Pulciņš & Bērtulsons

Adeles Helēnes Pulciņas tēvs Mārcis Pulciņš un māte Kristīne, dzim. Bērtulsone bija nākuši no Trikātas pagasta, kur viņi pavadīja savu jaunību. Tas bija vēl 19-tajā gadu simtenī. Tēvam bija divi vecāki brāļi – Jānis un Pēteris. Pēdējais izceļoja uz Mazkrieviju, un ar viņu pārtūka visi sakari līdz ar Krievijas robežas noslēgšanu 1918. gadā. Jānis Pulciņš dzīvoja Valmierā un sākumā rentēja Naucīšu mājas, bet vēlāk uzcēla pats sev mājiņu Valmierā. Par tālākiem senčiem no tēva puses nav nekādu ziņu, sevišķi nav zināms nekas par to, vai bijuši viņos kādi mūzikā apdāvināti cilvēki. Noteikti tāds bija Adeles tēvs Mārcis Pulciņš. Kad viņu iesauca „zaldātos” un novietoja Polijā kādā krievu pulkā, tad jaunais trikātietis pieteicās muzikantu komandā un iemācījās spēlēt trompeti un flautu, tā piedaloties kara orķestrī. Tas palīdzēja arī izkļūt no ierindas vieglākā un patīkamākā dzīvē, kā to Pulciņš vēl vecumā arvien pieminēja. Pēc atgriešanās mājās no kara dienesta Pulciņš, būdams dedzīgs mūzikas mīļotājs, iestājās Valmieras pūtēju orķestrī „Lyra” (tā to rakstīja), nebaidīdamies no tā, ka arvien vajadzēja mērot garo ceļa gabalu no Trikātas līdz Valmierai – 18 – verstis, kas būtu apmēram 24 kilometri. Minētais Valmieras orķestri „pūta” vienmēr, vienīgi mainot savu nosaukumu, piederību un personālo sastāvu. Galvenā spēlēšana bija apkārtnes sarīkojumos, kur vien vajadzēja „labu ragu mūziku”. Pulciņš nospēlēja šajā orķestrī līdz 73. dzīves gadam, kad vecuma dēļ nolika savu tauri plauktā. Mārcis Pulciņš nomira Valmierā 1948. gadā 86 gadu vecumā. Kā jau īsts mūziķis, Pulciņš vienmēr bija humora, jautrības un labsirdības pilns. Pēdējā vēstulē, kas rakstīta dēlam un meitai Adelei, pēdējie vārdi skan šādi: „Nu tad uz redzēšanos Brazīlijā vai Austrālijā. M. P.”

Pa vaļas brīžiem Pulciņš uztaisīja sev mazas ērģelītes, bija noskatījies to konstrukciju pie kāda meistara Valmierā, kur laboja ērģeles. Tas nebija liels mākslas darbs, bet spēlēt varēja un skaņa bija tīra, jo Pulciņam bija smalka dzirde.

Bērtulsoni, no kuriem nāca Adeles māte Kristīne, ir sena ģimene Trikātā. Tiem piederēja Subricku mājas jaukā vietā ezera malā. Domājams pat, ka Bērtulsonu saknes sniedzas līdz Zviedrijai, jo klaušu laikos Bērtulsonu ģimenes vārds jau bijis nodibināts, arī Subricku mājas bijušas viņu īpašumā.

Adeles vecvectēvs bijis Andrejs Bērtulsons (Andrees Behrtulsohn, ~1820-?); Andreja vecākais dēls Jānis (Jahn, 1842-?) bija Adeles vectēvs, Kristīnes tēvs.

Subrickas bija neatkarīgas no vietējā barona Hanzena, bet pārējās latviešu mājas ap ezeru piederēja baronam. Tāda neatkarība nozīmēja daudz Subricku īpašnieku rakstura veidošanā. Vectēvs Jānis 1874. gada 20. oktobrī bija precējis Brenguļu (NeuWrangelshof) pagasta Būba (Buhba) meitu Mariju (Marri Laursohn), kas bijusi visai patīkama un sirsnīga sieviete – vecumā Kukažiņas tipa cilvēks, visa laba gribētāja un vēlētāja. Pie šīs vecmāmiņas Adele bērnībā arvien ciemojusies.

Adeles māte Kristīne (Kristine, 1879-?) bija vidējā no trim meitām (Emi, 1876-? un Anne, 1881-?) šajā ģimenē, kur bijis vēl viens dēls (Dahwids, 1884-?).

Kristīne jaunībā bijusi liela dziedātāja, vienmēr jautra, labi ģērbusies un bijusi visai palīdzīga darbos. Sevišķi viņa interesējusies par tautiskiem rokdarbiem, krājusi un meklējusi krāsu devējus stādus, krāsojusi dzijas tautiskiem audumiem. Ar īpašām muzikālām dāvanām viņa nebija pazīstama, bet gan ar mīlestību un mūziku. Jaunu sieviešu pulkā dziedot, Kristīnes balss skanējusi pāri citām balsīm. Vēlākajā mūžā viņa parādīja nebeidzamas darba spējas, lielu rūpību un gādību.

1896. gada 24. novembrī Mārcis Pulciņš Trikātas ev.-lut. baznīcā salaulājas ar Kristīni Bērtulsoni, tobrīd abi no Vecvāles Subrickām.

Varētu diezgan droši teikt, ka savu muzikālo apdāvinātību Adele bija mantojusi no tēva, un viņa atspulgu varēja saredzēt arī Adeles sejā, bet balsi viņa mantojusi no mātes. Adeles brālis Voldemārs sasniedza labus panākumus vijoles spēlē; viņš mācījās kādu laiku Latvijas konservatorijā pie prof. Meca un spēlēja operas orķestrī no 1923. līdz 1934. gadam.

Pulciņi bija dibinājuši savu dzīvi, paļaujoties vienīgi uz savu roku čaklumu, jo nekādas mantas vai māju īpašnieki tie nebija. Viņi pārcēlās no Trikātas uz Valmieru, kur rentēja pūrvietu zemes pie dzelzceļa stacijas. Tur apbūves gabalus izrentēja uz 99 gadiem Gaides māju īpašnieki. Pamazām tādas ģimenes mājiņas vairojās, un veidojās apdzīvota vieta, ko Latvijas laikā sauca par Kārlieni. Tā bija, tā teikt, Valmieras priekšpilsēta, kur garām iet dzelzceļš uz visu plašo pasauli – uz Tērbatu, Tallinu, Pēterpili, Maskavu un Vladivostoku, tad uz Rīgu, Berlīni, Parīzi, Romu un līdz ostām, no kurām kuģis aiznes līdz Amerikai. Pa vakaru ceļu Adele reiz aizbrauca tālu un … neatgriezās vairs Valmierā.

Pulciņi uzcēla savu mājiņu pašu spēkiem un uz mazā zemes gabaliņa izaudzināja visus dārzājus, ogas, ābolus un kartupeļus pašu iztikai. Bija arī savi mājlopi pa vienam no katras sugas. Tā nu nebija liela rocība, visādi bija jāpiepūlas, lai varētu dzīvot un audzināt divus bērnus – Adeli un Voldemāru, kas ir piecus gadus vecāks par māsu [un dzimis Trikātas pagasta Eidukos]. Sākumā ir bijušas grūtas dienas, bet Pulciņu raksturīgā īpašība bija – neprasīt palīdzību no citiem, bet tikt grūtībām cauri ar saviem spēkiem, kaut arī reizēm bija jāpārtiek no maizes un cukura ūdens. „Sava kaktiņa un sava stūrīša” tieksme un griba būt patstāvīgiem ir bijusi Pulciņiem liela visos laika posmos.

Neskatoties uz šādu dzīves šaurību, Pulciņu gribēja skolot savus bērnus cik vien iespējams, lai dotu tiem plašāku apvāršņu izredzes. Vecāku sapnis bija redzēt bērnus par tautskolotājiem; abi viņi tomēr aizgāja tālāk par šīm cerībām. Voldemārs pabeidza juridisko fakultāti un avansēja par tiesnesi Rīgas apgabaltiesā. Par Adeles skolas ceļiem stāsta grāmata „Adele Pulciņa-Karpa”. Viegls ceļš tas nebija ne vecākiem, ne pašiem censoņiem.

Bērnības dienas Adele pavadījusi mierīgā un siltā ģimenes ligzdā, kaut arī tā bija šaura. Audzināšana un uzvešanās jautājumi bijuši galvenokārt mātes rokās, bet nekādu grūtību bērni viņai nav sagādājuši. Tēvs vispār bijis klusas dabas cilvēks. Saprotams, bērniem bija jāpalīdz visos mājas darbos un dārza apkopšanā. Adeles pienākums bija paganīt kaziņu un gotiņu Gaujas līcī. Šīs dienas Adele bieži pieminēja. Gotiņu viņa ganīja arī vēl tad, kad bija jau operas soliste un aizbrauca ciemos pie vecākiem.

Toreiz Kārlienē visai daudz ģimenes mājiņu vēl nav bijis, ne ar ko sevišķu tā lepoties nevarēja. Kārliene bija paraugs pilsētu pirmsākumiem . Tā bija kā jauns skudru pūznis, kas radies no sanestiem zāles stiebriem un citādiem sīkumiem, un auga arvien lielāks un plašāks. Kārlienes pievilkšanās spēks bija Valmieras dzelzceļa stacija, kur cilvēki nāk un iet, kur apgrozās dzīvas un nedzīvas mantības. Tā atrodas uz līdzenas un labas zemes, kur katrs pūrvietas rentnieks stādīja kociņus un taisīja sētu ap savu māju. Ne visai daudz tur bija dabas elementu, kas rosinātu cilvēka garu, bet tuvumā ir Gaujas krasti Misas vēris.

Grāmatā "Adele Pulciņa-Karpa", 11.-15. lpp.