Vietvārdi

Vietvārdi ir visīsākie stāstījumi par tautas vēsturi. Labam apkārtnes pazinējam redzamo pakalnu, mežu, ezeru, tiltu, pļavu, purvu vārdi stāstīs par gadsimtu gaitā notikušo cilvēku dzīvē.

Vietvārdus (toponīmus) Trikātā mūsdienās noskaidrot visgrūtāk, jo dabas ainava un iedzīvotāji mainās, daudzi objekti vairs neeksistē. Tādēļ restaurēt pilnībā seno latviešu viensētās lietotos nosaukumus ir neiespējami. Par to, ka Trikāta ar šiem vietvārdiem ir bijusi bagāta, liecina pierakstītie nosaukumi, kas atrodas teicēja dzīves tuvumā, un viņi atceras vairākus nosaukumus vienam objektam.

„Tavas sētas vietvārdi ir Tēvu zemes dārgumi,” raksta Guntis Eniņš.

Un lai šos dārgumus saglabātu, ir nepieciešams tos izzināt, apkopot un darīt tos pieejamus citiem.

Trikātas pagastā ir savākti un apkopoti 137 vietvārdi. Dotas norādes par vietvārda atrašanos dabā un nosaukuma rašanās skaidrojums, iekavās dots vietvārda cits variants, daži vietvārdi papildināti ar fotoattēliem un teikām.

Trikātas pagasts un Trikāta ir pieminēti latviešu tautas teikās, kur stāstīts par Trikātas nosaukuma rašanos. Tautā katram nosaukumam centušies rast skaidrojumu. Tāpēc vārds Trikāta atvasināts no krievu vārdiem трикота vai три хаты.

Vēsturnieki un novadpētnieki skaidro, ka vārds Trikāta radies no triju upju sateces (Abuls, Lisa, Melderupīte) vai tā ir trīs piļu zeme – Trikāta, Valmiera, pils Pekas kalnā.

Teikās atrodami nostāsti par Trikātas baznīcu un pilsdrupām. Trikātas pagasts pieminēts J. Mauliņa romānā „Tālava”, kā senās Tālavas novada centrs. Trikātas vārds septiņas reizes minēts Livonijas Indriķa hronikā (pirmo reizi 1208. gadā).

Trikātā pie muižām izveidojušās lielākas un mazākas apdzīvotas vietas – Atpiļi, Tālava, Dutka, Vāle (agrāk arī Vecvāle), kuras saglabājušās līdz mūsdienām. Apdzīvota vieta Kačori izveidojās, kad Kačoru purvā sākās kūdras ieguve. Ūdriņas izveidojās netālu no Strenčiem.

Tautā vēl joprojām Trikātas pagastu sadala divās daļās – Trikāta un Vāle. Agrāk bija divi ciemi – Trikātas ciems un Vāles ciems. Vēl tagad „Vāles galā” dzīvojošie sevi uzskata par vālēniešiem un ir lepnāki par trikātiešiem (varbūt kādreizējās teritorijas zaudēšanas dēļ).

Mūsdienās ir saglabājušies daudzi veci sugas vārdi, kas no mūsdienu valodas izzuduši – Tiepele, Palkainis, Dutka, Atpiļi u.c.

 

Izmantotā literatūra:

Ancāne I. Dabas ģeogrāfija: Skaidrojošā vārdnīca. – Rīga, 2000.

Enzeliņš H. Atskats Trikātas novada senatnē. – Rīga, 1931. – 106 lpp.

Goba A. Akmenim dziļas saknes: Ceļi, kas sākās Bitarīnā. – Rīga, 1995. – 254 lpp.

Goba A. Ceļš uz Bitarīnu. – Rīga, 1990. – 367 lpp.

Kavacs J. Valkas rajons: Dabas objektu nosaukumu vārdnīca. – Rīga, 1993. – 69 lpp.

Maldups A. Pagastu un apriņķu apraksti. – Rīga, 1937. – 174. lpp.

Mauliņš J. Tālava. – Rīga, 1990. – 382 lpp.

Ozoliņš O. Atnācēji no saullēktu puses. – Valmiera, [B.g.]. – 95 lpp.

Ozoliņš O. Ik rītiņu saule lec. – Valmiera, 1996. – 120 lpp.

Trikātas novada teikas un nostāsti / Sakārt. I. Boškina. – Trikāta, 2000. – 45 lpp.

Ziedonis I. Kurzemīte. – Rīga, 1970.

Trikātas pamatskolas bibliotēkas materiāli