brīvs izšķirties. Negaidītais pavērsiens mulsināja, bet arī sajutu, Virsgana priekšlikums ir arī rīkojums. Piekritu. Jau nākošajā svētdienā – 24. novembrī [1935. g.], kas bij Mirušo piemiņas diena, bij jānotur vakara dievkalpojums (“ar svecītēm”) Trikatas kapsētā. No Valmieras ar “mazobānīti” bij jābrauc līdz Jaunvālei. Tur priekšā bij kamanas braucienam uz Trikatu. Vedējs bij runīgs vīrs un tūdaļ gribēja zināt, vai es nebūšot viņu jaunais mācītājs. Atbildēju, ka to es nezinu, esmu tik sūtīts noturēt dievkalpojumu, kamēr draudze sev izraudzīs jaunu mācītāju. Pie šiem vārdiem un nostājas, ko pateicu pirmajam trikatietim, manam vedējam, konsekventi turējos visu laiku.

No pirmā dievkalpojuma – Trikatas kapsētā palika neparasts iespaids un atmiņas. Bija jau vakars un pilnīga tumsa. Bij domāts, ka visu kapsētu gaismos neskaitāmas svecītes. Tas nenotika, tas nemaz nevarēja notikt. Briesmīgs, nerimstošs un spēcīgs vējš dzēsa katru dzirkstīti. Pie galdiņa, kas aizvietoja kanceli, ar pūlēm uz īsu brīdi izdevās nolasīt kādus vārdus. Draudzi nevarēja redzēt, lai gan tā bij visapkārt un dziedāja pēc priekšā teiktiem vārdiem.

Šoreiz vēl Trikatā nepaliku. Aizbraucu uz Rīgu nokārtot lietas un paņemt līdz nepieciešamās lietas. Atgriezies Trikatā, apmetos plašajā pastorātā, kas atradās pāri pagalmiņam tieši pretī lielajai, baltajai baznīcai. Plašās pastorāta telpas bij gandrīz pilnīgi tukšas. Mācītājs Lecmanis, aiziedams no Trikatas, savu iedzīvi paņēma līdzi. Gadu simtiem cauri bij draudzes archīvs līdz ar vienreizīgajām, ļoti vērtīgajām Personāl- (Ģimeņu) grāmatām, kuru ieraksti sniedzās atpakaļ astoņpadsmitajā gadsimtā, visiem mācītājiem ar dokumentālu rūpību un precizitāti ierakstot ikkatru ziņu. Arī man iznāca papildināt draudzes ģimeņu sarakstus ar atzīmēm par notikušajām kristībām, laulībām, miršanas gadījumiem. Radās dziļš ieskats veselu dzimtu paaudžu dzīvē, kad bija pieprasījums pēc mantošanas tiesību apstiprinājuma. Šādas personālsarakstu grāmatas bij Vidzemes draudžu īpatnība, un neaizstājams ir zaudējums, kur tās bojā gājušas vai iznīcinātas.

Pastorāta saimniecību pārzināja kādreizējā mācītāja un Valkas iecirkņa prāvesta Šillinga meita, cienījama, sirma dāma. Bijām labi draugi. Guvu labu ieskatu par Trikatu, kur biju pilnīgs svešinieks. Īpašs ieguvums man bij papildināšanās vācu valodā. To varēja gan darīt ļoti privāti, ka tas nenāktu vietējo “patriotu” ausīs. Pēc 1934. gada bij pastiprinājušies noskaņojumi īpaši pret vāciem. Diemžēl, pati Vācija ar savu nostāju un propagandu to veicināja savos kaimiņos. Liekas, ka tas bij ietekmējis arī mana priekšgājēja – ilggadīgā Trikatas un Vijciema draudžu mācītāja Vitolda Lecmaņa aiziešanu no Trikatas. Lecmanis pats nebij “pilns” vācietis, vecākos bij nevāci. Lecmaņu ģimene nedzīvoja Trikatā. Māte ar meitām turējās vācietībā. Varbūt, ka te bij iemesli, ka Lecmanis aizgāja. Viņš tika aicināts par Iekšmisijas iestāžu – slimnīcu un nespējnieku māju mācītāju Rīgas pilsētas prāvesta iecirknī. Ļoti draudzīgi tikāmies Rīgā. Savu jauno uzdevumu cietēju aprūpē viņš ļoti iemīļoja un ar aizkustinājumu pieminēja. Un kā Bībeles stundu turētājs – Svēto Rakstu pazinējs un dziļš interprets, bij ļoti iecienīts. Sevišķi studentu saimē, Kristīgā Studentu biedrībā. Pēc daudziem gadiem, kad pēc kariem bij noslēgts “miers”, rokās nāca kāda Vācijā izdota draudzes avīze, kur ievietotā nāves ziņa vēstīja, ka Rīgenes salā miris no Vidzemes izceļojušais mācītājs Lecmanis, kas ap sevi pulcējis vietējos mācītājus uz ļoti vērtīgām Bībeles stundām, iemantodams lielu cieņu vietējos garīdzniekos. Lasījām šo sēru ziņu kopā ar mācītāju Vanagu – un mājām viens otram – jā, tas bij Lecmanis, jā, tas viņš bija…

Kādā saulainā ziemas rītā sēdos kamanās un devos uz Smilteni pie prāvesta stādīties priekšā. Tūdaļ tiku laipni saņemts un tūdaļ aicināts pie brokastu galda. Pēc tam sirmais prāvests mani paņēma zem rokas un ieveda savā darba istabā. Stāstīju par Archibīskapa norīkojumu un ierašanos Trikatā. Vecais, cienījamais prāvests sarunas laikā man uzstādīja jautājumu, ko līdz tam man neviens nebij uzstādījis: “Sakiet, amata brāli, kā jūs izšķīrāties kļūt par mācītāju?” Tas bija īsts bikts jautājums, kuru man neviens nekad nebij uzstādījis. Kad biju pārstāstījis savas tapšanas gaitas, jutu, ka prāvests bij apmierināts. Redzēju viņā garīgā tēva spēku, kurš bij ievadījis garīgā darba nopietnībā daudzus ievērojamus teologus.

Iepazinos ar Trikatas un arī Vijciema draudžu darbiniekiem. Valdes locekļi ar priekšnieku, veco Kaģa tēvu, priekšgalā bij apzinīgi un darbīgi, ļāva līdzi iekļauties draudzes dzīvē.

Garīgais darbs Trikatas draudzē un Vijciemā bij plašs un intensīvs, regulārie dievkalpojumi svētdienās un svētkos Trikatā katru svētdienu, izņemot vienu, kad dievkalpojums notika Vijciemā. Aukstā baznīcā tik daži cilvēki – Lipskalna nespējnieku mājas iemītnieces. Pārējie trikatieši – draudzes locekļi un darbinieki – tikai retumis pa kādam. Draudzi itin kuplu redzēju kristībās un laulībās, un bērēs. Mājās, un sevišķi kapsētā un bēru mājā sanāca itin prāva “draudze”. Vijciemā bij citādi. Retajos – reizi mēnesī – dievkalpojumos senatnīgā koka baznīca bij kupli apmeklēta. Ziemassvētku svinēšana Vijciema skolā – ar Dievgalda rakstura ievadījumu, kora un draudzes dziesmām bij skaista un visiem celsmīga.

Piepūli un izturību, īpaši svētku laikā, prasīja jau pieminētās kristības mājās, dažreiz divās, pat trīs dažādās vietās. Bēres prasīja sevišķu piepūli – lielo attālumu un ziemas aukstuma dēļ. Ļoti vāji bij ar Dievgaldu. Ziemas laikā nebij panākumu ierosināt noturēt Sv. Vakarēdiena dievkalpojumu. Dievgaldu dievkalpojumi notiekot tik dažas reizes gadā, pie tam katram novadam savā laikā, kādā iepriekšējā dienā sapulcinot tos, kas svētdien būs pie Dievgalda, uz “sagatavošanu”. Kādā no Ciešanu laika svētdienām bij paredzēts un izziņots Dievgalds. Dažas dienas pirms tam devos uz nozīmēto vietu – kādu vientuļu Brāļu draudzes namiņu, lai noturētu sapulcētajiem “sagatavošanu”. Priekšā bij trīs māmulītes. Izziņotajā dienā – baznīcā neviena dievgaldnieka… Arī kādreiz rosīgā Brāļu draudze dzisa. Septiņos “saiešanas” kambaros tikai kādā vēl gailēja uguntiņa. Darba slodze bij liela. Dievkalpojums patukšajā, aukstajā baznīcā – bij stabilā, īstā garīgā darba daļa, kas reizē rosināja un garīgi cēla. Darbi ārpus baznīcas un dievkalpojuma – īpaši sestdienās un svētdienās pēc dievkalpojuma, bet arī citās darbdienās – paņēma gandrīz visu atlikušo [laiku]. Lielākās draudzēs tie bij draudzes vecākā, mācītāja vikāra – palīgmācītāja uzdevumi. Ātri sapratu, ka tas pāri spēkiem. Līdztekus pastiprinājās pārliecība, ka iekļaušanās lauku dzīvē nevar būt viegla. Pār visām lietām, nevarēju vairāk kā tikai domās vien kavēties pie Teoloģijas Fakultātē iesniedzamā zinātniskā darba izstrādāšanas. – Ārējie apstākļi necerēti radīja atrisinājumu. Klīda baumas, ka Trikatas draudze meklē sev pastāvīgu mācītāju – lai tas man nenāktu zināms un mani “neuztrauktu”. Pie tam galvenais darbonis bij Aizsargu priekšnieks, kas nebij ne valdes un pat ne draudzes loceklis. Dziļais “noslēpums” bij tas, ka ģenerālis Balodis, dzimis trikatietis, bij kādā gadījumā ieminējies savas korporācijas konfilistrim, Umurgas mācītājam Viktoram par iespējamo nākšanu uz vakanto viņa dzimto draudzi. Pamest Umurgu, kur tikai dažus gadus atpakaļ bij notikusi introdukcija – bij maza lieta. Trikatieši gatavojās mācītāja vēlēšanām. Mierīgi turpināju savus vikāra pienākumus.

Te kādu dienu, šķiet, svētdienā pirms Pūpolu svētdienas, pastorātā ierodas pulks cilvēku – draudzes valdes un padomes locekļi, Aizsargu priekšnieks Linters un – Umurgas draudzes mācītājs Viktors Ozoliņš, kurš vienīgais apsveicinās ar mani. Notiek pamatīga visu telpu apskate un tiek spriests par nepieciešamajiem remontiem un pārbūvēm. Kad ilgā apskate galā, Ozoliņš laipni man pasaka, ka es te varot vēl mierīgi dzīvot, jo viņš varēs ar savu iedzīvi pārcelties. Pateicos un atbildēju, ka es neesmu Trikatas draudzes mācītāja vikārs, bet Valkas iecirkņa prāvesta vikārs.

Draudzes Padomes sēde un mācītāja vēlēšana bij notikusi Trikatas pagasta namā, bez saziņas ar iecirkņa prāvestu. Par notikušām vēlēšanām ziņoju prāvestam. Sirmais Patriarchs bija sarūgtināts un dziļi sāpināts. Disciplinārais pārkāpums un rupjā nepieklājība bij dziļi ievainojusi.

Mans vikariāts Valkas prāvesta iecirknī – Trikatas draudzē bij beidzies. Sirsnībā atvadījāmies un pateicos prāvestam. Man priekšā jau bij prāvesta – Ata Jaunzema, mana konfirmētāja, aicinājums vikarēt viņa iecirkņa vakantajās draudzēs. Pūpolu svētdienā vēl konfirmēju Trikatā trīspadsmit zēnus, sakravāju savu ceļa somu un nākošā rītā devos uz Rīgu. Jau Klusajā nedēļā kalpoju Piltenes iecirknī. Tā bij cita pasaule – spilgti atšķirīga no Trikatas daudzās lietās. Kad atstāju Trikatu, tur bij balta ziema ar saulē dzirkstošu sniegu. Braucot pa augstā krasta dubļaino ceļu, apakšā plūda plaši pārplūdusī Venta. Piebraucām pie Speķa kroga, kur otrpus Ventai bij ceļš uz Pilteni. Ne vēsts no tilta! Vedējs sarauj grožus un pa krauju metamies iekšā ūdenī. Aizraujas elpa. Ja nu… Zirgs ir brūnās straumes vidū. Sēdekļi tomēr sausi… Pa neredzamu braslu zirgs droši brien uz otru krastu. Tur atkal pa stāvo, dubļaino nogāzi augšā. Un tad esam atkal uz ceļa plašā līdzenumā, nokusušu lauku vidū. Braucam uz Pilteni. Kā pieplakusi pie zemes. Tik skaistais, senatnīgais “Ketlera” tornis kā ceļvedis starp zemi un debesīm. Ir Lielā Piektdiena, bet redzamais rāda, ka “Viņam nekāda jaukuma, nedz skaistuma, kas mums būtu paticis…” Jā, arī dievnamā, kas kopšanas rūpes, šķiet, paaudzēm nav piedzīvojis. Ieeju sakristejā, sasveicinos ar emeritēto mācītāju Šalmi, laipnu, labsirdīgu vecu vīru. Ērģelnieks uzsāk prelūdi un draudzes dziesmu. Iztrūkstos – kāds nesakarīgs skaņu jūklis. Ne spēlētāja vaina. Viņš tik visiem spēkiem cenšas no galīgi nolietotā instrumenta izdabūt kaut cik sakarīgas skaņas. Bet draudze? Ieejot pārpildītajā baznīcā, nopietnas, godbijīgas draudzes vidū, piedzīvoju dziļu saviļņojumu. Kāda starpība pret Trikatu!

Lit.: http://www.robertsfeldmanis.lv/lv/?ct=autobiografija