Trikātas draudzes skola

Pirmā skola Trikātā – draudzes skola (1685 – 1926)

Skolas dibināšana. Trikātas draudzes skola dibināta 1685. gada 20. februārī netālu no Jēņa kalna, aptuveni 3 km no Trikātas baznīcas. Par to liecina ar šādu datumu atzīmēts Zviedrijas karaliskās baznīcas komisijas protokols, kas glabājas Trikātas draudzes arhīvā. Šajā protokolā rakstīts: “…baznīcas priekšniekiem no vislielākā svara būs, lai jaunatni krietni skolotāji mācītu lasīšanā un Dieva lūgšanā. Tāpēc viņiem līdz ar prāvestu jāgādā, lai tuvākā nākotnē rastos šeit krietns skolotājs. Ar karaliskā gubernātora lēmumu tam piešķir ¼ arkla zemes no Kūlača vai Lodziņa māju zemes līdz ar 1 kājnieku šīs zemes apstrādāšanai. … jāceļ ēka, kas ērta un derīga darbam, un skolotājam būs pienākums bērnus mācīt lasīšanā un Dieva lūgšanā vienīgi nevācu (latviešu) valodā, lai tie netiktu nekādā ziņā atrauti no zemnieku nodarbošanās.”

Trikātas draudzē ietilpa Trikātas, Jaunvāles, Plāņu, Vecbrenguļu un Vijciema pagasti. Draudzes skolā mācījās šo pagastu bērni – pat no 20 km attāluma.

Draudzes padome uzaicināja arī apkārtējos pagastus draudzes skolas uzturēšanā.

Sākumā skolotāja rīcībā kā atalgojums bija ¼ arkla zemes. Citi ienākumi tam nebija, izņemot to, ko zemnieki tam rudenī pasniedza labprātīgi, kad tas apbraukāja mājas. Ap 1735. gadu skolotāja atalgojums bija lielāks, bez ¼ arkla zemes viņš saņēma no katras mājas draudzē 1/6 pūra labības – rudzu vai miežu. 1740. gadā skolotāja rīcībā bija ½ arkla zemes. No katras mājas tas saņēma tāpat 1/6 pūra labības, ko ievāca baznīcas pērminderi. Naudā saņēma vienīgi upuru naudu pie baznīcas lielo svētku otrajās dienās. Malku apkurināšanai skolotājam bija tiesības saņemt no Trikātas mežiem.

Skolas ēka un zeme. Pēc 1685. gada, t.i., skolas nodibināšanas laikā, Trikātas draudzes mācītājs Visners norāda ģenerālguberna-toram skolas vajadzībām ņemt “Mazdāmm” mājas, jo šo māju saimnieks nekad nepildot savus pienākumus. Šo norādījumu ievēroja un minētajās mājās iekārtoja draudzes skolu, ko nodeva mācītāja uzraudzībā.

Lielā Ziemeļu kara laikā 1703. gadā krievu karapulki skolu nodedzināja. 1722. gadā, pārraugot Trikātas draudzi, pārraudzīšanas protokolā atzīmēts, ka skolas ēka salabota un atjaunota tā, lai tajā varētu strādāt. Piecus gadus pēc tam Trikātas draudzei iesaka celt jaunu skolu, ko draudze veic līdz 1735. gadam.

Jaunceltā skola bija atsevišķa koka ēka (ne kopā ar riju) ar dūmvadu, priekšnamu un divām istabām. Uzceltas arī saimniecības ēkas: rija, kūts un stallis. To visu draudze cēlusi par saviem līdzekļiem.

“Skolotājs pats gan jaunajā skolā nedzīvojot, bet gan rijā, un arī skolu turot rijā, jo esot zemnieks”… Tā vēsta 1740. gada pārraudzības protokols. Šajā vēstījumā vērojam, ar kādu nicinājumu toreiz valdošā šķira raudzījās uz latviešiem un cik ļoti tā rūpējas par latviešu kultūru kā “kultūras nesēji” šajā zemē.

1838. gadā skolas ēku remontēja un izbūvēja. 1864. gadā tā nodega līdz pamatiem, un 1865. gadā nodega arī rija. Ar steigu draudze ķērās pie jaunas skolas būves un 1868. gadā iesvētīja skolas vajadzībām jaunceltu mūra ēku. 1882. gadā skolai uzcēla piebūvi, ko iesvētīja 1883. gadā. Nododot lietošanā jaunpiebūvēto lielo klasi, Vidzemes bruņniecība dāvina skolai ērģeles.

Draudzes skola 19. gs.b./20.gs.sāk.

1908. gadā skolas būvi atkal paplašināja, ceļot klāt jaunu daļu. Tas bija nepieciešams, jo skolēnu skaits šajā laikā vienmēr nemitīgi palielinājies.

Draudzes skolas skolotāji. Protokolā no 1865. gada 20. februāra rakstīts: “Baznīcas priekšniekam jārūpējas, lai krietns skolmeistars mācītu jauno paaudzi lasīšanā un lūgšanā. Skolotāja pienākumi ir mācīt jauno paaudzi lasīšanā un lūgšanā, bet vienīgi nevācu, t.i. latviešu valodā, lai viņus neatrautu no zemnieku darba un lai ārpus skolas viņi pie šī darba arvien tiktu piepaturēti.”

Par pirmo skolotāju, kas strādājis tūliņ pēc skolas nodibināšanas, ziņu trūkst. Zināms tikai tas, ka viņa darbs nav ievirzījies mierīgā gultnē, jo neilgi pēc skolas nodibināšanas pāri mūsu zemei brāzās Lielais ziemeļu karš. 1706. gadā Trikātas draudzes mācītājs Visners ziņojis Pērnavas konsistorijai, ka krievu karapulki skolotāju ar sievu un bērniem aizveduši gūstā. Darbs skolā uz laiku pārtraukts, karam seko mēris, kas iznīcināja draudzes iedzīvotāju lielāko daļu. Pār Trikātas novadu valdīja nāves klusums un izbailes.

Karam beidzoties, mūsu zemi pievienoja Krievijai. Līdzko apstākļi uzlabojās, skolā darbu atjaunoja, un kļuva zināms arī skolotāja vārds. Tas bija latvietis Kauru Jēkabs no Raunas draudzes Kauriem. Viņš sācis darboties ap 1711. gadu un turpinājis savu darbu ar pārtraukumiem apmēram 30 gadus. Skolotājs paralēli darbam skolā darbojies arī kā galdnieks. Viņš darbu beidzis apmēram 1741. gadā, jo 1740. gada Pārraudzības protokolā minēts, ka skolotājs esot nederīgs, tāpēc draudzes priekšniekam un mācītājam uzdots iecelt amatā citu skolotāju.

Beidzot nolemj jaunu skolotāju dabūt no Valmieras brāļu draudzes izglītotiem skolotājiem. Vai tas ir izpildīts, par to ziņu trūkst, un ir zināms, ka vairākus gadus pirms 1767. gada skola bijusi tukša un neapdzīvota. Droši vien mācītājam skolas lietas maz rūpējušas, un viņš nav pievērsis skolotāja atrašanai vajadzīgo vērību.

Dokumentos minēts, ka 1766. gadā par skolotāju strādāja vācietis Fridrihs Višņakovskis. Viņš izpildījis arī latviešu skolotāja amatu. Mācītājs Gothards Dīcs bijis pret vācu skolotāju F. Višņakovski un pats 1767. gadā pieņēmis latviešu skolotāju Jāni Fridrihu Ulmeru. Šo strīdīgo stāvokli vizitoriem nācies izšķirt, jo skolotāja dēļ konfliktā nonācis mācītājs un muižnieki. G. Dīcs bijis patstāvīgas dabas cilvēks un mēģinājis reformēt baznīcas liturģijas dievkalpošanu. Vizitoriem nenākas viegli divskolmeistarību likvidēt. Notikusi izmeklēšana, pēc kuras vācu skolotājs pats atsakās no ieņemamā amata.

Sākumā skolēnu skaits bija pietiekoši liels, bet darba pēdējā posmā tas kļuvis mazāks, tādēļ draudze nav bijusi ar viņu mierā un F. Ulmeru atcēla no amata 1781. gadā.

Nākamo skolotāju nevar tik ātri izvēlēties, jo zemnieku deputātiem savs kandidāts un muižām – atkal savs. Neviena puse negrib piekāpties, tādēļ vēlēšanas atliek. 1781. gadā par draudzes skolotāju min Juri Reinholdu, gadu vēlāk – Jāni Gotlību Hopji. Tuvāku ziņu par viņu darbu trūkst, jo viņu darba laiks iekrīt tajā laikā, kad pretējās puses nevar vienoties skolotāja pieņemšanā.

1783. gada 11. septembrī vēlēšanas notiek par jaunu. Mācītājs izsakās, ka no visiem kandidātiem, kas pieteikušies un dziedājuši viņam priekšā, tam vislabāk patīkot Mārtiņš Kristians (Christiens) no Skultes. Tas esot muzikāls, lasot sevišķi labi, un viņam esot arī laba balss. Mārtiņu Kristianu ievēlēja vienbalsīgi. Blakus skolotāja darbam M. Kristians strādāja arī galdnieka amatu. 1792. gadā viņš ziņojis konventam, ka esot uzbūvējis ērģeles un bija ar mieru tās uzstādīt baznīcā un spēlēt, ja viņam kā algu piespriež no katra saimnieka 5 vērdiņus un 1 nastu siena. Tam visi piekritauši ar prieku, un M. Kristians ir pirmais Trikātas draudzes ērģelnieks.

1796. gadā M. Kristians mirst, viņa vietā nāk tā dēls Dāvis Kristians. Tas, līdzīgi tēvam, strādāja galdnieka amatu un arī spēlēja baznīcā ērģeles. Vēlāk viņš izpildīja arī draudzes māklera amatu. Viņam jāpārzina tie, kas, mainot savu dzīves vietu, pāriet dzīvot citā pagastā. Savam tiešajam darbam viņam tāpēc paliek maz laika, un toreizējiem skolu pārraudzītājiem arī maz rūpēja zemnieku izglītība. Kā sekas tam ir tas, ka ap 1834. gadu draudzes skolā nav neviena skolēna. Tā paša gada pārraudzības protokolā D. Kristiana zināšanas atzīst par nepiemērotām un uz viņa paša vēlēšanos nolēma tam dot palīgu, kas būtu galvenā kārtā skolotājs, kamēr D. Kristians paliktu vairāk par ērģelnieku. 1838. gadā par skolotāja palīgu pieņēma Pēteri Vībi. Pēc 1850. gada P. Vībes pēcnācējs bija Voldemārs Garklāvs. Tas strādāja īsu laiku – 1853. gadā viņu no amata atlaida. Tajā pašā gadā darbu atstāja arī Dāvis Kristians, kas draudzē bija nostrādājis 56 gadus par skolotāju un ērģelnieku. Konvents viņam piesprieda pensiju, un draudze izteica pateicību par ilggadīgo darbību.

D. Kristiana pēcnācējs skolā bija Kārlis Kaužēns. Viņš stājas darbā ar 1853. gadu un izpildīja arī ērģelnieka pienākumus. 1858. gadā K. Kaužēns atstāj vietu, lai turpinātu izglītību.

Nākmais draudzes skolotājs pēc K. Kaužēna ir Jūlijs Johansons. Viņš savu izglītību ieguvis Valkas skolotāju seminārā. J. Johansona darbs skolā sakrīt ar tautiskās apziņas un sabiedriskās dzīves atmodas laikmetu. Viņš iesaistījās jaunajā kustībā un ieguva draudzes locekļu atzinību. Konventam un toreizējiem skolu pārlūkiem J. Johansons kā jaunlatvietis bija nevēlams, tādēļ skolā izdara revīziju. Slēdziens šāds: skolā 24 skolnieki, tie pietiekoši labi mācīti, bet no jaunā skolotāja varētu sagaidīt vairāk spara un centības. Uz mācītāja kā atbildīgā skolu pārziņa ierosinājumiem 1875. gadā J. Johansonu atlaiž no amata. Šis gadījums sacēla draudzē plašu nemieru kustību. Draudze negribēja pieļaut, ka iecienītu skolotāju un sabiedrisku darbinieku atceļ no amata.

Tajā pašā gadā par skolotāju ievēlēja Jāni Bachu no Katlakalna, bet viņš, juzdams draudzes noskaņojumu, atsacījies nākt.

1876. gada februārī notiek jaunas vēlēšanas, un ievēl Smiltenes draudzes skolas palīgskolotāju Pēteri Apini. Viņš izglītību ieguvis Valkas skolotāju seminārā. P. Apini ievedot draudzē, baznīcā J. Johansona piekritēji sacēla traci, kuram sekoja izmeklēšana un bargi sodi. P. Apinis sāka savu darbu neizdevīgos apstākļos, bet ar savu nopietno darbu tas pamazām savus pretiniekus atbruņoja un iemantoja vispārēju atzīšanu un cieņu.

19. gs. deviņdesmitajos gados mūsu dzimtenes skolu dzīvē sākās pastiprināta pārkrievošanās tieksmes, kam par upuri krita arī P. Apinis. Viņš negribēja visās lietās padoties krievu inspektoram, tādēļ to 1896. gadā, neskatoties uz konventa protestu, viņu no amata atceļ, motivējot šo soli ar to, ka P. Apinim neesot pietiekošas krievu valodas zināšanas. P. Apinis paliek par draudzes ērģelnieku, kamēr 1919. gadā krīt lielinieku lodēm par upuri.

Vijciemietis Kārlis Valters Liepiņš savās atmiņās raksta: “1919. gadā komunistu terora laikā, kad mācītājs vairs nedrīkstēja kalpot draudzē, P. Apinis turpināja noturēt dievvārdus. Par savu nesalaužamo kristīgā cilvēka pārliecību samaksāja ar dzīvību. Boļševiku varasvīri un citi viņu nelietīgie pakalpiņi bija Apini kārdinājuši: ja viņš visu priekšā atteiksies no Dieva un Kristus, atlaidīs brīvībā, pretējā gadījumā saņems nāvi. Tā kā no Dieva un Kristus vārda Apinis nav atteicies, tad kopā ar desmit citiem arestētajiem ticis kājām dzīts uz nošaušanu. Apinis šo ceļu gājis, Dievu slavēdams un baznīcas dziesmu dziedādams.”

Bijusī skolniece Kristīne Reintāle savās atmiņās stāsta: “Mācīties iesāku Abula pamatskolā, pēc tam iestājos draudzes skolā. Tur strādāja skolotājs Mūrnieks, Celmiņš. Skolas vadītājs bija Apinis. Apiņkundze mācīja rokdarbus. Šuvām galdautus, tamborējām špices.

Mūsu vismīļākais skolotājs bija Mūrnieks. Viņš bija ļoti stingrs, nekad nebārās, bet arvien mudināja labi mācīties. Skolotājs mācīja krievu valodu. Dzejoļus mācījāmies no galvas. Vēl tagad dažus atceros.

Dziedāšanu mācīja skolotājs Apinis – skolas direktors. Dziedājām tautasdziesmas “Dar’ man, tēvis, pastaliņas”, “Aijā žū-žū, lāča bērni” u. c.

Dziedājām daudz reliģiska satura dziesmas. Vispār skolā no rīta līdz vakaram notika cara un dieva slavināšana.”

P. Apiņa pēcnācējs amatā bija viņa palīgskolotājs Jēkabs Mūrnieks, kas strādāja pie P. Apiņa no 1888. gada. 1896. gadā skolu inspektors J. Mūrnieku (skat. att.) iecēla par skolas priekšnieku. Izglītību viņš ieguvis Baltijas skolotāju seminārā. J. Mūrnieks ieguva draudzē lielu atzinību un viņa nopelni audzināšanā un tautas izglītošanā bija diženi. Viņa laikā draudzes skola ir izauklējusi daudz redzamu darbinieku ne tikai sava novada robežās, bet visas mūsu jaunnodibinātās valsts mērogā. Šeit minams atbrīvošanas cīņu vadonis, kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, kā arī ģenerāļi Kārlis Gopers un Roberts Dambītis, pulkvedis Eduards Laimiņš un Pēteris Silenieks u.c.

Att. Trikātas draudzes skolēni un skolotāji 19. gs. beigās

Darba pēdējais posms J. Mūrniekam bija smags. Uznāca pirmais pasaules karš. Tajā laikā pasliktinājās J. Mūrnieka veselība. Lielinieku laikā skolu nevada viņš, bet kāds skolnieks un J. Mūrnieka palīgskolotājs. J. Mūrniekam ir bijuši ievērojami palīgskolotāji. Kā pirmais minams Jēkabs Graubiņš, vēlāk pazīstams komponists. Pēc tam Jānis Rozītis, kas 1909. gadā beidzis Valmieras semināru. J. Rozīti 1915. gadā iesauca karadienestā. Pa šo laiku strādāja vietnieks Čoke, gan īsu laiku, un J. Birkenfelds. Tad atgriežas J. Rozītis, kas vietu atstāj pēc lielinieku laika izbeigšanās.

Latvijas valsts pirmajā laikā J. Mūrnieks strādāja atkal viens pats. Pamazām sāka kārtoties skolas apstākļi. Apriņķa skolu valde izsūtīja rezerves skolotāju – Pērkons jaunkundzi. Pēc tam 1923. gadā draudzes padomei izdodas pieņemt skolotāju M. Traubergs jaunkundzi, kas gan pēc viena gada atrada citu darba vietu. Viņas vietā pieņēma E. Titmanis jaunkundzi.

1925. gadā Mūrnieks aiziet pensijā. Viņa vietā pieņēma Jāni Vasili, kas tikko beidzis Rīgas skolotāju institūtu. Tas bija pēdējais Trikātas draudzes skolas skolotājs, jo draudze nevarēja vairs skolu uzturēt.

Mācību laiks un programma. 1686. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI izdeva baznīcu un skolu likumu. Pēc šī baznīcas likuma notika katehizācija baznīcā un mājā, kā arī bērnu mājmācība. Tā noteica, ka vecākiem jāpiespiež savi bērni mācīties, bet kapelāniem jeb ķesteriem jāmāca bērni lasīt grāmatu.

1727. gada pārraudzības protokolā ir nosaukts skolotājs, taču netiek minēts, ko īsti skolā mācīja. Puslīdz droši pieņemams fakts, ka skolās mācīja lasīt.

1735. gada pārraudzības protokolā atzīmēts, ka Trikātas draudzē ir 225 zemnieku mājas. Katehizācija baznīcā un mājās notiekot kā parasts, tas nozīmē, ka  draudzes mācītājs piekopis vēl zviedru laikā ieviesto baznīcas katehizāciju, t.i., katķisma mācīšanu baznīcā. Toreiz katehizācija tolaik izpildīja skolas uzdevumus. Vizitācijas eksāmenu draudze izturējusi puslīdz labi, arī baznīcu tā apmeklējot kārtīgi.

Draudzes skolās bija paredzēts 3 – 4 gadus ilgs mācību laiks. 1740. gada pārraudzības protokolā minēts par mācību laika ilgumu: “Bērni skolā sanākot ap Mārtiņiem. Kamēr zemnieki nav nosvētījuši savas kāzas, tikmēr bērnus skolā nesūtot, bet, kad kāzas ap adventes laiku nosvētītas, tad bērnus sūtot skolā.”

Pamatojoties uz šādu novērojumu, skolas laika ilgums nolikts no Mārtiņiem līdz Lieldienām. Tad pat minēts, ka tie bērni, kas iepriekšējā ziemā nākuši skolā, varējuši puslīdz kopā lasīt un boksterēt. Mācītājam bijis pienākums apbraukāt draudzi, izmeklēt tos bērnus, kuriem jāiet skolā, jāuzdod baznīcas priekšniekam sodīšanai. Soda apmērs pieaudzis ar katru nokavētu nedēļu. Ja vecāki ietiepīgi, tie jāsoda ar rīkstēm pie baznīcas. Vai šis lēmums pildīts, par to ziņu tūkst, bet dzimtkungam jau nerūpēja savu dzimtļaužu izglītība, un sodīt par to, ka nesūta bērnus skolā, droši vien neatlika laika, jo bija taču daudz “svarīgāku gadījumu”, par kuriem zemnieks saņēma rīkstes pie baznīcas. Pie tam zemnieku stāvoklis bijis tik smags, ka zemnieku pārstāvji baznīcās – pērminderi ziņo pārraudzības komisijai, ka nevarot bērnus sūtīt skolā, jo nevarot iegādāties grāmatas.

Pārraudzība notiek atkal pēc 35 gadiem, t.i., 1775. gada 15. septembrī. Atkārtoti atkal noteikumi par bērnu sūtīšanu skolā, tātad iepriekšējam lēmumam nav bijis panākumu, nav pievērsta vajadzīgā vērība. Bērnu uzturēšanai un apgādāšanai ar grāmatām domājams dabūt no muižām pabalstus. Vai pabalsti dabūti, par to nemin, un tā jau ir visnoteiktākā atbilde.

“Dzimtkungs pabalstīs zemnieku bērnu skološanu! Tad jau drīzāk ūdens pret kalnu tecēs!” Tā rakstīja skolas pārzinis Daumants Vītols 1937. gadā.

Skolotājs bērniem mācījis lasīt, katķismu un Bībeles pantus, jo mācību mērķis bija prast lasīt un zināt skaitīt no galvas piecus katķisma gabalus.

Pēc 1775. gada draudžu pārraudzības (vizitācijas) līdz pat 1800. gadam nav izdarītas, tāpēc noteiktu ziņu par skolām 18. gadsimta beigās nav.

18. gs. beigās draudzes mācītāja ziņojumā par zemnieku izglītības vispārējo līmeni ziņots, ka Trikātā lasītpratēju skaits no bērniem līdz 15 gadiem palielinās (no 733 – 1799. gadā līdz 746 – 1800. gadā). Līdz ar to lasītnepratēju skaits samazinās – no 329 1799. gadā līdz 314 1800. gadā.

Ap 1810. gadu skolotāja uzdevums “turēt skolu” 6 mēnešus ar 20 skolēniem, saņemot no katra skolas naudu. Šo skaitu varēja palielināt tikai ar mācītāja atļauju. Skolniekiem jāmāca latviešu, vācu un krievu valodā lasīt un rakstīt, vācu un krievu vokabuļus, rēķināšanu, vienbalsīgu un daudzbalsīgu dziedāšanu un ticības mācību. Katru dienu bija jānotur 7 stundas, brīvlaikā rokdarbi. Skolotāji rūpējas arī par to, lai tuvākie skolnieki katru svētdienu un tālākie ik pa 2 svētdienām ierastos baznīcā, kā arī uz dziedāšanu. Par mācīšanas metodēm jāapspriežas ar mācītāju. Vai šī programma realizēta, par to trūkst ziņu.

Ap 1836. gadu skolas laiks nolikts no 10. oktobra līdz marta beigām. Šajā laikā mācītāju tiesības un pienākumi bija rūpēties par zemnieku bērnu reliģiski tikumisko uzraudzīšanu mājās un skolā.

19. gs. beigās draudzes skolā disciplīna bija ļoti stingra. Nepaklausīgos palaidņus bieži vien sodīja ar žagariem. Jāceļas bija pulksten 6 no rīta. Pēc saģērbšanās un nomazgāšanās sākās visiem kopīgi klasē priekšmetu sagatavošana. Pēc tam brokastis, lūgšana un tad stundas. Pusdienas laikā bija vairākas stundas brīva laika, kad bērni varēja pēc patikas pavadīt laiku un sagatavot stundas. Pēc tam atkal sākās stundas. Tās turpinājās līdz astoņiem vakarā, kad pēc lūgšanas bija jāiet gulēt.

Draudzes skolas skolēni. Skolas sākuma laikā par skolēnu skaitu ziņu trūkst. 1727. gadā Galvenā baznīcas komisija ieteica pērminderiem atgādināt draudzei, lai sūta bērnus skolā tik pat cītīgi kā līdz šim. Šajā laikā tā veicināja zemnieku bērnu skološanu, un zemnieki arī labprāt sūtīja bērnus skolā pēc zviedru laiku parauga. 1735. gadā skolā bija 38 skolēni. 1740. gadā vairs tikai 9 skolēni, tāpēc komisija uzdeva iecelt citu skolotāju.

Skolotāja Ulmera laikā (no 1767. g.) katru gadu bija ap 15 skolēnu, bet vēlāk skaits samazinājās līdz pat 1 skolēnam. Ap 1810. gadu D. Kristiana laikā skolā bija 20 skolēnu, bet 1836. gadā – 24 skolēni. Ap 1860. gadu J. Johonsona laikā arī bija 24 skolēni, bet pēc tam skolēnu skaits samazinājās un 1875. gadā bija tikai 7 skolēni.

Skolotājs P. Apinis darbu sācis 1874. gadā ar 4 skolēniem, bet tad skolnieku skaits nemitīgi palielinājies, un P. Apinis darbu beidzis ar 120 skolēniem.

Bijusī skolniece Kristīne Reintāle (dzimusi 1881. gadā) atceras, ka “…bija bērni, kuri nemācījās. Tos skolotāji atstāja pēc stundām, reizēm atstāja arī bez pusdienām. Dažus lika kaktā tupēt ar ceļgaliem uz zirņiem. Skolotājs Celmiņš palaidņiem iekāra kaklā žagaru bunti. Pērt gan nevienu nepēra. Skolēni nerunāja pretī un skolotājus ļoti cienīja.

Skolā balles organizēja skolotājs Celmiņš. Puikas spēlēja vijoles. Mācījāmies dancot “reilenderi”, “tūdaliņ, tagadiņ”, kreicpolku, valsi u. c. dejas.”

P. Apiņa pēcteča J. Mūrnieka laikā skolēnu skaits turējies ap 100 ziemā un ap 40 vasarā. J. Mūrnieka darba beigās 1924. gadā skolēnu skaits bija samazinājies līdz 18 skolēniem, jo katram pagastam draudzē bija nodibināta sava 6-klašu pamatskola.

Bijušais skolnieks Pēteris Vilks stāsta, ka vispirms trīs ziemas bija jāmācās Abulskolā, tikai tad pieņēma draudzes skolā. Šinī skolā sāka mācīties apmēram no 13 gadu vecuma. Te bijušas četras klases. Pavisam mācījās vairāk nekā 100 skolēni. 1. un 2. klasē bija vairāk skolēnu. Klases tāpat skaitījās no sākuma, kaut bija trīs ziemas mācījušies.

Par skolēnu skaitu gadu no gada nav uzglabājušās ziņas, izņemot sākuma gadus no Latvijas valsts nodibināšanas laikā līdz skolas likvidācijai. Šajā laikā skolnieku skaitu rāda 1. tabula.

Mācību gads

Klase

Zēni

Meitenes

Kopā pa klasēm

Kopā māc. g.

1921./22.

V

VI

18

 9

 7

 7

25

16

41

1922./23.

V

VI

11

12

 -

 6

11

18

29

1923./24.

V

VI

 9

 5

 7

 1

16

 6

22

1924./25.

V

VI

 7

 5

 2

 4

 9

 9

18

1925./26.

V

VI

 6

 7

13

 -

19

 7

26

Skolas apgāde. Trikātas draudzes skola vienmēr ir atradusies draudzes konventa (vēlāk padomes) pārziņā (apgādībā). Arī draudzes skolotāja amats vienmēr bija saistīts ar draudzes ērģelnieka (šķestera) pienākumiem.

Dzīves apstākļi Trikātas draudzes skolā 19. gs. beigās bija grūti. Daudz skolnieku dzīvoja saspiesti šaurās telpās. Nebija nekādu ērtību, netika gatavotas siltas pusdienas. Bērni iztika visu nedēļu ar to, ko bija paņēmuši līdzi no mājām.

Draudzes skolas namā bijušas iekārtotas internāta telpas, bet par tām ziņu trūkst. Kad iekārtots kopgalds, par to arī ziņu trūkst. Pēdējos gados gatavotas pusdienas (viens ēdiens), brokastīs un vakariņās dots tējas ūdens. Skolēni ēdienu ņēma arī no mājām. Vakariņās vārīti arī sausi kartupeļi. Katrs skolēns veda zināmu produktu devu un maksāja zināmu summu naudā, ko mācību gada sākumā noteica vecāku sapulce.

Bijusī skolniece Kristīne Reintāle atceras: “Dzīvoju skolas internātā. Katrs veda produktus no mājām: miltus, kartupeļus, gaļu u.c. Saimniece vārīja ēst. Varēja ņemt līdzi arī ko citu. Bagātnieku bērni ņēma līdzi dažādus garšīgus ēdamos.

Katram skolēnam internātā deva gultiņu, bet gultas drēbes ņēma no mājām katrs savas. Prasīja ļoti ievērot tīrību un kārtību.”

Att. Draudzes skola 20. gs. 30. g.

Trikatas draudzes skola slēgta 1926. gadā, kad Trikātas pagasta pašvaldība ierīkoja bijušajā Lipškalna muižā Trikātas II pakāpes pamatskolu.

Trikātas draudzes skola kopš tās dibināšanas laika līdz likvidēšanai ir pārdzīvojusi dažādus laikmetus, dažādas valdības, kurām bija noteikšana pār skolām. Mācītāju ieliktie skolotāji parasti strādāja arī citu amatu, piemēram, par galdnieku, draudzes mākleri, ērģelnieku u.c., tāpēc tiešajam – skolotāja darbam viņiem atlika maz laika. Arī skolu pārraudzītājiem maz rūpēja zemnieku izglītība.

Mācību darbā galvenā uzmanība tika veltīta katķisma mācīšanai. Disciplīna skolā bija ļoti stingra, pielietoja dažādus miesas sodus.

Trikātas draudzes skola bija pazīstama tālu pāri draudzes robežām. Skola savu lielo slavu bija ieguvusi, pateicoties saviem izciliem pedagogiem, kuri prata labi sagatavot audzēkņus tālākai izglītības turpināšanai augstākajās mācību iestādēs.

Trikātas draudzes II pakāpes pamatskolas VI nodaļas skolnieka Kārļa Helšteina liecība.

Parakstījis skolas pārzinis Jēkabs Mūrnieks. 1921. gads